«Kad vēl pati biju dejotāja, vienmēr jutos līdz galam neizdejojusies, šķita, ka mans potenciāls stāv uz vietas. Tāpēc saviem dejotājiem esmu uztaisījusi ne tikai emocionāli izaicinošu, bet arī fiziski spēcīgu izrādi, lai viņi var izdejoties līdz bezspēkam,» saka pazīstamā horeogrāfe Līga Liberte-Lasmane (29).
Viņas vadītā deju studija Body and Soul svin savu 5. dzimšanas dienu un piektdien pulksten 20 Dizaina fabrikā jeb D. Fabā (Rīgā, Slokas ielā 52d) aicina uz stundu garu dejas izrādi Netici visam, ko redzi un jubilejas ballīti ar košiem priekšnesumiem, muzikāliem pārsteigumiem un traku dejošanu līdz rīta gaismai. Šī ir jau piektā Līgas Libertes-Lasmanes veidotā dejas izrāde, un to izpildīs Līgas Libertes dejas teātris (tas izaudzis no Body and Soul).
Iedvesmu šai izrādei horeogrāfe smēlās pērn Ņujorkā, kur trīs mēnešus mācījās Brodvejas deju centrā. «Šī izrāde ļoti atšķiras no manām iepriekšējām izrādēm, un tajā būs jūtams Ņujorkas stils,» atklāj Līga Liberte-Lasmane, uzsverot, ka tieši Ņujorkā viņa atradusi sevi kā horeogrāfi.
«Visas izrādes, ko esmu veidojusi, ir autobiogrāfiskas. Tādā nozīmē, ka es nerunāju par man nezināmu pasauli. Es runāju par pasauli no savas perspektīvas – kādu es to redzu, kādu es to esmu piedzīvojusi,» stāsta horeogrāfe, piebilstot, ka Ņujorka ir pavisam savādāka, nekā mēs to redzam no malas. «Tieši tā: tu nevari ticēt visam, ko redzi! Mana draudzene, vāciete pēc tautības, ļoti precīzi noraksturoja šo debesskrāpju meku – ka tā ir kā dāvanu kastīte, kuru atverot noteikti nesaņem to, ko esi gaidījis, jo vienmēr ir pārsteigums.»
Līga stāsta: izrāde, protams, ir par mīlestību. «Vienmēr savās izrādēs mazliet aizskaru arī kādu sociāli aktuālu tēmu, un šoreiz dejas valodā runāju par seksuālo orientāciju. Ņujorkā ļoti ar to saskāros, arī pie mums tas ir aktuāli. Katrā ziņā, kad tu pieņem cilvēku neatkarīgi no viņa rases, valodas un dzimuma, tu saproti, ka patiesībā jau mēs visi tiecamies tikai pēc mīlestības.»
Horeogrāfe tiecas arī izzināt pasauli – tāpēc viņa daudz ceļo un regulāri papildina zināšanas pie deju pedagogiem citviet pasaulē. «Ja es sēdētu tikai deju zālē, man nebūtu ko teikt,» Līga sapratusi. «Visas manas izrādes ir manas dzīves piedzīvojumi, un es esmu pateicīga Dievam, ka viņš man nemitīgi sūta šos piedzīvojumus, kas varbūt ne vienmēr ir pozitīvi, bet allaž ir interesanti, pārsteiguma pilni un iedvesmojoši.»
Ar deju Līga ir saistīta jau 23 gadus. Sāka ar sporta dejām pie pasniedzējas Inas Kočetovas, kur profesionāli nodejoja 12 gadus, tad iestājās Kultūras akadēmijas horeogrāfos pie Olgas Žitluhinas, un šī pieredze izmainīja visu jaunās meitenes dzīvi. Tālāk jau viņa skolojās ārzemēs, kur apguva džeza deju (jazz dance), līdz nāca apjausma, ka pašai vistuvākais ir laikmetīgais džezs (contemporary jazz).
«Deja ir jāmācās visu mūžu – ir jāredz pasaule, ir jākustas un ir jāattīstās. Un tas ir tas, ko es daru,» secina horeogrāfe. «Visi deju pasniedzēji Ņujorkā saka: This is New York! Un viņi to saka ar tādu lepnumu! Savukārt pie mums, runājot par dejas attīstības iespējām, diemžēl ir gluži pretēji: nu jā, šeit ir Latvija... Bet mums ir ļoti daudz labu horeogrāfu un dejotāju, un es tiešām ļoti gribētu, lai arī mēs kādreiz varētu ar lepnumu runāt par Rīgu kā dejas lielpilsētu.»
Nav jau tā, ka deja ir visa Līgas dzīve. Pirms nepilna mēneša viņa izgāja pie vīra un šobrīd savā jaunlaulātās statusā ir ļoti laimīga. «Vienmēr esmu uzskatījusi, ka ģimeni un karjeru ir iespējams apvienot. Jā, ģimene tagad noteikti ir mana prioritāte, jo tas vecums, kad man patika skriet vāveres ritenī, ir garām. Esmu iemācījusies plānot savu dzīvi, un esmu iemācījusies dzīvot!» horeogrāfe priecīgi stāsta. Viņai ir viens mīļš teiciens, par ko viņa tagad liek aizdomāties arī saviem dejotājiem: tu dzīvo, lai strādātu, vai strādā, lai dzīvotu? Manējais ir otrais variants. Jā, man ļoti patīk mans darbs, kurā, protams, ir gan augšā, gan lejā, bet tā nav visa mana dzīve! Es gribu baudīt visu ko – ne tikai deju, arī draugu klātbūtni, arī pasauli sev apkārt un arī cilvēku sev līdzās, kurš ir gatavs pavadīt ar mani visu atlikušo mūžu...
