«Es esmu absolūts pavasara cilvēks – pavasaris un vasara ir mans laiks. Rudeni arī vēl varu pieciest, bet ziemu pavisam mierīgi varētu izlaist,» saka Dailes teātra aktieris Artūrs Dīcis. Viņš ir piedzimis pašā pavasara plaukumā, un sestdien viņam paliks apaļi 30. Sveicam!
Visi, kuri jubilāru sestdien vēlēsies sveikt, to varēs izdarīt Dailes teātrī, jo aktierim vakarā ir izrāde – viņš spēlēs Omē kunga kalpu Žistēnu G. Flobēra melodrāmā Bovarī kundze. Pēc izrādes apaļā jubileja tiks atzīmēta kopā ar kolēģiem, tāpēc mājās aktieris būs vēlu. Bet, ja draugi gribēs Artūru sveikt, viņi, protams, tiks gaidīti.
«Mani brīdināja, ka, tuvojoties trīsdesmit gadu slieksnim, man būs krīze. Es vēl nesaprotu, ir vai nav. Ar četrdesmitgadnieku krīzi viss ir skaidrs: vīrieši pērk sporta mašīnas un maina sievas uz jaunākām. Bet kā krīze izpaužas trīsdesmit gados?!» Artūrs Dīcis pasmaida un mēģina saprast, vai pāreja jaunā gadu desmitā viņā pašā ko maina.
«Man galvenais atskaites punkts ir samanīt progresu savā dzīvē, ka viss iet kustībā uz priekšu – tad viss ir kārtībā. Un, būtībā, ja tā izvērtēju, ko līdz šim esmu padarījis, varu teikt, ka gājiens ir uz priekšu. Varbūt kādam tā neliekas, bet – tikai es pats sev varu būt vislabākais novērtētājs,» uzskata aktieris.
Artūrs Dīcis atminas, ka bērnībā viņam patika dzimšanas dienas, bet pēdējos gados – arvien mazāk. «Es neatceros, kurā brīdī notika tas lūzums, bet tagad man dzimšanas dienas ir kā vēl viens jaunais gads, kad jāatskatās uz pagājušā gadā paveikto. Un tagad, kad man paliks trīsdesmit, laikam būs īpaši jāpadomā, ko savā dzīvē esmu izdarījis, ko vēl neesmu. Nu, jā, kaut kas tomēr manī mainās,» aktieris secina.
Šī sezona Artūram Dīcim atnesusi četras jaunas lomas – Tutū Dž. M. Berija izrādē bērniem Pīters Pens, jau pieminēto Žistēnu Bovarī kundzē, Pokeru A. Molčanova izrādē ar laimīgām beigām Pusslepkava un krievu izlūku Vasīliju L. Stumbres kara laika traģikomēdijā Droši kā tankā.
Šobrīd aktieris ir no mēģinājumiem brīvs, bet viņš par to galīgi nesūdzas un brīvos rītus pavada sportojot. Vai svaru zālē, vai skrien. Vislabāk viņam patīk, ja sanāk aizbraukt līdz jūrai un skriet gar jūras krastu. «Varbūt tā ir tā krīze? Trenējos svaru zālē un domāju: aha, te nu viņi ir – tie trīsdesmit!» aktieris pasmaida un uz jautājumu, ko viņam jubilejā novēlēt, atteic, ka labākais, ko cilvēkam var novēlēt, ir veiksme. «Trīsdesmit gados veselībai vēl vajadzētu būt, man liekas, ka to jāsāk vēlēt ap četrdesmit. Manuprāt, trīsdesmit gados būtiskākais ir veiksme. Visās dzīves jomās. Ir brīži, kad tā nospēlē it kā mazu, bet ļoti izšķirošu lomu, lai saliktos visi punktiņi uz i. Protams, es saprotu, ka viss ir atkarīgs tikai no manis paša, un tomēr bez veiksmes kaut kas var arī neizdoties,» domā Artūrs Dīcis.
Taujāts par plāniem vasarai, aktieris atzīst, ka gribētos aizbraukt kaut kur uz laukiem, nolīst tā, lai neviens viņu netraucē, un parakstīt. «Ilgu laiku neko neesmu rakstījis, gribu pamēģināt kaut ko atkal uzrakstīt. Vismaz vienu ludziņu, ko kādam parādīt, un tad jau redzēs, ko tālāk,» nosaka Artūrs Dīcis, uzsverot, ka vasarā Rīgā mēģinās būt pēc iespējas mazāk.
