Aktrise Indra Briķe: Tik traka loma man ir pirmo reizi mūžā
«Cilvēki redzēs, ka uz afišas esmu smukā kleitā, izlasīs izrādes nosaukumu un domās, ka tas ir romantisks stāsts. Ne jau visi zina Stīvenu Kingu, ne visi lasījuši viņa grāmatas, skatījušies pēc viņa darbiem tapušās filmas. Teātrī šausmene ir pavisam citādāka nekā kino,» saka aktrise Indra Briķe un piebilst, ka tik traka loma viņai ir pirmo reizi mūžā.
Svētdien, 14. maijā, Dailes teātrī pirmizrāde Venta Vīnberga dramatizējumam, kas tapis, iedvesmojoties no Stīvena Kinga - Pielūdzēja Nr.1. Psiholoģisko trilleri iestudē režisors Gundars Silakaktiņš, lomas atveido Indra Briķe un Lauris Subatnieks. Tas ir stāsts par bestselleru autoru Eriku, kurš sacerējis grāmatas par Viktorijas laiku varoni. Kādu dienu rakstnieks cieš auto avārijā, viņu izglābj bijusī viņa romānu kaislīgākā fane Pegija, kura savu elku pārved uz savām mājām un piespiež sarakstīt jaunu grāmatu - tādu, kas būtu veltīta vienīgi viņai..
Reāla šausmene
Aktieris, kura profesijā jābūt gatavam uz visu, par šādu lomu ne sapņot, pat ne iedomāties nevarot, līdz tā vienkārši pati atnāk. Tā esot bijis ar Pegijas lomu. Līdzko beidzies darbs pie iepriekšējā iestudējuma Liec Dievam pasmieties, tā nav bijis laika kaut mazliet atpūsties, uzreiz sācies darbs pie jaunā iestudējuma. Kolēģi viņu jau brīdinājuši, ka darbs pie šī materiāla būšot pavisam briesmīgs, viņa tik pasmaidījusi, bet kad izlasījusi, tad nācies atzīt, ka kolēģiem bijusi taisnība. «Nav jau nekāda psiholoģiska reālisma, jo mans tēls ir tik neparedzams. Man kā aktrisei bija svarīgi zināt, kas šajā sievietē notiek, kāpēc viņa ir tāda, kāpēc viņai tik galējas reakcijas. Mūs konsultēt nāca psihoterapeite Gunta Andžāne. Izrādās, ka šai sievietei varētu būt tā saucamais Minhauzena sindroms. Manis atveidotā varone medmāsa it kā ir žēlsirdīga, bet patiesībā tīksminās par citu sāpēm, tās viņai ir kā narkotikas,» stāsta Indra Briķe. «Patiesībā tādi cilvēki ir ikvienā sabiedrībā, viņi ir kā bumbas ar laika degli, tās var uzsprāgt jebkurā brīdī. Tāpēc man šis darbs ir tik svarīgs - parādīt, ka realitātē ir tādi cilvēki, viņi nav izdomāti pasaku vai šausmeņu tēli.»
Aktrise ir pārliecināta, ka viņas atveidotās varones mentālo problēmu saknes meklējamas bērnībā. «Lai aizbēgtu no tā, kā viņai bērnībā ir pietrūcis, viņa pieķeras fantāzijas mīlestībai, kas ir romānos, viņa iztēlojas, ka viņa ir šī romāna varone, un, ja vēl pagadās šīs varones radītāju, romāna autoru «paņemt sev» kā tādu peli slazdā, tad «panesas» visas zemās dziņas, kas viņā ir. Un tas var būt katrā ģimenē, es uzskatu, ka tas ir mīlestības trūkums. Jaunībā jau daudzi fano par kaut ko, teiksim, kļūst gluži vai traki kaut kādu elku dēļ, teiksim, popmūzikas koncertos plēš nost sev drēbes, raud, trako, indējas, bet viņa jau vairs nav jauniete, viņai pusaudžu hormonu un maksimālisma trakums ir ieciklējies... Kā saka - mīlestības trūkums bērnībā ģimenē. Arī mūsu sabiedrībā redzam neskaitāmus mīlestības trūkuma gadījumus. Mēs nepārtraukti lasām ziņas, ka vecāki salauž bērniem locekļus, pat nosit... Un tas ir apburtais loks, kas nekad nebeidzas - esam nežēlīgi pret bērniem, viņi izaug nežēlīgi; šodien tu demonstrē varu, rīt - pret tevi, šodien sodi tu, rīt - tevi. Vai kādu citu...»
Aktrise ir pārliecināta, ka šo izrādi nevajadzētu skatīties cilvēkiem ar «švakiem nerviem», jo kinoteātrī šausmene tomēr ir kas cits, to nevarot pat salīdzināt ar iestudējumu kamerzālē, kur aktieris un skatītājs ir tik tuvu klāt. «Šāda loma ir retums, neteikšu, ka viegli bija pie tās strādāt, turklāt vēl pavasarī, kad jau uzkrājies sezonas nogurums un šī loma jāspēlē uz tīriem nerviem. Elles darbs.»
Priecāties par to, kas ir
Vasaras daudzi aktieri izmanto dažādiem darbiem ārpus teātra, arī filmēšanās lielākoties ir tieši šajā laikā. Pirms kāda laika piedalījusies režisora Jāņa Norda jaunākās filmas Ar putām uz lūpām uzņemšanā, bet nu nav nekas dzirdams, kas ar šo filmu noticis. «Droši vien naudas pietrūcis,» nosaka Indra Briķe. Ik pa laikam viņa neatsaka piedalīties arī topošo režisoru - studentu filmās, bet šogad aktrise piekritusi piedalīties izrādes Uz Tobago! atjaunošanas projektā, kas saistīts ar komponista Ulda Marhilēviča jubileju. Pirms daudziem gadiem Dailes teātrī izrāde Uz Tobago! tika spēlēta ar lieliem panākumiem, nu tiek veidota brīvdabas iestudējuma versija, kurā sapulcēsies aktieri no Dailes un Nacionālā teātra, lai vasarā un arī rudens pusē to spēlētu daudzviet Latvijā. «Man ļoti patīk šis darbs, turklāt mēs jau nespēlēsim katru dienu, izrādi uztaisīsim ap Jāņiem, pēc tam reizi nedēļā vai ik pa divām nedēļām reizi to spēlēsim kādā vietā Latvijā. Turklāt man loma nav jāmācās no jauna, vajag tik restaurēt to, kas bija. Būs jauki...» domā Indra Briķe.
Pašās gada beigās, starp Ziemassvētkiem un Jaungadu, Indrai Briķei būs liela jubileja, bet par to nemaz negriboties domāt, turklāt pašai šķiet, ka tikai nupat svinēta 50 gadu jubileja. Aktrise nezina, vai tā maz tiks svinēta plašāk nekā tikai ģimenes lokā. Iespējams, nākamajā sezonā būs kāda īpaša loma, iespējams viņu gaida «tukšā sezona», bet tas būs zināms tikai šīs sezonas nogalē, kad tiks paziņots nākamās sezonas repertuārs. «Es nekad neeju pie galvenā režisora un neprasu, kādas man būs lomas. Kas man ir, tas man ir, kā nav, tā - nav. Kad man bija 50 gadu jubileja, es biju ļoti nostrādājusies, jo režisors Mihails Gruzdovs veidoja īpašu pasākumu, kurā es pati uz skatuves izspēlēju visas savas lomas, sākot no Liepājas perioda, es biju tā nomocījusies. Bija jau skaisti, bet es šajā jubilejā negribētu neko tādu atkārtot, jo jubilejā nevajag nostrādāties...»
Parasti aktieri, kļūstot vecāki, žēlojas, ka viņiem lomu kļūst arvien mazāk, bet Indra Briķe atzīst, ka tieši šobrīd viņa tā nevar teikt, jo arī šajā sezonā viņai darba bijis ļoti daudz. «Man jaunībā bija ļoti daudz lomu, arī vidējos gados, bet ap 50 man bija ļoti maz lomu. Un grūti pateikt, kāpēc tā. Tagad, kad man turpat jau 60, man ir ļoti daudz lomu, un ļoti interesantas, tādas, ka var tikai priecāties. Nereti domāju - kāpēc tā ir? Skatos, ka mūsu teātrī jaunie aktieri spēlē līdz pārgurumam, un tad ir kaut kāds vidējais vecums, kad neesi īsti piemērots ne jaunībai, ne vecumam... Šobrīd man patiešām ir ļoti aktīvs periods,» atzīst Indra Briķe. Kādreiz režisori domāja par aktieru attīstību, izaugsmi profesijā, tāpēc īpaši piemeklēja repertuāru, tātad arī lomas, bet tagad ir jāpriecājas par to, ja dažādu režisoru izvēlētajās lugās lomas vispār ir un tās ir interesantas. «Kas to lai zina, vai nākamsezon teātra repertuārā būs iestudējumi, kuros būs manam vecumam atbilstošas lomas? Es priecājos par to, kas man ir,» pasmaida Indra Briķe. Lielās darba slodzes dēļ viņai ne tik labi sokas ar citu iestudējumu noskatīšanos, nemaz jau nerunājot par to, ko dara kolēģi citos teātros, un ja gadoties kāds brīvs vakars, tad to noteikti negribas pavadīt teātrī, bet gan «atpūsties no mākslas».
Atpūsties no cilvēkiem
Atpūsties no mākslas Indrai Briķei ieplānots arī īsā atvaļinājuma laikā vasarā. Kādreiz viņa brauca uz Durbi, kur dzīvoja mamma, bet, kopš dažus gadus viņas vairs nav, turp vairs nesanāk aizbraukt. Gribētos aizbraukt uz Liepāju, kur dzīvojusi tik daudzus gadus, bet Uz Tobago! iestudējuma dēļ arī Līgo svētki tiks pavadīti kaut kur tuvāk Rīgai. «Vasarās man gribas atpūsties no cilvēkiem. Kopā ar draudzeni ar vilcienu braucam uz Jūrmalu, viņa sauļojas, bet es sēžu ēnā, kaut ko lasu vai skatos tikai uz jūru, elpoju tās gaisu, mazliet pabradāju pa jūras malu, izvēdinu galvu,» stāsta Indra Briķe. Vēl viens no labiem veidiem, kā atslēgties no sabiedrības, ir filmu skatīšanās. Aktrisei īpaši patīkot skatīties Krievijā veidotas filmas, starp kurām daudzas esot ļoti kvalitatīvas, bet, ja gribas ko citādāku, tad internets piedāvā plašas iespējas. «Sanāk gluži kā manis atveidotajai varonei Pegijai, kura vājprātā daudz lasa. Es aizmirstos, filmu skatoties. Tā ir mana aizmiršanās,» nosaka aktrise. Vasarās arī dēls Jānis kopā ar draudzeni un viņas meitiņu Grietu braucot dzīvot uz laukiem, tāpēc Rīgas dzīvoklī viņa paliek gluži viena, vien kopā ar diviem kaķiem. «Ceļos, kad gribu, daru, ko gribu, un tā ir mana atpūta.»
Šī sezona, darbi pie dažādiem režisoriem, viņu vēlreiz mudinājuši aizdomāties ne tikai par aktiera profesiju, bet par darba jēgu cilvēka dzīvē. «Svarīgi ir uzturēt patiku darbam, nav taču sevi jāmoka un jāārda. Nevajag režisoram mocīt aktierus, un aktieriem nevajag mocīt režisorus un vēl skatītājus arī. Nesaku par konkrētu iestudējumu, bet vispār, vajag strādāt ar prieku un tā, lai nevienam nesagādātu sāpes, jo kāda jēga dzīvot? Nevajag šo profesiju uztvert tik sarežģītu un grūtu, nevajag mocīties, jo priekš kam tad mēs strādājam? Cilvēks, kuram visu laiku ir grūti, domā, ka tā ir jābūt, jo citu neko nezina, bet patiesībā - ja uzzina, ka var arī citādāk, tad saprot, ka dzīvot un strādāt var arī viegli, priecīgi, ar mīlestību. Citreiz domāju - ārprāts, visiem taču ir brīvdienas, visi atpūšas, bet man jāspēlē izrādes, jāiet uz mēģinājumu. Tad, kad spēlē izrādi, tad ir gandarījums, bet kopumā - esi ritenī, ko var raksturot kā - līdz šim dzīve tā gājusi, tā arī turpinās, tā paiet... Es zinu, ka nav kā dziesmā dzied - aktiera mūžs ir kā brīnišķa dziesma. Nemūžam aktiera mūžs nav brīnišķa dziesma.»
***
Indra BRIĶE
• Dailes teātra aktrise (no 1993./1994. gada sezonas)
• Dzimusi 1957. gada 29. decembrī Durbē
• Dēlam Jānim ir 31 gads
• Mācījusies Durbes vidusskolā, Liepājas 1. vidusskolā. Beigusi Liepājas teātra II aktieru studiju (1977)
• No 1977. gada līdz 1992. gadam strādājusi Liepājas teātrī, kā arī Jaunajā Rīgas teātrī
• Kino lomas: filmās Zobena ēnā (1976), Vasara bija tikai vienu dienu (1980), Ja mēs visu to pārcietīsim (1987), Dzīvīte (1989), Valsis mūža garumā (1990), Mazās kaislības (1990), Cilpa (1991), Negribu, negribu, negribu... (2000), Žanna d’Arka (2004), Ījaba ceļš (2006), Sauja ložu (2002), Rīgas sargi (2007), Rožu ieleja (Krievija, 2011), Mammu, es tevi mīlu (2012)
• Apbalvojumi: LĻKJS prēmija (1986), Nacionālā kino balva Lielais Kristaps (1989), LPSR Nopelniem bagātās skatuves mākslinieces goda nosaukums (1989), Lilitas Bērziņas balva (1996, 2004), Spēlmaņu nakts balva nominācijā Gada aktrise (par lomām izrādēs Kad mēs, mirušie, mostamies Dailes teātrī un Marķīze de Sada Jaunajā Rīgas teātrī, 1994), Atzinības krusts (2007), Spēlmaņu nakts balva nominācijā Gada aktrise otrā plāna lomā (par lomu izrādē Atvadas jūnijā, 2010/2011), Krodera balva (2014)