Personības: SARUNA ar aktrisi Lidiju Pupuri. Pēdējā romantiskā paaudze 8 komentāri
 
Personības

SARUNA ar aktrisi Lidiju Pupuri. Pēdējā romantiskā paaudze

 
18. NOVEMBRĪ Rīgas pilī Dailes teātra aktrisei Lidijai Pupurei tiks piešķirts IV šķiras Triju Zvaigžņu ordenis, bet pat tik augsts darba novērtējums nemazina sāpi par to, kas notiek šodien Latvijā / Daina GEIDMANE, Dailes teātra publicitātes foto

«Pēc šīs lomas man būs atelpa līdz pat sezonas beigām, un manā vecumā tas ir pats par sevi saprotams. Jo aktieru tagad ir ļoti, ļoti daudz un jaunie režisori mīl strādāt ar savas paaudzes aktieriem,» saka Dailes teātra aktrise Lidija Pupure. Viņai rītvakar pirmizrāde – rumāņu autora Jona Sapdaru traģikomēdijā Klusā daba ar resno puisēnu, ko teātra Mazajā zālē iestudējis režisors Mihails Gruzdovs.

Datoru ģēnijs Pompīlijs (Artis Robežnieks) dzīvo kopā ar savām trim tantēm - Vandu (Olga Dreģe), Česoniju (Akvelīna Līvmane) un Mirelu (Lidija Pupure). Tantes kā trīsgalvu pūķis sargā mīļoto māsasdēlu no visa ļaunā. Mīlot un rūpējoties par savu dārgo māsasdēlu, tantes viņam pat nolīgst prostitūtu Lilī (Ieva Florence). Viss nav tik vienkārši, jo Pompīlijs ir ļoti resns. Un ļoti jūtīgs. Tad arī sākas problēmas, jo viņš iemīlas Lilī. Freids ir teicis: «Pie visa vienmēr ir vainīgi vecāki.»

Mācīja vecāki un pedagogi

«Ļoti aktuāls darbiņš par mūsdienu problēmām -, jo puisītis ir gauži resns, tāpat kā daudzi mūsu bērni un jaunieši,» saka tantes Mirelas lomas atveidotāja. Šī jauniestudējuma sakarā viņa atminas, ka Gorbačova laikā viesizrādēs Amerikā bijusi šokā, ieraugot, cik resni ir amerikāņi. «Toreiz vietējiem latviešiem jautāju, kāpēc tā, ko tas vispār nozīmē, uz ko viņi man atbildēja, ka cilvēki ir mazkustīgi, ka viņi daudz ēd un viņiem nav sāta sajūtas. Pilnīgi neapzināti viņiem teicu: «Mīļie, vai tad jūs nesaprotat, ka tā ir mentāla saslimšana?!» Bet viņi nesaprata. Un to jau tagad redzam - tādu pašu resnīšu arī mūsu jauniešu vidū šodien ir bezgala daudz, un viņus tas absolūti neuztrauc. Un tas mani ārkārtīgi pārsteidz,» uzsver Lidija Pupure. Viņa pati allaž bijusi skatuviski labā formā, un, viņasprāt, tas lielākoties ir vecāku, viņas senču nopelns.

«Kad biju pavisam maziņa, mani apcēla: cik gara, tik resna. Jaunībā biju «piens un asinis». Protams, man pašai vienmēr likās, ka esmu par resnu, bet tolaik nebija modē arī «kauli un āda». Manā jaunībā modē bija labas formas, kustīgums, iznesīgums. Un, lai arī augu ļoti vienkāršā ģimenē, atceros, kā mammīte mums jau maziņiem mēdza uzplikšķināt pa vēderiem, ja staigājām, tos izgāzuši,» stāsta skatuves māksliniece, uzsverot, ka viņas jaunībā skaistums netika panākts nekādiem mākslīgiem līdzekļiem. «Primāri tā bija gaume, mēra izjūta, elegance un pieklājība. Un to mums mācīja mūsu vecāki, vēlāk teātrī - arī mūsu pedagogi.»

Par sevi jārūpējas

Lidija Pupure novērojusi, ka starp paaudzēm, lai arī netverama, bet ir ļoti liela atšķirība. «Tā jau par mums saka, ka esam pēdējā romantiskā paaudze. Ko tas nozīmē? To, ka mēs dzīvojām vairāk ar emocijām: kad ir kreņķi, tu novājē, kad ir prieki, tev atkal negribas ēst, kad ir mīlestība, tev vajadzīgs tikai svaigs gaiss...» aktrise pasmaida, sakot, ka emocijas arī ir labas formas noslēpums. Visgrūtākie periodi esot, kad nevienam neesi vajadzīgs - kad nav darba un nav prieka arī personiskajā dzīvē, tad klāt esot visādas kaites.

Aktrises draugi, kolēģi un paziņas jau smej: kā tuvojas pirmizrāde, tā viņai piemetas plaušu karsonis vai kāda cita liga. «Skaidrs, ka izrādes mēģinājumu process nav nedz viegls, nedz rožains, turklāt arī galarezultāts ne vienmēr ir visiem ļoti iepriecinošs. Un, ja arī ārēji esmu pavisam mierīga, es tāpat nervozēju un naktī nevaru gulēt, un tas viss mani iekšēji ēd kopā,» atzīstas talantīgā skatuves māksliniece. Protams, aktrise apzinās, ka jo īpaši viņas vecumā ir jāturas pretim visām ligām, bet ne vienmēr tas izdodas, un ne reizi vien viņa uz pirmizrādi ierodas ar katetru rokā. «Es nemaz tā nemāku par sevi rūpēties, tāpēc bieži arī nonāku līdz mazliet jau bīstamai robežai. Tad sev saku, ka Dieviņš ar mani atkal nevar tikt galā, tāpēc uz kādu brīdi iespundē kādā klīnikā. Bet tā kā tagad ar klīnikām ir pavisam švaki, jo tur nevienu vairs īpaši ilgi netur - sagrūž antibiotikas un dzen ārā -, būs jāsāk atminēties senču gudrības veselības uzturēšanā un jāsāk par sevi vairāk rūpēties,» aktrise aizdomājas un pati sev to arī apsola.

Ārkārtīgi mīļa izrāde

Tuvojoties Spēlmaņu naktij, kad jau tradicionāli tiks noskaidroti aizvadītajā sezonā labākie, Lidija Pupure par savu nomināciju kategorijā Gada aktrise - par Johana Sebastiāna Baha lomu izrādē Iespējamā tikšanās - saka: «Es patiešām biju ļoti pārsteigta! Es domāju: vai, dieniņ, vai, dieniņ, citiem izvirzītajiem kolēģiem gan no mūsu, gan citiem teātriem ir daudz lielāki uzdevumi un pienākumi... Bet laikam jau pats sevi nevar tā novērtēt. Katrā ziņā mums ar Olgu Dreģi [viņa arī par lomu šajā izrādē nominēta kategorijā Gada aktrise] šī ir ārkārtīgi mīļa izrāde, un katrreiz uz to nākam ar milzīgu patiku.»

Starp citu, kā Gada aktrise Lidija Pupure savā garajā aktrises mūžā nominēta pirmoreiz. Viņai bijušas vairākas nominācijas kategorijā Labākā aktrise otrā plāna lomā, un 2011./2012. gada sezonā par Greisas lomu Jaunā Rīgas teātra (JRT) izrādē Vigīlija. Sapnis par nomodu viņa šo balvu arī saņēmusi.

«Man jau gribētos, ka katrs no izvirzītajiem kaut ko saņem, jo mēs taču visi esam līdzvērtīgi,» aktrise mīļi nosaka, piebilstot, ka viņa noteikti negribētu būt žūrijas komisijā, jo izvēlēties vislabāko noteikti nav viegli.

Pietrūkst attieksmes

«Šajā sezonā man jaunu lomu vairs nebūs, turklāt divas jaukas lomas tiek noņemtas no repertuāra, jo nāk jaunas izrādes vietā - gan Vigīlija. Sapnis par nomodu Jaunajā Rīgas teātrī, gan Finita la commedia! mūsu teātrī. Tas ir diezgan skumji, ka jāšķiras no labām lomām,» aktrise neslēpj, taču vienlaikus arī apzinās, ka savā vecumā arī nevar gribēt daudz lomu. «Jaunie režisori mīl strādāt ar savas paaudzes aktieriem, to jau mēs redzam. Bet reizēm es tā domāju: interesanti, kāpēc? Jo mācību iestādē tā īsti izaugt nevar, tā ir tikai ābece, ko viens apgūst labāk, otrs - nepilnīgāk. Vismaz es tā varu teikt, ka, tikai sākot strādāt teātrī, ļoti daudz iemācījāmies no vecajiem kolēģiem. Un, manuprāt, tas ir neatsverami, ka, uzticot pirmās lielās lomas, tev līdzās ir pieredzējušie kolēģi, jo nereti viņi ir vislabākie pedagogi,» uzskata Lidija Pupure, kurai šī ir jau 55. sezona teātrī.

«Savulaik teātris bija misija, kas skatītājam ļāva kaut ko nojaust, mēģināja uz kaut ko virzīt. Tagad mēs viscaur ejam «jaunā virzienā», un arī teātris iet tam pakaļ, piedāvājot tādus pašus «šovus», kādi ir dzīvē. Bet vai tāda ir teātra misija?» Lidija Pupure ir neizpratnē. Viņa uzskata, ka teātris nevar pārspļaut to absurdu un traģismu, kas notiek ārā, jo tas ir daudzkārt lielāks un spilgtāks. «Manuprāt, teātrim ir jādod savs vērtējums šiem procesiem, jāpauž savs viedoklis - lai skatītājs redz, vai tas ir nosodāms vai atdarināms, vai varbūt mums visiem jābūt uzmanīgākiem un no tā jāizvairās. Jā, man šodien pietrūkst mākslinieku attieksmes pret to, kas notiek mūsdienu pasaulē,» atzīst lieliskā aktrise. Un viņa nebaidās atklāt, ka režisori reizēm nāk uz darbu arī ļoti negatavi. «Man pietrūkst, ka mēģinājumu laikā neizrunājam, kāda ir mūsu attieksme, ko paši par to domājam, kā to saprotam. Jo, patiesību sakot, nereti līdz pēdējam brīdim es nezinu, ko spēlēt. Turklāt tas jau nav jāzina man vienai, tas jāizrunā visam ansamblim kopā, lai tad katrs to savu lomu var likt uz to vienu asi...»

Valdība nerūpējas

Bet par saviem jaunākajiem kolēģiem Lidija Pupure saka: «Mani sajūsmina, ka viņi ir brīvi! Viņi ir apguvuši valodas, ceļo un bauda pasauli. Tas dod tādu ārkārtīgi lielu cilvēcisku brīvību. Manai paaudzei tā ļoti pietrūka. Mēs bijām bikli un bailīgi, nedrīkstējām par visu runāt, bet - mēs visu redzējām īsti un pareizi, atpazīstot, kur ir meli. Un tikai tāpēc arī varējām izdzīvot. Tas laiks nebija stagnācija - tas bija laiks, kurā ar mākslas valodu un uzdrīkstēšanos brieda Atmoda. Bet, to ieguvuši, mēs jau tik ilgus gadus buksējam, buksējam, buksējam... Jā, mana paaudze par to nevar justies priecīga.»

Piektdien Lidijai Pupurei tiks piešķirts IV šķiras Triju Zvaigžņu ordenis, bet pat tik augsts viņas darba novērtējums nemazina sāpi par to, kas notiek šodien Latvijā. «Kāpēc mēs esam tik iztapīgi? Mēs paliekam par vergiem, kuri ar karogu pa priekšu skrien uz Briseli, tāpat kā agrāk mūsu valdība skrēja uz Maskavu. Kuri ir tie cilvēki, kuri runā par mūsu problēmām? Tie nav tie, kuri sēž Saeimā. Un tas ir sāpīgi. Jo - it kā viņi neredzētu... Mēs no rietumvalstīm esam pārņēmuši ne tikai labo, bet arī ļoti daudz sliktā, turklāt triecientempā, un reizē esam aizmirsuši savas vērtības. Manai paaudzei jau neko vairs nevajag. Es par sevi vispār nerunāju, jo mēs, kuri vēl strādājam un saņemam gan algu, gan pensiju, esam privileģētā situācijā. Es to lieliski apzinos, bet es taču arī zinu, cik daudz manas paaudzes cilvēku nestrādā, kāda ir viņu pensija un - kāda ir viņu dzīve... Nu, nav kaut kas labi. Valdība par mums nerūpējas, tā mūs neaizstāv, un tas ļoti sāp...»

***

Lidija Pupure

• Dailes teātra aktrise (no 1960. gada), Eduarda Smiļģa un Pētera Pētersona aktrise

• Dzimusi 1942. gada 9. februārī Rīgā

• Izglītība: Rīgas 7. speciālā arodskola, Dailes teātra III studija (1959-1962); apmeklējusi doc. R. Krūmiņa lekciju ciklu vispārējā, personības un mākslas tēla psiholoģijā (1962-1968), Rīgas Vakara Universitātes Estētikas un ētikas fakultāte (1965)

• Šajā sezonā spēlē izrādēs: Iespējama tikšanās, Ērtas dzīvošanas mirklīši, Finita la commedia!, Lēnprātīgā, Klusā daba ar resno puisēnu (Dailes teātrī), Vigīlija. Sapnis par nomodu un Farjatjeva fantāzijas (JRT)

• Pedagoģiskā darbība: bijusi runas kultūras un skatuves runas pasniedzēja Valsts Kultūras darbinieku tehnikumā, Latvijas Kultūras akadēmijas Ekrāna un teātra mākslas katedrā; vada dramatiski literāro pulciņu vakara (maiņu) vidusskolā, seminārus skolās, individuālas nodarbības runas kultūrā un tehnikā

• Apbalvojumi: Spēlmaņu nakts balva nominācijā Gada labākā aktrise otrā plāna lomā par Greisas lomu JRT izrādē Vigīlija. Sapnis par nomodu (2012)

• Nominēta Spēlmaņu nakts 2015./2016. balvai nominācijā Gada aktrise par Johana Sebastiāna Baha lomu izrādē Iespējamā tikšanās

• Aktrises dzīve, lomas, uzskati un dzīves filozofija aprakstīta grāmatā Lida. Citādā (2016)

Komentāri [8]
#
Eiženija Irbe, nopelniem batātā tautas skatuves māksliniece 18.novembris 2016 16:23 atbildēt
Viss būtu labi, tikai nesaprotu, kā Dreģi un Pupuri par Baha un Haidna, nē, Hendeļa lomām var nominēt kategorijā "labākā sieviešu loma"?
 
#
nekasieties! 17.novembris 2016 20:46 atbildēt
es gan sapratu, ka tā ir šļirces adatiņa, kuru atstāj rokā un aplīmē, lai jebkurā brīdī un daudzkārtīgi var pievienot šļirci bez atkārtotas durstīšanas. nu gan muļķi vai pārgudrie atradušies...
VISU CIEŅU MĀKSLINIECEI! VEIKSMI UN VESELĪBU!
 
#
Eiženija Irbe, nopelniem bagātā tautas skatuves māksliniece » nekasieties! 17.novembris 2016 22:14 atbildēt
nu, tad nekasies, bet smuki un inteliģenti paskaidro Santai Raitai, ka ir atšķirība starp "ieradās uz pirmizrādi ar katetri rokā" un "ieradās uz pirmizrādi ar katetri rokas vēnā"!!!
 
#
Eiženija Irbe, nopelniem bagātā tautas skatuves māksliniece 17.novembris 2016 20:19 atbildēt
Neviltots prieks par Lidijas Pupures renesansi! Tikai - kāpēc viņa nāk uz pirmizrādi ar "katetru rokā"? [Skatos svešvārdu vārdnīcā: katetrs> cauruļveida instruments, ko ievada organisma kanālos un dobumos (galvenokārt urīnpūslī caur urīna kanālu) to iztukšošanai vai skalošanai]???
 
#
kotlete 17.novembris 2016 4:57 atbildēt
in kaapeec vinja naak uz darbu at katetru?????
 
#
teftele » kotlete 17.novembris 2016 9:05 atbildēt
lien aiz katedras un klusē!!!!!!!
 
#
Francesco Sinibaldi 16.novembris 2016 18:53 atbildēt
Le sourire et le conte du cœur.

Quelquefois
le murmure de
la soirée m'invite
à traduire le
chant de la mort,
et alors le sourire
devient le manteau
et un son délicat.

Francesco Sinibaldi
 
#
mazais Gavroš » Francesco Sinibaldi 17.novembris 2016 19:41 atbildēt
vī, vī, montrezõn ...
 
Pievienot komentāru
Vārds *
Komentārs *
 
Custom creative templates for DoubleClick for Publishers