Indra Roga: Man vairs nav bail
 
INDRA ROGA: «Kad kļuvu par Valmieras teātra māksliniecisko vadītāju, mans pirmais darbs tajā bija talka. Izmetām visu nevajadzīgo, patiešām ļoti daudz krāmu bija vēl no padomju laikiem, ko patiešām nevajag. Iztīrījām telpas, nomazgājām logus, izmēzām gaiteņus aiz skatuves. Aktieri teica – kļuvis labāk, teica paldies, ka iztīrījām, izmazgājām, sakārtojām. Telpai vajag elpot, lai tajā rastos enerģija, un strādāt var tīrā vietā, nevar strādāt, esot mēslos. Ja saule netiek iekšā pa logiem, tad nekāda gaisma tur neienāks mājā. Visvairāk es domāju par to, lai Valmieras teātrī būtu radoša atmosfēra, tas tiešām ir svarīgi, pārējais būs, atnāks, radīsies...» ©F64

Piektdien, 23. februārī, Valmieras teātrī (VT) pirmizrāde jauniestudējumam Vidzemnieki, kas tapis pēc Rūdolfa Blaumaņa mazāk zināmo stāstu motīviem. Šis ir režisores Indras Rogas pirmais darbs VT, kopš viņa pērn kļuva par šā teātra māksliniecisko vadītāju. Izrādes veidotāji sola «citādu Blaumani – atraktīvu, krāšņu un muzikālu». «Kaut arī stāsti ir sarakstīti gandrīz pirms simts gadiem, tie ir par mums pašiem – latviešiem –, mūsu ikdienas cīņām, bēdām, šaubām, priekiem, ilgām un sapņiem. Blaumanis tik ļoti ir mīlējis latviešu cilvēka dvēseli un tā sarežģīto, pretrunīgo dabu, vienlaikus nebūdams akls – līdzās baltumam redzēdams arī melnumiņus, kas brīžiem spēja sagandēt vai visu cilvēka mūžu, ka tā bija kļuvusi par viņa vienīgo un vissvarīgāko vielu,» saka režisore Indra Roga.

- Noteikti zināt, ka jūsu kā mākslinieciskās vadītājas pirmais iestudējums Valmieras teātrī, kur esat veidojusi daudzas izrādes ilgākā laika posmā, tiks īpaši vētīts. Kā krita izvēle uz Blaumani?

- Nedomāju, ka tāpēc, ka esmu teātra mākslinieciskās vadības postenī, uzreiz es mainītu savus radošos plānus vai rakursus. Šis ir diptiha sajūtā taisīts darbs, izvēle zināmā mērā ir saistīta ar manu iepriekšējo iestudējumu Klūgu mūks, ko šīs sezonas sākumā veidoju Nacionālajā teātrī. Darbi ir pilnīgi atšķirīgi, bet Klūgu mūkā notikumi risinās Vitebskas guberņā, bet Blaumanis visu savu mūžu ir pavadījis Vidzemes guberņā. Uzsveru - guberņā. Un tas ir periods, kad latviešu nācija veidojās, dzima un radās.

- Kā atlasījāt Blaumaņa darbus?

- Protams, ka visi, kas lasa Blaumani, noteikti ir lasījuši šos stāstus, tomēr tie nav plaši pazīstami. Katrā ziņā - tie nav patosa pilni darbi. Mums tapis diezgan jestrs iestudējums par latviešu raksturiem vai par tām problēmām, kas man šķita interesantas. Piemēram, viens stereotips - racionālās laulības, kad prec bagāto, nevis nabagāko. Varbūt man nav taisnība, bet šķiet, ka mūsu sabiedrībā valda priekšstats - tolaik meitenes bija mantkārīgas, gāja pie veciem večiem, lai kļūtu par saimniecēm, bet tieši to pašu var teikt par jauniem puišiem, kas apņēma bagātas saimnieces. Bet tam ir pamatots, dzīves radīts iemesls - 17 gadu ilgs dienests cara armijā, un no iešanas zaldātos varēja izsprukt, ja biji vienīgais apgādnieks un bija saimniecība, un to bija iespējams iegūt, apprecot vecāku dāmu ar saimniecību. Jā, iespējams, vienlaikus šķiroties no mīļotas meitenes. Blaumanim tā laika realitāte bija zināma, viņš ir diezgan asi skatījies uz visām nepareizībām. Lasot Blaumani, pats sev var lieku reizi atgādināt par tiem grābekļiem, uz kuriem latvietis kāpj.

- Joprojām?

- Domāju, ka jā. Nav jau arī pārāk ilgs laiks pagājis kopš tā laika.

- Simts gadi nav pietiekami, lai tiktu vaļā vismaz no tā laika grābekļiem?

- Domāju, ka ne. Tautas apziņai tas ir pārāk īss laiks. Nenoniecinu nevienu, bet mēs vēl esam pārāk jauna tauta, kāds ceļš vēl jāiet, lai kļūtu par augstas kultūras nāciju.

No šīs izrādes nevajag gaidīt vispārpieņemtu Blaumani. Izrādei ir trīs daļas, katra no tām - stāsts par konkrētu tēmu ar atsevišķu sižeta līniju, ja runājam žanriski - traģēdija, komēdija un traģikomēdija.

Mēs neko un nevienu nesodām, mēs vienkārši skatāmies un secinām - nu atkal jau uz to pašu grābekli uzkāpts...

- Varat identificēt grābekļus, uz kuriem latvieši, jūsuprāt, kāpj vēl un vēl?

- Mazuma sindroms, skaudība, pat paranoisks aizdomīgums, ilga nepiedošana. Mēs negribam ticēt viens otram, arī uzticēties. Tomēr gribu uzsvērt - mēs par to visu smaidām. Izrādē piedalīsies arī mūziķi, Mārtiņš Roziņš, Imants Točs un Emīls Zilberts, būs dzīvā mūzika. Teikšu, ka mēs arī padauzīsimies džeza ritmos, un ceru, to nepārpratīs potenciālais skatītājs. Izrādi neveidojam reālpsiholoģiski un smagnēji, bet viegli. Mēs taisām Blaumani tā, kā, iespējams, izrādi varētu veidot cilvēks, kas nav latvietis, proti, bez priekšstata par to, kā ir jāspēlē Blaumanis.

- Vai tagad ir vieglāk vai grūtāk strādāt Valmieras teātrī?

- Neapšaubāmi - līdz ar oficiālu amatu sākumā mainās atmosfēra, un tas ir dabiski un normāli, to vajag pārdzīvot un pārvarēt, lai atrastu jauna veida kontaktu. Es uz to neieciklējos, par to nedomāju un pat labprātāk nezinātu kaut pusi no baumām, ko es zinu, jo tā ir vieglāk dzīvot. Labāk ir nezināt. Tad vienkārši strādā. Bez aizdomām, bez gaidām, bez uzmanīšanās.

- Kādi bija galvenie argumenti, kāpēc piekritāt kļūt par Valmieras teātra māksliniecisko vadītāju?

- Ja piedāvā to, ko daudzi režisori varētu vēlēties - mākslinieciski vadīt teātri, tad kaut kā... Ja es būtu nobijusies, ja nepieņemtu šo piedāvājumu, tad tas tomēr būtu gļēvi. Šis ir galvenais arguments. Visu mūžu vari sēdēt opozīcijā un būt neapmierināts ar to, kas un kā notiek. Tagad esmu tā sauktajā pozīcijā, tad redzēs, kā būs, un mēs ejam uz priekšu, tomēr katrs lēmums, izmaiņas nāk lēni, soli pa solītim, es pat teiktu - pa drupatiņai.

- Teātri jau laikam arī nedrīkst strauji griezt.

- Ja teātri uzskata par dzīvu organismu, tad tā nedrīkst darīt. Turklāt šis teātris ir ar savām tradīcijām, tas ir pakāpeniski audzis, un to nedrīkst drastiski mainīt. Turklāt es jau zināju, uz kurieni es eju, - gan trupu, gan pilsētu.

- Jums ir sava koncepcija pieciem, desmit gadiem?

- Kad man prasa par koncepcijām, es atbildu - papīrs panes visu, uzrakstīt var visu.

- Formulēšu citādi - ko gribat sasniegt šajā teātrī ar šo trupu?

- Protams, ka man ir plāns, un tas ir saistīts arī ar jauno kursu, kas uzņemts Latvijas Kultūras akadēmijā. Nākamās sezonas plāns jau būs ceļa sākums tajā virzienā, turklāt teātrim ir arī jāizdzīvo.

- Latvijā tik daudzi režisori kā brīvie putni iestudē daudzos teātros, un beigās teātri kļūst ļoti līdzīgi. Kā būs ar Valmieras teātri?

- Valmieras teātris nebūs viena režisora teātris, tas nav iespējams. Galvenais, ko meklēju režisoros, ir - radniecīga sajūta. Tas nenozīmē, ka teātrī nevar iespraukties ass redzējums, kaut kas huligānisks.

Ne tik sen kanālā Doždj skatījos interviju ar režisoru Konstantīnu Bogomolovu, un viņš teica - ja es vadīšu teātri, es pats neiestudēšu izrādes. Biju absolūti pārsteigta par šo pozīciju. Vai es izveidošos Valmierā par idejisko līderi, es nezinu, tad redzēsim. Ir daudz sakārtojamu lietu. Šobrīd patiešām traucē tas, ka nedzīvoju Valmierā, ka pietrūkst laika vienkārši runāt ar aktieriem.

- Tagad jums arī jādomā par, kā saka, kasi.

- Teātris vienmēr būs kompromiss, jautājums ir - cik liels? Pagaidām nebūs neviena izteikti komerciāla, brutāla kases iestudējuma.

- Pagaidām?

- Redzēsim, kā izdzīvosim. Esmu pārliecināta - draņķīga komercija bojā gaumi, draņķīga komercija bojā tautu.

- Latvijas teātra vēsture ir pilna ar skaistiem formulējumiem par dažādu režisoru «laiku», teiksim, Oļģerta Krodera laiks Liepājā, Krodera pirmais un otrais periods Valmierā, Pētera Lūča laiks Valmierā, Arnolda Liniņa laiks Dailes teātrī, Alfrēda Jaunušana laiks Drāmas teātrī, Ādolfa Šapiro laiks Jaunatnes teātrī... Vai jūs gribētu, lai vispār varētu runāt par Rogas laiku Valmieras teātrī, un ko jūs gribētu, lai teātra vēstures grāmatās par to rakstītu?

- Viss jūsu nosauktais bija padomju laiki un padomju sistēma teātrī.

- Varu nosaukt citus piemētus - Kārļa Auškāpa laiks Dailes teātrī, Edmunda Freiberga laiks Nacionālajā teātrī, arī Alvja Hermaņa - Jaunajā Rīgas teātrī. Turklāt šie režisori iestudējuši tikai «savos» teātros, tiesa, ar sānsoļiem ārzemēs, radioteātrī, operā, bet ne citos teātros Latvijā. Kā jūs gribētu, lai raksturotu potenciāli iespējamo Rogas laiku Valmieras teātrī?

- Kvalitatīvi, profesionāli, tīri, dziļi un līksmi. Ja Valmieras teātrī es taisītu četras izrādes gadā, tad varētu runāt par Rogas laiku, citādi Rogas laiks ir tajā, ka es rūpējos par repertuāru, ko iestudējam. Tomēr, lai kā būs, es gribētu, lai mums izdotos šo darbu darīt ar prieku, līksmi un ar humora izjūtu. Teātra daba ir tāda - it kā nopietna, bet vienlaikus līksma.

- Jūs tā vienmēr esat domājusi par teātri?

- Nē. Pagrieziens bija pēc izrādes Meistars un Margarita iestudēšanas.

- Kas tad notika?

- Tie bija divi smagi gadi. Ļoti smagi. Gan pirms, gan pēc pirmizrādes. Pirms iestudēšanas bija patīkamāks periods, pēc - nepatīkamāks. Tas bija šerpi. Kā izrādi nesaprata, kā pārprata mani, kā uzbruka man.

- Publika un kritika?

- Publika ne, kritika gan.

- Kaut ko labu arī ieguvāt no savstarpējās nesapratnes?

- Droši vien. Tas gan, ka man vairs nav bail.

- Tomēr tas nebija tik šerpi, lai savu darbu režijā nogrieztu kā ar nazi.

- Tuvu tam. Uz robežas.

- Uz robežas, vai vispār palikt šajā profesijā?

- Jā. Tomēr nezinu, ko citu darīt.

Mani interesētu nodarboties tikai ar pedagoģiju, tomēr tad ir jābūt dzīvai saiknei ar teātri, ar aktieriem, ar skatītājiem.

- Kā no bedres tikāt ārā?

- Iepauzējot. Iesāku iestudēt izrādi, bet nepalaidu to ārā - to man ļāva Nacionālā teātra direktors. Ik pa laikam pauze nepieciešama ikvienam māksliniekam, ja vien to ir iespējams noorganizēt, ja vien iespējams no kaut kā dzīvot.

- Kas atgrieza atpakaļ teātrī?

- Izrāde Plikpaurainā dziedone. Jauns virziens, jauna tehnika, jauna metode, jauns lauciņš, absolūti nezināms man.

- Un ne uz lielās skatuves.

- Ne uz lielās skatuves. Kā režisore es sāku ar iestudējumiem mazajā zālē, bet pēc tam nāca iestudējumi lielajā skatītāju zālē, un tas nozīmē, ka visu laiku ir jādomā inscenējuma kategorijās, ir grūti pārslēgties atpakaļ uz mazo formu. Droši vien es piekusu no iestudējumiem uz lielās skatuves.

- Marta sākumā jums apritēs 50. Kāds vecums ir 50 gadu?

- Nobriedis (smejas).

- Kā sadzīvojat ar to?

- Ar pašironiju un humoru. Valmierā eju pie brīnišķīgas fizioterapeites Lauras, un viņa reiz teica, ka cilvēkā ir orgāns, kas atbild par dzīvesprieku, un, kad to izoperē, dzīvību saglabā, bet zaudē dzīvesprieku...

Par saviem 50 gadiem es neko daudz nedomāju. Iespējams, vajadzētu garderobi pamainīt, bet nekādi to nevaru, visu laiku palieku pie līdzšinējā stila. Man nepatīk kostīmiņi.

- Par ko jūs domājat, ko gribas, ko negribas 50 gadu vecumā?

- Ja teikšu, ko man gribas, es nonākšu lielās pretrunās, kādās es acīmredzot arī esmu, ar to, ko esmu uzņēmusies, ar to, ko daru darbā - tas ir pilnīgā pretrunā tam, ko 50 gadu vecumā grib Indra. Nevis Roga, bet Indra. Esmu Zivs pēc horoskopa, to attēlo kā peldošu divos pretējos virzienos vienlaikus, un tā patiešām ir. Es varētu sēdēt mājā un rakstīt teorētiskus darbus par teātri vai tulkot, vai darīt ko citu, ko man arī ļoti patīk darīt, bet vienlaikus esmu sev uzkrāvusi pietiekami daudz, tāpēc - šobrīd es to nevaru.

- Vai tiešām varētu iztikt bez praktiska darba teātrī?

- Nezinu. Ceru, ka jā.

- Gribētu to?

- Iespējams. Tāpēc, ka man taču jau 50 gadu. Droši vien vēl padzīvošu, jo pensiju droši vien vajag sagaidīt, citādi nebūs, par ko dzīvot. Principā atkarība no teātra ir jāmazina - centīgi, neatlaidīgi un pakāpeniski.

- Jo?

- Jo nonākt marasmā un nevarēt iztikt bez teātra nevienu dienu ir patoloģiski, tas ir slikti, es negribu to. Gribu būt pie skaidra prāta, kad es pametu teātri, un es to gribu izdarīt laikus. Protams, es nezinu, kad šis «laikus» būs. Man ļoti patīk, kā Lolita Cauka un Astrīda Kairiša abas vienojušās, ka viena otrai noteikti pateiks, kad viena būs nonākusi marasmā, tomēr secinājušas, ka var taču būt tā, ka abas vienlaikus nonāk marasmā, tad kurš to viņām pateiks?

Ir robeža, kad vairs nevajag nodarboties ar teātri. Teātris jau principā ir jaunu cilvēku lieta, un it īpaši, ja iestrēgsti... Droši vien no tā es visvairāk baidos. Vajag visu laiku būt jaunam, lai strādātu teātrī -domāšanā jaunam, nedrīksti iestrēgt sava laika teātrī, jo tā tu noveco, kļūsti par naftalīnu. Jauni cilvēki skatās citu teātri, jo katrai paaudzei ir sava laika teātris, un režisors nedrīkst atļauties ar konserviem barot publiku. Cik es vēl varēšu jaunas šķautnes meklēt, cik ilgi man tas izdosies, cik ilgi tas kādam būs vajadzīgs, es nezinu. Kāpēc ir forši strādāt ar studentiem? Viņi nezina, viņiem nav priekšstata, kādam ir jābūt teātrim. Es negribu iestrēgt pārliecībā - zinu, kā vajag. Tāpēc man tik būtiska ir radoša atmosfēra, un labākais ceļš teātrī ir caur «nezinu». Lai teātris ir dzīvs - tas ir mans galvenais uzdevums.

Tas, ko es gribu - nevienam nebūt uz kakla. Gribu, lai man pietiek līdzekļu. Gribu, lai varu paspēt kaut ko vēl baudīt no dzīves, nevis nīkuļot līdz beigām. Kā to izdarīt, es nezinu. Un kaut kā gribas, lai nepalieku... Gribu, lai man būtu prieks dzīvot arī vecumā. Īstenībā mēs dzīvojam šausmīgi, visu mūžu mēģinām sev kaut ko nodrošināt.

- Un nezinām, vai šis nodrošinājums vispār būs vajadzīgs.

- Nu, jā. Tāpēc galvu vajag turēt brīvu, pašam būt atvērtam. Un tad jau...