Šovakar pirmizrāde. Tu nedzīvoji veltīgi, Bannij Manro

Dailes teātra Lielajā zālē piektdienas vakarā pirmizrāde visnotaļ slidenam pasākumam – pasaulslavenā drūmo balāžu meistara austrāliešu mūziķa Nika Keiva otrā romāna Bannija Manro nāve iestudējumam Dž. Dž. Džilindžera versijā.

Ja nu ir kāds sasodīti grūts romāns uzlikšanai uz skatuves, tad misters Niks Keivs ar savu vēstījumu par ceļojošo sapņu tirgotāju tāds ir. Tā sauktās šķēres šim vēstījumam var iezīmēt diezgan acīmredzami. No vienas puses, publikas (pārsvarā sieviešu) apjūsmotā Keiva skatuves personība. Daudziem tā palikusi atmiņā no visos iespējamajos mūzikas kanālos vēl tagad drillētā saldi lipīgā appuķotā slepkavnieciskā video Where the Wild Roses Grow duetā kopā ar Kylie Minogue, kurš nāca no Nika Keiva plates Murder Ballads. No otras puses, ir tas ļoti atšķirīgais Niks Keivs, kāds viņš sastopams literatūrā. Nekādu Wild Roses tur nav un nebūs. Ir tas, ko varam, ja ļoti nepaslinkojam, izlasīt abos viņa latviski izdotajos romānos - gan 2009. gadā Dienas grāmatas izdotajā Bannija Manro nāvē Mārtiņa Pomaha tulkojumā, gan arī pirms tā 2005. gadā publicētajā romāna Un ēzelis ieraudzīja eņģeli (2005) tulkojumā.

Par to, starp citu, Spīgana savā blogā daiļrunīgi pateikusi: «Man vienmēr ir patikušas drūmas vai šizofrēniskas grāmatas, bet šī visā manā grāmatu lasītājas karjerā ir vienīgā, kas spējusi manī izraisīt patiesu riebumu un pretīgumu.» Ja nav slinkums, izlasiet Spīganas vēstījumu līdz galam. Nika Keiva romāni noteikti nav tādi, kas spētu iepatikties visiem. To nu laikam vajadzētu ņemt vērā arī latviešu teātra kritiķēm, kas, pat ejot uz Dž. Dž. Džilindžera iestudēto Kafkas romānu, dabūja tieši to, kas bija solīts - Kafkas romānu, nevis, piemēram, Kaligulas uzlējumu nr.5. vai pūtvējiņus.

Jūs domājat, es tagad pārspīlēju? Paņemiet Bannija Manro nāvi, izlasiet pirmo nodaļu. Nav pat nekur jāiet. Caur yandex meklētāju atradīsiet gan krievu, gan angļu versiju bez maksas, varat cītīgi vilkt ar pirkstu līdzi latviešu tulkojumam un apcerēt lingvistisku problēmu par to vai fluorescent pink knickers pulse ir tas pats, kas rozā caurspīdīgās biksītes vibrē uz šokolādes krāsas prostitūtas ķermeņa, un, ja sirds kāro, uzcept par to opusu kādam lingvistu žurnālam vai atklāto vēstuli Saeimai par maucību literatūrā. Vienā teikumā sakoncentrēts, pirmās nodaļas satura atstāsts ir šāds. Bannijs Manro sēž viesnīcas numuriņā, tukšo viesnīcas formāta šmigas pudelītes, met tās kur pagadās, lamājas pa telefonu ar savu depresīvo lauleni, līdz no vannas istabas iznāk prostitūta un uztaisa viņam minetu, pie viena sāk pilēt, ak, cik simboliski, viesnīcas numuriņa griesti - augšā kaut kas noticis vannas istabā. Šādi varētu uzveidot kopsavilkumu par visām romāna nodaļām. Starp citu, vienīgā balva, kam ticis nominēts romāns Bannija Manro nāve, ir britu gadabalva par sliktāko seksa ainu literatūrā. Maitas, žūrija! Neiedeva!

Ņemiet vērā arī to, ka, neraugoties uz Bannija Manro gaišo tēlu - tādu allaž labi stāvošu peni, kurš to vien dara, kā sapņo par vagīnām - Niks Keivs ir pat sasodīti intelektuāls un ļoti lakonisks stilā. Nekādu lingvistisku mežģīņu! Romāns ir pietūcīts ar visādām reālijām no autora dzīves un pasaules. Turklāt vēl trusis Bannijs izbūvēts precīzi pēc feministu receptēm. Portālā satori.lv ir tāds lielisks raksts, šo tekstu var atrast, ierakstot meklētājā Bannija Manro nāve, kuru rakstījis Nika Keiva fans Edgars Skvariks. Viņš tur daudz ko pateicis gan par atsaucēm uz konkrētām dziesmām un epizodēm, gan par pustrako feministi Valēriju Solanu, kura šāva uz Vorholu, mākslas kritiķi Mario Amaiju un mēģināja nošaut arī Vorhola menedžeri. Tas, ka SCUM Manifesto autore bija nepārprotami psihiski slima un šizofrēnijas valgos sapiņķerējusies persona, kas, cerams, nonāca ellē taisnā ceļā no psihiatriskās klīnikas, māsām iekš ticības netraucē joprojām reižu pa reizei atsaukties uz šo opusu par dīvaino ar peni apveltīto puscilvēka dzimumu ikreiz, kad vajag lamāt ļaunuma sakni - vīriešus. Arī Niks Keivs ir uzbūvējis savu varoni pēc šī epohālā manifesta receptēm. Lai tad nu reiz dabū, ko sirds kāro! Manuprāt, tas ir nevainīgs joks, ko, tiesa gan, labākā cilvēces daļa - feministes - nekad nesapratīs. Tāpat kā joks par Avril Lavigne vagīnu, kas romānā atkārtojas tik bieži, ka pēc tam kāds britu lasītājs žēlojās, viņš pēc Nika Keiva romāna vairs nespējot klausīties šīs popzvaigznes dziesmas, nedomājot par viņas vagīnu. Vai nav šausmas? Starp citu, lai Avril Lavigne tāpat kā otra sievieti pazemojošā apaļumu demonstrētāja un vīriešu iztapoņa Kylie Minogue par rakstnieka visnotaļ tiešajiem tekstiem neapvainotos, nekauņa Keivs romāna beigās abām velta īpašu pasāžu: «I would also like to thank Kylie Minogue and Avril Lavigne with love, respect and apologies.» Latvisko tulkojumu atradīsiet grāmatā.

Cik šis stāsts saistās ar Dž. Dž Džilindžera iestudējumu? Atbilde jau atkal ir vienā teikumā. Būs vai nebūs. Domāju, Dailes teātris spēj izdarīt visu. Kāpēc lai, piemēram, Artūrs Skrastiņš nenospēlētu staigājošo peni Banniju? Kāpēc gan neuzspridzināt skatītāja apziņu ar intelektuāli Niku Keivu? Pilnīgi skaidrs, ka ne jau ABBAs Mama mia tur kāds iestudē. Vienkārši skatītājam jābūt gatavam uz pilnīgi visu, tāpat kā kritiķēm, jo Dž. Dž. Džilindžers mēdz būt krietni intelektuālāks par tiem režisoriem, kurus viņas par tādiem dēvē. Droši vien izrādē skanēs arī mūzika. Kā reiz dziedāja NSRD: «Brilles labāk nenoņemt.»

Izrādes radošā komanda ir režisors Dž. Dž. Džilindžers, scenogrāfs Kristians Brekte, kostīmu māksliniece Katja Šehurina, komponists Mārcis Judzis, horeogrāfe Linda Kalniņa, video mākslinieks Artis Dzērve, gaismu mākslinieks Jevgeņijs Vinogradovs, grupas Ryga mūziķi Mārcis Judzis (bungas, vokāls), Rihards Lībietis (ģitāra), Matīss Repsis (sintezatori), Armands Butkēvičs (bass). Lomās Artūrs Skrastiņš, Ieva Segliņa, Anete Krasovska, Āris Rozentāls, Ģirts Ķesteris, Ivars Auziņš, Lilita Ozoliņa, Mirdza Martinsone un citi. Teātra mājaslapa brīdina, ka izrādē tikšot smēķēts un to nevajadzētu apmeklēt bērniem līdz 14 gadu vecumam.