Teātris: Dmitrijs Petrenko: arī nezinu, ko es darītu, ja man tagad teiktu – šauj Komentēt
 
Teātris

Dmitrijs Petrenko: arī nezinu, ko es darītu, ja man tagad teiktu – šauj

 
f64

Šovakar Dailes teātra Kamerzālē ir pirmizrāde. Režisors Dmitrijs Petrenko iestudējis Justīnes Kļavas lugu Visas viņas grāmatas. Tā tapusi, balstoties uz vācu rakstnieka Bernharda Šlinka romāna motīviem. Par to, ko varam sagaidīt no izrādes, saruna ar Dmitriju Petrenko, kurš sekmīgi mainījis profesiju, atvadoties no televīzijas žurnālistikas un kļūstot par diplomētu teātra režisoru.

– Par ko būs šī izrāde?

– Negribētu pirms pirmizrādes atklāt visu sižetu, lai saglabātu intrigu, bet es to saistu ar savu interesi par holokausta tēmu. Daudz domāju par to, kā kaut kas tāds varēja notikt Vācijā 20. gadsimtā, kas bija kultūrpolitiski, filozofiski, sociāli un visādi citādi ļoti attīstīts. Tomēr es šo problēmu aplūkoju plašāk. Ir daudz jādomā ne jau tikai par to, ka holokausts arī mūsdienās varētu tikt vērsts pret kādu grupu vai tautu. Vairāk mani uztrauc cita lieta, un pie šīm pārdomām esmu nonācis, lasot stāstus par cilvēkiem, kas dienējuši SS. Ir daudz tādu, kas saka – mēs to nožēlojam, bet daudz vairāk ir tādu, kas neko nenožēlo un saka – mēs darījām savu darbu. Tur bija arī atzinums, ka vienīgā lieta, ko tu vari iepriekš uzzināt par karu, ir tas, ka tu pats nekad iepriekš nezini, kā rīkosies, ja nonāksi tādos apstākļos. Ja man pavisam godīgi jāpaskatās sev acīs – es arī nezinu, ko es darītu, ja man tagad teiktu – šauj. Protams, ka man liekas, es nešautu, bet es jau nezinu, ko nozīmē nonākt tādos apstākļos!

Man tāpēc liekas interesanti pētīt, kā cilvēks rīkojas, kad viņš nonāk smagos apstākļos. Mūsu izrādē tas viss ir uzlikts uz attiecībām. Jauns puisis iemīlas sievietē, kura ir krietni vecāka par viņu. Un tad viņš saprot, ka dzīvo pēc vērtību skalas, kurā viņa mīlestības objekts ir noziedzniece. Tad sāk risināties citi pavedieni, puisis domā, vai viņš pats nav noziedznieks, varbūt visa sievietes paaudze ir noziedzīga. Man liekas, ja šie lielie jautājumi tiek skatīti caur konkrētām attiecībām un dzīvesstāstu, tas ir ļoti labs veids, kā uzrunāt cilvēkus un arī sevi pašu.

– Es saprotu, ka runa nav par viena konkrēta vācu rakstnieka Bernharda Šlinka romāna dramatizējumu. Te ir dažas idejas no romāna Priekšlasītājs, pēc tā uzņemta filma Reader ar Keitu Vinsletu, un citu darbu motīvi, kas iestrādāti lugā, kuras autore ir jaunā dramaturģe Justīne Kļava. Vai pareizi?

– Jā, Priekšlasītājs ir viens no darbiem, tas arī bija pirmais romāns, bet pēc tam lasīju arī citus viņa darbus, tie ļoti sasaucās, tāpēc lūdzu talkā Justīni Kļavu. Skaidrs jau, ka nevarēja paņemt un vienkārši uzlikt uz skatuves trīs Šlinka romānus. Tas ir Justīnes autordarbs, iedvesmojoties no Bernharda Šlinka idejām un motīviem, viņa pie tā ir ilgi strādājusi! Viņa ir ļoti talantīga un daudz darījusi, lai viss izdotos.

– Interesanti, ko tev par šo visu teica Esmeralda Ermale un Dainis Grūbe? Vai nebija, kā ir dažkārt, kad televīzijā raidījumu vadītāji nosmīn par scenāriju, kurā redaktors saraksta kaut ko tādu, ko vispār nevar izrunāt.

– Jā, sākumā viņiem devu lasīt Bernharda Šlinka romānus, un tad tiešām jautājums bija – kā tu to vispār domā iestudēt? Bet rudenī, kad viņi atgriezās, es noliku priekšā lugas tekstu, un tas bija liels atvieglojums, jo lugā ir visi spēles noteikumi ierakstīti. Labs atskaites punkts, lai sāktu strādāt. Turklāt Justīne gandrīz visu laiku sēdēja mēģinājumos, bija lietas, ko mēs pārrakstījām mēģinājumu procesa laikā, jo strādājot labi var saprast, kas der, kura aina ir lieka vai, gluži otrādi, varbūt kāda aina prasās tikt attīstīta, jo tā ir pārāk īsa. Esmeralda un Dainis to novērtēja. Darba procesā valdīja liela uzticība. Nebija nekādu akmenī iecirstu tekstu, par kuriem tiktu teikts – būs tikai tā.

– Dailes teātra mazā Kamerzāle un tas, ka izrādē ir tikai divi aktieri, nozīmē lielu izaicinājumu un slodzi Esmeraldai Ermalei un Dainim Grūbem. Kā izdevās sastrādāties?

– Mūsu attiecībās valdīja godīgums. Es netēloju, ka esmu ļoti pieredzējis. Teicu, šī man ir tikai sestā izrāde, un tā tas arī ir. Es to neslēpu. Zinu savas problēmas, zinu, ko gribu un ko negribu. Arī to, kas man vēl nesanāk. Šī atklātība, kad mēs godīgi cits citam sacījām – šeit es nesaprotu, man ļoti patika. Neviens negāja prom, necirta aiz sevis durvis, ja bija kāda problēma, sēdējām mierīgi un to risinājām. Maz būtu teikt, ka man šis process ļoti patika, ir žēl, ka nu jau tas faktiski beidzies, jo liekas, ka varētu kopā vēl turpināt un turpināt. Es domāju, ka Esmeralda un Dainis ļoti labi sader kopā uz skatuves, viņiem iznāk! Saskaņā ar ieceri viņiem ir arī pareiza vecuma atšķirība. Iespējams, te arī Džilindžera nojauta ir nostrādājusi, jo es pie viņa gāju ar iestudējuma ieceri, bet viņš pēc tam skatījās plānos, kurus aktierus nodarbināt.

– Man ir sajūta, ka tu teātrī nāc nevis ar dramaturģijas idejām, bet ar literatūras idejām, ko gribi uzlikt uz skatuves. Vai tā ir?

– Ar literatūru, kurā ir ideja, vai arī ar literatūru, no kuras es gribu paņemt to un to. Nezinu, kāpēc tas tā ir. Varbūt tāpēc, ka esmu iesācējs. Piemēram, Tenesija Viljamsa Stikla zvērnīcā (Valmieras Drāmas teātris) bija dramaturģija. Lietas, kas tur sanāca, man pašam šķiet, ir neliela uzvara. Bet tomēr vismaz pagaidām es labāk ņemu literatūru, meklēju idejas un aicinu talkā dramaturgu. Strādāšu arī pie lugām, protams! Bet arī ar Biedri Zariņu Dailes teātrī sākumā gājām pie Džilindžera un teicām, ka mums ir tikai tāda ideja, gribam rakstīt lugu.

– Kas ir tas, ko tu gribi teātrī darīt?

– Ir interesanti ne tikai izstāstīt stāstu, svarīgi paņemt tēmu, kas mani interesē tagad un kas būs aktuāla pēc gada, jo teātrī jau vienmēr plāno izrādi, kas būs pēc gada. Gribu uztaisīt no tā mākslinieciski interesantu darbu. Atceros savas pirmās izrādes, piemēram, Tonio. Pašam tagad liekas, ka tas bija svarīgi, jo es mācījos, stāsts tur tika izstāstīts, bet tagad tā vairs nebūtu interesanti. Meklēju telpiskus risinājumus, mākslinieciskus risinājumus. Man nav nekas pret vārdu «tradicionāls», bet es negribu tikai izstāstīt šo tradicionālo stāstu, vēlos atrast skatuves valodu, kuru man pašam būtu interesanti lietot, nevis ņemt no pastāvošās valodas, kad es pareizi izanalizēju lugu un to pareizi iestudēju. Jau otro reizi strādāju kopā ar Sintiju Jēkabsoni, viņa veido sarežģītas dekorācijas. Man ir interesanti sēdēt mēģinājumos un lauzīt galvu, kā salikt visu kopā. Ainas. Tas ir tad, kad nevis maini mizanscēnu tikai tāpēc, lai kaut ko pamēģinātu, bet gan ar mērķi, lai stāsts virzās uz priekšu. Lai skatītājs nedomātu, ka uz skatuves kaut kas tiek darīts pašmērķīgi vai lai režisors varētu izcelties. To taču uzreiz redz! Mihails Gruzdovs ir labs pedagogs, viņš uzreiz sita pa pirkstiem, ja mēģināji pašmērķīgi eksponēties. Arī tā pieredze, ko guvu pie Vladislava Nastavševa, spēlējot Vecenē, man ļoti daudz iedeva. Daudz mēģinājām. Kaut kas nesanāca. Viņš teica – mēģinām reālpsiholoģiskajā manierē. Iznāca! Bet bija tik neinteresanti. Viņš teica – labāk mēģināsim atrast ko citu. Tas deva iedvesmu, jo bija iespēja redzēt, kā vienu stāstu var izstāstīt pavisam citādāk, atrodot labāko veidu, kas pašam ir vispiemērotākais. Savā valodā! Varbūt nevajag vienmēr mēģināt izgudrot riteni, bet kaut vai drusku meklēt kaut ko savu ir vērts.

– Kas ir tas, ko negribi darīt teātrī? Atceros, kāda no jaunajām režisorēm reiz teica, ka viņa darīs visu, ko liks. Bet vai vajag?

– Nē! Ir jābūt arī principialitātei. Es negribētu atnākt un teikt – gribu iestudēt lugu, man viss ir gatavs, mizanscēnas, scenogrāfija, kostīmi – iemācāmies un maucam! Es negribu atnākt un teikt – es zinu. Gribu atnākt un teikt, man ir sajūta, ka gribu tā. Pameklēsim tagad visi kopā, kā to īstenot. Negribu rutīnu. Varbūt tas skan naivi, bet, kamēr ir iespēja, es gribu meklēt. Negribu strādāt tā, kā tas bija televīzijā, ziņu dienestā, kad bija jātaisa ziņas, kurām ir sava forma, un viss bija jāpasaka tieši tā un nekā savādāk. Labāk lai kaut kas kādreiz nesanāk, lai kļūdos, mācos, bet nav šo shēmu. Varbūt tas tāpēc, ka šī ir mana otrā profesija. Žurnālistikā es centos visu darīt pareizi, bet teātrī man nav mērķa piecu gadu laikā kļūt par Top režisoru. Es zinu, ko tas nozīmēja žurnālistikā. Zinu, ko vajadzētu darīt teātrī, lai to sasniegtu, bet mani tas neinteresē, jo citādi tā pati žurnālistika vien būs, tad jau nebija vērts mainīt profesiju.

– Izskatās, ka pēc žurnālistikas dzelzs ritma tagad esi laimīgs, jo dzīvo lēnākā pasaulē, kur iespējams domāt.

– Tieši tā! Kā bija ziņās? Šodien domā par to. Rīt to jau aizmirsti un domā par nākamo, bet, kad paiet gads, pats vairs nesaproti – it kā tik daudz notikumu, bet kāpēc par to visu bija jādomā? Man nesen viens žurnālists pajautāja – nu kā tu vari sēdēt tajos putekļos telpā bez logiem un neredzēt visu, kas notiek pasaulē? Bet varbūt teātrī cilvēki ir laimīgi tāpēc, ka viņi dažreiz neredz, kas pasaulē notiek!

Komentāri [0]
Nav pievienots neviens komentārs.
Pievienot komentāru
Vārds *
Komentārs *
 
Custom creative templates for DoubleClick for Publishers