Teātris: Iestudējums "Divas māsas un draudzene". Meklējot harmoniju haosā Komentēt
 
Teātris

Iestudējums "Divas māsas un draudzene". Meklējot harmoniju haosā

 
DIVAS MĀSAS UN DRAUDZENE. Regnāra Vaivara iestudējumā Karīna Tatarinova, Inga Tropa un Iveta Pole iejūtas gan sieviešu, gan vīriešu lomās / Publicitātes foto: Elmārs SEDOLS

Regnāra Vaivara iestudējums Divas māsas un draudzene pirmizrādi piedzīvoja septembra beigās Ģertrūdes ielas teātrī. Pirms un pēc tās režisors īstenoja reklāmas akciju feisbukā, presē un ielas performancē, kurā pat tika iesaistīta policija. Laikam jau reklāmas kampaņu var vērtēt kā izdevušos, ja oktobra beigās izrādē, ko skatījos arī es, zāle bija pilna. Bet vai tā nebūtu, ja ne režisora huligāniskā akcija? Kas to lai zina.

Iestudējuma pamatā ir somu dramaturga un režisora Mika Milliaho triloģijas otrā daļa Haoss (Sievietes uz nervu sabrukuma robežas). Pirmā daļa Panika (Vīrieši uz nervu sabrukuma robežas) iestudēta 2009. gadā Dailes teātrī. Trešās daļas nosaukums ir Harmonija, un triloģijā autors pievēršas cilvēka eksistencei 21. gadsimta lielpilsētas sociumā.

Otrā triloģijas daļa atklāj sieviešu pasauli, kurā valda disharmonija. Šī pasaule krustojas ar vīriešu izplatījumu, atklājot dramatiskos saskarsmes punktus. Dramaturgs paredzējis, ka sievietes ir vecumā no 30 līdz 45 gadiem. Regnāra Vaivara izrādē spēlē Iveta Pole, Karīna Tatarinova un Inga Tropa, atveidojot gan savas sieviešu, gan stāstā iesaistīto vīriešu lomas. Te ļoti būtiski ir Madaras Botmanes veidotie kostīmi - vīriešu tērpos izpaužas gan laba humora izjūta, gan nepieciešamā ironijas deva.

Režisors konsekventi jauc nost robežu starp nosacīto skatuvi un zāli, lai radītu vienotu spēles telpu. Vairākas reizes aktrises aicina palīgā vīriešus, lai izmantotu to fizisko spēku. Aktrises sēž klēpī skatītājiem, burzās gar tiem, spraucoties garām. Fiziskais aktieru un skatītāju kontakts ārēji ir pilnīgi bezjēdzīgs. Uz to arī tiek atklāti norādīts vīriem, kuri nupat tēlojuši aktrisēm krēslu - skat, mums jau ir arī īstie. Ko man iesākt ar tualetes papīra lapiņu, ko saņemu no Karīnas Tatarinovas pat divas reizes? Šņaukt degunu vai aiziet uz tualeti? Izrāde ilgst divas ar pusi stundas bez starpbrīža, un šis žests varētu iedrošināt gan uz tualetes apmeklējumu, gan aiziet prom pavisam. Izrādes sākumā tas arī tiek pateikts, aicinot skatītājus nekautrēties to darīt, ja tāda vēlme rodas. Viens vīrietis, kurš tika izmantots vismaz divas reizes, jau beigu daļā piecēlās un aizgāja prom, pasakot, ka viss te notiekošais ir «tukša diršana» (citēju pēc atmiņas). Jautājums par sarunātiem skatītājiem sākumā rodas, pēc tam pazūd, jo kļūst nesvarīgs.

Izrādes fiziskumam ir jēga - tādā veidā tēlu psiholoģiskais diskomforts tiek pārnests uz skatītājiem tieši, lai tie sajustu fizisku diskomfortu. Turklāt sēdēt divarpus stundas patiešām arī ir fiziski grūti. Tēlu izjūtas tiek transformētas skatītāju sajūtās, veidojot tādu kā vienu lielu organismu. Tātad - sabiedrību, kurā esam cits ar citu saistīti dažādām saitēm.

Režisoram veiksmīgā sadarbībā ar aktrisēm - visas ir doto uzdevumu augstumos - izdevies radīt šo trakās, disharmonijas plosītās pasaules gaisotni. Apsēžoties skatītāja krēslā, tiec iemests spēles pasaulē, kurā ātri vien kā pašsaprotamas lietas uztver gan dzeršanu pamīšus ar cukura bēršanu mutē, gan grāmatas dedzināšanu, gan staigāšanu uz ceļiem, gan pārvietošanos ekspluatētajiem skatītājiem pičpaunā un kāda sadzīves ķīmijas līdzekļa laistīšanu kautiņu ainās, imitējot asinis. Bet tā ir nopietna spēle.

Izrādes sākumā, tērptas melnos samta izstrādājuma kostīmos, ar glīti sakārtotiem matiem un koši sarkanām lūpām, aktrises izstaro glamūru, juteklisku skaistumu. Pamazām, katra stāstot savu dzīves stāstu, kas paredz vairākkārtēju pārģērbšanos (ievērojot atklātas spēles principu, tā notiek spēles telpas dziļumā, uz skatuves, palīdzot divām asistentēm, turklāt šo procesu pavada klusa dziedāšana, kas atgādina ķīniešu valodu), viņas kļūst arvien nekārtīgākas, izspūrušākas un netīrākas. Sekojot sižetam, skolotāja piekauj vīrieti kafejnīcā un izrēķinās ar skolas direktoru, žurnāliste uzbrūk sievietei uz kruīza kuģa. Agresiju rada psiholoģiskā disharmonija (vienā gadījumā arī antidepresanta blakne), izjūtas, ka dzīves pamats vai jēga no stabilas grīdas pārvērtusies par plūstošajām smiltīm. Iemesli - neuzticība, šķiršanās, cīņa par bērna aizbildniecību. Psihoterapeitei ir attiecībās ar savu pacientu - precētu vīrieti, kurš sirgst ar psihisku kaiti - personības dalīšanos. Būtisks ir arī sociālais aspekts. Skolotāja var zaudēt darbu, jo plānota skolas likvidēšana. Režisors mainījis skolas vadītāja dzimumu - izrādē direktors ir vīrietis, kas sabiezina dzimumu cīņu tēmu, no ģimenes iznesot to plašākā aktuālā kontekstā.

Režisors pievēršas jautājumam par sieviešu un vīriešu lomām, kas gadu gaitā ir mainījušās. Izrādē sievietes dažādos veidos pazemo vīriešus - gan tos, kurus spēlē, gan tos, ko iesaista izrādē. Un viņas kā sievietes, risinot savas dzīves sarežģījumus, paņem ieročus no pretējā dzimuma arsenāla. Bet paņem tos nesarežģītākos, kļūstot līdzīgas primitīviem večiem, par ko saka - «sila jest, uma ņe nado», radot sev vēl liekas problēmas. Tāpēc sievietes, kārtojot savas dzīves haosu, labāk gan lietojiet sarkanu lūpukrāsu.

Režisors darbību pārnesis uz ļoti konkrētu vietu Anadiru, kura ne tikai asociatīvi saistās ar kādu caurumu nekurienē, bet arī ir neliela pilsēta Čukotkas autonomajā apvidū Krievijas austrumos, Beringa jūras Anadiras līča krastā mūžīgā sasaluma zonā. Izrādes sievietes ir emigrantu pēcteces, ieguvušas krieviskus vārdus un nav bijušas Latvijā. Nacionālā piederība tiek atgādināta, laiku pa laikam nodziedot dažu latviešu dziesmu rindiņas. Regnārs Vaivars lugu papildinājis tā, ka haoss sakārtojas konkrētā fināla tēmā. Dzīve svešumā pati par sevi nav problēma. Bet, pierakstot beigās joku par meteorītu (kuram gan neienāk prātā Trīra Melanholija), kas drīz sašķaidīs Zemi, izrādes autors piešķir stāstam mazliet sentimenta, bet krietni vairāk spēles patosa izsauktas ironijas. Tikai šis ārējais apstāklis spēj apvienot sievietes idejas/sapņa īstenošanai - braukt uz Latviju, lai arī cik neadekvāta uzvedība tā atkal šķistu. Ir pasaulei jāiet bojā, lai mēģinātu pagūt sapni pārvērst par mērķi. Bet, tā kā Zeme vēl kādu laiku tomēr griezīsies, viss paliks pa vecam.

Ne tikai tāpēc, ka sievietes lieto koka portatīvos datorus, kas tika izmantoti Regnāra Vaivara 2009. gada izrādē Homo Erectus, rodas asociācijas ar šo iestudējumu. No tā atceļojis arī viens no šīs izrādes jociņiem, kas labi raksturo izrādes intonāciju: «Princis jautā Pelnrušķītei - gribi piedalīties rautā? Tad aizej fejai uzprasi, lai tev ieliek spirāli. Bet vai tu zini, ka spirāle pusnaktī pārvēršas ķirbī?»

Divas māsas un draudzeni var uztvert kā Homo Erectus turpinājumu, otro daļu. Homo Erectus tapa pēc mūsdienu vācu dramaturģes Ingrīdas Lauzundas lugas, kurā attēlotas biroja darbinieku izdzīvošanas spēles. Regnāra Vaivara versijā tas bija asprātīgs, ironisks, šizīgs stāsts par to, ka evolūcijas gaitā cilvēks attīstoties arvien attālinās no sava cilvēciskā kodola, kas jaunās izrādes kontekstā nozīmē harmonijas pasauli - mīlestību, žēlsirdību, iejūtību, empātiju. Cilvēks meklē harmoniju haosā. Tā tas bijis un būs, kamēr Zemei patiešām neuzgāzīsies meteorīts.



Komentāri [0]
Nav pievienots neviens komentārs.
Pievienot komentāru
Vārds *
Komentārs *
 
Custom creative templates for DoubleClick for Publishers