Personības: Mārtiņš Eihe. Par lepnību sabiedrības spoguļattēlā 2 komentāri
 
Personības

Mārtiņš Eihe. Par lepnību sabiedrības spoguļattēlā

 
F64

«Manuprāt, labas un gudras valsts uzdevums ir aizsargāt vājos un citādos, aizsargāt tos, kuri nevar paši par sevi parūpēties. Jo tie, kuri ir spēcīgi, paši tiks uz priekšu,» uzskata režisors Mārtiņš Eihe. Dailes teātra Kamerzālē viņš iestudējis dramaturga Jāņa Baloža stāstu Mana māsa. Pirmizrāde svētdien.

Ilze (Ieva Segliņa) un Ieva (Ilze ĶuzuleSkrastiņa) ir māsas. Ilzei ir 26 gadi, viņa ir talantīga un veiksmīga, viņai ir laba izglītība un vēl labāks darbs. Ievai ir 31gads, un viņai no tā visa nav nekā - pēdējos 16 savas dzīves gadus viņa pavadījusi sociālās aprūpes centrā cilvēkiem ar garīgās attīstības traucējumiem, un tad viņu pie sevis dzīvot paņem māsa... Tas ir stāsts par labiem nodomiem un to, kas notiek, kad labi nodomi sastopas ar vēl nepieredzētām grūtībām, vilšanos, lepnumu un paštaisnumu.

Prasa pacietību

Izrādes pieteikumā teātra mājaslapā teikts, ka šis ir totāli brīvprātīgs projekts, kurā divas Dailes teātra aktrises labprātīgi ļaujas eksperimentam, kopā ar izrādes režisoru un dramaturgu apkopojot stāstus no dažādu cilvēku dzīves pieredzes. «Man tas vienmēr ir bijis jautājums: kas ir eksperiments un - kas nav eksperiments. Jo, taisot izrādi, vismaz man un, es ceru, arī tiem, kuri tajā piedalās, ir ļoti svarīgi nevis būt savā komforta zonā, bet mēģināt pārbaudīt un darīt lietas, kas līdz šim nav pamanītas, kas nav darītas. No tāda viedokļa katra izrāde ir sava veida eksperiments,» domā jauniestudējuma režisors. Viņš secina, ka darbs pie šīs izrādes prasa lielu pacietību. No visiem. Jo paņēmieni, kā tiek veidota izrāde, ir savādāki nekā ierasts. Viņam pašam tas ir interesanti, jo vairāk tāpēc, ka ceļš līdz šīs idejas realizācijai bija teju piecu gadu garumā. «Daudz ko biju pārdomājis, un man bija skaidrs, kurp ejam,» saka Mārtiņš Eihe, uzsverot, ka stāsts par Manu māsu ir balstīts dokumentalitātē, bet tieši tik daudz, cik dokumentāls savulaik bija Rūdolfs Blaumanis. Jo viņš arī rakstīja par to, ko redzēja sev apkārt.

Lai noskatās tie, kuri lemj

Kāpēc režisoram ir svarīgi runāt par vājajiem un citādajiem? «Jo mēs esam ļoti ignoranti un noliedzoši pret visu savādāko. Es nemēdzu izpausties uz āru, bet iekšēji biju nenormāli sašutis par Latvijas Mākslas akadēmijas piebūvi, par ko arhitekts Andis Sīlis saņēma Latvijas arhitektūras gada balvu [2012] - tur uzbūvēto invalīdu uzbrauktuvi/nobrauktuvi cilvēki ar īpašām vajadzībām sauc par nāves skrejceļu... Jo ar invalīdu ratiņiem tur nav iespējams ne uzbraukt, ne nobraukt, un visiem tas ir pilnīgi vienalga... Arhitektam piešķir balvu par vizuālo risinājumu, bet nevienu (!) neinteresē, vai tas reāli strādā. Tāpat arī pie daudzām skolām ir uzbūvētas piebrauktuves, bet tālāk par vestibilu bērni ar invaliditāti netiek, jo - viņiem tas nav paredzēts,» stāsta Mārtiņš Eihe, piebilstot, ka viņš ir iepazinies ar virkni dažādu rakstu par šāda veida problēmām, skatījies filmas un ļoti daudz domājis, lūkojoties mūsu sabiedrības spogulī. Un secinājums ir: pilnīgs vājprāts!

Tāpēc, taujāts par jauniestudējuma mērķauditoriju, režisors atteic: «Mani nekad nav interesējis skatītājs, reāli nē, jo es taisu izrādes sev, cerot, ka tās interesēs vēl kādu. Bet šajā reizē es gribētu, lai to noskatās tie, kuri lemj par šīm lietām. Tā sabiedrības daļa, kura ir ļoti pārtikusi, kuru neskar nekādas problēmas un kura dzīvo pārliecībā, ka pasaule ir skaista, brīnišķīga un ka vājajiem tajā nav vietas...»

Mēģina ieklausīties

Mārtiņš Eihe sapratis, ka mēs domājam ļoti šauri par to, kas ir mūsu sabiedrība - mēs tajā iekļaujam jaunos, skaistos un veselos, pārējie ir pabērni. «Jau no padomju laikiem visas speciālās internātskolas ir kaut kur nomalēs, prom no acīm. Turklāt ļoti bieži tur mitinās ne tikai tie, kuriem ir garīgi traucējumi, bet arī tādi, kuri ir garīgi veseli, tikai ar fiziskiem defektiem. Vienkārši noformē vajadzīgo diagnozi un izolē, lai nav jāmokās,» stāsta jauniestudējuma režisors.

Kopā ar izrādes radošo komandu viņi savām acīm skatījuši arī pozitīvāku risinājumu - Camphill ciematā Rožkalni, kas ir sociāli terapeitiskas mājas, kur kopš 1999. gada kopā ar pieaugušiem cilvēkiem ar īpašām vajadzībām tiek veidota maza sabiedrība, kurā ikviens var darīt vajadzīgu un jēgpilnu darbu, justies pilnvērtīgs un nepieciešams sabiedrības loceklis. Tur tiek pamanīti mūsu līdzcilvēki un viņu īpašās vajadzības, tur ikviens mēģina ieklausīties viens otrā - arī tad, ja vārdi nevar tikt izrunāti. «Viņiem ir bioloģiskā saimniecība, viņi paši kopj lopus, gatavo sieru, ir vēl kāds blakus biznesiņš. Viņi dzīvo mierā un klusumā, saskaņā ar apkārtējo vidi, un viņiem ir forši. Turklāt viņi nav prom no visiem, jo šī kustība atrod iespēju apmeklēt kino, teātri, izstādes,» stāsta Mārtiņš Eihe, piebilstot, ka Camphill Rožkalni ir ļoti spēcīga starptautiska organizācija, kas nesaņem finansiālu atbalstu no Latvijas valsts.

No 14. marta Rēzeknē

Tuvojoties pirmizrādei, režisors atzīst: iekšējo resursu patēriņš ir tik milzīgs, ka šķiet, nekad mūžā nevienu izrādi vairs netaisīs. «To var saukt par pilnīgu un totālu izdegšanu. Tā ir visiem radošiem cilvēkiem, jo tie termiņi, kādos ir jāuztaisa izrādes... Mēs jau arī negribam dzīvot sliktāk nekā dzīvo citi, bet - kokvedējs tik un tā mēnesī pelna vairāk nekā režisors. Ja gribas dzīvot kaut mazliet cilvēcīgi, nevar taisīt pauzes starp iestudējumiem. Tāpēc visu laiku nonāku pie jautājuma, vai tas ir tā vērts...»

Tomēr jau 14. martā režisors sāks darbu pie sava nākamā iestudējuma - tā būs Ingas Gailes luga, ko kopā ar jauno profesionālo latviešu teātra trupu viņš iestudēs Rēzeknes pilsētas teātrīstudijā Joriks.

Bet uz savu kolēģu veikumu citos teātros Mārtiņš Eihe skatās ļoti izvēlīgi. «Man liekas, ka teātra ir par daudz. Es jau neskatos kā parasts skatītājs, tāpat domāju, kāpēc režisors tā darījis. Un, ja izrāde ir neinteresanta, tad ir grūti. Agrāk gāju projām, ja man nepatika, bet tagad, ja zinu, ka varētu būt neinteresanti, izvēlos vispār neiet, bet noskatīties labu kino. To varu skatīties daudz emocionālāk, ar latviešu skatītāja līdzpārdzīvojumu.»

Nav sakara ar realitāti

Režisors neliekuļo un nesaka, ka teātris ir visa viņa dzīve. «Man teātris tiešām ir darbs. Darbs, kurš nenormāli patīk, bet - vēl vairāk man patiktu būt par šoferi...» viņš nosaka, neslēpjot, ka šaubas ir visu laiku.

Taujāts, vai viņa darba novērtējums no skatītāju un teātra profesionāļu puses šīs šaubas nekliedē, Mārtiņš Eihe atteic, ka tagad riskē sabojāt attiecības ar visiem. «Es nevaru teikt, ka atzinība nav patīkama, bet ir tikai trīs cilvēki, kuru viedoklis un vērtējums man ir svarīgs. Un, lai arī viņi ir publiski cilvēki, pat daļēji saistīti ar teātri, viņu viedoklis nekad nav publisks.»

Režisors saka: ja gribētu skriet pēc panākumiem, viņš darītu kaut ko saistībā ar sportu - jo teātrī vairāk par medaļu piešķiršanu viņam svarīgāka ir skatītāju reakcija, vai ir spējis viņus kaut kādā veidā uzrunāt. «Mūsu teātra vide ir tik maza un sekla, ka šiem apbalvojumiem nav nekāda sakara ar realitāti. Ir tikai patikšana/nepatikšana, savstarpēji apvainojumi. Manuprāt, teātris ir tik sliktā nozīmē lokāls, ka mēs varam runāt par radinieku pārgulēšanu un kroplu bērnu dzimšanu. Kino nozarē viss notiek pilnīgi citādāk, arī mūzika un vizuālā māksla dzīvo daudz tālāk nekā teātris,» uzskata Mārtiņš Eihe. Arī viņa radošajā biogrāfijā ir gan īsfilma, gan dokumentālā filma, un viņš neslēpj, ka ir daudz domājis kino virzienā. «Bet man liekas, ka pasaule ir tik pilna ar nevajadzīgiem mākslas darbiem paliekošā formā, ka radīt vēl kādus... Teātrim ir tas bonusiņš, ka tas beidzas. Nomirs cilvēki, un pazudīs arī atmiņas par teātri. Jā, tādā ziņā teātris ir daudz, daudz ekoloģiskāks.»

***

Mārtiņš EIHE

• Režisors

• Dzimis 1975. gada 4. maijā. Dzīvo Cēsīs

• Izglītība: Ogres vidusskola, Rīgas 77. vidusskola, Latvijas Kultūras skola (1998), aktiermeistarības studija teātrī Skatuve (1999), Latvijas Kultūras akadēmijas režijas nodaļa (2004)

• Darba pieredze: aktieris un režisors Liepājas teātrī (2004-2006), 2009. gadā - arī šī teātra galvenais režisors; režisors Valmieras drāmas teātrī (2006-2009, no 2012.) un Dailes teātrī (no 2010. gada)

• Viens no radošās apvienības un festivāla Nomadi dibinātājiem (2007) un vadītājiem

• Iestudējis izrādes Valmieras drāmas teātrī (VDT), Liepājas teātrī, Latvijas Nacionālajā teātrī, Dailes teātrī, Latvijas Leļļu teātrī

• Apbalvojumi: 2004./2005. gada sezonas Latvijas teātru Gada balva kategorijā Gada debija (par izrādēm Zilā un Noslēpumainās variācijas Liepājas teātrī); 2006./2007. gada sezonas Latvijas teātru Gada balva kategorijā Gada aktieru ansamblis (par izrādi Nāves ēnā VDT); 2015./2016. gada sezonas Latvijas teātru Gada balva kategorijā Gada mazās formas izrāde (par izrādi Smaržo sēnes VDT)

• Veidojis īsfilmu 10 rozā minūtes (2007), kā arī dokumentālo filmu par režisoru Oļģertu Kroderu Piektais Hamlets (2009)

• Precējies. Meita Mare (7) mācās Cēsu Jaunās sākumskolas 1. klasē



Komentāri [2]
#
tt 3.februāris 2017 11:14 atbildēt
eihe tas speeciigais kas par sevi pats var paruupeeties, virzaas uz prieksu, viss raksts pilns ar eihi. vai tik stiprais eihe nebuus pazaudeejies. varbuut peeksnji mekler identitaati, speeciigs un stiprs, pats par sevi speej paruuupeeties. atskjiriibas no tiem čuģikiem. nekad nepaliidzi tam kas tev paliidziibu nav luudzis.
 
#
Gita 2.februāris 2017 23:25 atbildēt
Ir speciālās skolas arī redzamās vietās - Tukumā pašā pilsētas sirdī. Taču izrāde izklausās to vērta, lai aizbrauktu 120 km un redzētu.
 
Pievienot komentāru
Vārds *
Komentārs *
 
Custom creative templates for DoubleClick for Publishers