Dailes teātrī pirmizrāde Atkočūna iestudētajai "Karmenai". Kaisle, mīla un slepkavība
Piektdienas vakarā Dailes teātrī pēdējā Lielās zāles pirmizrāde šajā sezonā – lietuviešu režisora Rolanda Atkočūna iestudētā Karmena.
Protams, ka teātris dažas dienas pirms pirmizrādes strādā vaiga sviedros, lai iestudējums izdotos. Īpaši daudz informācijas par topošo izrādi nav, tomēr viens ir pilnīgi skaidrs, kaut pavirši uzmetot aci ziņai, kas publiskota dailēniešu mājaslapā. Ņemiet vērā! Izrādes mūzikas autors nav franču komponists Žoržs Bizē. Tātad teātrī operas iestudējums netop un ir pat diezgan maz cerību dabūt kārtējo mūziklu, jo izrādes mūzikas autors ir lietuvietis Giedrius Puskunigis, savukārt zem tās nosaukuma Karmena pietiekami lieliem burtiem rakstīts «Andalūzijas sapņi 2 cēlienos pēc Prospēra Merimē darba motīviem». Tas attiecīgi liek domāt, ka skatītāju nesagaida arī Prospēra Merimē klasisks darba skatuves iestudējums. Bet kas sagaida?
Pirmavots
Kāds nu tur Merimē? Līdzīgi kā stāstā par Frankenšteinu vai Drakulu, mūžam dzīvi ir literārā pirmavota varoņi, nevis pats teksts, kas sen novecojis un mūsdienās lasāms ar zināmu piepūli. 1845. gadā sarakstītās noveles galvenais varonis ir vēstures pētnieks, kurš iemaldījies Spānijā ar zinātnisku mērķi atrast slavenās Mundas kaujas vietu. Te, protams, rakstnieks zibina savu vēsturnieka erudīciju un izpaužas par to, kā dižais Cēzars metis pēdējo izaicinājumu republikāņiem. Merimē varonis ir nonācis kaut kur Andalūzijā, Sjerra Kabras kalnos, jājot zirgā un vedot sev līdzi piecus tīrus kreklus, Cēzara Piezīmes un cigāru paku. Tieši tā ļauj viņam iegūt bēguļojošā noziedznieka Hosē labvēlību.
Prospēra Merimē daiļdarbs ir diezgan īpatnēji būvēts, galvenos varoņus viņš satiek citu pēc cita, noklausās viņu stāstu. Pēc Hosē atklāsmes cietumā par to, kā viņš nodūris bezsirdīgo Karmenu ar nazi pēc tam, kad viņa pateikusi, ka vairs nemīl savu pielūdzēju, teksts turpinās ar apceri par čigānu īpašībām un romu valodu, ko līdzīgi kā darba ievadu varētu dēvēt par tādu kā pētnieciski etnogrāfisku ekskursu, nevis daiļliteratūru.
Kas īsti šajā oriģinālversijā ir Karmena? Prospērs Merimē viņu raksturo kā neliela auguma grizeti ar labu figūru un lielām acīm, čigānieti, kas kūpina cigārus un nodarbojas ar zīlēšanu. Te nu būtu vietā saprast, ko Merimē laikos saprata ar vārdu «grizete»? Nav gluži tā, ka šis vārds būtu vārda «prostitūta» sinonīms. Tas cēlies no franču vārda, kura nozīme ir pelēks. Mūsdienās par grizetēm tiek runāts kā par feminisma pirmsācējām, pelēkā tērptām jaunām un aktīvām franču sievietēm, kas Merimē laikos pretstatā vispārpieņemtajām normām sevi uztur pašas ar darbu (šuvējas, modistes u.tml.) un ir neatkarīgas no vīriešu makiem. Tiesa gan, ka šīm neatkarīgajām jaunkundzēm Parīzes bohēmas gaisotnē laika gaitā pielipusi arī dažkārt pavieglas uzvedības sieviešu reputācija, bet kuram gan negadās? Turklāt Parīzē. Iespējams, arī, ka visu šo stāstu par grizetēm kā sieviešu tiesību cīnītājām ir izdomājušas mūsdienu feministes, lai pašas izskatītos respektablāk, bet lai nu paliek - Merimē radītā Karmena tiešām ir patstāvīga, jo strādā cigāru fabrikā, kur, tiesa gan, savāra ziepes, sagraizot kolēģes seju ar cigāru nazi. Katrā ziņā nekāda paraugdāma vai naivā zostiņa viņa nav. Par savu noziegumu tiek arestēta, bet aiz restēm nenonāk, jo arestētājs ir tobrīd vēl godīgais dragūns Hosē, kuram rakstnieks piedēvē dižciltīgu izcelšanos, pretstatā nepārprotami mantkārīgajai un zaglīgajai Karmenai. Merimē versijā viņa nav nekāda mīlā apmaldījusies dūjiņa vai čigānu princese - diezgan nešpetns bābietis ar nejauku raksturu, kas atklātā tekstā vēsta, ka nemīl ne Hosē, ne Lukasu (toreadors Merimē versijā) un apgalvo Hosē, ka būs ar viņu kopā līdz nāvei, bet nedzīvos kopā ar viņu. Būtībā Karmenas nāve šajā stāstā ir likumsakarīgs taisnās tiesas spriedums, sods par sabojāto Hosē dzīvi.
Bizē opera
Visticamāk, mūsdienās visi par Merimē daiļdarbu sen būtu aizmirsuši, ja ne franču komponists Žoržs Bizē un viņa libretisti, kuri izmet no Prospēra Merimē stāsta visu etnogrāfiju un vēstures apceres, pārceļot mūzikā kaislību pilno stāstu, ko šodien pazīstam kā operu Karmena. Te, protams, ir pavisam citi akcenti, kas laika gaitā transformējušies tik tālu, ka tiem vispār nav nekā kopīga ar pirmavotu, bet Karmena no diezgan nesimpātiska sievišķa aizvien vairāk tiek padarīta par nevainīgu upuri. Trīsdesmit gadu pēc Merimē darba pirmpublikācijas 1875. gadā notiek Parīzes OpéraComique Bizē Karmenas pirmizrāde. Tā ir totāla izgāšanās. Prese raksta: «Ar ticību jūs atvedāt savas meitas un sievas, lai sagādātu viņām pieklājīgu un cienījamu izklaidi. Ko jūs jutāt, skatoties uz šo prostitūtu, kas no mūļu dzinēja skavām pāriet pie dragūna, bet no dragūna - pie toreadora, līdz pamestā mīlnieka duncis izbeidz viņas apkaunojošo dzīvi?» Tomēr laikam jau šī bija viena no tām reizēm, kad presē saceltais skandāls nevis iznīcināja operu, bet sacēla vēl lielāku ažiotāžu. Ar to arī Bizē Karmenas lielajam maisam gals ir vaļā. Neskaitāmie iestudējumi padarīja to par iekārojamu stāstu arī kino industrijā, kaut arī sākumā ne visiem producentiem patika nosaukums Karmena - amerikāņi 1910. gadā deva priekšroku filmas titulam The Cigarette Maker of Seville. Karmenas darbība uz skatuvēm un ekrāna izceļojas no Andalūzijas līdz pat Āfrikai. Vienā no filmas daudzajām versijām Karmenas notikumi norisinās pat Keiptaunas graustu rajonos.
Dailes izrāde
Visprātīgākais šajā situācijā būtu nekādas operas vai filmas internetā nemeklēt un erudīcijas spēles nespēlēt. Aizmirst arī par Prospēru Merimē un viņa pirmavotu. Vienkārši doties uz Dailes teātri skatīties, ko Rolanda Atkočūna radošā komanda piedāvās. Izrādes pieteikumā ielikta frāze: «pēc darba motīviem», kas Atkočūna gadījumā, visticamāk, būs viņa interpretācija par mūžīgo cīņas tēmu, kas valda starp vīrieti un sievieti. Vaicājot tulkotājai Evitai Mamajai par to, kas būs sagaidāms Dailē, viņa uzsvēra, ka galvenais akcents likts tieši uz to. Būs skaisti toreadori, ko skatīties, būs mīlas kaislības un trijstūris, pat iespējams arī nobirdināt kādu asariņu, jo būtībā jau Karmena allaž ir bijusi tāds raudamgabals, lai kā to arī interpretētu. Pilnīgi noteikti izrādē ir iesaistīti spēcīgi aktieri, kas pieraduši pie Dailes teātra Lielās zāles izaicinājumiem, - te nu tiešām ir izvēle, vai iet skatīties Ilzi ĶuzuliSkrastiņu vai Artūru Skrastiņu, vai Daini Grūbi. Mārtiņa Vilkārša scenogrāfija arī iespējams kļūs par īpašu akcentu šajā Karmenas versijā. Galvenais būtu saprast pašiem, ka šī ir lielās zāles izrāde, kurai jāprot uzrunāt un noturēt milzīga skatītāju skaita uzmanību, tāpēc negaidiet no šā pasākuma kamerzāles darbu pārdesmit augstās mākslas cienītājiem. Ārā spīd saule, zied ievas, plaukst ābeles. Kad gan vēl runāt par mīlu, par kaislībām, par nāvi, par to, kā mīlestība ļauj manipulēt ar cilvēkiem, darot to krāšņi ar andalūziešiem piemītošo temperamentu? Lomās: Ilze ĶuzuleSkrastiņa (Karmena), Artūrs Skrastiņš (Hosē), Kristīne Nevarauska (Mikaēla), Artis Robežnieks (Cuniga), Ērika Eglija (Fraskita), Dainis Grūbe (Eskamiljo), Lelde Dreimane (Mersedesa), Ieva Florence (Huanita), Anete Krasovska (Marija), Pēteris Liepiņš (Hosiains), Aija Dzērve (Končita), Gints Grāvelis (Djego), Gints Andžāns (Alehandro), Mārtiņš Počs (Hoakins), Artūrs Dīcis (Gabriels), Edijs Zalaks (matadors), Mārtiņš Upenieks (Manuels), Kaspars Zāle (Rodrigess), Pēteris Gaudiņš (Rafaels), Akvelīna Līvmane (Lola Rosario), Aldis Siliņš (Pedro Romero).