«Lai arī Amerikā kolēģi svētkos parasti uzsauc krodziņu, man tomēr labāk patīk tā mierīgi – ar savām gaļiņām, desiņām, rasoliņu un veco labo mājas torti no 30 olām, ar brūkleņu zapti un sviestkrēmu visriņķī,» atzīst Amerikā dzīvojošais aktieris Ivars Stonins. Viņu šodien sveicam 44. dzimšanas dienā!
«Visdrīzāk jau tā arī būs, ka svinēšu ārā, dārzā. Protams, tas atkarīgs arī no laika apstākļiem, jo – ko ta’ sēdēsi dārzā, ja zibeņo un gāž kā no spaiņiem, vai ne? Ja pieturēsies tveice ap +35 grādiem ēnā, arī nekāda pasēdēšana ar viesiem dārzā nesanāks. Nu tad nāksies piekrist pusdienām krodziņā,» savas svētku dienas plānus Neatkarīgajai atklāj Ivars Stonins. Aktieris, kuru daudzi teātra skatītāji joprojām atceras kā vienu no talantīgākajiem Nacionālā teātra aktieriem. Jau 12 gadus viņš par savām mājām sauc Ameriku un, kopš aizbraucis, Latvijā diemžēl nav bijis. «Vēl ne. Visam savs laiks,» viņš nosaka un neslēpj, ka teātra skatuves viņam pietrūkst «un reizēm pat ļoti, ļoti». «Laiks rādīs... Kas būs lemts, tas notiksies,» viņš domā. Bet skarbākais esot tas, ka viņš reizēm piedalās izrādēs... sapņos. «Un tad gan ir traki, jo – tekstu nezinu, situācijas nezinu. Beidzamais bija četrdesmit minūšu monologs, ko man sapnī vajadzēja zināt, bet – lapu bija tik daudz un es nevienā nebiju ieskatījies...» vaļsirdīgi stāsta talantīgais aktieris.
Viņš dzīvo Filadelfijā, strādā ar teātri nesaistītā jomā, bet piektdienu vakaros, ja laikus nokļūst mājās, reizēm aiziet uz Dive Bar pāri ielai. «Publika tur ir visvisāda – sākot no riktīgiem alkoholiķiem līdz smalkām hipstermadāmām. Bet krodziņš ir sadalīts: pirmajā stāvā nekāda pīpēšana, otrajā – lūdzu. Taču tur, kur atļauts pīpēt, nedrīkst tirgot ēdienu. Tādi mums likumi,» stāsta šodienas gaviļnieks.
Ivars atklāj, ka viņam patīk atpūsties arī aktīvi – vai ar kajaku braukt pa upēm vai ezeriem, vai staigāt kalnos. «Pazīstamākā vieta ir Apalaču kalnu taka, kas stiepjas no Menas štata līdz Džordžijas štatam vai otrādi [tā stiepjas gar Amerikas austrumu piekrasti, savā ceļā šķērsodama 14 ASV štatus, un tās garums kopumā ir vairāk nekā 3000 km]. Es esmu pabijis tikai atsevišķos takas posmos – Pensilvānijā, Ņūdžersijā, Virdžīnijā. Tā teikt, man tuvējos štatos. Kāpelēšana ir kā nu kurā posmā: citviet ir zaļas pļavas ar govīm, zirgiem un jēriņiem, citviet – klintis ar akmeņiem un klaburčūskām, tikai nevienu gan vēl neesmu vēl redzējis,» aktieris sirsnīgi nosmej. «No kalnu virsotnēm reizēm paveras skaisti skati, tomēr visbiežāk haikošana ir caur pameža brikšņiem un pa takām acis neizbakstīt pārbaudījums.»
Ivars stāsta, ka viņš labprāt iet uz zoodārziem vai uz vietām, kur dzīvnieki uzturas iežogotās teritorijās, piemēram, Lake Tobias Wildlife Park. «Tos var atrast feisbukā, tieši šādi ierakstot meklētājā,» viņš nosaka un izstāsta, ka viņa uzmanību visvairāk pievērš emu un viņu mazie cālēni, lielās govis ar milzu ragiem, bizoni, bifeļi. «Nu, tādi ir mani prieki – sajust dabu, tās smaržu, sajust debesis, sauli... Pie okeāna šogad paveicies tikt tikai vienu reizi – iemetos ūdenī un ļāvos viļņiem. Sāls, vēja nožāvēts, uz ādas mirdz tik smuki...»
Taujāts, vai viņš seko notiekošajam dzimtenē un kā Latvija izskatās no malas, aktieris atteic, ka arvien ir jūtama sovjetisma uzturēšana – lamāšanās, rupjības internetā, bravūrība, tukša plātīšanās. «Sociālajā jomā, no malas raugoties, it kā daudz kas ir mainījies, bet – tikai uz papīra, jo praksē ir bads un visu diktē parādi. Politika ir diezgan caurspīdīga, jā, tieši tā no malas izskatās – kā kupču tirgošanās. Lēti un nodevīgi,» aktieris ir atklāts savos vērojumos. Taču viņš ir optimists. «Bet nu arī šajā jomā taču ir vajadzīgs laiks prāta un saprašanas nobriešanai. Varbūt kaut kad ne tik tālā nākotnē mums būs politiķi, kuri domās arī par nāciju, nevis sev vien pietuvināto šlaku. Vai ne?».
