APRITĒ: Aktrise ar mammas svētību

«Domāju, ka pēc šīs izrādes katram būs ko padomāt – kas tad dzīvē ir tā svētā lieta. Un, iespējams, šo pārdomu rezultātā kāds savās attiecībās tūlīt pat gribēs ko mainīt,» saka Dailes teātra aktrise Indra Briķe. Viņai rītvakar pirmizrāde – baškīru dramaturga Florida Buļakova (1948–2015) traģikomēdijā Svēta lieta, ko iestudējis režisors Pauls Timrots.

Tas ir stāsts par mīlestību mūža garumā, un līdzās Indrai Briķei (Vecā) to izspēlē Juris Bartkevičs (Vecais), Elīna Dzelme vai Aija Dzērve (Marta) un Mārtiņš Počs (Kārlis).

Pie Večuka ierodas Nāve. It kā ar to vēl nebūtu gana – viņai ir piedāvājums! Trīs stundu laikā Večukam jāpaveic svēta lieta – Dievam tīkams darbs, un tad šis ar savu Večiņu varēs dzīvot vēl 10 gadus. Ko svētu šajās trīs stundās izdarīt? Večuks ar Večiņu sāk rīkoties... Un ko šādā situācijā darītu jūs?

Daudz dzīves sūruma

«Ludziņa ļoti, ļoti simpātiska, un tās nosaukums jau izsaka visu. Tas ir stāsts par dzīvi, par to, cik tā sūra un grūta. Par to, ka tikai dzīves beigās cilvēks saprot, kas tad viņam ir tā svētā lieta. Šai darbā ir ļoti daudz humora, bet – arī daudz dzīves sūruma,» mirkli pirms pirmizrādes stāsta skatītāju iemīļotā aktrise, uzsverot, ka viņai ļoti patīk sava loma. «Man tāda ilgi nav bijusi. Un vēl kopā ar Juri Bartkeviču! Ar viņu ir tik viegli! Mēs taču visu mūžu esam kopā spēlējuši, jau esam kā saauguši. Protams, pats darbs nav viegls, ir ļoti daudz teksta, ir daudz ko darīt – visa tā dzīve taču ir jāizspēlē. Turklāt es jau šai lomā neesmu savos gados, bet stipri vecāka, astoņdesmitgadīga. Un man ļoti palīdz mans kostīms – man patīk kankarainas drēbes. Simtreiz labāk nekā princešu kleitas, jo cik nav visādas dāmas izspēlētas...»

Aktrise domā, ka šī izrāde skatītājiem liks pārdomāt savu dzīvi: kā esmu dzīvojis, vai esmu pamanījis otru cilvēku blakus, kā diviem cilvēkiem nodzīvot mūžu kopā? «Ikdienā jau par tādām lietām nedomā, tikai iet un dara, nav laika iedziļināties. Jā, strādājot pie šī darba, arī pati esmu aizdomājusies, ka daudzas lietas savā dzīvē varēju darīt savādāk. Bet neko jau atpakaļ pagriezt nav iespējams. Ir tā, kā ir. Tāda ir dzīve. Nav viegla,» Indra Briķe secina. Un vienlaikus viņa apzinās: pat ja būtu iespēja sākt visu no jauna, diez vai atkal nepieļautu tās pašas kļūdas. Jo dzīve nav paredzama un liktenis nevienam nav viegls. «Tāda ir aktiera profesija – ķidāt ne tikai citu dzīves, bet arī savējo, un psiholoģiski tas nav viegli.»

Audzēkņi nelaiž prom

Indra Briķe neslēpj: nav viegli arī veidot vienu lomu pēc otras, bez atelpas, kā tas bija, piemēram, pagājušajā sezonā, kad aktrisei bija četri darbi pēc kārtas, kā dēļ mājās nebija laika pat istabu izslaucīt. Tāpēc viņa priecājas, ka šosezon starp darbiem būs atelpa. Nākamā jaunā loma talantīgajai aktrisei būs pie režisora Pētera Krilova, kurš iestudēs Agotas Kristofas Lielo burtnīcu (pirmizrāde 20. martā), bet sezonas beigās – pie režisora Regnāra Vaivara, kurš iestudēs Ingmara Bergmana Laulības dzīves ainas (pirmizrāde plānota 16. maijā).

Nav jau tā, ka starp darbiem teātrī Indra Briķe ir pilnīgi brīva – savu mīļo pasniedzēju pie sevis gaida Rīgas Kultūru vidusskolas audzēkņi, kuri pie slavenās aktrises mācās aktiermeistarību. «Jau kādus trīs gadus taisos iet prom skolas, bet – mani nelaiž. Un man jau arī viņi visi ir dikti mīļi. Šogad atnāca desmitie, ļoti spēcīgi, talantīgi bērni. Arī tie, kuri skolu beiguši un jau studē, turpina nākt uz manām nodarbībām. Tādi man ir trīs puiši,» aktiermeistarības pasniedzēja neslēpj gandarījumu. Viņa atklāj, ka šogad ar lielajiem bērniem iestudēs Brēmenes muzikantus un viens no absolventiem pierunāts spēlēt galveno lomu. Ar 4.–9. klašu grupu Indra Briķe iestudēs Sniegbaltīti un septiņus rūķīšus, bet ne klasisko – to, ko Dž. Dž. Džilindžers iestudēja Liepājas teātrī.

Līdzīgi kā Gruzdovs

Aktrise palepojas, ka starp viņas audzēkņiem ir tādi, kuri jau beiguši aktierus, tādi, kuri studē, un tādi, kuri par to sapņo. «Agnese Cīrule, kura pie manis spēlēja Spīdolu un galveno lomu Mūzikas skaņās, jau beigusi aktierus un spēlē Nacionālajā teātrī. Ar Ievu Sarmu, kura pie manis izaugusi kā Baibiņa, Laimdota un Elīna, kopā spēlējam Pīterā Penā. Viens puisis šogad gribēja stāties aktieros, bet, tā kā šogad tika uzņemts tikai Leļļu teātra kurss, viņš gaidīs, kad pēc pāris gadiem uzņems Valmieras teātra kursu. Viņš saka, ka āķis ir lūpā, ka neko citu vairs negrib.»

Indra Briķe stāsta, ka Juris Bartkevičs viņu lamājot, nu kam viņai vēl tā skola, lai taču atpūšas. «Jā, tā jau ir, ka dažreiz gribas atpūsties, atlaisties, bet es tikai skrienu no teātra uz skolu un atpakaļ. Bet es nevaru savādāk, jo es zinu, kā viņi mani gaida...»

Aktrise stāsta, ka viņa saviem audzēkņiem aktiermeistarību māca no pašiem pamatiem – tā, kā tas būtu profesionāli. Lai nespēlē pašdarbību. «Tas ir tā, kā Mihails Gruzdovs saka: «Es jums neļaušu slikti spēlēt!» Arī es viņiem saku, lai nespēlē, lai dzīvo. Un viņiem tas ļoti patīk. Un, kad viņi sajūt to teātra garšu, kad sajūt, kā tas ir, ka lomā ieliek prātu, jūtas un visu ķermeni, pat tie, kuri par teātri nav domājuši, saka, ka stāsies aktieros.»

Taujāta, vai viņa nav gribējusi iestudēt kādu izrādi ar saviem kolēģiem teātrī, Indra Briķe atzīstas, ka nav gan. Jo gandarījums ir tieši par to, ka izdodas šiem bērniem iedot saprašanu par to, kas ir teātris. «Kas tur neuztaisīt izrādi ar profesionāliem aktieriem, tas ir štrunts!» viņa mīļi nosmej un saka, ka daudz lielāks izaicinājums ir uztaisīt izrādi praktiski no nekā. Arī pašai sadalīt lomas, izdomāt kostīmus, piemeklēt mūziku un izveidot dekorācijas. «Tāpēc jau ar to varu nodarboties, ka man ir uzkrājusies zināma pieredze, kā tas viss kopā darbojas.»

Vairs nevar piezvanīt

Indra Briķe atklāj, ka šis rudens viņai ir skumju pilns. «Augustā nosvinējām mammītei astoņdesmit deviņu gadu jubileju, bet septembrī mammīte nomira... Mēs bijām tik tuvas, gluži kā saaugušas. Nepārtraukti sazvanījāmies, pat trīs četras reizes dienā. Viņa prasīja, kā man iet, es jautāju: ko tu, mammīt, ēd, ko dari, ko skaties televīzijā, kāds ārā laiks... Arī tagad, tiklīdz ienāk prātā kāda doma, gribu ņemt telefonu un piezvanīt Noriņai – tā mēs viņu mīļi saucām. Nevaru viņai vairs piezvanīt... Viņas aiziešana man ir ļoti liels zaudējums,» aktrise skumji stāsta un saka, ka vienīgais mierinājums ir, ka mammīte aizgāja viegli un gaiši. «Pēdējā laikā viņa skatījās TV kanālu, kur spēlē tikai šlāgerus, un viņai ļoti iepatikās grupas Zeļli dziesma Pasaka. Kad zvanīju, prasīju, ko dara, viņa stāstīja, ka visu dienu guļ un gaida, kad atkal spēlēs šo dziesmu, un priecīgi stāstīja, ka, piemēram, vakar to dzirdējusi trīs reizes. Kad teicu, lai taču paskatās arī kaut ko citu, Panorāmu, piemēram, mammīte teica, ka viņu šajā dzīvē nekas vairs neinteresē. Un tā viņa arī aizgāja – pasakā...»

Nesēdētu un nerunātu

Aktrise ar lielu mīlestību runā par savu mammu un ir laimīga, ka viņa nodzīvojusi bagātu mūžu. «Viņa, lauku cilvēks, ļoti mīlēja teātri, viņa veda mani no laukiem uz izrādēm Liepājas teātrī. Un, tikai pateicoties mammai, es esmu aktrise. Ja viņa tik ļoti nebūtu mīlējusi teātri, es te tagad nesēdētu un nerunātu par mākslu...» Indra Briķe to apzinās.

Gaidot izrādes Svēta lieta pirmizrādi, aktrise saka, ka viņas mammītei svēta lieta bija vākt kopā visus radus – viņas dzimšanas dienā tad arī visi sabraukuši no visas Latvijas. Taujāta, kas viņai pašai dzīvē ir svēta lieta, aktrise atteic, ka viennozīmīgi ģimene, dēls. «Piedzemdēt manu Jāni man bija svētāka lieta nekā nospēlēt kādu lomu teātrī. Tas ir svarīgākais, ko es kā sieviete savā dzīvē esmu realizējusi. Un arī par to ir šī izrāde.»

Indra BRIĶE

• Dailes teātra aktrise (no 1993./1994. gada sezonas)

• Dzimusi 1957. gada 29. decembrī Durbē

• Mācījusies Durbes vidusskolā, tad Liepājas 1. vidusskolā; beigusi Liepājas teātra II aktieru studiju (kursa vadītāji A. Apele un O. Kroders, 1977)

• No 1977. gada līdz 1992. gadam strādājusi Liepājas teātrī, kā arī Jaunajā Rīgas teātrī

• Kino lomas: filmās Zobena ēnā (1976), Vasara bija tikai vienu dienu (1980), Ja mēs visu to pārcietīsim (1987), Dzīvīte (1989), Valsis mūža garumā (1990), Mazās kaislības (1990), Cilpa (1991), Negribu, negribu, negribu... (2000), Žanna d’Arka (2004),

Ījaba ceļš (2006), Sauja ložu (2002), Rīgas sargi (2007), Rožu ieleja (Krievija, 2011), Mammu, es tevi mīlu (2012)

• Apbalvojumi: LĻKJS prēmija (1986), Nacionālā kino balva Lielais Kristaps (1989), LPSR Nopelniem bagātās skatuves mākslinieces goda nosaukums (1989), Lilitas Bērziņas balva (1996, 2004), Spēlmaņu nakts balva nominācijā Gada aktrise (par lomām izrādēs Kad mēs, mirušie, mostamies Dailes teātrī un Marķīze de Sada Jaunajā Rīgas teātrī, 1994), Atzinības krusts (2007), Spēlmaņu nakts balva nominācijā Gada aktrise otrā plāna lomā (par lomu izrādē Atvadas jūnijā, 2010/2011), Krodera balva (2014)

• Par lomām Dora Strenga izrādē Equus un Mamma izrādē Pusslepkava Dailes teātrī nominēta Spēlmaņu nakts 2014/2015 balvai nominācijā Gada aktrise otrā plāna lomā

• Repertuāra lomas: izrādē bērniem Pīters Pens, melodrāmā Bovarī kundze, drāmā Equus un traģikomēdijā Svēta lieta

• Dēlam Jānim ir 29 gadi