Personības: Edmunds Freibergs. Bezstresa attālināšanās periods 8 komentāri
 
Personības

Edmunds Freibergs. Bezstresa attālināšanās periods

 
F64

«Kas skatītāju interesē teātrī? Viņš pats. Skatītājs vienmēr saslēgsies kopā ar to tēmu vai personāžu, kurā viņš atradīs sev kaut ko radniecīgu. Un Čehova darbos visi var atrast kaut ko, kas varētu rosināt pārdomas pašiem par sevi, par savu dzīvi, varētu rosināt izdarīt secinājumus, bet tas, iespējams, par daudz prasīts...» saka režisors Edmunds Freibergs, kurš pēc vairāku gadu pārtraukuma būs redzams aktiera ampluā – atveidos lomu režisora Elmāra Seņkova iestudētajā Antona Čehova lugā Kaija Latvijas Nacionālajā teātrī.

Smieklīgi un smeldzīgi

Režisors un pedagogs Edmunds Freibergs pēdējos gados jau ir atsaucies savu kolēģu piedāvājumam atveidot lomas - pirms vairākiem gadiem viņš piekrita Knurova lomai izrādē Līgava bez pūra, pēc tam - Kareņina lomai izrādē Anna Kareņina, un Nacionālā teātra jaunākajā iestudējumā - Antona Čehova Kaijā - viņš atveidos Sorina lomu. «Tādas lomas spēlēt ir liela laime, liels kārdinājums. Man nav vēlmes vienkārši būt uz skatuves, bet, ja piedāvā tik skaistu lomu, tad kārdinājums ir liels. Pēc metrāžas tā nav liela loma, bet skaistākais jau nav lomas lielumā, bet tās bagātībā. Čehovs ārkārtīgi precīzi, dziļi un brīžam ārkārtīgi nežēlīgi ielūkojas cilvēkā, tā dvēselē. Iespējams, tāpēc, ka Čehovs pēc profesijas bija mediķis, viņš savos darbos gluži kā rentgenologs preparē cilvēkus - mīlot viņus, tomēr diezgan nežēlīgi. Parāda viņu vājības, nelaimes, problēmas...» saka Edmunds Freibergs. Savu jaunāko lomu - Sorinu - Freibergs raksturo kā vecu bērnu, nerealizējušos cilvēku, kurš savā dzīvē nav realizējis nekā no tā, ko ir gribējis, un tad viņam atliek vien ironizēt par sevi un pateikt, ka grib piedāvāt sižetu stāstam, kuram vajadzētu saukties - cilvēks, kurš gribēja. «Gribēja kļūt par literātu, gribēja apprecēties, gribēja izsmalcinātas manieres, gribēja dzīvot pilsētā... Nerealizēta dzīve, kas rezultējas vecuma bērnišķīgumā. Kad Sorins beidzot grib sākt dzīvot, dzīve vairs neko nepiedāvā. Vai tā nav bagāta tēma sarunai? Traģikosmisks, smeldzīgs, skaists tēls. Nerealizētā dzīve,» uzskata Edmunds Freibergs un piebilst, ka Sorins ir cilvēks, kurš neatrod sevī spēku realizēt to, ko viņš grib. Strādājot pie iestudējuma, viņš nereti meklējot autora aizslēptus mājienus, bieži vien daudz kas ieslēpts arī tēla vārdā un uzvārdā. «Domājot par Sorinu, es savilku paralēles ar angļu vārdu sorry, kas nozīmē atvainojiet. Sorins ir pārāk delikāts, nevienu negrib aizvainot un aizskart un arī tāpēc dzīvē nepanāk savu, jo dzīvē brīžam kaut kam vajag pārkāpt pāri, jo pārāk ilgi nevar gaidīt, pārāk ilgi nevar atlikt,» uzskata Edmunds Freibergs. Vēl viņam patīkot, ka šī ir traģikomiska loma, un Sorins, «vecais bērns brīžam ir smieklīgs, brīžam - smeldzīgs. Mēs bieži liekam uz pjedestāla vitālos un pāri līķiem iet gatavos, sasniegt un izcīnīt spējīgos cilvēkus, bet mēs visi neesam vienādi. Arī Čehova lugās katrs tēls ir kā vesela pasaule.»

Interesants ceļojums

Edmunds Freibergs arī priecājas par iespēju strādāt ļoti labā kompānijā un viena no jaunās paaudzes redzamākajiem režisoriem Elmāra Seņkova vadībā. «Iestudējuma process bija interesants - sākumā tā bija viena vienīga dauzīšanās un smiešanās, un lēnām viss sāka līdzsvaroties ar dramatismu,» atzīst Edmunds Freibergs. Iestudējuma sākuma posmā viņam bijuši daudz jautājumu, pāris reižu mēģinājumā pat iebildis, protams, nenostājoties opozīcijā ne režisoram, ne viņa iecerei. «Es nolēmu - darīšu visu, ko man liek, un tieši tā, kā liek, lai arī man pašam kādā brīdī tas liksies dīvaini. Tagad saku - tas bija interesants ceļojums kopā ar cilvēku, kurš nemaldās, bet ved uz mērķi. Vienubrīd man pašam šķita, ka diez vai ejam pa īsto ceļu, bet es gāju, un man arī ir viegli ļauties, ka es uzticos. Un Seņkovs patiešām ir ļoti talantīgs režisors,» uzskata Edmunds Freibergs. Starp citu, Antona Čehova, ko Freibergs atzīst par vienu no saviem mīļākajiem autoriem, darbus viņš iestudējis vairākas reizes savā karjerā, katrā vecumā Čehova darbos viņā interesi raisījis kas cits. «Absolūti brīnišķīgā humora izjūta un asprātība, spēja tik precīzi un dzīvus radīt visus tipāžus, ne tikai sadzīves, bet arī filozofiskā līmenī. Jaunībā mani vairāk interesēja viņa stāsti, bet tad, kad paša dzīves pārdomas un emocionālā pieredze kļuva lielāka, viņa lugās atradu sev svarīgo.»

Jau vairākus gadus Edmunds Freibergs nav Nacionālā teātra mākslinieciskais vadītājs, bet tā ierindas režisors, veido tikai vienu iestudējumu sezonā. «Salīdzinot ar to, kā bijis, šobrīd esmu lēnā bezstresa attālināšanās periodā no teātra. Tas brīdis jau pienāks, kad vairs nevarēšu teātrī strādāt, un es esmu tam gatavs. Visbriesmīgākais būtu, ja teātrī sāktu domāt, kā lai pasaka Freibergam, ka viņam neko vairs nevajadzētu iestudēt. No tā man būtu visvairāk bail. Es samazinu darbus, bet man vienalga to ir pietiekami,» saka Edmunds Freibergs. Pērnajā sezonā iestudētās izrādes Mīla zem gobām liktenis izrādījies veiksmīgs - tā tiek bieži spēlēta, izpārdota vairākus mēnešus uz priekšu. Pērn tika arī strādāts pie maestro Raimonda Paula jubilejas izrādes, kā arī Siguldas opermūzikas svētkos iestudēja Masku balli.

Uzreiz pēc Kaijas pirmizrādes Freibergs sāks strādāt pie Harija Gulbja lugas Olivers iestudējuma. Pirms ļoti daudziem gadiem to jau reiz iestudējis, izrādei bija laimīgs liktenis, ar to tika izbraukāta Austrālija un Amerika. «Nolēmu atgriezties vēlreiz, jo šķita - tas ir tā vērts,» saka režisors. «Tas, kas pašlaik notiek latviešu režijā, ir brīnišķīgi. Teātrī ienāk daudz jaunu režisoru, ienāk jauna režijas estētika. To kopēt man nav iespējams, es turpinu strādāt savā estētikā un veidot izrādes savai publikai, un, kamēr manas izrāde uzrunā, tikmēr es to daru, bet nezinu, vai maz gribētu ko veidot uz lielās skatuves, strādāt pie milzīga inscenējuma. Dabiski, ka šobrīd jau attālinos no teātra. Un teātris man neko sliktu nav darījis - neesmu no tā izmests, teātris ar mani rēķinās, un par to esmu teātrim pateicīgs.»

Šķendējas par šķendēšanos

Lai gan slodze teātrī Edmundam Freibergam samazinās, pārāk daudz brīva laika viņa nemaz neesot. «Lasu grāmatas un sekoju līdzi visam, kas notiek sabiedrībā, politikā. Un es šķendējos par nepārtraukto šķendēšanos. Paldies Dievam, ka šī mode - viss ir slikti un šausmīgi - sāk lēnām pāriet. Pirms svētkiem man gandrīz neizdevās iekļūt lielveikalā, tātad tik slikti nemaz nedzīvojam, lai gan, protams, liela daļa pensionāru dzīvo slikti. Tomēr visu laiku šķendējoties, var pierunāt sev slikto. Un tādā veidā mēs Latviju nesaglabāsim un neattīstīsim - visu laiku spļaujot tai virsū. Protams, politiķi pieļauj arī kļūdas, protams, ne viss, kas notiek, ir labs, bet mēs katrs esam atbildīgi par valsti. Var jau gānīties un visu laiku kaut ko pieprasīt, bet viss sākas ar individuālu atbildību pat visvienkāršākajos jautājumos. Nevar pozicionēt sevi - dodiet man! Vistrakākais ir tas, ka politikā neredz ienākam jauno paaudzi. Ģimenē ir tā - ja apkārt ir apdraudējums, visi turas kopā. Un mēs, tauta, arī esam liela ģimene, visapkārt Latvijai ir tik daudz apdraudējumu, un šādā situācijā citam citu ķēzīt un lamāt nav tas labākais, tā tikai postu sev izdarām,» uzskata Edmunds Freibergs.

Kad ir iespējas, netiek laistas garām izdevības ceļot. Pagājušajā vasarā bijis Norvēģijā, Tromsē, 500 kilometru aiz polārā loka. «Redzēju tādus dabas skatus... Protams, Norvēģiju nevar nemīlēt, tās dabas dimensijas, ko tur redzi un piedzīvo.... Ceļojumi allaž iedod pavisam citu elpu, citu domāšanu.»

Sākot jauno gadu, īpašas apņemšanās viņam neesot, lai gan ir dažas gaidas un vēlēšanās. «Protams, es gribētu atmest smēķēšanu, bet zinu, ka būtu muļķīgi 1. janvārī rītā aizpīpēt un teikt: «Nu gan es vairs nesmēķēšu»,» smaidot nosaka Edmunds Freibergs.

***

Edmunds FREIBERGS

• Režisors, aktieris un skatuves mākslas pedagogs

• Dzimis 1948. gada 12. augustā Rīgā

• Beidzis Rīgas 4. vidusskolu (1966); divreiz absolvējis Latvijas Valsts konservatoriju: Teātra fakultāti (1970, aktieris) un Kultūras un mākslas zinātņu fakultāti (1983, režisors). Stažējies Parīzē, Francijā (1993)

• Bijis Valmieras Drāmas teātra aktieris un režisors (1970-1974); Kopš 1974. gada - Nacionālā (tolaik - Drāmas) teātra aktieris un režisors. Nacionālā teātra mākslinieciskais vadītājs (1995-2010).

• No 1975. līdz 1986. gadam aktiermeistarības pedagogs Kultūras un mākslas zinātņu fakultātē Latvijas Valsts konservatorijā (vēlāk - Latvijas Mūzikas akadēmijā); no 1986. līdz 1993. gadam - teātra mākslas katedras vadītājs Latvijas Mūzikas akadēmijā; kopš 1993. gada - Latvijas Kultūras akadēmijas Ekrāna un teātra mākslas nodaļas aktiermeistarības pedagogs. Kopš 1998. gada - Latvijas Kultūras akadēmijas profesors

• Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieris

• Saņēmis Spēlmaņu nakts balvu nominācijā Gada aktieris otrā plāna lomā par Kareņina lomu izrādē Anna Kareņina (2011)



Komentāri [8]
#
Lūdzu Edmundiņ, pasmīdini mūs!!!!!! 6.janvāris 2017 18:00 atbildēt
Kā man patīk Freiberga humors!!! Es viņa vietā nekādus tur krievu čehovus nespēlētu, bet taisītu humora šovus, lai smejas visi.
 
#
Laika biedrs 6.janvāris 2017 10:15 atbildēt
TV vadīja pionieru raidījumu. Dikti centās.
 
#
Radiovecis » Laika biedrs 6.janvāris 2017 16:45 atbildēt
Nez kada "laika" biedrs esi, bet, varbut gribeji but LAIKABIEDRS, tad der iemacities ka to raksta. Kas attiecas uz radioraidijumu, tad nav ko "politizet" - vai tolaik pats nebiji "L,en,ina mazberns" ka absolutais vairums. Freibergs bija radiobernu talants ka Holivudas filmas Mikijs Runijs.
 
#
Kletnieks » Radiovecis 6.janvāris 2017 19:09 atbildēt
nez vai Edikam zem cepures kāda kripata saprāta iraid ?
 
#
ita 6.janvāris 2017 0:01 atbildēt
Briesmiigi patmiiliigs vecmodiigs.Nu jaa senils viduveejiiba
 
#
Radiovecis » ita 6.janvāris 2017 16:59 atbildēt
Kas nu nav, tas nav! Varbut, Ita, -pirms spriedeleshanas- der paskatities pashai spoguli?
 
#
Emīls 5.janvāris 2017 20:15 atbildēt
un Berlīnes zēni.
 
#
Aikāsāp » Emīls 5.janvāris 2017 22:32 atbildēt
un Pipariņš.
 
Pievienot komentāru
Vārds *
Komentārs *
 
Custom creative templates for DoubleClick for Publishers