Tuvojoties Eiropas Savienības (ES) nākamā daudzgadu budžeta atskaites sākumam, vides zinātnieki ar jaunu entuziasmu metušies pierādīt, ka dzīvojam briesmīgas indes zampas krastos.
Taču Baltijas jūras vides stāvoklis tiek nepamatoti dramatizēts, ja vien par šādu pamatojumu neuzskata zemūdens finanšu akmeņus.
Tie atrodas vairākos līmeņos. Ir valstis, kas patiešām piesārņo jūru, bet vēlas dalīt savu atbildību ar tām, kas nepiesārņo. Ir videi nedraudzīgas industrijas, kas pašu labuma dēļ vēlas bloķēt citas industrijas – piemēram, nafta pret mežsaimniecību. Un paralēli vēl notiek lokāli kautiņi, kuros vides nozare cenšas pakampt lielāku gabalu no lauksaimniecības vai jebkuras citas nozares. Piemēram, saistībā ar valsts pētījumu programmu, kuras mērķis pēc būtības ir lietišķi pētījumi ar taustāmiem rezultātiem ekonomikā. Arī zaļumu pētnieki grib tikt pie 5 miljonu dalīšanas, taču Zemkopības ministrija cītīgi ravējot viņu ierosmes laukā. Tāpat kā no ES fondu programmām, kas paredzētas pavisam citiem nolūkiem. Politekonomiskajās peripetijās labi informēts avots Neatkarīgajai skaidro, ka «zaļie var palikt bez speķa turpmākajos gados». Tāpēc arī pašlaik ir lietderīgi, ka fonā pa jokam «mirst jūra».
Zilaļģes aug otrā pusē
Dažādas kampaņveidīgas sabiedriskās domas manipulācijas notika jau pērn, bet šoruden atsākušās ar jaunu spēku. Franču institūts atklājis izstādi Baltijas jūra: apdraudēta dzīvā vide. Atgriezies ir Pasaules dabas fonda jūras nāves sludinātājs – vīrs dzeltenajā uzvalkā Dzintars Jūra no Liepājas. Vasaras beigās norisinājās arī zviedru bagātnieku Lindstrēmu ģimenes organizētais velobrauciens ap Baltijas jūru, kura gaitā savākti 25 000 iedzīvotāju paraksti jūras atveseļošanas atbalstam un tie iesniegti HELCOM (Baltijas jūras aizsardzības organizācija) dalībvalstu ministru un politiķu sanāksmē. Palēnināti demisionējošajam vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministram (VARAM) Edmundam Sprūdžam tie noderēja, lai paziņotu, ka «Baltijas jūras vides stāvokļa uzlabošanai no vārdiem jāpāriet pie darbiem». Kampaņas petīcijā pieprasīts izbeigt pārmērīgu zivju nozveju, ko uz Latviju nekādi nevar attiecināt. Otra prasība ir pasludināt 30% jūras par aizsargājamu teritoriju, kas iegrožotu jūras pārvadājumu biznesu. Trešā prasība ir samazināt barības vielu un piesārņojuma noplūdi Baltijas jūrā, ko atkal jau Latvijai nevar pārmest. Pati VARAM jau pērn atzina, ka salīdzinājumā ar skandināviem esam priekšzīmīgi – cilvēku blīvums pie mums zems, ražošana minimāla, mežu vairāk nekā lauksaimniecības zemju. Un zilaļģes aug nevis mūsējā, bet pretējā jūras krastā. Zīmīgi, ka pašiem vides nozares pārstāvjiem ap jūras glābšanu sapumpētās emocijas šķiet pārspīlētas, un viņi neslēpj, ka sabiedrībai tiek stāstītas blēņas.
Panika jāizdala ar divi
Latvijas Hidroekoloģijas institūta vadošais pētnieks Juris Aigars lēš, ka sabiedrisko attiecību zaļie stāsti jāizdala vismaz ar divi un tad varbūt tie tuvotos reālajai situācijai. Daļa Baltijas jūras patiešām ir mirusi, taču te jānošķir, cik lielā mērā pie tā ir vainojams cilvēks un cik – objektīvā situācija, proti, tas, ka Baltijas jūrā ir daudz saldūdens un tā ir sekla. Zinātniski šo proporciju aprēķināt ir neiespējami. Un tāpēc arī iespējamas nekaunīgas manipulācijas ar sabiedrisko domu. Priekšstatu, ar ko šāda cilvēku muļķošana varētu rezultēties, iespējams gūt no stāsta par globālo sasilšanu. Cīņa pret šo klimata parādību uztur grandiozo CO2 kvotu biznesu un pēc būtības ļauj valstīm tirgoties ar gaisu, bet pašu globālo sasilšanu nekādi neietekmē.
To, ka patoss var būt aizsegs gluži piezemētām interesēm visdažādākajos līmeņos, Neatkarīgajai atzīst Zemkopības ministrijas valsts sekretāra vietnieks Aivars Lapiņš: «Ir vesela virkne pētnieku un analītiķu, kas uzreiz pamana, kur ko var no jauna papētīt.» Bet nelaime tā, ka šiem pētījumiem vienmēr ir finansiālas sekas – un ne tikai pašu pētījumu izmaksās. Pasludinot kaut ko par aizsargājamu, jātērē nauda saimnieciskās darbības ierobežojumu kompensēšanai. Un visai ticams, ka nauda ir īstais mērķis, nevis sīpoliņu gundegas vai kādas citas puķītes sargāšana. Ar līdzīgām shēmām – pētnieku izmantošanu, sabiedrisko organizāciju un draudzīgu politiķu iesaisti – cita citu apkaro arī dažādas industrijas. Pat atsevišķi uzņēmumi. Jāatgādina, pērn kāda lietuviešu kompānija uz Baltijas jūras glābšanas viļņa ar Pasaules dabas fonda palīdzību centās panākt, ka Latvijā tiek ar likumu noteikts pienākums lietot tikai tādas ūdens attīrīšanas ietaises, ko ražoja šī firma. Toreiz pēc Neatkarīgās publikācijas plāns izgāzās.
Tīra ir mūsu lauksaimniecība
Sabiedrībai pašlaik tiek radīts iespaids, ka drīz vien pelde Baltijas jūrā vai reņģes apēšana kļūs bīstama dzīvībai, un tas neapšaubāmi diskreditē Latvijas tēlu gan pašu, gan Latvijas viesu acīs. Zilie karogi Latvijas pludmalēs liecina, ka ūdens ir tīrs, mikrobioloģiskā piesārņojuma tajā nav. Kas attiecas uz barības vielām, kas no laukiem notek upēs un tālāk nonāk jūrā, tā tas patiešām notiek. Taču mūsu apjomus ne tuvu nevar salīdzināt, piemēram, ar Dānijas artavu jūras eitrofikācijā. Jebkurā gadījumā ideāli tīra vide ir iespējama tikai bez ražošanas, un tas nav nedz nepieciešami, nedz izdevīgi Latvijai, spriež Aivars Lapiņš. Bet attiecībā uz jūru viņš atsaucas uz ministrijas rīcībā esošām ziņām: «Baltijas jūra ir pietiekami tīra, un Latvijas lauksaimniecība ir tīra. Ja kādam gribas celt paniku, tas jādara citās valstīs.».
