Personības: Daudzviet Latvijā skatāma Kristas Burānes jaunākā filma "Pasaka par tukšo telpu" 2 komentāri
 
Personības

Daudzviet Latvijā skatāma Kristas Burānes jaunākā filma "Pasaka par tukšo telpu"

 
KRISTA BuRĀNE: «Mēģinu visu laiku sev atgādināt – darīt tikai to, ko patiešām gribas darīt, un nedarīt neko konjunktūras dēļ» / Mārtiņš ZILGALVIS, F64 Photo Agency

«Laikā, kad visapkārt ir skandāli, burzma, dažāda mēroga traģēdijas, man gribas piedāvāt ļoti personisku filmu, jo uzskatu, ka mūsu sabiedrībā pietrūkst šāda veida darbu. Jautājums ir – cik daudz cilvēku grib domāt citā tonalitātē,» saka scenāriste un režisore Krista Burāne. Kopš šīs nedēļas daudzviet Latvijā skatāma viņas jaunākā filma Pasaka par tukšo telpu, kas veltīta izcilajam latviešu scenogrāfam un pedagogam Andrim Freibergam.

Kāpt pāri rāmjiem

Dokumentālais stāsts Pasaka par tukšo telpu vienlaikus ir arī noslēdzošais stāsts triloģijā par izcilām latviešu teātra personībām. 2009. gadā tapa filma Piektais Hamlets, tās galvenais varonis bija režisors Oļģerts Kroders, savukārt filma Māra (2014) bija veltīta režisorei Mārai Ķimelei. Jau sākot darbu pie pirmās filmas, kā atzīst režisore Krista Burāne, bijis skaidrs, ka viņa veidos triloģiju par mūžīgām tēmām - vientulību, mīlestību un nāvi. «Mani interesē sarunāties ar cilvēkiem, kuri dzīvo teātrī, kuriem teātris ir viņu dzīve, bet mani interesē saruna tieši par šīm tēmām. Šīs trīs personības man bija interesantas viņu lielās kaislības pret to, ko viņi dara, dēļ, kā arī viņu ļoti lielās brīvības dēļ. Personības, kuras vienkārši kāpj pāri tām robežām, kurās vairākumu ieliek pati mākslas sistēma. Vienmēr tiek uzskatīts, ka mākslinieks ir tas, kuram kopējā sabiedrības kontekstā ir vislielākā brīvība, tomēr mūsu laikā it visur visu laiku ir jāražo, jāražo un jāražo, ir ļoti grūti būt brīvam. No manu filmu varoņiem varēja mācīties spēju nepazaudēt sevi tajos likumos, kurus sistēma uzliek,» atzīst šo filmu scenārija autore, režisore un montāžas režisore.

Jaunākajā filmā Pasaka par tukšo telpu liela nozīme ir animācijai, un par tās izmantošanas nepieciešamību bijis skaidrs jau no paša sākumā, jo tas radies kā risinājums nepieciešamībai izstāstīt biogrāfiskus faktus un vienlaikus izvairīties no «runājošām galvām», tāpēc animācija šķitusi visloģiskākais risinājums, kas ļāvis «savienot dzīves faktus ar tīru scenogrāfa ideju par to, kādai telpai ir jāizskatās. Jo tajā brīdī, kad scenogrāfiju sāk būvēt, kad to sāk apdzīvot, rodas ļoti daudz dažādu papildinājumu un izmaiņu. Būtiski ir tas, ka ar animācijas palīdzību nojaucam fantāzijas un fakta robežu - tas, ko mēs stāstām animācijā, ir atmiņas, un atmiņas vienmēr ir subjektīvas, un tās vienmēr jau ir pārveidotas, var teikt - pasaka. Animācija piedāvā ērtu pasakas stāstīšanas formu».

Ar šīs filmas iziešanu tautās ir beidzies divus ar pusi gadus ilgs darba posms, kura rezultāts ir ne tikai filma, gandarījums un prieks par paveikto, personiski stipras saites ar filmas galveno varoni Andri Freibergu, kuras viņa joprojām jūt «sirds un saules pinuma rajonā, kā arī lielāka drosme un brīvības sajūtu tajā, ko es varētu darīt tālāk, pat nezinot, kas tas varētu būt. To ir grūti aprakstīt vārdos, bet tas ir tāds silts kamols sirds rajonā. Strādājot dokumentālā žanrā, svarīgākais ir attiecības, ko esi izdzīvojis».

Ideju briedēšanas periods

Krista Burāne atzīst, ka pēc šā darba viņai nepieciešama atelpa un, lai gan ir ideja par jaunu kino darbu, nepieciešams, lai tā mazliet nobriest, «lai putenis norimstas un noskaidrojas doma, pie kuras gribu tālāk strādāt». Šobrīd viņa veido 18. novembra koncertu Vidzemes koncertzālē Cēsis un grib pabeigt rakstīt disertāciju par dokumentalitāti laikmetīgajā mākslā. «Šis darbs man patiešām jāizdara, es par to domāju ļoti ilgi, arī strādāju pie tā, tiesa gan - lēni. Studiju laikā esmu aktīvi taisījusi vairākas izrādes un filmas, doktorantūrā man palicis tik vien, kā uzrakstīt darbu, jo eksāmenus jau esmu nokārtojusi.»

Par nākamo filmu Krista Burāne pagaidām nevēlas runāt un nevis tāpēc, ka idejas var nozagt, jo «tēmas aktualitāte vienmēr ir gaisā, nav nekāds brīnums, ka vairāki cilvēki vienlaikus to uztver», bet tāpēc, ka pašai nav sajūtas, ka «tieši šobrīd ir jābliež, tas nozīmē, ka līdz galam vēl kaut kas nav skaidrs. Un man patīk strādāt tad, kad ir skaidrs. Vēl jau ir pāris mēneši līdz nākamajam konkursam, kurā būs iespējams saņemt finansējumu tā realizācijai».

Tas gan nenozīmē, ka viņu sagaida no darba brīvs laiks, jo tieši šobrīd viņa strādā pie četriem projektiem, ko viņa pati dēvē par naudas darbiem. «Mēs jau dzīvojam laikā, kad reti mākslinieki var mierīgi atļauties vienu darbu pusgada vai gada laikā, tā ka es esmu pārstrādājusies.» Līdz šim viņai organiski izdevies ik pa laikam mainīt profesionālās izpausmes lauciņus, realizējot idejas gan kino, gan teātrī. «Teātra sfēra ļauj piepildīt manu iekšējo nepieciešamību būt sociāli aktīvai. Kino finansējuma piešķiršanas process ir tik ilgs, ka Latvijas apstākļos pat nevari paspēt reaģēt uz aktuālām lietām,» atzīst Krista Burāne.

Ārpus galvaspilsētas

Jau gadu Krista Burāne ar dzīvesbiedru un jaunāko meitiņu dzīvo Cēsīs, kur pamazām iejūtas ne tikai privāti, bet arī profesionāli. «Esmu piedalījusies dažādos pasākumos, domāju, ka joprojām varu atrast kādu sev interesantu nodarbošanos arī Cēsīs. Nostalģijas pēc Rīgas noteikti nav. Es tāpat vismaz divas reizes nedēļā braucu uz Rīgu, varu apskatīties to, kas mani patiešām interesē. Jāsaka - esmu izvēlīgs cilvēks, neskatos visu pēc kārtas, skatos to mākslinieku darbus, kuru domāšana man ir interesanta. Es vispirms pamatīgi izpētu, pirms dodos skatīties,» atzīst Krista Burāne. Šoruden, dodoties pastaigās pa Cēsīm un to apkārtni, ieraudzījusi, ka Latvijas dabā ir arī spilgti rozā krāsa. «Tieši tādu rozā, kāds ir Kurzemes melnajos cimdos, lai gan man vienmēr šķita, ka tas ir kaut kas nedabisks, bet pilni meži ir ar spilgti rozā. Es ļoti izbaudu rudeni, arī to ar jau nobirušajām lapām, ir tik skaisti, tik brīnišķīgas krāsas, neticams spilgtums. Un laiku pastaigām var vienmēr atrast, vienkārši ir sevi jāizstumj ārā pa durvīm. Televizora mūsu mājās nav jau desmit gadu, mēs to neskatāmies, ir cits māneklis - sevi jāatrauj no interneta, no datora. Es savā perfekcionismā un daudzajos paralēlajos darbos varbūt par daudz sevi piespiežu strādāt un nedodu sev atelpu, bet, jā, to es tiešām cenšos izdarīt - iziet pastaigāties, un Cēsīs ir, kur staigāt, tur ir brīnišķīgi skaisti.»

Ik pa laikam Cēsīs ieciemojas arī Kristas vecākie bērni, ar kuriem kopā viņa ir īstenojusi vairākus savus profesionālos projektus. Meita Laila, kas ir studējusi teātra dramaturģiju, šobrīd ir Belgradā, ar viņu kopā Krista pagājušā gada nogalē veidoja dokumentālu izrādi Robežas. «Viņa ir modernais mūsdienu pasaules pilsonis,» smaidot nosaka mamma. Savukārt dēls, kurš ir arī filmas Pasaka par tukšo telpu animācijas mākslinieks, strādā par pasniedzēju Jaņa Rozentāla Rīgas mākslas vidusskolā. «Vecākie bērni jau sen savā dzīvē. Mūsu attiecības vienmēr ir bijušas ļoti pieaugušas, es viņiem esmu ļoti uzticējusies, ļoti novērtējusi to, ko viņi dara, nekad neesmu viņus turējusi savā ietekmes lokā,» atzīst trīs bērnu mamma.

Krista Burāne: «Mēģinu visu laiku sev atgādināt - darīt tikai to, ko patiešām gribas darīt, un nedarīt neko konjunktūras dēļ. Arī tāpēc, ka laika maz. Es intensīvi esmu sākusi domāt par to, ka laika patiešām ir maz, līdz nāves brīdim, vai līdz brīdim, kad es vairs nevarēšu, kad man vairs nebūs spēka. Man gribas savu spēku ielikt lietās, par kurām esmu pilnībā pārliecināta, ka tās ir jādara, un nedzīties darbos, kurus es varu izdarīt, un tikai tāpēc, ka es tos varu. Nedarīt lietas tikai tāpēc, ka es to varu izdarīt. Ir jābūt pārliecībai par to, ka es to patiešām gribu darīt. Sistēma, kurā mēs dzīvojam, ļoti bieži no mākslinieka prasa kompromisu, liek viņam rēķināties ar naudas vai viedokļu cenzūru, kurā tu atsakies no idejas tikai tāpēc, ka to nepirks.»

***

Krista BURĀNE

• Režisore

• Dzimusi 1971. gada 18. jūlijā aktiera Inta Burāna ģimenē

• Dzīvesbiedrs režisors Mārtiņš Eihe, bērni - Mare, Toms un Laila

• Šobrīd studē doktorantūrā Latvijas Mākslas akadēmijā, ieguvusi maģistra grādu mākslā kino režijas specialitātē Latvijas Kultūras akadēmijā (2011), bakalaura grādu filozofijā Latvijas Universitātē (1993).

Absolvējusi Rīgas 64. vidusskolu (1989)

• Kopš 2007. gada dažādu mākslas projektu (filmu, izrāžu, starpdisciplināru projektu) autore

• Strādājusi par pasniedzēju Latvijas Universitātē un Izglītības filozofijas centrā, bijusi radošā direktore

reklāmas aģentūrā McCann - Erickson Riga, strādājusi reklāmas aģentūrā Creative Laboratory, bijusi radošās apvienības Nomadi valdes locekle. Šobrīd ir radošās Eiropas sadarbības tīkla Festivlas in transition projekta

Urban Heat māksliniece

• Veidojusi filmas Pasaka par tukšo telpu (2017), Māra (2014), Piektais Hamlets, Nākotne ir pagātnes tagadne (2011) u.c.

• Veidojusi izrādes Cietoksnis (2017), Robežas (2016), Kāpēc es mīlu krievus (2010), Ceļa karte (Eiropas

kultūras galvaspilsētas atklāšana, Centrāltirgus Gaļas paviljons, 2014). Kopā ar režisoru Mārtiņu Eihi - izrādi Ziemas māja (2013), Atmiņu istabas (2012), Dullais (2011), Vasaras sala (2010) u.c.

• Saņēmusi Cicerona balvu reklāmā (2006)

• Filmas Pasaka par tukšo telpu, Māra un Piektais Hamlets kopumā saņēmušas 12 nominācijas balvai Lielais Kristaps



Komentāri [2]
#
a 13.novembris 2017 18:03 atbildēt
Apbrīnoju. Cienu.
 
#
Opits 6.novembris 2017 19:46 atbildēt
"Pomeščiki".
 
Pievienot komentāru
Vārds *
Komentārs *
 
Custom creative templates for DoubleClick for Publishers