Šobrīd Māksla XO galerijā aplūkojama Ivara Heinrihsona izstāde Kods– daļa no mākslinieka ceļojošās izstādes projekta Spānijā, kas nākamā gada 4. februārī aizsāksies Campo de Criptana. Ceļojošās izstādes projektā būs trīs neatkarīgas ekspozīcijas – Cīņa ar dzirnavām, Spānijas zīmes un Kods, tajās mākslinieks reflektēs par spāņu kultūras ietekmi. Šis projekts ir daļa no Latvijas valsts simtgades svinību programmas, kas tapis, pateicoties Latvijas Republikas vēstniecībai Spānijas Karalistē, sadarbībā ar Māksla XO galeriju.
Ieskatīties sevī
Mākslinieks Ivars Heinrihsons šajā gadā tapušajiem darbiem izvēlējies vienojošo nosaukumu Kods, jo šis vārds ietver vairākus slāņus. «Kods ir populārs vārds, arī mūsu ikdienā pat ļoti daudz ko nevar paveikt bez cilvēka personas koda, bez koda pat durvis nevar atvērt. Daudzi satraucas, ka personas kods par cilvēku atklāj vairāk, nekā pats cilvēks vēlas, bet gribu, lai tas ir atklāts, jo tikai tā var būt iespēja ieskatīties arī sevī drusku dziļāk. Mēs esam ierauti kaut kādā rutīnā, ikdienā. Mūsos ikvienā ir kaut kas neapzināts, intuitīvs un arī vēl neapjausts,» saka Ivars Heinrihsons.
Gleznotāja karjerā ik pa laikam atkārtojas trīs galvenās tēmas - klavieres, balets un zirgi, un šajā izstādē «galvenajā lomā» ir zirgi. «Zirgs ir populāra tēma mākslā, arī kultūras vēsturē. Zirga tēlam ir plaša ietilpība. Šajā izstādē man zirgs ir alkas pēc izraušanās no ikdienas rutīnas, kas mūsos visos mīt,» uzsver gleznotājs un piebilst, ka arī māksliniekam ir sava ikdienas rutīna. «Tie ir estētiskie rāmji. Šajā izstādē darbi nav ierāmēti, un tas ir būtiski - pārnestā nozīmē ir dažādi rāmji, bet šādi noformēti darbi demonstrē iziešanu ārpus rāmjiem. Tas arī cilvēka uztverei tuvāk - var pataustīt, var roku aizlikt aiz bildes...» Būtiska nozīme ir arī darbu formātam - divi reiz trīs metri izvēlēti, lai darbiem piešķirtu nozīmību. «Tas ir vēl aptverams formāts, lielāks formāts jau vilktu uz monumentalitāti, bet mazāks formāts būtu vairāk piemērots intīmākiem mērķiem.»
Izstāde Kods nākamā gada 3. maijā tiks atklāta Spānijas abstraktās mākslas muzejā Kuenkā, kas ir viens no galvenajiem abstraktās mākslas centriem Spānijā.
Katrā ir visa pasaule
«Esmu dzimis Latvijā, ar sirdi esmu Latvijā, nekur arī netaisos braukt projām, tomēr Spānija manī ir dziļi. Mūsos visos taču ir iekšā visa pasaule, lai gan paši to pat neapjaušam. Tie ir slāņi, ko mēs pat neizzinām. Šajā izstādē ir daži darbi, kas tapuši ar apziņas klātbūtni, bet daži tapuši intuitīvi, it kā paši no sevis, mans panākums vai misija ir tā, ka es to esmu akceptējis un ļāvies,» uzskata Ivars Heinrihsons. Aizraušanās ar Spāniju viņam sākusies jau sen. Jau diezgan regulāri kopā ar dzīvesbiedri gleznotāju Helēnu Heinrihsoni viņi dodas uz mākslas gadatirgu Madridē - tur notiek viena no prestižākajām mesām Arco. «Tur gandrīz katru gadu braucām, tur patiešām var redzēt, kas notiek pasaulē,» nosaka Ivars Heinrihsons. Un palēnām ceļi aizveduši arī tālāk Spānijā, apmeklētas vietas, kas jau gadiem vilinājušas. Mākslinieks atzīst, ka ilgāku laiku viņa saista arī spāņu glezniecība, «konkrēti - El Greko, arī Goijas tā sauktais melnais periods, kas ir ļoti savāds, ļoti atšķirīgs no tā laika glezniecības. Kaut kas man ir radniecīgs ar Antonio Sauru, Tapjesu...»
Tikšanās reizē ar Latvijas vēstnieci Spānijā Agritu Daudzi viņš uzdāvinājis pirms vairākiem gadiem Latvijā izdoto Migela de Servantesa romānu Dons Kihots, kurai ilustrācijas veidojuši vairāki mākslinieki, arī viņš, un rezultātā vēstniecei radusies ideja caur latviešu mākslu popularizēt Latviju Spānijā, konkrēti - ar Ivara Heinrihsona darbiem. «Tā viss apauga,» nosaka mākslinieks. Rezultātā nākamgad Spānijā būs trīs viņa darbu ceļojošās izstādes - Cīņa ar dzirnavām, Spānijas zīmes un Kods. «Katrā zemē ir savi estētiskie rāmji, pie kuriem visi pieraduši. Ja neesi tajā vidē, tad neesi savējais, tā tomēr būs viesturneja, lai arī, nenoliegšu, ļoti atbildīga.»
Apvilkt rāmīti
«Ja atklāti - es labāk laiku pavadu pie jūras Saunagā, kur mums ir brīvdienu mājiņa. Mūsu jūra man ir īpaša, pie Irbes šauruma, pretī Sāmsalai. Tur ir horizonts, tur nav cilvēku. Un zirgus es redzu visur, nu jūrā gan ne, bet izskalotajās aļģēs, sausajās smiltīs, tad apvelku apkārt rāmīti, paskatos - tas ir mans zirgs, un eju tālāk... Kokos, dabā - visur var redzēt zirgu,» apgalvo Ivars Heinrihsons. Saunagā brīvdienu mājas ir arī viņa meitai Annai un savs «rakstnieku namiņš» ir arī mazmeitai Augustei. «Mazmeita savulaik aizrāvās ar rakstniecību, tagad tas izpaužas rakstos par mākslu un kultūru, kas tiek publicēti portālos un periodikā. Mazmeita savulaik absolvēja Kultūras akadēmiju, tagad iestājusies maģistrantūrā Mākslas akadēmijā mākslas zinātnes apakšnozarē,» stāsta gleznotājs, kurš pats arī turpina strādāt par pasniedzēju Mākslas akadēmijā. «To, kas studentos ir, mēs attīstām. Pirmais jau ir paša vēlme. Nav jau nemaz jābūt lielam talantam, ar vēlmi var panākt daudz vairāk, daudz strādājot. Es uzskatu, ka manī nav īpaša gleznotāja talanta, bet caur apzināšanos es panāku rezultātu. Jo tas jau ir ceļš uz mākslu. Tagad nereti jaunam zaļam studentam jau ir personālizstādes, viņš tiek saukts par mākslinieku, lai gan patiesībā līdz tam vēl tāls ceļš ejams. Austrumu filozofijā daudz par to tiek runāts, ka mēs tikai tiecamies uz to, ko gribam sasniegt, un nav zināms, vai sasniegsim.» Pateicoties darbam akadēmijā, kur visapkārt ir jauni cilvēki, māksliniekam arī neesot ne laika, ne vēlmes domāt par vecumu vai pensiju. «Tie nav gadi, bet tā ir pieredze, kas man jau ir brieduma stadijā.»
«Es neesmu tas, kurš glezno katru dienu, man svarīgi nonākt... Iespējams, to sauc par iedvesmu. Kādam idejas un ieceres veidojas organiski pašas no sevis, bez starpposma, bet man ir jābūt apstākļiem, kuros rodas un attīstās darbu sērija. Daudz ko iniciē dabas iespaidi, cilvēki apkārt... Uzgleznot es varu pat ļoti ātri, jo tā ir tikai realizācija, man ļoti svarīgs ir idejas mets, un tā nav tik spontāna darbība. Darbi nāk neapjaustā veidā,» atzīst gleznotājs.
Ik pa laikam naktis viņš mēdzot pavadīt pie datora, šķirojot un kārtojot fotogrāfijas. «Es to nesauktu par foto kolekciju, bet par fiksēto ikdienu,» nosaka Ivars Heinrihsons un apgalvo, ka no viņa gan fotogrāfiju izstādi lai negaidot, jo viņš vienkārši esot tas «tips, kas nodarbojas ar vizuālu fiksēšanu, jo visa pamatā ir uztvere». «Es visu laiku kaut ko uztveru, viss manī nosēžas. Vienā brīdī - jāsaliek pa plauktiņiem, jātiek vaļā no nevajadzīgā, un tā ir apzināšanās stadija.»
Uz jautājumu, kas viņu vēl var izvilkt no mājas, mākslinieks ietur nelielu pauzi, tad saka: «Viss jau ir bijis. Ir iets, ir lasīts, ir darīts, tagad ir tāds, kā lai pasaka, pieredzes periods. Nav jau tā, ka es pavisam esmu izolējies, bet rezultātā viss nonāk līdz trim - māksla, akadēmija, ģimene. Un man ir tik aktīva ģimene, es esmu tāds pasīvāks. Droši vien ģimenei atkal ir kādi plāni kaut kur doties, lai ziemu īsinātu. Es, protams, pretojos, par visu saku - nē, bet meitenes jau zina - viss notiks tā, kā viņas iecerējušas.»
***
Ivars HEINRIHSONS
• Mākslinieks
• Dzimis 1945. gada 22. septembrī Sabilē
• Precējies, sieva - Helēna, meita Anna, mazmeita Auguste
• Latvijas Mākslas akadēmijas profesors. LMA strādā kopš 1973. gada.
• Absolvējis Jaņa Rozentāla Rīgas mākslas vidusskolu (1964), Latvijas Mākslas akadēmiju (Glezniecības nodaļu, 1973)
• Izstādēs piedalās kopš 1973. gada. Personālizstādes pēdējos gados:
Zīmes (2016), Klavierdarbi (2014), Trīs draugi: Helēna Heinrihsone, Anna Heinrihsone, Ivars Heinrihsons (2013), Zirga zīmē. Zīmējums (2012), Ne cilvēks, ne zirgs (2011), Balets. Gleznas, zīmējumi (2009), Dzimis Sabilē (2006), Klavierstunda (2004) u. c.
• Piedalījies mākslinieku grupu izstādēs Latvijā, Spānijā, Vācijā, Polijā, Krievijā, ASV, Austrijā, Itālijā, Nīderlandē u. c.
• Darbi atrodas kolekcijās: Lielbritānijā, Vācijā, Krievijā, ASV, Latvijā u. c.
• Apbalvojumi: Triju Zvaigžņu ordenis (2006), Gada balva mākslā - par labāko izstādi muzejā (Rīga, 2002), prēmija - konkursa izstādē Rīgas jūgends (Rīga, 2000), prēmija - vizuālās mākslas konkursa Rīga mūsdienu mākslā izstādē Sieviete-pilsēta, pilsēta-sieviete (Rīga, 1998)
• Nominēts Purvīša balvai (2012)
