«Nekad iepriekš neko tik nopietnu vēl nebiju uzrakstījis,» atzīstas pazīstamais literatūrzinātnieks, stāstu krājuma Gardo vistiņu nedēļa autors un kultūras žurnālists Arno Jundze. Ar Valsts Kultūrkapitāla fonda atbalstu apgādā Zvaigzne ABC tikko klajā nācis viņa pirmais romāns Putekļi smilšu pulkstenī. Stilīgs un mūsdienīgs darbs par vīriešiem, par valsti, cilvēkiem un kopsakarībām, par sapņiem un realitāti, par vēsturi un mūsdienām.
Paldies vecpapam
Savu ceļu pie lasītājiem romāns gājis ilgi, ilgi – vairāk nekā desmit gadus, jo autoram nav bijusi vēlme to ātri uzrakstīt un tūliņ nodrukāt. «Es to rakstīju vairāk sev. Sākotnēji bija ideja, ka gribu uzrakstīt grāmatu par vīriešiem Latvijā – paceļot laikā un paskatīties uz viņiem vēsturiski, no raganu prāvu laikiem līdz mūsdienām. Bet romāns rakstījās lēni, gāja gadi, un idejas mazliet pamainījās. Tas tapšanas procesā bija diezgan jūtams. Jo arī es pats mainījos – ja paskatos uz sevi fotogrāfijās, kas uzņemtas pirms desmit gadiem, tas, protams, ir cits cilvēks,» stāsta jaunā romāna autors.
Arno atklāj, ka vīrieši, kuri aprakstīti šai romānā, dzīvo dažādos laikos un ar viņiem notiek šķietami dīvainas lietas. «Dzīvē jau arī tā ir: tu kaut ko saplāno, tam it kā tā arī būtu jānotiek, bet... notiek kāds negaidīts pavērsiens, un viss izvēršas savādāk. Reizēm aizraujas elpa, jo – tā taču nevar būt! Pēc tāda principa būvēju arī grāmatu – lai lasītājam, to visu lasot, vismaz dažas reizes aizrautos elpa un viņš pat nespētu iedomāties, kas notiks nodaļas beigās.»
Tāds, piemēram, ir stāsts par naivu jaunekli, kurš vēl tikko spēlējies ar mašīnītēm, kurš raud par pirmo meiteni, kura viņa pametusi, kurš pabeidzis vidusskolu, iestājies juristos un sapņo par romantisku nākotni ar plaši atvērtām iespēju durvīm. Bet... blaukš! – viņu iesauc padomju armijā un ierauj Afganistānas kara ellē... «Latviski sakot, viņš ir sūdos līdz ausīm, un viņa vienīgā iespēja ir izmisīgi ķepuroties, lai vispār saglabātu savu kailo dzīvību. Bet šai procesā, glābjot savu dzīvību, viņš pierod nogalināt. Pēc tam viņam ar to būs jādzīvo, un nogalināt būs vieglāk nekā mīlēt...»
Šādas līnijas romānā ir vairākas. Un pāris nodaļas, kas gan nav autobiogrāfiskas, bet tuvu patiesībai, ir par Arno vecpapu, kurš bija luterāņu mācītājs. Līdz ar to tur pavīd arī pats romāna autors. «Pēc Otrā pasaules kara viņš atjaunoja baznīcu. Viņam bija skaista sieva, trīs mazi bērni un ceturtais sievai puncī, kad viņu pēkšņi apsūdzēja par kaut kādu pilnīgu muļķību, boļševiki uztaisīja paraugprāvu un aizsūtīja uz Sibīriju. Tā bija nodevība, un viņam no tā visa bija jākārpās ārā...» stāsta mācītāja Edgara Jundža mazdēls. Viņš sevi galīgi nesaista ar pārējiem romāna varoņiem, bet ar šo savas dzimtas līniju, kas izstāstīta mākslinieciskās patiesības līmenī, grib atdot godu vecpapam par to, ko viņš bija tieši tāds, kāds bija, un nesalūza.
Atbilde Harijam Poteram
Kas ir jaunā romāna mērķauditorija? Arno pasmaida un atteic, ka visi jautā, kas to lasīs. Viņš cer, ka Putekļus smilšu pulkstenī gribēs lasīt arī viņa vienaudži, par kuriem nemaz tik daudz grāmatu nav. «Es ļoti ceru, ka viņi visi vēl nav izbeigušies un ka ir vēl kāds, kas lasa arī grāmatas. Es gan ļoti centos rakstīt tā, savērpt intrigu tik daudzslāņaini un pietiekami vājprātīgi, lai šis romāns būtu interesants jebkuram, kurš to paņems lasīt – gan jaunam, gan vecam,» stāsta grāmatas autors. Viņš neslēpj, ka tiešām gribējis radīt sajūtu, lai lasītājs par romānā notiekošo būtu pārsteigts un sāktu domāt, vai tiešām tā var būt?! Lai aizdomātos un domātu par lietām, ko grāmata ierosinājusi.
Kādiem piedzīvojumiem, dēkām un nebēdnībām rosinās Arno Jundzes nākamā grāmata, vēl pāragri spriest, taču var jau pačukstēt, ka ceļu uz izdevniecību sācis viņa nākamais darbs – piedzīvojumu romāns mazajiem pusaudžiem Kristofers un ēnu ordenis. Autors atklāj, ka šī grāmata būs pavisam savādāka nekā viņa iepriekšējās grāmatas bērniem – tas būs romāns mazajiem tīņiem. «Pats jokoju – mana atbilde Harijam Poteram,» viņš nosmejas.
Kā panākt to, lai mazais tīnis atteiktos no vilinājuma visu dienu pavadīt pie datora un izvēlētos lasīt grāmatu? Nu, kā?! Arno Jundzem ir sava atbilde. «Iedodiet viņam grāmatu, kas ir foršāka par datorspēli! Lai uzrakstītu tādu grāmatu, ir drusku jāpaskatās, kas tur ir tajās datorspēlēs, kas visus tik ļoti pievelk? Un pēc šādiem principiem un ar tādiem izteiksmes līdzekļiem jau var būvēt arī grāmatu. Protams, grāmatā nevar būt tikai šaušana, ir svarīgi, lai tajā būtu ne vien pietiekami daudz dēku un piedzīvojumu, bet arī nopietnāka jēga,» spriež bērnu grāmatu autors, smejot, ka viņam grāmatu bērniem uzrakstīt nav problēmu – jo pats visu mūžu ir bērna prātā.
Mēs – Latvija
Kamēr Kristofers un ēnu ordenis jau gatavojas doties pie saviem mazajiem lasītājiem, Arno Jundze turpina rakstīt. Viņš piekritis iesaistīties rakstnieces Gundegas Repšes grandiozās idejas realizācijā – līdz 2016. gadam taps 13 vēsturisku romānu cikls Mēs – Latvija. XX gadsimts. Trīspadsmit latviešu rakstnieki strādā pie vēsturisku romānu sērijas, kas sākas ar notikumiem 1905. gadā. Arno Jundze apņēmies uzrakstīt romānu par deviņdesmitajiem gadiem. «Lai arī manuskripts jānodod tikai 2016. gada vasarā, darbu jau esmu iesācis. Gribu pabeigt to iespējami ātri un kompakti. Būs jāpaņem brīvs, lai trīs vai četros šāvienos to var izdarīt. Negribu, lai rakstīšana ievelkas, jo man jau ir pieredze, kā pats mainos, ja ilgi rakstu.»
Arno stāsta: pavasarī bijis Venēcijā, kur, staigājot pa pilsētas vēsturisko centru, apmeklējis arī Dodžu pili un tās cietumu un safanojies par tur redzēto. «Pili un ieslodzījuma vietu vienā no Dodžu pils augšstāviem savieno šaura asaru pāreja, jo ēkas atrodas katra savā kanāla pusē. Kad iegāju šai cietumā, sapratu, ka par to kaut kas ir jāuzraksta. Viena ideja tagad maļas pa galvu – tas varētu būt kārtīgs trilleris ar visu, kas tam pienākas, Darbība daļēji varētu notikt Venēcijā, bet tas viss būtu sapīts kopā ar Latviju. Tad jau redzēsim, kas no tā iznāks.»
Maisa betonu
Bet kas iznāks no vecajām lauku mājām, ko Arno pirms vairākiem gadiem iegādājies Ramatas pagastā un tagad pats savām rokām pamazām atjauno, visticamāk, būs redzams vēl pēc vairākiem gadiem. Viņš pats saka, ka lauku māja viņam ir trenažieris un miera osta vienlaikus. «Māja ir veca, un, ja tagad netiks atjaunota, tā sabruks. Tāpēc brīvajā laikā braucu uz laukiem, pa ceļam nopērku sešus maisus cementa, grants man ir, samaisu, uzbetonēju, ko vajag, un braucu pēc nākamajiem maisiem. Un tā lēnā garā.» Taujāts, kur viņš apguvis šādas prasmes, lai savām rokām varētu veikt tik apjomīgus mājas atjaunošanas darbus, Arno atteic, ka, iespējams, to mantojis no sava jau pieminētā vecpapa. Viņš arī padomju laikā savām rokām uzcēlis māju, lai gan celtniecību nekur nebija mācījies. «Kad būvvaldes speciālisti gāja pieņemt māju, tā, protams, neatbilda plānam, taču, kad viņam tāpēc mēģināja piesieties, vecpaps esot atbildējis: «Kā Dievs gribēja, tā arī uzbūvēju.» Tā kā viņš bija mācītājs, būvvaldes speciālistiem pret šādu argumentu nebija ko iebilst.»
Arno atzīst, ka viņam patiktu restaurēt kādu vecu auto, tikai nav tādu zināšanu, lai varētu izjaukt mašīnas motoru un izvirpot vajadzīgās detaļas. Bet vecu māju pārtaisīt – tas viņam sagādā kaifu. «Ņemu nost veco apmetumu, tur atklājas vecie baļķi, tie jāslīpē. Vietas, kas sapuvušas, nomainu – lieku vietā ko modernāku. Arī grīdas mainu. Māja ir zema, būvēta nevis uz pamatiem, bet uz laukakmeņiem, un tie ir iegrimuši. Nu jā, lauku mājas man ir kā puikam rotaļlieta, ar ko spēlēties brīvajā laikā,» Arno godīgi atzīstas.
Tur stārķis vazājas
Tā rotaļājoties arī paiet viss brīvais laiks un vasaras atvaļinājums. «Laukos ir absolūts klusums, ļoti tīra daba. Un tas, ka brieži nāk manā pagalmā, varbūt izklausās ļoti romantiski, bet tā nav, jo viņi apēd manus ābolus. Visus! Jā, romantiski, kad stārķis ielūkojas tavā verandā vai istabā pa logu, bet viņš arī piekakā skursteni, aci nepamirkšķinājis,» tēlaini spilgta un reizē šarmanti ironiska ir Arno valoda, un viņš allaž lietas un parādības sauc īstajos vārdos. Viņš turpina par stārķi: «Vienu brīdi, kad ligzdā bija bērni, viņš gulēja mājai uz jumta. Nakts vidū pamostos, jo dzirdu, ka bēniņos kāds staigā. Kā spoku filmā, kā šausmenē – tur nevienam nevajadzētu būt, bet es dzirdu, ka ir! Eju ārā skatīties, izrādās – tur stārķis vazājas... Viņam garlaicīgi, staigā no vienas malas uz otru.»
Bet vispār jau lauki un daba ir fantastiski, viņš sapratis, un to visu novērtē, kad Rīgā ir noskrējies starp darbiem Neatkarīgajā unLatvijas Televīzijā. «Dažkārt ir tā, ka vakarā esmu tik noguris, ka pēc darba iesēžos mašīnā un domāju: kāds tagad varētu mani aizvest uz māju... Bet laukos ir pavisam savādāk, gluži kā ārzemēs – tu nokļūsti citā pasaulē, prāts pilnībā atslēdzas no visa liekā, un sākas pavisam cita dzīve!»
