1. aprīlis jau ierasti tiek atzīmēts kā Smieklu jeb Joku diena, kad cilvēki cits citu ar dažādām sekmēm cenšas iznest cauri. Pēdējos gados jokošanās diemžēl gājusi mazumā, un it īpaši tas skar radošās sfēras. Daži jokotāji uz skatuves vēl tomēr ir palikuši, un viens no tādiem ir aktieris un režisors Zigurds Neimanis, kurš ar nopietnu seju ironizē arī intervijā. Šodien viņam Salaspils kultūras namā izrāde Dzejnieks, mūza un sargeņģelis.
– Vai Smieklu dienā tev pašam ir kāds standarta jociņš, ko izspēlēt ar līdzcilvēkiem? Ne jau «tev mugura balta» līmenī, bet kaut kas interesantāks?
– Es parasti ar to neaizraujos. Šad tad varbūt aizsūtu kādu idiotisku īsziņu, kas nevar atbilst nekādai patiesībai, piemēram, «lasu, ka vakar atrasts apdedzis ķermenis pilnībā bez smadzenēm, esmu par tevi norūpējies!». Kā esmu izjokots pats? Atceros, kādreiz, kad biju jaunāks, piezvanīja kolēģis un teica, ka teātrī pēkšņi mainīta izrāde, man noteikti šovakar jābūt! Paskatos plānā – nē, man brīvs vakars! Velns, baigi negribas, bet nu jābrauc, ko darīt. Ierodos, bet šie tur ģērbtuvē vienkārši dropē, esot vajadzīgs kompanjons!
– Pašlaik cilvēki diez kā neraujas izpausties humora jomā. Sēru dienas – tās gan mums ir vairumā...
– Jā, mēs esam tāda sērojoša tauta, lielākā daļa mūsu dziesmu ir minorā. Protams, ne tikai varētu, bet arī vajadzētu kaut vienreiz gadā kārtīgi pasmieties, bet acīmredzot kopējais noskaņojums šobrīd ir tāds, ka nekādus priekus neraisa. Ja paskatās, kādi cilvēki ir ielās – visi staigā nopietniem ģīmjiem, sabiedriskajā transporta arī tas pats. Es bieži braucu ar vilcienu, skatos, kādi visi tur sēž. Ja kāds pasmaida, tad tas, kuram ir uzliktas austiņas, viņš kaut ko klausās. Bet var arī saprast – par ko priecāties?! Pašlaik visiem klājas grūti, tāpēc, manuprāt, nepieciešams rīkot vairāk izklaides pasākumu, lai cilvēkiem kaut mazliet paceltu garastāvokli. Ne jau 1. aprīlis pēkšņi visus izglābs. Galvenais, lai dzīve būtu laba, tad gribēsies arī smaidīt.
– Varbūt latviešiem ir čābīgi ar humora izjūtu? Skatoties TV krievu humora raidījumus, piemēram, Greizo spoguli, var redzēt, ka zālē sēdošā publika smejas vai no krēsliem nost krizdami, lai gan joki ir apšaubāmas kvalitātes. Latvietis par tādiem knapi pasmaidītu.
– Kad es skatos šīs pārraides, arī neteiktu, ka zviedzu pilnā kaklā – varbūt pasmaidu, bet dažās vietās, kur izskan patiešām kaut kas asprātīgs, arī iesmejos. Taču viens ir skatīties pa televizoru, klātienē ir pavisam citādi: ja apkārt ir pāris tūkstoši cilvēku, kas no tā visa ir pavilkušies, tad arī pats it kā velcies līdzi. Pats esmu vadījis dažādus humora pasākumus: jo vairāk cilvēku, jo vieglāk šo masu iekustināt. Ja zālē sēž tikai kādi 40 cilvēki, starp kuriem ir tikai trīs ar labu humora izjūtu – viņi ik pa brīdim iesmejas, bet vēlāk viņiem paliek neērti, ka ir vienīgie, kas te smejas, un arī viņi sāk ieturēt smieklu sevī. Ja smējēju ir vairāk, tad viņi paņem līdzi arī citus, un pārējie arī sāk ņirgt pat par to, par ko viņiem vienatnē nemaz smiekli īpaši nenāktu. Ja pa ielu nāk pretī cilvēks, kurš smaida, tu arī nez kāpēc pasmaidi, ja nāk kāds drūmā ģīmī, tāpat mierīgi viņam paej garām. Priekšstats par to, ka latviešiem ir slikti ar humora izjūtu, ir diezgan diskutabls. Manuprāt, tik traki nav.
– Kāpēc mums ir tik vājš piedāvājums? Atceros, savulaik bija Svetlana Bless un Egons Maisaks, tu ar Voldemāru Šoriņu, Jānis Jarāns ar Daini Porgantu utt. – no jaunākajiem laikiem pat grūti kādu nosaukt!
– Jaunākās paaudzes aktieri vairāk ir noskaņoti uz dziedāšanu. Lai runātu prozu vai iemācītos humoristisku dialogu, vai arī paši to izdomātu, ir jāpiepūlas, acīmredzot dziedāt ir vieglāk. Šī iemesla dēļ mēs ar Šoriņu savulaik bijām spiesti likvidēt Pūzni, ko 15 gadus rīkojām Baldonē – cilvēkiem nebija jaunu programmu, ar ko uzstāties. Zvanam vieniem – nu, jums ir kaut kas jauns? Oi, nē, nē, bet mēs to pašu nevaram piedāvāt? Nē, nevar, to rādīs pa televizoru, sūdīgi, ja to pašu darīsiet! Bet iemācīties kaut ko jaunu nevarat? Vai, nē... Līdz ar to sanāca, ka vajadzētu iztikt ar citām komponentēm, piemēram, populāriem dziedātājiem vai dejotājām, taču jau sākotnēji šis pasākums bija kā humors, kam pa starpu ielaidām dažus dziedātājus, lai nebūtu tikai runāšana. To vairs nevarēja dabūt gatavu, jo vienkārši nebija, kas to spēj. Slinki palikuši tie mākslinieki!
– Tas gan neattiecas tikai uz skatuves māksliniekiem: ja jānosauc humoresku vai satīras rakstītāji, tad pēdējais, kas nāk prātā, ir Žanis Ezītis.
– Jā, tāds žurnāls kā Dadzis arī sen vairs nepastāv. Es domāju, ka pieprasījumu pēc kaut kāda cita tipa izklaidēm mazināja internets – tautai vairs nav pēc tā vajadzības, tāpēc nav arī piedāvājuma.
– Pašam gan būs piedāvājums – 1. aprīlī Salaspilī būs izrāde Dzejnieks, mūza un sargeņģelis, kas tiek pieteikta kā erotisks trilleris pieaugušajiem, savukārt pats – kā «dīvains tips, kas ierodas no nekurienes».
– Šī būs kāda piektā vai sestā izrāde. Dainis Porgants tēlo dzejnieku, kas iedomājies, ka dzejnieks nevar precēties, jo viņam nav vajadzīga sieva, bet gan mūza. Viņa prātā kaut kā neiet kopā tas, ka sieva arī varētu būt mūza. Un tad ierodas kāds neparasts tips, kas viņam sakārto smadzenes šajā jautājumā. Manuprāt, gabaliņš nav slikts – tajā ir tādi humorīgi dialogi. Domāts gadījumiem, kad cilvēks grib atpūsties, nevis kaut ko nopietnu baudīt. Skatītāji uz izrādēm nāk, viņiem patīk – vismaz spriežot pēc tā, ka izrādes beigās aplaudē, prom nemūk un ne ar ko nemet – acīmredzot produkti dārgi, ko nu tur daudz ar tām olām vai tomātiem ņemties...
– Pats esi šīs izrādes režisors. Kā top šādi humorīgi dialogi, ir taču ļoti grūti uz sitienu izdomāt joku – tas vai nu ir, vai nav!
– Esmu šajā jomā mazliet piešāvis roku un sapratis, ko latvieša cilvēkam vajag. Savulaik mēs ar Šoriņu piestrādājām pie seriāla Dzīvoklis, kam bija pāri par 300 sērijām, rakstījām dialogus. Cilvēkiem patika, toreiz tam bija augsti reitingi. Šādi dialogi rodas no dzīves, ieraugi kādu situāciju un nodomā – eu, šitais ir baigi labais: viens nesaprata, ko viņam prasa, otrs atbildēja pavisam kaut ko citu, un tā nu tas sižets aiziet! Uz jebkuru lietu vai ziņu var paskatīties drusku no cita leņķa. Bija tāds vecs joks. Nepieciešams paraksts erotiskai bildei, viens nevar izdomāt virsrakstu. Otrs saka – paņem avīzi, no tās derēs jebkurš virsraksts! Eu, nu ko tu muldi?! Nu bet tu atšķir pirmo, ko tu lasi! Mūsu deputātiem jauni piedzīvojumi. Der? Hmm, der. Barselonā noticis vēršu skrējiens. Der? Der, kāpēc gan lai tas nevarētu būt zem bildes ar pliku sievišķi?! Tā ir ar visu, vajadzīgs tikai attiecīgā leņķī uz kaut ko paskatīties, un iešaujas prātā kaut kas pavisam dīvains.
– Televīzijā bieži notiek centieni veidot humora šovus, bāzējot tos uz ziņu piedāvājuma.
– Par to, ka cilvēkiem šāda veida humors patīk, liecina kaut vai tas, ka Latvijas Nacionālajā teātrī jau divdesmit gadus dažādās kombinācijās ar dažādiem virsrakstiem iet teātra žurka, kas ir viens no izpārdotākajiem sezonas produktiem. Daudzi čīkst, ka biļetes dārgas, biļetes dārgas, bet, redz, uz žurku var nopirkt arī par 15 vai 20 eiro – tad jau laikam viņi to grib! Taču acīmredzot kontingents, kas kaut ko tādu vēlas redzēt, nav tik liels. Ja žurku gribētu nospēlēt kādā arēnā vai hallē, tad droši vien pietiktu tikai ar vienu izrādi, kādi 5000 interesentu noskatītos, un ar to tas viss būtu beidzies.
– Pērn lielus panākumus guva brīvdabas izrāde Tā tik bija vasara!, kurā biji kādu divdesmit aktieru lielās trupas sastāvā.
– Šī izrāde bija veidota pēc Zentas Ērgles bērnu vai pusaudžu romāna motīviem, to režisēja Kārlis Anitens. Nospēlējām to uz lielajām estrādēm astoņas reizes, cilvēku bija daudz – uz katru atnāca ap 2000. Protams, tur bija arī liela anturāža, piedalījās daudz dziedošo un dejojošo, nopietns uzvedums ar gaismām un pirotehniskiem efektiem. Šīs izrādes veidošanā tika ieguldīts pietiekami daudz līdzekļu, ar kādiem 200–300 skatītājiem galus noteikti nevarētu savilkt. Acīmredzot iepriekšējo gadu pieredze par Muzikālā teātra 7 piedāvātajiem projektiem skatītājiem ļāva izprātot – ā, tie ir tie tur, pērn uz viņu izrādi bijām, nebija slikti, ejam!
– Bet vispār tu jau daudzus gadus esi brīvmākslinieks?
– Jā, tā varētu teikt. Es gan joprojām skaitos Latvijas Nacionālajā teātrī, taču ārštatā. Esmu pateicis, ka piedalīšos tikai tur, kas mani interesē un patīk, līdz ar to man ir pietiekami daudz brīvā laika, kurā es varu darīt to, ko vēlos. Paņems manā vietā kādu citu? Nu lai ņem! Lielākajā daļā iestudējumu es nemaz nevēlos piedalīties. Ja izrāde tiek nospēlēta tikai kādas divdesmit reizes un noņemta no repertuāra, tas nozīmē, ka publikai par to nav bijis intereses – citādi to izskaidrot nevar. Kāpēc man divus mēnešus strādāt, lai desmit reizes to nospēlētu un – viss, paldies?! Šādā situācijā man sāk likties – vai nu esmu muļķis, vai kāds cits ir... stratēģiski slikti domājošs. Teātros, manuprāt, ļoti daudz tiek ļauts iestudēt dajebko dajebkam, un var just, ka publika tiek it kā sadalīta: viena daļa vēlas redzēt veco, labo teātri, kurā rāda lugas, kurās nekas nav sačakarēts un darbība nav pārnesta uz mūsdienām vai kosmosu; otra daļa nāk uz teātri ar domu, ka gan jau nebūs garlaicīgi. Es parasti pēc šāda argumenta saku – ja meklē vietu, kur nebūs garlaicīgi, tad ej uz cirku, jo tur visu laiku ar kaut ko pārsteigs – kāds karāsies gaisā vai metīs kūleņus, lācis brauks ar motociklu u.tml. Pārsteigums pārsteiguma galā, skaties ar muti vaļā! Manuprāt, teātris nav tā māksla, kurai būtu ar kaut ko jāpārsteidz. Jebkurš uzrakstītais daiļdarbs ir didaktisks, tostarp dramaturģija – gribam mēs to vai nē, bet tā mūs cenšas uz kaut ko pavilkt. Ja skatītājs skatās un nesaprot, kas tur uz skatuves īsti notiek vai kāpēc viņam to rāda tik dīvainā veidā, tad nākamreiz viņš uz izrādi neies. Rezultātā skatītāju skaits krītas un režisoram jāštancē jaunas izrādes, lai būtu piedāvājums, bet – jo ātrāk taisi, jo sliktāk taisi. Arī aktieru noslodze ir milzīga. Tas viss nepaliek bez sekām: viņi ir pārguruši un pat teorētiski vairs ar šādiem darba nosacījumiem nespēj būt kvalitatīvi. Apburtais loks, no kura izlīst ārā ir grūti.
– Joprojām vadi arī pasākumus, ar ko, manuprāt, nodarbojas katrs trešais aktieris. Vai šajā jomā joprojām ir brīva niša?
– Šobrīd ir vairākas pasākumu rīkošanas aģentūras, kas parasti meklē aktieri, kurš var izpildīt viņu scenāriju. Piemēram, man piezvana – vai varat būt šajā datumā? Varu. Mēs jums nosūtīsim scenāriju. Labi. Saņemu, izlasu. Jāpiesaka tas un tas, jāpasniedz balva tam un tam, jāpiesaka tas un tas, piecas minūtes jūsu intermēdija, tad atkal jāpiesaka tas un tas. Līdz ar to no sevis es strādātu tikai šīs piecas minūtes. Taču sola maksāt pietiekami lielu ciparu. Es prasu – vai paši nevarat pieteikt tos iznācējus, kas tad tur?! Bet pasūtītājs vēlējies aktieri no Nacionālā teātra! Es saku – man kaut kā garlaicīgi, faktiski mani tas neinteresē, ja jūs nemaksātu tik daudz, es jūs pasūtītu uz poda. Viņi pārsteigti – bet ko jūs piedāvājat? Man ir programma uz divarpus stundām, to var sadalīt pa 10–15 minūtēm – palaižot ik pa pusstundai, varētu kaut gadatirgū kaut ko sadarīt visas dienas garumā līdz pat pusnaktij! Bet tagad jaunie aktieri ir pieraduši, ka viņiem nav vajadzīga autorprogramma, pietiek tikai ar to, ka esi aktieris un jānolasa sagatavotais teksts atsūtītajā telegrammā. Kad pēkšņi kādā kultūras namā šāda iepriekš sagatavota scenārija nav, viņi vairs neko neprot. Tā ir otra galējība, taču to kultivē šie tipveida scenāriji, kas figurē šajā jomā. Viņiem šie aktieri ir vajadzīgi tikai kā viena no komponentēm, jo vēl tur būs dresētie sunīši, tad ar divām dziesmām uzstāsies Olga Rajecka, vēl iznāks kultūristi, tad būs iluzionists, bet to visu pieteiks tautā mīlētais un populārais, visiem zināmais mūsu aktieris! Un tad liekas – priekš kam es tur esmu vajadzīgs, programmu pieteikt var jebkurš?! Ar nedaudz vājākām sekmēm varu aizpildīt jebkuru numuru – protams, nenodziedāšu kā Olga Rajecka un neuztaisīšu burvju triku, taču tajā laikā darīšu kaut ko tādu, par ko es stabili zinu, ka publika tāpat smiesies un būs izklaidēta.
– Skatījos, Latvijas Nacionālajā teātrī aprīļa beigās būs izrāde Trīs vīri kūrortā ar tavu piedalīšanos, Austrumu robežā ir Citādie latvieši – vai spēlē vēl kaut kur?
– Trīs vīri kūrortā ir sena izrāde, tā tiek rādīta jau kādu piekto sezonu. Tas ir viens no kanoniskajiem paraugiem: klasiska komēdija, kas režisēta pēc uzrakstītā materiāla. Cilvēki smejas, viņiem patīk, un ne velti tā nav noņemta no repertuāra jau piecas sezonas – cita izrāde nepiedzīvo pat vienas sezonas beigas, kad mums no tās jau ir jāatvadās... Arī Citādie latvieši iet itin bieži – nupat pirms pāris dienām vienu izrādi atkal nospēlējām. Ja pieskaita jauno projektu Dzejnieks, mūza un sargeņģelis un vēl dažus projektiņus, kuros es piedalos, man nedēļā kādas trīs vai četras dienas noteikti ir aizņemtas. Un nemaz vairāk arī negribu, sitiet mani kaut nost! Piemēram, šonedēļ man brīva bija tikai vakardiena (Otrās Lieldienas – aut.) un svētdiena: šovakar braucu strādāt ar jauniešiem studijā, trešdien – uz Jēkabpili piedalīties skolēnu daiļlasītāju konkursa žūrijā, ceturtdien – vadīt pašdarbības kolektīvu Carnikavā, piektdien izrāde Salaspilī, sestdien vadu pasākumu Stelpē. Protams, ne katra nedēļa ir tik piesātināta, dažkārt iekritis tikai viens darbiņš. Taču es tā briesmīgi pārstrādāties nemaz negribu, visu naudu tāpat nepaņemsi. Badā nemirstu, apģērbies esmu un rēķinus nomaksāt arī varu. Un neko iekrāt netaisos.
