Režisors Rihards Romušs Latvijā ir pirmais, kurš tik jaunā vecumā, 25 gados, ir aizvedis savu filmu līdz lielajiem ekrāniem, īstenojot savu 10 gadus veco sapni. Noskatoties romantiskās komēdijas “Gandrīz vecpuisis” treileri, kā arī uzzinot filmas tapšanu, režisors ieintriģē.
Ne tikai skatīties filmu uz lielā ekrāna līdz fināla titriem, bet gan to, kas sekos tālāk. Turklāt pēc sarunas pārsteidzis ir arī viņš pats. Ar savām dzīves krustcelēm, godīgo attieksmi pret dzīvi, mīlestību pret kino, kā personības spēku iet savu ceļu, lai ko tas arī maksātu.
Filmas “Gandrīz vecpuisis” pirmizrāde notiks 13. februārī kinoteātrī “Forum Cinemas”, 14. februārī tā nonāks uz Latvijas kino ekrāniem.
Vai bērnībā zināji, ka nonāksi tik tālu?
Vienmēr esmu zinājis, ka vēlos darīt kaut ko, kas ir saistīts ar mākslu. Man bija 12, kad es sāku rakstīt mūziku, elektronisko mūziku.
Pats arī spēlēji?
Nē, es nespēlēju nevienu instrumentu. Es rakstīju mūziku datorā.
Tas ir grūti, turklāt divpadsmitgadniekam.
Jā, bet sāku mācīties. Un tad, kad nonācu līdz filmēšanai, jo ikdienā tagad filmēju arī klipus, sapratu, ka tā mūzika nav gluži tāda, ko atskaņot ballītēs, bet gan vairāk kā mūzikas pavadījums filmām. Es vispār jau sen rakstīju stāstus klipiem. Man patīk rakstīt un režisēt pasākumus. Tas viss aizsākās jau vidusskolā.
Tas nozīmē, ka tev ne tikai strādā fantāzija, bet tu arī daudz redzi pats.
Jā, vizualizēju. Esmu vizuālis. Labi saprotu dramaturģiju, scenārija mākslu. Visu, kas savā starpā mijās, redzu arī vizuāli. Man ideja var rasties no redzēta vai piedzīvota brīža. Tādēļ dažreiz tie stāsti nāk tik daudz, ka grūti izvēlēties, ar ko sākt.
Tā ir bijis?
Jā, ir, bet vēl nav noformēts. Rakstu jau nākomās divas filmas. Man jau ir divas plauktiņā, bet rakstu nākomās. Es arī atminos, ka spēlēju savulaik futbolu, taču pametu, jo sports nebija tas profesionālais ceļš, ko iet. Man ātrums nebija tik labs, kā pārējiem, līdz ar to pametu sportu, turpinu tikai hobija līmenī.
Sports iemāca disciplīnu.
Jā, bet man to disciplīnu un raksturu iedeva pati dzīve, bērnības pamati, viss cikls. No 12 gadiem augu viens, jo mamma strādāja ārzemēs, bet tēva man nav kopš 2 gadiem. Man bija divas iespējas: tusēties apkārt vai darīt kaut kādas lietas. Izvēlējos sākt kaut ko darīt, sākt savu ceļu. Sāku lasīt grāmatas, internets nebija mans izvēles avots, kur meklēt informāciju, daudz mācījos no grāmatām, kas man bija pieejamas. Rakstīju, ik pa laikam uzfilmēju arī kādu īsfilmu. Esmu piedalījies arī kino festivālos. Tāds man ir ceļa sākums.
Tev nācās ātri pieaugt.
Jā. No septiņiem līdz 12 gadiem bija periods, kad mani dzīves apstākļi bija ļoti grūti un sūri.
Saka, ka tie, kam ir dzīvē rožu dārzs bijis ar ērkšķiem, tiek vistālāk. Tev ir grūti runāt par pagātni?
Tas tā ir, jā. Nav grūti runāt. Es atklāti runāju par savu dzīvi LTV raidījumā “Dzīvei nav melnraksta”, ar cerību, ka mans stāsts kādu motivēs.
Ko es iemācījies no pagātnes, ja mazliet vēl pieskaramies dzīves grūtībām?
Es nevienu nenosodu par dzīves izvēlēm. Katram jau liekas, ka mēs tajā brīdī darām vispareizāk… Nav jēgas pārmest, apvainoties. No pagātnes man līdzi ir nācis raksturs un sapratne. Neskatoties uz tiem sūdiem, kas ir bijuši, es tāpat turpinu smaidīt, būt pozitīvs.
Ej uz priekšu?
Jā. Man ir māsīca, kurš ir bērns ar īpašām vajadzībām, viņa nedzird. Un visu šo laiku viņa cīnās, jo šeit, Latvijā, ārsti saka, ka viņa nedzirdēs, bet Izraēlā saka, ka viņa var dzirdēt, tas ir iespējams un tā viņa turpina cīnīties.
Es esmu vienīgais bērns ģimenē, bet māsīca arī ir mana ģimene un viņa mani motivē. Tas ko es daru, tas ir mazākais, jo ir cilvēki, kas cīnās par svarīgāko - par maņām. Galvenais dzīvē ir priecāties, kas ir. Un prast saskatīt mazajās lietās pozitīvās lietas. Par to nav jākaunas, par to ir jāstāsta.
Jā, tas ved tikai uz priekšu.
Tie pieminētie 5 gadi, kad man blakus bija cilvēks, kas daudz lietoja alkoholu, spēlēja azartspēles, un man bija pat jābēg no mājām un tā tālāk, bet arī, neskatoties uz to, es nevienam nenovēlu neko sliktu, jo dzīve pati parūpēsies par to, ko viņš ir pelnījis. Nedari otram to, ko nevēlies sev.
Manuprāt, tas strādā. Viss sākas no mums pašiem. Protams, neviens nav svētais, bet pašam ir jāsaprot, ka tajā brīdī esi bijis vainīgs. Un tālāk ir jāspēj atvainoties.
Lai sirdsapziņa ir tīra! Atgriežoties pie kino, pie tavas tēmas, vai esi kaut kur mācījies, lai filmu aizvestu līdz lielajiem kino ekrāniem?
Es sāku no 14, 15 gadiem mācīties scenāriju mākslu.
Kur tieši mācījies?
Grāmatas! Es gan esmu pabeidzis attālināti kino skolu, līdz sākās pandēmija, tad karš, taču mācījos pie kinomeistariem, kuri iepriekš sadarbojās ar “Sony Pictures”, “Netflix” un citiem. Mācījos pie vadošākajiem krievu kino pasniedzēji.
Latvijas skolām neuzticies?
Es uzticos. Malači, bet neesmu art kino piekritējs, to nesaprotu. Vēlos rādīt kino skatītājiem, kas ir ar tuvākām tēmām plašai auditorija. Tieši tādēļ izvēlējos mācīties ārzemēs.
Zināšanas tev iedeva kino speciālisti?
Beigās daudz neko neiedeva, ja atklāti jāsaka, jo daudz pats jau zināju. 10 gadus esmu lasījis tik daudz grāmatu un arī praktizējis iemaņas. Un tad, kad gāju attālinātajā skolā, tad bija tā, ka pa lielam mazos knifiņus, protams, iemācījos, bet lielos rāmjos zināju, kas ir kas.
Tu nenožēlo šo pieredzi, ja daudz neko nedeva?
Nē, jo jebkura iegūtā pieredze ir svarīga un novērtējama.
Vai tad nepastāv tādi brīnumi, ka izcils aktieris “paņems” uz sevis visu?
Reti. Bieži vien jau seko improvizācija. Jo, ja improvizācija ir uz 50% no scenārija, tad jāsāk domāt, kas scenārijā nestrādā vai neuzrunā. Bieži vien cilvēki nevēlas iespringt uz scenāriju, bet tas ir process, kur ir jādzīvo. Man pašam ir savi kritēriji, pēc kuriem rakstu scenāriju.
Ko ņem vērā?
Savas izstrādnes, izmantojot savus iegūtos instrumentus, taču visa pamatā ir labi jāsaprot dramaturģija. Un vai nu tev ir kaut kas no dabas dots vai nav, ja tev ir dots, tad uzrakstīsi, bet es šaubos, ka visi var uzrakstīt. Manuprāt, var uzrakstīt virspusēji, taču, tad trūkst oriģinalitātes. Man svarīgākais, lai filma būtu oriģināla, tādēļ vienmēr izmantoju savu scenāriju, kā arī rakstu tik ilgi, kamēr liksies, ka viss ir super!
Tas, ko tu tagad atklāj, man liek secināt, ka tu vienkārši vēlies iet savu ceļu.
Visu dzīvi eju savu ceļu. Eju ārpus ierastā. Latvijā ir daudz drāmas filmu, protams, ka arī komēdijā ir iepīta drāma, taču konceptuāli galvenais žanrs, kurā es sevi redzu, ir komēdijas. Man ir arī iestrāde ļoti smagai drāmai - seriālam, bet liekas, ka šobrīd nav īstais laiks to filmēt.
Varbūt tas ir nākotnei?
Jā, varbūt. Ir labs koncepts, tas būtu labs seriāls, īss gan, bet būtu labs, lai gan neesmu pārliecināts, vai vēlos ar to iet tālāk. Man pašam patīk, kad uzejam laukumā un seko smieklīgas emocijas un jaudīga enerģija.
Saka, ka talantīgie nesasniedz virsotnes, bet gan darbspējīgākie. Kā tev liekas?
Man liekas, ka ir jābūt abiem. Uzskatu, ka ir jābūt talantam, darbspējām, ambīcijām, kā arī lokomotīves degvielai. Man bija sapnis. Sev 15 gados teicu: “Līdz 25 gadiem uzfilmēt pilnmetrāžas filmu!” Solīju, ka līdz šim vecumam uzfilmēšu filmu, lai vai kā, bet to paveikšu.
Protams, neviens jau neticēja, līdz ko mēs paši uzfilmējām. Ļoti ceru, ka šī filma patiks skatītājiem.
Jābūt ticībai sev, jo, ja tu netici sev, tad ir, kā ir. Skatītājs, protams, ir lielākais vērtētājs. Man pašam ir bijis, ka esmu uzrakstījis 50 lapaspušu scenāriju un izmetu miskastē, jo pašam nepatīk. Esmu prasīgs pret sevi.
Tu sāki no nulles.
Jā, varēja viss arī nesākties. Kad nopirku savu pirmo tehniku, man bija domas, ka varbūt nevajag, ko es no nulles sākšu… Uznāca šaubas par sevi, bet mamma bija tā, kas mudināja pamēģināt, un tā viss sākās.
Ko šodien teiktu Rihardam pirms 10 gadiem?
Ir jādara! Taču jau tajā laikā mēģināju darīt. Mēģināju augt. Es sāku izzināt procesus. Man vienmēr ir bijusi interese, kā uztaisīt, kā to un šo dabūt gatavu. Kad man jāsāk jauns projekts, tad es cenšos atkal kādu foršu odziņu izdomāt, protams, ja resursi ļauj. Es vienmēr strādāju ar maksimumu. Strādāju uz 110 un 200 procentiem.
Atdosi sevi visu un vairāk?
Protams, jo citādāk nekas nebūs. Man nav neviena kino cilvēka ģimenē. Arī par finansiālo pusi, pats esmu gājis visam pakaļ un cīnījies par to. Līdz šodienai esmu strādājis arī tādos darbos, kuros katru dienu sapņoju, kad sākšu beidzot radīt savus projektus, filmas. Esmu strādājis 12 stundu maiņās, darbā, kas man negāja pie sirds, paralēli darīju savas lietas, bet tā izdegu… Mani ir veduši arī no pārslodzes ar ātro palīdzību uz slimnīcu… Taču nevaru padoties. Esmu gājis tik ilgi uz šo un turpināšu iet.
Lai arī ir pagājis kāds laiks, kad mēs sarunājamies, es tāpat domāju, cik tu esi jauns. Tūlīt filma būs uz lielā ekrāna un vairākos kinoteātros. Arī filmas plakāts pa visu “Forum Cinemas” ēku. Tas nozīmē, ka katrs tavu un tavas komandas veikumu redz. Iespaidīgi!
Šis jautājums tagad ir daudziem, neviens nesaprot, kā, kas viņš ir, jo tad, kad mums iznāca treilerītis, ko pats montēju, arī filmu viens montēju, skaņas apstrāde, protams, ir studijas, bija pārsteigums. Eju uz maksimumu. Turklāt šī filma tapa bez budžeta, bez Valsts kultūrkapitāla fonda, bez Valsts Nacionālā kino centra atbalsta, bez sponsoriem. Mums nebija naudas. Taču darīju tajā brīdī visu, jo nekad nespētu piecelties zālē un komentēt, nav tas, jo pietrūka naudas, nē, mēs izdarījām maksimumu, visu, ko vien varējām. Kādi resursi mums bija, tad arī ar tiem strādājām.
Visu cieņu! Tūlīt filmai būs pirmizrāde, lielais ekrāns. Vai spēj aptvert?
Vēl nē. Latvijā, godīgi sakot, tas ir nereāli. Man ir žēl, ka netiek atbalstīti jaunie. Starp citu, viens no maniem lielākajiem dzīves mērķiem ir tāds, kad man būs finansiālā neatkarība, es nākotnē atbalstīšu jaunos, kas veido filmas. Trūkst atbalsta tiem, kas sāk, kas vēlas, kas dara un dara profesionāli.
Lai izdodas, vēl aizdomājos, ka tu daudz dari pats. Sāksim ar to, ka tu ne tikai režisē filmu, scenārijs ir uz taviem pleciem, bet vēl arī montē.
Es varu atklāt, ka man nepatīk montēt, bet redzu daudz nianses, tāpēc montēju pats.
Nebija tā, ka tad, kad montēji un redzēji, kā viss top, procesa laikā neparādījās apetīte? Filma ir mežonīgs darbs!
Nē, es biju ļoti skrupulozs pret materiālu. Ja tas ir sūds, tad tā arī saku, lai gan bija arī forši brīži, piemēram, kad varēju no trīs kadriem izvēlēties īsto un tad sēdi trīs stundas, domā, kā strādā dramaturģija.
Montāžas režisors ir atsevišķs cilvēks, bet neesmu tāds, ņemu vērā režijas nianses, lai gan nevaru teikt, kurš ir režisors, kurš nav, vai nu tu jūti, vai nejūti.
Neprotu pat izskaidrot šo, bet man ir sajūta, ka ar tevi varētu būt mazliet grūti kopā strādāt.
Nē, ar mani ir viegli strādāt. Taču prasu maksimumu. Ja kāds slinko, tad nebūs labi, man nepatīk, ja slinko. Ar mani ir tā: ja vajag, piemēram, kādu ainu, kurā aktieris jau ar 10 reizēm nav parādījis, ko vēlos, tad viņš darīs, kamēr būs. Varu atklāt, ka vienu ainu filmējām 25 reizes, tad arī mazliet jau paliku dusmīgs, taču esmu par kvalitāti.
Kādi vēl izaicinājumi bija filmas tapšanas laikā?
Galvenokārt filmai visgrūtākais bijis tas, ka nebija līdzekļu ražošanai. Ražošana tika nodrošināta daļēji pašu, daļēji ar atbalstu, ko mums deva. Mums nebija iespējams kļūdīties, jo katra kļūda maksāja līdzekļus vai laiku, bet ne viena, ne otra nebija.
Parunāsim par aktieru atlasi. Kā izlēmi par labu viņiem?
Jānis Jarāns, Lauris Zalāns. Turklāt galveno lomu četrotne - Dante Pecolli, Rūdolfs Kozlovskis, Monta Kārkliņa, Krista Hotuļeva ir jauni. Viņi visi ir jauni.
Tāpat kā tu!
Viņi ir jaunāki. Sākumā, kad skatījos, kas varētu spēlēt, izvērtēju savu paziņu loku, kas varētu derēt šai filmai, bet tālāk uzaicināju tos, kurus daļēji pazinu un nepazinu. Taču jau no paša sākuma, godīgi un atklāti viņiem teicu, ka filmai budžeta nav, bet mēs visi vienojāmies par kopīgu sapni. Pati filmas ideja arī atnāca interesanti.
Mums nav filmas par jauniem vecpuišiem, taču Latvijā precas arī jaunāka gada gājuma vīrieši no 20 līdz 25 gadiem. Latvijā nebija oriģinālās vecpuišu filmas. Es runāju par oriģinālu scenāriju. Un tā arī nodomāju, kāpēc gan ne, jo man likās, ka būtu interesanti paskatīties, kā jaunajiem īsti iet. Turklāt filmās visi ir pieraduši pie 30+ vecpuišiem. Protams, atbalstu pieredzējušos aktierus, kas ikdienā spēlē filmās, bet man likās, ka jaunajiem varētu būt cita enerģija. Pateicoties jaunajiem, var paskatīties uz stāstu no citas puses.
Arī interese nepazūd, jo jauni, vēl neredzēti.
Jā, sapratu, ka galvenais sastāvs man būs jaunie aktieri, bet visi pārējie 40+ un visiem viņiem ir sava seriālu un filmu pieredze, Jānis Jarāns ir lielisks meistars, kurš filmai iedeva papildu jaudīgu humora piegaršu. Un tajā pašā laikā viņi visi lieliski savā starpā komunicēja.
Sadarbojās!
Jā, tas parādīja arī to, ka visi ir vienlīdzīgi, visi var forši kopā strādāt. Un tā kino var dzīvot, jo ir ticamības moments. Arī Dante interesanti izskatās uz ekrāna, viņam ir savs šarms. Rūdolfs atkal klasiskāks un tajā visā ansamblī labi savijās. Jānis Jarāns mums ir policists ar humoru. Mans mērķis ir priecēt, lai skatītājs aizmirst par lietām savā dzīvē.
Lai apstājas laiks!
Jā, arī tas un vēl, lai stāsts atnes morāli, kā arī, lai cilvēki pasmejas. Man ļoti patīk priecēt cilvēkus un izklaidēt, tāpēc, lai to varētu darīt plašākā auditorijā kino, mans mērķis ir iedot jaunas garšas Latvijas kino, precīzāk - komēdijas žanrā. Ceru, ka tas izdosies.
Atkal atkārtošos, bet nezinu vēl kādu, kurš tik jauns ar savu filmu ir nonācis līdz Latvijas kinoteātriem.
Man pašam grūti komentēt šo faktu, jo filmu pabeidzu 24 gados, iespējams, ka varētu būt jaunākais. Bet nevaru apgalvot.
Tu vari tagad sev uzsist uz pleca!
Vēl īsti nē, jo man ir svarīgi, lai skatītājiem patīk. Esmu ļoti pateicīgs komandai, to gan varu pateikt un katram uzsist uz pleca par dalību projektā, jo tas tiešām bija grūts.
Cik ilgi strādājāt pie filmas?
Pilnas maiņas, kad filmējām, bija 16 dienas pa 12 stundām. Tikāmies kādas 20 reizes. Mums bija strikts plāns un to mēs ievērojām. Tas bija arī uzliktais mērķis. Komēdijai tas ir labi. Mums nebija jāīrē tehniskā puse, kaut kas pieder man, tāpēc arī gāja tik raiti. Uzfilmējām 4, 5 mēnešu periodā. Tad bija montāža 2,3 mēneši. Skaņa pati pēdējā un krāsa arī mēnesi. Paldies Dievam, ka laikapstākļi bija dāsni un arī grafiks, kuros satikās galvenie aktieri, jo ikdienā katrs dara savas lietas, katram ir sava dzīve.
Menedžments augstākajā pakāpē un redz, zvaigznes pašas sakrita!
Jā, sakrita. Pēdējā filmēšanas dienā nežēlīgi lija, operators saka, ka viss, jābrauc mājās, bet teicu, nē, mēs gaidīsim, kad pārstās. Beidzās lietus, uzspīd saule, bet tad mašīna saplīsa, likām trosi un tā uz troses filmējām vēl kādus kadrus.
Taču šīs ķibeles jūs neapstādināja. Īsta neatlaidība!
Jā, mēs gājām uz priekšu, ja kas notika, nekas, risinājām.
Pārsteigsiet ar filmu?
Ceru, protams, mums filmā nav Silvestrs Stalone, taču Dante arī nav nemaz slikts! Vēl arī tas, par ko esmu aizdomājies, mēs tik daudz stundas ziedojām šai filmai, daudz strādājām iepriekš, pie manis mēģinājām. Tā nebija, ka tiekamies un sākam filmēt, nē. Mēs pat soļojām foajē, reāli iztēlojāmies, ka tas ir dzīvoklis, lai tad, kad tur aizbraucām, varētu uzreiz strādāt, ķerties pie darba.
Cik naktis negulēji?
Tik traki gan arī nebija, bet daudz strādājām, tas gan. Lai gan neko nemainītu šajā ceļā.
Vai filmas procesā uzzināji par sevi kaut ko jaunu?
Īsti nē, bet tas, ka varbūt trūka cilvēku vēl komandā. Daudz nesām uz saviem pleciem. Producente Žanete Felsa daudz darīja un palīdzēja. Turklāt viņa iztur spriedzi. Esmu priecīgs un pateicīgs visai komandai par darbu. Šī bija lieliska pieredze un jāiet tālāk. Man jau ir padomā filmas.
Tas zemais starts, kas tev īstenībā nav nemaz tik zems, manuprāt, ir liels grūdiens nākotnes vārdā.
Jā. Šogad ir jubileja, 10 gadi kopš mana sapņa. Ja 10 gadus dari vienu lietu, tad esi jau “seniors”. Bija daudz brīžu, kad likās, ka viss, jāmet nost, kur var sisties te, jābrauc prom uz ārzemēm, bija arī brīdis, kad pastrādāju ārzemēs, bet atgriezos mājās…
Kas ir tavs spēks, kad rokas nolaižas?
Pateicība mammai. Neskatoties uz to, ka lielā mērā esmu uzaudzis bez viņas klātbūtnes, jo viņa strādāja smagu darbu, viņa mani ir izaudzinājusi. Ceru, ka tad, kad būs tāda iespēja, viņai atlīdzināšu.
Ticu, ka mamma lepojas ar tevi.
Jā, stabili, turpinot vēl par iepriekšējo, mīlestība pret to, ko daru. Kino nav mans hobijs, nav mans darbs, tā ir mana dzīve. No tiem 15 gadiem līdz pat šodienai. Kaifoju no tā procesa, kad esmu filmēšanas laukumā. Nekaifoju, kad montēju, bet tad, kad filma ir gatava, tad atkal kaifoju. Kad tev sanāk, ka aiziet vēl scenārija teksts, tas ir iespaidīgi.
Kāds, pēc tavām domām, ir filmas skatītājs?
Tāds, kam patīk mīlestība. Patīk trakas lietas un attiecības. Es cenšos savas filmas veidot dažādi, neievēroju konkrētu šablonu vai stilu, ir savas iezīmes, taču vienmēr svarīgi uztaisīt oriģināli. Protams, ka filma der arī citu tēmu skatītājam.
Par nākotni ir vēl pāragri runāt, taču cerams, ka tu neapstāsies.
Nē! Ja viss ir forši, tad šogad filmēšu nākamo. Es vēlētos gadā vienu filmu, vai divas, ideālā gadījumā, arī seriālu. Protams, viss pēc iespējām.
Tev ir vēlme radīt otro filmas daļu?
Par to ir domāts. Skatīsimies, kā aizies. Ja būs labi reitingi, tad būs. Man ir arī ievirzes otrajai daļai, nu, tur būs auzas (smejoties).
Ko tu dzīvē esi paspējis sastrādāt, ka tev tas viss atnāk?
Man patīk daudz domāt. Izdomāt kaut ko smieklīgu. Manuprāt, ja būs otrā daļa, tad būs jestri.
Un galvenais ir emocijas. Šī filma man ir gluži kā pirmais bērns. Tas ir īpaši.
Tūlīt būs sarkanais paklājs, kā jūties? Gandarījums ir?
Nekad neesmu sapratis līdz galam gandarījuma sajūtas. Jā, esmu priecīgs, ka kopā ar komandu mums ir filma, un priecājos, ka varu iepriecināt cilvēkus. Taču nav vēl tādas pacilājošas sajūtas. Es to vēl varbūt arī neaptveru … Man ir filma, kuru rādīs uz lielajiem ekrāniem visā Latvijā. Man tas liekas neaprakstāmi. Kad uzkāpšu uz sarkanā paklāja, manuprāt, tikai tad sapratīšu, kas ir paveikts.
Sapņi piepildās!
Sapņi piepildās. Var, protams, sapņot par jebko, bet galvenais ir pēc tiem tiekties.
Uzdod sev interesējošo jautājumu NRA Dzīvesstila ekspertiem, sūtot to uz e-pastu: dzivesstils@nra.lv