Pērn amerikāņu žurnālā «Weirdworm» pasaules savdabīgāko mākslinieku topā latvietis Artūrs Bērziņš (31) ierindots augstajā sestajā vietā. Viņš savos darbos cenšas apvienot vizuāli baudāmus skatus ar izaicinošu vēstījumu, kurā bieži dominē dažādu gammu erotika, tādējādi provocējot domāt un aizdomāties.
Pavisam drīz latviešu mākslinieka Artūra Bērziņa vārds iegūs starptautisku skanējumu – tieši viņu par sava jūlija pirmajās dienās klajā nākošā albuma «Hammer Of The Witches» vāciņa autoru ir izvēlējusies pasaulslavenā britu ekstremālā metāla komanda «Cradle Of Filth». Tās līderis Denijs Filts netaupa latvietim slavinošus epitetus, un nav šaubu, ka līdzīgi reaģēs arī grupas fani.
– Kā dzima tava sadarbība ar grupu «Cradle Of Filth»?
– Savā e-pastā dzēsu iepriekšējo divu dienu «spamu» un starp dažādiem tonijiem un džonijiem pēkšņi ieraudzīju kādu Deniju, ko grasījos jau izdzēst, bet pamanīju vārdu «artwork». Atvēru un ieraudzīju, ka sūtītājs ir grupas «Cradle Of Filth» līderis Denijs Filts, kurš rakstīja, ka esot liels manas mākslas cienītājs, vai es nevarētu uztaisīt viņu diska vāku, tas būtu super-duper forši! Tas bija patīkams pārsteigums, jo 90. gados izaugu tieši ar viņu mūziku. Es vēl nodomāju – divas dienas šāda vēstule ir bez atbildes. Fiksi atbildēju, sarunājām detaļas, un ķēros pie ideju skicēm. Decembra sākumā pie tā sāku strādāt un jau aprīļa vidū nosūtīju pēdējos darbus: kopskaitā deviņi mākslinieciski darbi un sešas grupas dalībnieku bildes.
– Kā tev pašam ar šāda stila mūziku? Teici, ka 90. gados esi izaudzis ar šādu mūziku, vai tagad gaume ir mainījusies?
– Par mūzikas stiliem laikam ir tā, ka mans kritērijs ir kvalitāte, nevis kārtība. Lieliska mūzika ir atrodama visos stilos, un visur tā ir mazākumā. No tiem laikiem man joprojām mīļas ir grupas «Type O Negative» un «My Dying Bride», bez tām šodienas Artūrs Bērziņš būtu citādāks. Augstu vērtēju arī «Pantera» un daudzas citas grupas. Protams, «Cradle Of Filth» vecie albumi bija ļoti savdabīgi, ar savu specifisko skanējumu – joprojām uzskatu, ka viņi ir pelnījuši palikt par metāla klasiku, jo ar savu īpašo stilu atšķīrās no pārējiem «bleķiem» un «dūmdesām». Bet, jā, kopš attēloju «Skyforger» Pēteri Pērkona tēlā un nostalģijas vadīts paklausījos viņu «Kauju pie Saules», atkal uznāca smagās mūzikas periods.
– Esi nodēvēts par vienu no Latvijas Mākslas akadēmijas Vizuālās komunikācijas nodaļas savdabīgākajiem absolventiem, kuram ir «huligāniski izsmalcināta» mākslinieka reputācija. Kā pievērsies mākslai tieši šādā provocējošā virzienā?
– Reiz man pedagoģikas seminārā bija jāatrāda un jāanalizē savas bērnības dienu zīmējumi – mans vectēvs bija mākslinieks, un viņš tos bija krājis. Parakņājos tajā kaudzē un konstatēju, ka jau piecos vai sešos gados zīmēju ļoti līdzīgas lietas. Protams, tas viss bija banāli un tapa klasiķu bilžu ietekmē, bet tie paši arhetipiskie tēli – jaunavas, kauli, čūskas, eņģeļi, krucifiksi, plikas tantes. Uzaugu mākslinieciskā vidē, man tajā nav nekā provocējoša, viss pašsaprotami – tāpat kā ārstam ir pašsaprotama cilvēka fizioloģija. Vispār mākslai ir jābūt brīvai. Piemēram, ierēdnim ar brīvību ir vissmagāk, politiķim brīvību ierobežo atkarība no elektorāta, etiķete. Tad ir žurnālistika, kurai arī ir savas atkarības, un tad nāk mākslinieks – tas, kurš publiskā telpā visbrīvāk var izdarīt žestu, var spert soli uz priekšu. Un vienmēr ir bijis tā, ka no sākuma sabiedrība šo žestu nepieņem, jo tā dzīvo pēc pierastā. Bet vieta kustībai uz priekšu jau ir sagatavota un ar laiku tiks apdzīvota.
– Speciāli provocē, vai arī tev vienkārši tā sanāk? Piemēram, kaut vai tā pati Milda no «Tautiskā postromantisma» sērijas – daudzi varētu to arī pārprast!
– Mildas tēls radās 2003. gadā, kad bija pamatīgs korupcijas skandāls, uz kuru biju reaģējis ar šo gleznu, tikai tolaik bez Elitas Kļaviņas uz tās. Pagāja laiks, un atskatoties sapratu, ka šis tēls neaprobežojas ar politiskā cinisma problemātiku. Šodien manā uztverē šis darbs runā par jebkādas korupcijas sakni – plebejisko garu, kurš mums katram ir jāpārkāpj sevī un jāpaliek pašiem sev par saimniekiem. Tas ir iekšējās brīvības jautājums. Katrā ziņā nekā zaimojoša šajā darbā nav, pilnīgi pretēji – tā ir sāpe par Latviju un Cilvēku. Mākslai ir jābūt izaicinošai, savukārt mākslinieks ir sabiedrības sāpe. Svarīgi, lai tas nebūtu pašmērķīgi, jo tad tas būtu vulgāri un tādā režīmā radars neuztvers īstos signālus. Laikmetīgajai mākslai vajadzētu uztaustīt sāpīgās vietas, un, ja ir sāpe, tātad zem ādas ir kaut kāds process, kas to izraisa, tas ir, sabiedrības organismā ir problēma, kas jārisina. Sabiedrība var dusmoties uz mākslinieku, taču produktīvāk būtu pievērsties konkrētajai problēmai, kuru mākslinieks izcēlis gaismā.
– Lielākoties gan tavos darbos dominē kaili ķermeņi.
– Nu jā. Sieviete kā skaistuma simboliskā personifikācija. Skaistums nevis kā preces iesaiņojums, bet piepildītais – tas, kurš Dostojevska «Idiotā» izglābs pasauli. Tas cēlais un trauslais, kas ir pretstats pasaules vulgārās esības smagumam. Tas, kas ir jāsaudzē. Ar šo kategoriju var lieliski operēt. Piemēram, raisīt katarsisko efektu – izsaukt empātiju pret to, caur attēlu apstādinot mirkli pirms tā bojāejas. Vai izraisot izjūtu īssavienojumu, kad nezini, vai sajūsmināties, raudāt vai smieties, jo kaut kāds šablons attēlā tiek sagrauts ar disonējošiem elementiem. Mākslai jāsatausta skatītāja dvēseles G punkts un jāizsauc tāds kā emociju orgasms, ko Aristotelis nosauca par katarsi. Attēlā nepieciešams salikt tādus semantiskos kodus, lai ideja iedarbotos, turklāt uzreiz. Piemēram, bilde ar skaistu sievieti, bet turpat blakus, nezinu, piemēram, jēla gaļa. Cilvēks skatās un domā – nu kāpēc gan mākslinieks ņēmis un visu tā sabojājis?! Iedziļinoties tajā, viņš pamanīs arī vēstījumu, kas tur ir starp rindām.
– Tu strādā dažādās tehnikās. Par eļļas audekliem viss aptuveni būtu skaidrs, bet kas ir rasta grafika?
– Ja vispārinoši, tad tā ir grafiskā planšete ar pildspalvu, kas nodod attiecīgo impulsu – būtībā datorpeles vietā ir datorota. Praktiski tā ir digitālā gleznošana. Ja kāds saka, ka lielāko darbu tavā vietā dara dators, tad tikpat labi var apgalvot, ka eļļas krāsas arī izdara visu tavā vietā. Eļļas glezna aizņem mēnesi, digitālais darbs – trīs nedēļas. Šos darbus var izdrukāt uz audekla un vienoties ar klientu, ka izdrukājamo eksemplāru skaits būs, piemēram, pieci vai tikai viens. Daudzi mākslas teorētiķi uzskata, ka mākslas nākotne ir digitālajā formātā, un drīz sabruks daudzi stereotipi, jo māksla ir tēlā un saturā, nevis tehnikā, oriģināleksemplārā un citos orientieros, kurus uzspiež konservatīvisms un mākslas tirgus.
– Kā tavā «Tautiskā postromantisma» sērijā piekrita piedalīties šīs slavenās dāmas? Viņas tev pozēja kailas?
– Jā, pozēja. Dažās bildēs izstādē gan viņas pēc tam vairs nebija kailas, bet vienā darbā jau no paša sākuma tika iztikts bez kailuma elementiem. Es piedāvāju, viņas piekrita. Domāju, mana māksla un iecere viņas uzrunāja. Protams, savu lomu spēlē formāts – digitālajās gleznās ir šis fotogrāfijas elements. Piemēram, darbā redzama Ieva Adamss – iesākumā tika nofotografēta viņa pati un pēc tam piegleznots klāt pārējais. Taču skatītājs, redzot digitālo druku, uztver Ievu Adamss virsrealitātē – apziņā ir dokumentālā aspekta klātbūtne. Savukārt uzgleznot vari jebko, skatītāju šajā tēlā nekas neizbrīnīs.
– Skatījos, ka daži tavi darbi nonākuši pie diezgan ievērojamiem vīriem, piemēram, eļļas audekls «Piens» ir slavenā Lučiāno Benetona kolekcijā!
– Tas bija projekts, kurā piedalījās vairāki Latvijas mākslinieki. Kaut kādos attiecīgos laika periodos Lučiāno Benetons izvēlas no katras konkrētās valsts mākslinieku grupu, kuru darbus ievietot kolekcijā – tajā viņam ir atsevišķa sadaļa šādam projektam. Pagājušais bija Latvijas gads, šajā kolekcijā nonāca diezgan daudz mūsu mākslinieku darbu – ne jau es vienīgais.
– Savukārt tavs rastra grafikā izpildītais darbs «Neptūns» nonācis nu jau aizsaulē aizgājušā Ginta Margas privātkolekcijā.
– Jā, tas bija neparasts, spilgts cilvēks – aiz melanholiski sūrā vīra tēla dzīvoja ļoti izteiksmīga un smalki jūtoša personība. Skumīgs stāsts. Viņš bija ieradies manas izstādes «Tautiskais postromantisms» izstādes atklāšanā un jau tajā pašā dienā nopirka darbu «Saule», kuru pārdēvēja par «Veneru». Tad viņš atrada vecajos darbos «Marsu» un, lai būtu pilna sērija, pasūtīja jaunu darbu, kuram būtu jāsaucas «Neptūns». Rezultātā uztaisīju darbu par to, ka ar lielu varu nāk arī lielā vientulība. Viņš kārtējo reizi simbolisko jēgu uztvēra uzreiz. Mēs ar viņu vienojāmies, ka šis darbs būs tikai vienā eksemplārā, tātad neviena cita kolekcijā «Neptūna» nebūs. Cik kolekcijās ir mani darbi? Es neesmu skaitījis, taču piefiksēts man tas ir, un, kad man šādu informāciju vajadzēs, es to visu varu salasīt kopā un saskaitīt. Katrā ziņā tie ir daudzi desmiti.
– Nesen Marka Rotko glezna tika pārdota par 46 miljoniem dolāru. Vai tu kā Latvijas šo laiku mākslinieks spēj ar saviem darbiem labi pelnīt? Diez vai tu teiksi, cik tavas gleznas maksā.
– Pelnīt ar mākslu Latvijā – nu nē, tas nav nopietni! Vismaz iekšējā tirgū. Bet, lai šis mehānisms varētu darboties uz eksportu, Latvijas galerijām ir jābūt integrētām Rietumu mākslas tīklā. Mums šie kontakti ir vārgi. Jā, mūsējie piedalās Venēcijas biennālēs, bet tam ir cita funkcija. Latvijas mākslas galeriju vārdam nav tā svara, tāpēc sanāk bezmērķīga vārīšanās savā sulā. No vienas puses, ir pluss – Latvijā nodarbošanās ar mākslu ir iekšējais aicinājums, no otras puses – kur nav konkurences, tur sākas stagnācija. Bet kaut kas pamazām attīstās.
Kāpēc tik daudz uzmanības galerijām? Problēma ir sistēmā. Par «brendīgu» mākslinieku kļūsti automātiski, kad tiec «brendīgā» galerijā. Kā tur tikt no malas? Caur galerijām, kas sadarbojas ar šīm «brendīgām» galerijām. Vispār mākslas vidē darbojas mistiski likumi, jo nav kritēriju, pēc kā objektīvi var nomērīt mākslas darbu – viss ir ļoti individuāli. Un vairs nav tā, ka tu kāpsi meistarības kāpnēs, līdz kļūsi par gleznošanas džedaju. Tagad situācija ir tāda, ka kāpnes ir pagātnē un viss notiek ar liftiem. Tie parādās kaut kur un šaujas augšā. Var paveikties, ka lifts pagadās īstajā laikā un īstajā vietā – tur, kur tu stāvi. Tikai jāpagūst noreaģēt un iekāpt. Bet pie mums tādi lifti vispār neapstājas. Priekš tā jābrauc dzīvot mākslas centros – Londonā, Ņujorkā – un ganīties apkārt. Bet tā vairs nav Latvija. Nu jā, viss ir bezcerīgi, bet es esmu optimists un vienkārši daru savu darāmo, ignorējot šo aspektu. Viss vienkārši – jādara tas, ko tu nevari nedarīt.
– Saki, ka par komerciālo pusi nedomā, bet nav taču tā, ka savas gleznas dāļā par brīvu!
– Situācija ir sarežģīta, tur ir daudz aspektu. Latvijā neviens nespētu atļauties nopirkt mākslas darbus par tām cenām, kuras tiem būtu jāmaksā, lai pretendētu uz lieliem mākslas gadatirgiem Rietumos, kur cenas sākas no desmitiem tūkstošu. Jo dīleriem neatmaksājas izlikt darbus par zemākām cenām uz sava stenda, par kuru ir jāmaksā noteikta summa. Bet cena nevar atšķirties atkarībā no reģiona. Kā jau teicu, viss ir sarežģīti un piņķerīgi. Izdomāju savu cenu politiku, tā ka ir savi knifi, ar kuriem kādu laiku gan jau varēs izbraukt, un nav tik briesmīgi. Bet vispār cenšos pelnīt ar pasūtījuma darbiem, tas ir stabilāk.
– Kādi ir tavi tuvākie projekti, kādas ir tavas šā brīža aktualitātes?
– Mana aktualitāte ir darbu cikls «Arcanum Lettonica», kas izriet no «Tautiskā postromantisma» sērijas – vēlos paskatīties spogulī, lai saprastu, kas mēs, latvieši, esam un uz kurieni dodamies. Nākamā sērija būs kā latviskais Taro jeb zīlēšanas kāršu kavas komplekts. Šoreiz arhetipiskajos tēlos, piemēram, Imperators, Burvis, Velns, Nāve utt., iedzīvosies gan latviešu vēsturiskie personāži, gan politiķi, gan citas pazīstamas personas. Piemēram, kārts «Priesteris» būs Garlībs Merķelis, bet «Vientuļnieka» kārtī būs atveidots Knuts Skujenieks, kura liktenis saskan ar Atlanta tēlu – arī viņš ar savu gribu pēc brīvības un atteikšanos pakļauties sistēmai samaksāja ar nebrīvi un nošķirtību, uz kā rēķina pārējie varēja turpināt savu dzīvi. Manuprāt, tas labi sasaucas ar Mildas bildi – ja tā bija kritiskais tēls, tad šī būs kā tāda, uz ko tiekties.
– Vai ar saviem darbiem ceri kaut ko reāli mainīt iesīkstējušajā domāšanā?
– Nav jau tā, ka es cerētu, ka māksla izglābs pasauli tiešā veidā. Bet tā ir kultūras ataudzēšanas forma. Bet bez kultūras mēs visi sēdētu palmās. Kā izteicās Vellers, kultūra ir kopums visai informācijai, kas padara cilvēku par cilvēku, un, kad šī informācija degradē, tauta pārvēršas par pūli, kas iedomājas, ka var visu. Kas notiek šajā gadījumā, varam redzēt, piemēram, paskatoties uz Islāma Kalifātu. Es neceru, ka mani darbi kaut ko mainīs – man ir savs subjektīvais sakāmais, un ar šo savu redzējumu padalos ar pārējiem. Latvieši ir ravētāju tauta. Lai viss neaizaug ar nezālēm, pastāvīgi jāravē. Katram savā lauciņā.