APRITĒ: Tas ir atkarīgs no tevis – ciest vai nē

Rīt, 11. septembrī, Dailes teātris jauno sezonu sāk ar Rēzijas Kalniņas monoizrādi Oskars un Rozā dāma. Franču rakstnieka Ērika Emanuela Šmita darbs vēsta par desmit gadus veco Oskaru, kurš zina, ka viņam atlicis dzīvot vairs tikai pāris nedēļas. Par viņu rūpējas dāma rozā kostīmā, kas puikam ierosina spēlēt spēli – katrā dienā izdzīvot desmit savas dzīves gadus, tādējādi nodzīvojot garu, laimīgu, piesātinātu dzīvi. Viņš izaug, kļūst pieaudzis, iemīlas, apprecas, izjūt pusmūža krīzi, noveco. Turklāt vēl katru dienu Oskars raksta vēstules Dievam.

 – Kāda ir sajūta, atgriežoties Dailes teātrī?

– Prom esmu bijusi tikai divas sezonas. Tikai. Ja būtu pagājuši gadi pieci, tad jau būtu sajūta, ka esmu atgriezusies.

– Un tagad? Sajūta ir kā pēc atvaļinājuma, pēc mācībām?

– Par atvaļinājumu to nevarētu nosaukt, jo es, strādājot Novosibirskā, tomēr biju saistībā ar teātri. Ja būtu bijusi divu gadu ilgā ceļojumā pilnīgi svešā zemē vai tuksnesī, tad būtu citādāk. Zini, kāda sajūta? Kad pavasarī skolā beidzas mācību gads, bērniem sākas vasaras brīvlaiks, bet viņiem ir ntie uzdevumi, kas jāizdara vasarā, teiksim, jāizlasa obligātā literatūra, un šī ir tā sajūta – ir bijusi vasara, kas fiziski ilga divus gadus, kurā ietilpa šī «profesionālā obligātā literatūra». Un nu atsākas kārtējā sezona ar izvēles iespējām.

– Izvēles iespēja bija obligāti nepieciešama?

– Jā. Nevajag brist tajā pašā upē.

– Tās bija pārstrādāšanās, profesionālas iztukšošanās sekas?

– Arī. Izrādes Es par Rēziju, ko taisījām kopā ar Elmāru Seņkovu, iestudēšanas procesā daudz runājām par to, ka cilvēki izveido kategoriskus priekšstatus, negrib tos mainīt, jo tie ir izdevīgi cilvēkiem, kas apspriež citus. Cilvēks, kurš tiek apspriests, savukārt rada priekšstatus kā maskas.

Iztukšošanās? Man šķiet, ka tas ir mans temperaments, kas prasa ik pa brīdim pārmaiņas.

– Bija svarīgi – ar kādu darbu atgriezties teātrī, par ko runāt, kam tērēt ne tikai savu, bet arī skatītāju laiku?

– Tieši tā – ko es tagad gribu? Man ir svarīgi meklēt dzīvē prieku, ja tā var izteikties – filozofisku prieku. Ja ir cilvēki, skatītāji, kas kopā ar mani grib atrast filozofisku prieku, tad ir brīnišķīgi, un es aicinu viņus sekot tam. Bet man ir jāmeklē.

– Kā izdevās sameklēt darbu Oskars un Rozā dāma?

– Kāda draudzene Novosibirskā teica, ka teātrī Globuss ir brīnišķīga izrāde Oskars un Rozā dāma. Es netiku uz šo izrādi, bet paskatījos materiālu. Tolaik es domāju, ka diez vai kādreiz teātrī vairs strādāšu kā aktrise, būšu uz skatuves, bet atceros, ka nodomāju – ja man vajadzētu atgriezties uz skatuves, ja nu es vēl gribētu spēlēt, tad tieši šo materiālu.

– Kāpēc tieši šo?

– Kā teicis SentEkziperī – būtiskais nav acīm saredzams. Man liekas, šis dramaturģiskais materiāls runā tieši par acīm nesaredzamo.

– Un tomēr – tas ir ļoti smags materiāls?

– Tur jau tā lieta – pumpurs jau bez sāpēm neizplaukst. Mums ir iepotēts tas, ka ir jābūt laimīgam, veiksmīgam, bet tā ir virspusējība. Nevar piedzīvot lielu prieku, ja nezini, kas ir sāpes, nevari atpazīt un novērtēt gaismu, ja nezini, kas ir tumsa.

Var jau teikt – cilvēkiem patīk ciest, bet patiesībā ir tieši otrādi – mēs dzimstam sāpēs, bet jebkas skaists rodas sāpēs. Ja cilvēkam acumirklī iedod tieši to, ko viņš vēlas – hops, ņem!, tad viņš to nenovērtē kā to, uz ko ir smagi un grūti iets, līdz ieguvis. Varbūt abos gadījumos ir prieks, bet – tas nav salīdzināms. Jā, materiāls ir grūts. Piemēram, slimnīcās katra diena ir līdzīga kā šajā darbā, tur pat pazūd vārds grūti vai smagi.

– Mēģināju iedomāties vismaz daļas cilvēku reakciju, izlasot, ka šis dramaturģiskais materiāls veidots kā 13 plus viena vēstule Dievam. Visticamākā reakcija – protams, nu jau Rēzija ne tikai intervijās, bet arī teātrī runās par Dievu. Šajā sezonā Nacionālajā teātrī iestudēsi Viktora Igo Cilvēks, kas smejas, un, manuprāt, abus šos darbus apvieno viena tēma – dzīvība un nāve maza bērna apziņā. Varbūt runa nav tikai par Dievu, bet par...

– ...ceļu. Cilvēkiem ir mērķi, teiksim, nospēlēt lomu, uzcelt māju un tā tālāk, bet man šobrīd gribas runāt par to, ka vissvarīgākais ir – būt ceļā. Nevajag iet uz galamērķi, jo tad tu nedzīvo, bet, tikai ejot pa ceļu, dzīvo. Nevis aiziet līdz kaut kurienei un tad sākt dzīvot. Kad izdarīšu to, kad man būs tas un tas, tad es sākšu... Ko? Un tas ir arī romānā Cilvēks, kas smejas, kas sasaucas arī ar Oskaru – nevis par ko tu topi, bet – kā tu topi. Lai kas ir bijis, lai kā ir bijis, to vajag pieņemt un transformēt pateicībā.

– Var jau tā teikt – esi pateicīgs, bet daudzi nodomās – man ir tik daudz rūpju, raižu un ķibeļu, kā es varu par to būt pateicīgs?

– Jā, saki paldies par savām problēmām! Domā, ka man tas ir viegli? Rozā dāma saka Oskaram – tas ir atkarīgs no tevis, ciest vai nē. Ikvienam cilvēkam ir savas finansiālās, emocionālās un vēl nezin kādas problēmas, bet – jāiedod velnam piga ar to vien, ka cilvēks šo situāciju pieņem. Drusku sarkasms ir tajā...

– ...mazliet kukū.

– Jā, bet – lai! Neatceros, kur lasīju šo teicienu – kad pie tevis atnāks depresija, pasaki: «Kolosāli, ka pie manis esi atnākusi!», un depresija nodomās, ka esi traks, un aizies.

– Vai tā nav koķetērija par to, ka bija domas likt punktu aktrises profesijai?

– Tāda doma man bija. Es zinu pāris savus kolēģus, kuriem tieši tāpat kā man laikā, kad teātrī vēl biju aktīvi, pirms katras izrādes bija nenormālas bailes. Brīnišķīgais aktieris Eduards Pāvuls dzēra Elenium pirms izrādēm. Jo vecāks viņš kļuva, jo lielāka bija atbildība. Tāda mistiska atbildība. Savukārt Ēvalds Valters vienmēr teica, ka teātris jāuztver kā rotaļa, jo, ja uztver pārāk nopietni, tad ar tevi kaut kas nav kārtībā. Arī saviem kolēģiem esmu prasījusi, kas tas ir par uztraukumu, kāpēc visu laiku ir sajūta, ka ej uz eksāmenu, ka katra izrāde ir kā eksāmens.

– Var jau izbaudīt šo adrenalīnu, bet – kāpēc iet prom no profesijas?

– Man bija sajūta, ka neko vairs nevaru izdarīt kā aktrise. Pirms mēģinājumiem bieži vien esmu domājusi piezvanīt režisoram un pateikt, ka esmu slima, ka mašīna saplīsusi... Tagad, kad iezogas līdzīgas domas, es pati sev saku: «Tu pati to izvēlējies, tu to dari un gūsti no tā prieku. Es pavēlu sev gūt no tā prieku.»

– Šī ir monoizrāde, galvenais tajā it kā ir tikai aktieris, tomēr tai ir arī režisors. Zināms, ka teātris nereti ir kā konveijers, kurā ne vienmēr var izvēlēties partnerus radošajā komandā. Kā satikāties ar režisoru Viesturu Meikšānu, kurš šajā teātrī tik bieži nestrādā?

– Man bija svarīgi to taisīt kopā ar Viesturu Meikšānu. Manā uztverē viņš ir Oskars. Es uz viņu skatos un visu laiku kopēju. Viņš ir kā mazs zinātnieks, kurš vēro, izzina dzīvi. Man vienmēr ir interesanti strādāt ar cilvēku, kurš meklē atbildes, nevis zina tās.

Mēs satikāmies pie mums mājās Mārupē, kad Ainārs [Rēzijas Kalniņas dzīvesbiedrs diriģents Ainārs Rubiķis] bija uzaicinājis operas Mihails un Mihails spēlē šahu radošo komandu. Ar Viesturu sākām runāt par aktiera profesiju, ieminējos, ja man būtu jāatgriežas uz skatuves, vienu darbu gan es vēl gribētu iestudēt. Tagad es saprotu – ne velti uz šo tikšanos atbrauca arī Viesturs Meikšāns, ne velti es tieši ar viņu sāku runāt par to lugu...

– Kāpēc šis materiāls atnāca?

– Tieši tāpēc tas arī atnāca, lai es varētu sev kaut kādos grūtos brīžos, kas noteikti būs un nāks, sev pateikt: «Paskaties uz Oskaru!» Šis ir patiess notikums, ko Šmitam ir stāstījusi kāda sieviete. Ar gaušanos tieši cilvēks rada situāciju – notiks tieši tas sliktais, gaužoties materializē negatīvo, tomēr, kad kaut kas notiek – vajag pieņemt. Pamēģini.

– Tas nozīmē – ir bijis tik slikti, ka pašai ir jāsāk mainīt sevi, kā zināms, ieradumi domāšanā ir ļoti noturīgi.

– Ir bijis visādi. Dzīvē notikumi, sajūtas un gaidas, kas nenotiek vai notiek citādāk... Oskars man to māca, es tikai kā Rozā dāma varu pateikt – paldies, ka ļāvi iepazīt Oskaru. Oskars ļoti daudz ko māca.

– Vai šajā pragmatiskajā laikā vispār vajag domāt par to, vai šim skaudrajam stāstam būs arī skatītājs?

– Droši vien teātris būtu spiests par to domāt, ja Oskars un Rozā dāma tiktu spēlēta lielajā zālē, kur ir vietas 1000 skatītājiem, bet es gribu cerēt, ka kamerzālē tas nav tik būtiski, jo uz šo izrādi nāks savējie, nāks manējie.

– No sērijas – tāds tādu atrod?

– Jā. Es ļoti gribētu, lai tā ir. Es šo iestudējumu neuztveru kā izrādi, bet kā mums visiem būtisku stāstu.

– Par ko ir šis stāsts?

– Par to, ka dzīve ir jādzīvo, nevis jānodzīvo.

– Lai vai kā klājas.

– Tur jau tā lieta – nevis jāizdzīvo, lai vai kā klājas, bet jādzīvo. Un tas ir process. Man pašai ļoti grūti nākas to īstenot.

Oskars, kurš mirs pēc divām nedēļām un pats to zina, interesanti dzīvo to laiku, kas viņam lemts. Nevajag dzīvot pagātnē, kā daudzi mēdz darīt, atceroties pārsvarā negatīvās lietas, nevajag arī dzīvot, domājot tikai par mērķiem nākotnē, bet ņem un dzīvo katru dienu kā vienīgo. Iedomājies, Rozā dāma ir vecs cilvēks, kurai Oskars palīdz nodzīvot atlikušo dzīvi. Un viņa palīdz mazajam Oskaram nodzīvot atlikušās dienas. Mēs jau neviens nezinām, cik dienas mums atlikušas, bet mums ir jāpalīdz cits citam nodzīvot šo dzīvi.

– Vai izvēle veidot monoizrādi ir tieši šī materiāla dēļ, vai arī tāpēc, ka negribas strādāt milzīgā ansamblī, nebūt vienai no?

– Ne viens, ne otrs. Monoizrāde ir tāpēc, ka šajā sezonā es neesmu pilnībā atgriezusies teātrī, jo man vēl ir citi projekti. Kamēr neesmu simtprocentīgi šeit, es partnerus nevaru pakļaut savam darba kalendāram.

– Ko deva tas laiks Novosibirskā?

– Atpūtu. Pieredzi, sapratni, interesi, ziņkāri un, pats galvenais – iekšējo vajadzību pēc teātra. Un apziņu, ka nevajag bēgt, jo nevar jau aizbēgt no tā, kas tev Dieva dots. Jā, var paņemt pauzi, bet talants katram ir iedots, lai to realizētu, lai ar to dalītos ar citiem. Nevajag spļaut akā, no kuras pats esi dzēris un dzersi.

– Tomēr profesionāli Novosibirska bija sākums kaut kam pilnīgi jaunam, proti, režijai?

– Tāds jauns maigs sākums man kā režisorei. Te man būtu daudz grūtāk sākt. Jo mēs esam pieraduši viens pie otra, kad kāds sāk mainīties, teiksim, ateists kļūst par kristieti, citiem par visām varītēm tomēr gribas saglabāt savu priekšstatu par to cilvēku, jo – grūti mainīties pašam.

– Bail nebija, jo Krievijā taču citi mērogi?

– Nebija, jo radošajā komandā bija Ainārs.

– Un tomēr debijas izrāde izdevās spoža nominācija prestižajai teātra balvai Zelta maska.

– Jā, bet kas tas bija? Tā bija Leonarda Bernsteina Mesa. Būtībā tā nebija mana atbildība. Man tas bija brīnums. Fiziski jau biju klāt, bet es jau tajā nepiedalījos, es biju kā vērotāja.

– Kāpēc vispār radās doma un laikam arī nepieciešamība strādāt režijā?

– Nezinu, kā ir vīriešiem režisoriem, bet sievietēm, manuprāt, tas ir jau ģenētiski ielikts. Bērnībā meitenes spēlējas ar lellēm, rada savas leļļu mājas, veido savu ideālo pasauli ar saviem ideālajiem cilvēciņiem. Tā, iespējams, ir nepieciešamība pēc drošības – radi savu pasauli, kurā jūties droši, kuru vari kontrolēt. Aktieris ir tikai lellīte.

– Kāpēc debija režijā Latvijā notiks Nacionālajā teātrī – šajā sezonā tur strādāsi pie Cilvēks, kas smejas, izrādes pēc tāda paša nosaukuma Viktora Igo romāna motīviem ar Imanta Kalniņa mūziku ar Viktora Kalniņa dzeju?

– Nacionālā teātra direktors Ojārs Rubenis mani uzrunāja jau pasen, meklējām materiālu, kas būtu interesants gan viņiem, gan man. Katram bija savas idejas, bet rezultātā nonācām pie Cilvēks, kas smejas. Patiesībā man ir liels prieks par to, jo Nacionālajā teātrī ir pagājusi visa mana bērnība. Esmu gan spēlējusi uz Nacionālā teātra skatuves, bet šoreiz ir sajūta, ka es tur atgriežos pie savas mammas kolēģiem. Galvenais jau ir sajūtas, un tās, domājot par izrādes iestudēšanu Nacionālajā teātrī, ir aizraujošas. Dzīvesprieks, dzīves izgaršošana, dzīves būšana.