«Esmu nosvinējis jau tik daudzas dzimšanas dienas, ka vairs pat negribas. Patiesībā, sezonas laikā es iztrakojos darbā, vasarā – dārzā, nu, ko vēl svinēt?!» saka vairāku paaudžu teātra skatītāju mīlētais Dailes teātra aktieris Gunārs Placēns. Viņu šodien suminām 88. dzimšanas dienā!
Jubilārs atzīst, ka nekādu konkrētu plānu šodien nav. Viņš būs savos Pekstiņos Skultē, tāpēc sveikt gribētāji aktieri varēs sastapt tur. «Man nekad dzīvē tā nav bijis, ka nebūtu, ko darīt, vismaz atvaļinājuma laikā noteikti nē. Ziemā varbūt, kad teātrī nav izrādes. Bet vasarā te nepārtraukti kaut kas jādara – vai vecās rozes jāapgriež, vai kaut kas jāpārstāda, vai mauriņš un ceļmalas jānopļauj, vai ceriņiem vecie ziedi jāizgriež. Tad gan ir jāņem trepes un jākāpj augšā,» stāsta Gunārs Placēns un atceras, kā kolēģi izrādē Pirmā grēka līcis, kur viņa varonim Reinim jākāpj uz ķeblīša, stipri bažījušies, ka tikai viņš savā cienījamā vecumā no tā nenokrīt. «Bet – kas gan var būt vēl vienkāršāk, kā uzkāpt uz ķeblīša?!» aktieris sirsnīgi smej un saka, ka savulaik ne vien laukos uz kūtsaugšas rāpies sienu krāmēt, bet ir pat laidies lejā pa trepēm no helikoptera. «To jau daudzi nezina,» viņš saka un atsauc atmiņā tālos padomju laikus, kad reiz Jūrmalā, Dzintaros, ar režisora Pētera Pētersona iestudējumu tika svinēti Jūras svētki. «Galvenajā lomā bija Vija Artmane, es spēlēju kosmonautu Titovu. Sākotnēji bija plānots, ka laidīšos lejā no helikoptera jūras krastā, bet tad visi saprata, ka skatītājiem būs pilnas acis smiltīm. Tāpēc jūrā iebrauca barža un es laidos lejā uz tās. Tas ir arī iemūžināts fotogrāfijā, un daudzi domā, ka tā ir samontēta. Bet nē – tur viss bija pa īstam!» apgalvo lieliskais aktieris.
Atsaucot atmiņā savas dzīves apaļo jubileju svinības, Gunārs Placēns saka, ka joprojām neaizmirstama ir 50. dzimšanas diena, kad viņu pie teātra goda sardzē sagaidīja Šveika karavīri. Savukārt 80. dzimšanas diena palikusi atmiņā ar to, ka pie viņa Skultē bija sabrauksi «vesela armija teātra kolēģu ar direktoru priekšgalā».
Jubilārs atzīst: viņš ar saviem 88 gadiem sadzīvo pavisam draudzīgi. «Ciparam pasē nav nozīmes!» viņš uzsver un saka, ka galvenais, lai ir dzīvesprieks, veselība un – lai nav jāiet pie dakteriem un jādzer zāles. Un vēl – lai apkārt ir omulīga sabiedrība.
Omulīga sabiedrība Gunāram Placēnam ir teātrī – izrādēs Pirmā grēka līcis un Plikie un pusplikie, kas ir skatītāju ļoti pieprasītas, jo kopā pulcē Dailes teātra vecākās paaudzes aktieru labākos spēkus. Un jaunā sezona nāk ar priecīgu ziņu, ka Ērika Hānberga stāstu sērijai, ko iestudē režisors Kārlis Auškāps, būs turpinājums – Ērtas dzīvošanas mirklīši. Mēģinājumi sāksies oktobrī, pirmizrāde plānota 10. decembrī. «Mēs, vecie, vēl esam nomodā, bet pēc sižeta gan būsim nespējnieku namā,» aktieris nosmej, bet tad nosaka, ka uz to jau gadi arī velk.
Gunārs Placēns gan allaž ir omulīgi mundrs un par vecumu tik iesmej. Kad taujāju, ko viņam dzimšanas dienā novēlēt, aktieris atteic, ka nevar pat iedomāties, kā viņam trūktu. «Nu, labi, veselību,» viņš nosaka, gluži vai pierunāts. «Var jau vēlēt visu ko, bet tas, vai šie vēlējumi piepildās, vienalga ir paša ziņā. Un es jau nu esmu visnegatīvākais piemērs tiem, kuri grib tikt pie veselības: es pārvietojos tikai ar mašīnu, pirmo reizi ēdu divpadsmitos, vienos, daudz ēdu saldumus, ļoti maz – zaļumus. Patīk arī pagulēt. Lasīju, ka Rainis arī bijis slinks,» aktieris pasmaida un atzīstas, ka viņam vajag saņemties, lai ko darītu. «Smēķēšanu gan esmu atmetis. Neviens nelika, saņēmos, un cauri! Nu, tam vajag raksturu. Patiesībā – it visam, ko darām, ir vajadzīgs raksturs un gribasspēks. Bez tā – nu nekādi!» sapratis talantīgais skatuves mākslinieks.
