"Senā leģenda vēsta, ka pelikāns pāršķeļ krūtis, lai ar savām asinīm pabarotu izsalkušos putnēnus. Manuprāt, arī šodien Latgale iedod Latvijai pašu galveno – savas asinis, savus cilvēkus. Latgale baro Latviju. Latgalieši uzjunda latvieša kārtīgo prātu," saka režisors Viesturs Kairišs. Šodien kinoteātrī Splendid Palace notiks režisora jaunākās dokumentālās filmas Pelikāns tuksnesī nacionālā pirmizrāde.
Filma pasaules pirmizrādi piedzīvoja aprīļa beigās vienā no pasaulē pazīstamākajiem dokumentālo filmu festivāliem Visions du Réel Nionā Šveicē, kur bija iekļauta pilnmetrāžas filmu konkursa programmā. Filmas idejiskās saknes režisors noformulē kodolīgi – mīlestības apliecinājums. «Kultūras akadēmijas pasniedzējs Ārijs Geikins savulaik teica, ka pasaules dramaturģijā ir tikai trīs tēmas – sieviete un vīrietis, dzīvība un nāve, cilvēks un Dievs. Tolaik viņš jau bija ļoti ticīgs un teica, ka viņu interesējot pēdējās divas tēmas. Atceros, tolaik mēs pasmējāmies, bet paradoksālā veidā pēdējā laikā man atmiņā uzpeld teikumi vai izteicieni, par kuriem es savā laikā esmu ironizējis. Pelikāns tuksnesī ir par pēdējām divām tēmām – cilvēku un Dievu, dzīvību un nāvi. To gan ir ļoti grūti parādīt, līdz ar to šī ir esejiska filma. Nekas vairāk man nekrīt uz nerviem kā esejiskas filmas, bet...» saka Viesturs Kairišs. Iespējams, kaut kad viņš uztaisīs filmu par savu dzimtu, kas nāk no Latgales, bet tuvākajos plānos tas nav.
Šobrīd režisors filmē savu nākamo darbu Melānijas hronika, kas top pēc Melānijas Vanagas Sibīrijas atmiņu grāmatas Veļupes krastā motīviem, un filmēšanas vietas arī atradis Latgalē. «Kad netālu no Zilupes filmēju Melānijas hroniku, nodomāju – es īsti nemāku nekur citur filmēt, citur es neizjūtu vidi. Latgale ir veidojusi manus estētiskos priekšstatus, esmu tur daudz dzīvojis, mani vecāki nāk no turienes, lai gan pats esmu dzimis Rīgā,» stāsta Kairišs. Cerams, ka filma Melānijas hronika būs gatava nākamā gada nogalē, tomēr neko solīt vai paredzēt režisors nevēloties. «Redzot, kas notiek starptautiskajā politikā, ir skaidrs, ka šādai filmai vajadzēja būt jau sen. Protams, ir svarīgi parādīt vēsturisko netaisnību, staļiniskos noziegumus, bet es negribu veidot filmu, kuru skatoties visi tikai papuņķojas un gaužas par savu šausmīgo likteni, man daudz būtiskāk ir atbildēt – kuras ir tās fundamentālās vērtības, kas palīdz izdzīvot cilvēkam un ne tikai saglabāt savu kailo dzīvību, kas tur, protams, arī bija svarīgi,» saka Viesturs Kairišs.
Jau kādu laiku režisors, kurš nupat veidoja Karla Marijas fon Vēbera operas Burvju strēlnieks iestudējumu Ķelnes operā, bet pirms kāda laika – Berlīnes Komiskajā operā, neiestudē izrādes Latvijas teātros. Šo situāciju viņš apzīmē ar vārdiem «tā vienkārši sanācis». Zināms, ka rudenī viņš strādās pie Artura Maskata jaunās operas Valentīna iestudējuma Latvijas Nacionālajā operā, bet par citām iespējām režisors izvairās runāt. «Ir dažādi posmi. Kaut kad netiec iestudēt, jo ir citi darbi, kaut kad arī negribi tikt... Man šķiet, ka cilvēkam jāstrādā saskaņā ar saviem kritērijiem. Savā ziņā es varu teikt – ir labi strādāt jebkur, kur vien vari to darīt brīvi un taisīt lietas, kas pašam ir svarīgas. No vienas puses, tā ir sanācis, ka nestrādāju Latvijā, no otras puses, tā sanācis Latvijas kultūrpolitiskās situācijas dēļ un ar mākslu nesaistītu iemeslu dēļ. Latvijā ir savi spēles noteikumi, bet ir labi, kad saproti – ar tevi viss ir kārtībā, varbūt ar te valdošajiem priekšstatiem nav īsti kārtībā... Nav problēmu – kā režisors es varu strādāt pasaulē un, ceru, arī Latvijā.»
Pavasarī, Lielās Mūzikas balvas noslēguma ceremonijā, saņemot balvu nominācijā Gada izcilākais Eiropas mūzikas projekts Latvijā – Riharda Vāgnera operu tetraloģijas Nībelunga gredzens iestudējums Latvijas Nacionālajā operā, Kairišs emocionāli izteica viedokli par notikumiem Ukrainā. Šobrīd viņa pārdomas fokusējas uz Latviju. «Skatos, kā sabiedrība tiek šķelta. Domāju, kāpēc mums nesanāk integrācija, ko mēs darām nepareizi, kā to labot? Sabiedrība tiek šķelta fundamentāli, savstarpējās attiecībās cilvēki domās piemēro Ukrainas situāciju – gribot negribot domā, kā viņi rīkotos, ja sāktos... Šausmīgi! Ir taču kaut kas jādara,» ir pārliecināts Viesturs Kairišs. Pēdējā laikā viņš itin bieži domājot par to, vai tikai mēs valsti neesam uzbūvējuši līdzīgu Maxima veikalam. «It kā pēc labiem standartiem, kaut kas arī pareizi sabūvēts, bet – uz cik godīgiem un stabiliem pamatiem un vai nesāks brukt tieši tāpat kā slavenais veikals? Maxima bija ģeniāla vieta – lielveikalā taču iegriežas visi, tāpēc šī traģēdija skāra visus, pavisam citādi būtu, ja sabruktu, teiksim, biznesa elites klubs, nevis mūsdienu sabiedrības garīgais centrs lielveikals, kurp ģimenes brauc atpūsties. Negribu būt pesimists, ceru, ka tā nav, bet šī lielā metafora pēdējā laikā ļoti bieži uzplaiksnī. Jo īpaši dzirdot, kas notiek politiskajās aizkulisēs, kā tiek pieņemti lēmumi. Es jau dzirdu tikai to, kas skar kultūru, un kultūra, kā zināms, Latvijā ir joma, kas nevienu politiķi neinteresē, bet kas un kā tad notiek jomās, kurās ir reāla vara un lielas finanses? Ceru, ka es esmu izdomājis, ka ir slikti, bet īstenībā ir daudz labāk. Var jau būt, ka tie cilvēki, kas ir pie varas, strādā ļoti nopietni, lai es varētu justies droši šajā valstī,» saka Viesturs Kairišs.
Un vēl viņam esot jādomā par to, kāpēc politiskā vara necīnās par Latgali, ne jau lai latviskotu, bet vienkārši lai tā teritorija apzinātos sevi kā Latvijas daļu. «Latvija neapzinās, ko tai nozīmē Latgale. Politiskā līmenī es vispār nevaru par to runāt bez šermuļiem. Latvija ir pilnīgi aizmirsusi par Latgali. Nezinu, kāpēc ir tāda paviršība pret šo fantastisko zemi, iespējams, tā ir augstprātība, s to nevaru izskaidrot.»
Tieši Latgale esot tā vieta, kur režisors atpūšas kopā ar ģimenei. Brauciens uz Latgali esot gluži kā ceļojums no vienas valsts uz citu – gan metāli, gan arī valodas ziņā. «Latviešu valoda ir strikta un pareiza, strukturalizēta, savukārt latgaliešu valodā viss tā sajaucies... Latviešu valoda plūst kā pareiza upe, latgaliešu valoda skan kā čalojošs strauts,» teic Viesturs Kairišs. Viņaprāt, arī latgaliešu domāšanas struktūra ir citāda. Piemēram, ja kādam Latgalē prasīsiet, kā tikt līdz Varakļāniem, tad diez vai kāds atbildēs – pa labi, tad pa kreisi un tālāk taisni, drīzāk teiks: «Ak, uz Varakļāniem... A, ko jūs darīsiet Varakļānos?», jo bez humora tur nevarot pat visparastākajās situācijās. Viņš stāsta, kā reiz filmēšanā uz kāda lauku ceļa tantei prasījis, vai tiešām vecticībnieki svešiniekam nepasniegs pat glāzi ūdens, un viņa atbildējusi, ka ne tikai glāzi ūdens neiedos, viņi pat virvi, kurā pakārties, neiedos.
Latgalē ģimenei piederot maza mājiņa pie upes, un tur arī mēdzot pazust Kairišu ģimene. «Man patīk ceļot, bet man arī drīz vien kļūst garlaicīgi. Man vajag savu vietu, kur es varu lasīt, domāt un strādāt pie savām idejām. Mēs braucam uz Latgali, tur mūs neviens netraucē. Arī bērniem patīk, jo paši dēlam. Ja skolas laikā pēc stundām viņš ir noguris, tad vēl tas stulbais dators ar pilnīgi aizdomīgām lietām, tad vēl kaut kas jāprogrammē, un tad vēl izrādās, ka ir arī jāmācās, bet laukos viņš no rīta līdz vakaram var rakstīt romānu... Tur vienkārši ir iedvesma. Arī es turp braucu tāpēc, ka tur varu sākt darīt, jo viss, ko es daru ārpus Latgales, ir atstrādāšana. Idejas ir tikai tur, tikai tur pārdomāju, un viss labais, ko esmu radījis, nozīmē, ka tur esmu sēdējis pietiekami ilgi. Ja man nav labi, tas nozīmē, ka man nebija laika tur esot padomāt – pietiekami ilgi un pietiekami kvalitatīvi. Tā ir vieta, kur man ir garīgs komforts,» atzīst Viesturs Kairišs. Ap māju arī neesot nekādu dobju, jo nekad nevarot zināt, kad turp nonāks. Režisors secina, ka neesot tendēts uz zemnieku darbiem, tomēr zāle gan esot jānopļauj, bet par mauriņu to nevar saukt. «Mēs cenšamies, bet, tā kā vienmēr aizbraucam pārāk vēlu, vecais traktors vienmēr salūst, garo zāli pļaujot. Ir labi, tad es pacīnos, un tas arī man patīk...»
