APRITĒ: Smalki, ne ar lieliem triepieniem

«Mīlestība, zaudējums, greizsirdība... Nav nozīmes, kādā laikā tas notiek, šo tēmu var risināt jebkurā laikā un laikmetā,» tā par Dailes teātra jaunāko iestudējumu Ja tevis vairs nebūtu, kura pirmizrāde paredzēta rīt, saka aktieris Artis Robežnieks.

Universālas tēmas

Rīt Dailes teātra Mazajā zālē Floriana Zellera lugas Ja tevis vairs nebūtu pirmizrāde, iestudējuma režisors – Intars Rešetins, lomās: Vita Vārpiņa, Artis Robežnieks, Ivars Auziņš, Pēteris Gaudiņš un Dārta Daneviča. Izrādes režisors Intars Rešetins teic: «Lugā ir gan intriga, gan detektīvs, gan cilvēku attiecības. (..) Katram ir sava drāma, savas noteiktas vai mazāk izprotamas attiecības un tēmas. (..) Katrs ir ieracies savos darbos, nemitīgi skrienot, palaiž kaut ko svarīgu garām. Dzīvo kopā, bet faktiski viņiem nav laika tā pa īstam vienam uz otru paskatīties. Dzīvo viens otram garām. Tā ir līnija, kas arī mani pašu satrauc savā dzīvē.» Aktieris Artis Robežnieks atzīst, ka viņam šajā dramaturģiskajā materiālā daudz būtiskākas ir «universālās tēmas – mīlestība, zaudējums, greizsirdība, un nav nozīmes, kādā laikā tas notiek, tās var risināt jebkurā laikmetā». Arī «dzīvošana garām» esot universāla tēma, jo, lai gan dzīvojam ļoti skrienošā laikmetā, kad daudzi uzskata, ka «izdzīvošana ir atkarīga no tā, cik daudz un ātri skrien», tomēr galvenais jautājums jau esot par «konkrētu cilvēku pārņemtību ar savu darbu, jo, ja gribi ko sasniegt profesijā, tas paņem daudz laika, lai neteiktu – ļoti daudz laika». Artis Robežnieks: «Darbs pie šī iestudējuma man pirmo reizi deva iespēju tik tuvā partnerībā spēlēt kopā ar tādu lielisku aktrisi kā Vita Vārpiņa. Abi ilgi esam Dailes teātrī, bet neesam spēlējuši šādā partnerībā, viņa vairākas reizes ir spēlējusi manas mātes, pārī mēs nekad neesam bijuši, šī ir pirmā iespēja. Un tā ir bauda.»

Iestudējums zināmā mērā devis iespēju «no jauna» iepazīt arī savu kolēģi aktieri Intaru Rešetinu, kurš šovasar finišējis režijas studijās, un šis ir viņa otrais pieteikums režijā. «Labākais ir tas, ka Intaram ir milzīga vēlme un interese darīt to, ko viņš dara. Brīžam nav viegli, jo pieredzi viņš uzkrāj, strādājot kopā ar mums, bet es nevienu brīdi nevarētu teikt, ka tas ir ļoti grūti, ka jūtos kā izmēģinājuma trusītis, uz kura trenējas jaunais režisors. Es apbrīnoju Intaru, ka viņam bija brīvais laiks studijām. Pareizāk sakot – viņš atrada laiku, lai realizētu to, ko vēlējies, tas nozīmē – viņš patiešām to ļoti vēlējies, tāpēc arī dabūjis gatavu, konsekventi gājis savu izvēlēto ceļu. Tik lielu mērķu man nav, ir bijusi doma paskolot dziedāšanu, bet laikam vēlēšanās nav bijusi tik liela, jo neko neesmu darījis,» atzīst Artis Robežnieks. Pēc daudziem vērienīgiem iestudējumiem uz lielās skatuves un lielā ansamblī viņš atkal strādā Mazajā zālē un ļoti kompaktā komandā (iestudējumā iesaistīti tikai pieci aktieri) un šo sakritību raksturo kā iespēju «vairāk spēlēt tuvplānā. Publika arī ir tuvāk, nav jāstrādā tik trekniem un bieziem triepieniem, var strādāt smalkāk».

Paspēt pieķerties

Nākamgad būs jau 20 gadu, kopš Artis Robežnieks ir Dailes teātrī. Pašam gan neesot izjūtas, ka tik ilgi. «Nekādā veidā neizjūtu, ka te jau strādāts tik ilgu laiku. Ja pasaka – 20 gadu, tas izklausās apaļi. Es kaut kā vairāk uz priekšu skatos, nevis atpakaļ, tā vienmēr esmu dzīvojis. Man arī nav nekādu īpašu vēlmju sēdēt un atcerēties jaunības gadus, turklāt skaistākās lomas vēl priekšā. Nesaku, ka nav bijušas skaistas lomas, piemēram, Ļenskis Oņeginā varētu būt viena no lomām, ko varētu atcerēties. Arī Čepurnojs Saules bērnos. Tās ir lomas, kurās var izpausties, tās ir lomas no sākuma līdz beigām, proti, tādas, kurās vari personāžu izdzīvot garākā periodā, vari paspēt pieķerties, padzīvot kopā ar viņu, nevis parādīties un pazust.»

Par abām pieminētajām lomām aktieris arī tika nominēts Spēlmaņu nakts balvai. Lai zinātu, vai aktieris, kurš piecas reizes nominēts šai prestižajai balvai, to arī iegūs, ir jāpagaida līdz balvas pasniegšanas ceremonijai, bet aktieris atzīst, ka jau nominācija ir patīkama, jo «esi ievērots. Ir daudzi kolēģi, kas pat ne reizi nav nominēti, tāpēc nominācija jau arī nav maz, tas ir vairāk nekā nekas.»

Aizvadītā vasara Artim Robežniekam arī pagājusi dažādos darbos – filmējies seriālā Māja pie ezera un piedalījies brīvdabas izrādē Tā tik bija vasara. Tā sanācis, ka gandrīz vai katru vasaru aktieris piedalās kādā brīvdabas izrādē, jo, lai gan sezona teātrī bijusi ilga un nogurdinoša, «dzīve neapstājas, visādas vajadzības spiež, un kaut kāda patikšana tajā ir. Tā ir arī iespēja paskatīties, kā izskatās tās vietas Latvijā, kur pirmo reizi biju pirms desmit gadiem.» Aktieris atceras, ka pirms nedaudz vairāk kā desmit gadiem, kad pēc visiem juku laikiem tika piedāvāts pirmais brīvdabas izrāžu projekts Vella kalpi, bijusi fantastiska atsaucība no skatītājiem. «Ja tagad atnāk mazāk cilvēku, tas nenozīmē, ka cilvēki ir aizbraukuši vai ir nabadzība, vienkārši ir tik daudz pasākumu, ka cilvēki vairs nespēj visu apmeklēt, ir milzīgs pārsātinājums.»

Lai gan viņa paša dzīve lielākoties paiet teātrī, aktieris tomēr iespēju robežās mēģina noskatīties savu kolēģu darbu paša teātrī un ik pa laikam arī ļaujas ļaužu runām un ieteikumiem par labiem iestudējumiem citos teātros. «Kad varu būt nevis uz skatuves, bet skatītāju zālē, es izvēlos noskatīties Jaunā Rīgas teātra izrādes, lai redzētu, ko mans kursabiedrs Vilis Daudziņš dara. Nevarētu teikt, ka neskatos un ignorēju kolēģu darbu, bet bieži vien gadās, ka tiešām negribas līst ārā no mājas.»

Malkascirtēja šūpuļdziesma

Šovasar tālākais ceļojums Robežnieku ģimenei esot bijis uz Latgali, pie Arta vecākiem, kas dzīvo sešus kilometrus no Varakļāniem. «Paldies Dievam, šī ir pirmā vasara, kad vairs nav jāvāc siens, bet laukos vienmēr var atrast ko darīt un tāpat nekas nebūs izdarīts,» nosaka Artis. Lielākie bērni esot spurainajā pusaudžu vecumā, tomēr pietiekami labi palīgi lauku darbos. «Abi bērni savulaik gāja mūzikas skolā, bet – atteicās turpināt. Spiedu, spiedu, pilnīgi bezcerīgi...» smejas tētis, kurš pats savulaik absolvējis mūzikas skolu. Tomēr vecākais dēls līdz mūzikai nonācis pa citiem ceļiem un šobrīd aizraujas ar elektronisko mūziku, «viņš mācās komponēt, izmantojot datortehnoloģijas». Savukārt meita dejo laikmetīgās dejas. Protams, šobrīd ģimenes centrs ir jaunākais dēls, trīsgadīgais Renārs. «Ja izrāde beidzās pulksten 11 vakarā, protams, vairākumā gadījumu ne jau es viņam lasīju vakara pasaciņu, bet bija laiks, kad viņš tika midzināts ar ģitāras spēli. Kādu pusgadu bija viens pasūtījums – Valta Pūces komponētā Malkascirtēja dziesma no izrādes Burvis no Oza zemes,» stāsta trīs bērnu tētis.

Kad teātrī nav izrāžu un sagadījusies brīva diena, visbiežāk aktieris to pavada, mēģinot kaut ko darīt mājas labā. «Rudenī, ja ir silts un bijis lietus, aizlaižamies uz mežu kādu baraviku pameklēt. Zvejot es neesmu sācis, lai gan man uzdāvināja makšķeri, bet ne reizi neesmu to izmantojis, jo vienmēr par vēlu atceros to paņemt, kad ceļā uz laukiem aizbraukts krietni tālu no mājas... Arī zvejošanai vajag laiku vai arī vajag atrast kādu ar tik lielu entuziasmu, kas mani piesaistīs šai lietai ar tik lielu vēlmi, ka atradīsies gan laiks, gan interese... Vispār es neesmu organizētājs. Pat tālāki ceļojumi, ko ģimenē atļaujamies reizi divos vai trijos gados, nekad nav mana iniciatīva. Mani pierunā, es piekrītu.»

Artis ROBEŽNIEKS

• Aktieris, Dailes teātrī kopš 1996. gada

• Dzimis 1970. gada 30. decembrī Jēkabpilī

• Precējies, bērni Kristaps (15), Liene (12) un Renārs (3)

• Absolvējis Jēkabpils 1. vidusskolu (1989), Jēkabpils bērnu mūzikas skolu (1985), Latvijas Valsts konservatoriju (Daugavpils aktieru kursu, 1993)

• Stažējies meistarklasēs Brodvejā (2007)

• Aktuālās lomas Dailes teātra izrādēs: Konstebls Daunss (Reāli sliktie puiši), Boriss (Čuhņas jociņi), Boriss Nikolajevičs Čepurnojs (Saules bērni), Mācītājs Burnizjēns (Bovarī kundze), Dārlinga kungs/Indiānis (Pīters Pens), Brālis latgalietis I/Oļģerts (Izraidītie), Frenks Kenedijs (Vējiem līdzi) u.c.

• Lomas seriālos un kino: Māja pie ezera (2015), Viņas melo labāk (2013), Būt mīlētai (2011), Likteņa līdumnieki (2003), Ipolits (2002), Baiga vasara (2000), Valmieras puikas (1996), Čaka iela (1994) u.c.

• Nominēts Spēlmaņu nakts balvai 2015 kategorijā Gada aktieris otrā plāna lomā (par Borisa Nikolajeviča Čepurnoja lomu izrādē Saules bērni)

• Par ilggadēju un nozīmīgu veikumu Aleksandra Čaka daiļrades popularizēšanā apbalvots ar Aleksandra Čaka balvu (2013)