Tuvākajos 50 gados jūra vēl vairāk noskalos krastu, apdraudot piekrastes mājas
Nostiprināt un aizsargāt krastu vai pārcelt iedzīvotājus tālāk no jūras – tā ir dārga dilemma, par kuru valstij jāsāk domāt jau tagad.
Pagājušajā gadsimtā, noskalojot pamatkrastu par 50 līdz 200 metriem, jūra pienākusi cieši klāt daudzu Latvijas pilsētu un piekrastes zvejniekciemu apbūvei. Profesora Gunta Eberharda pētījumi liecina, ka turpmākajā pusgadsimtā šis process varētu kļūt vēl aktīvāks, jo klimata izmaiņu dēļ vētras kļūst arvien postošākas. Pašlaik tiek lēsts, ka paaugstinātas bīstamības zonā atrodas aptuveni 20 apdzīvotu vietu. Grāmatā Latvijas jūras krasti G. Eberhards norāda, ka valstij tuvojas izšķiršanās brīdis starp divām alternatīvām: norobežot apbūvi ar dažādām hidrotehniskām būvēm vai atkāpties iekšzemes virzienā: "Nocirst mežu, norakt (vai noplanēt) kāpas un veidot jaunu apbūvi un infrastruktūru vairākus simtus metru, pat kilometra attālumā no tagadējā jūras krasta aiz šajā gadsimtā iespējamās noskalojamās krasta joslas robežas." Runa ir par 50 gadu periodu, kurā dažādās Latvijas vietās krasts varētu atkāpties līdz pat 200 metriem. Īpaši sarežģīta šī situācija ir no īpašumtiesību aspekta. Šobrīd pludmales pieder valstij, pašvaldības tās grib pārņemt. Taču jebkurā gadījumā dziļāk iekšzemē atrodas privātīpašums. Un jo tuvāk nāk jūra, jo vairāk valsts vai pašvaldības īpašums iebīdās privātajā.
Saskaņā ar G. Eberharda aplēsēm krasta erozijas riskam pakļautajā piekrastes joslā atrodas vairāk nekā 100 dažādu ēku, ap 60 dzīvojamo māju, divas kapsētas, divas bākas.
Tā kā valsts gadiem ilgi nodarbojas ar monitoringu, tas ir, saskaita, cik daudz teritorijas Latvijas Republika kārtējā gadā zaudējusi, bet praktiski lietas labā nekas netiek darīts, cīņa ar jūru notiek neorganizēti. Pirmā sargāt savu teritoriju attapās Pāvilosta. "Valstij sen jau par šo problēmu vajadzētu uztraukties!" saka novada domes priekšsēdētājs Uldis Kristapsons. Lai pasargātu Pāvilostas apbūvi no jūras, pirms sešiem gadiem kāpās tika izvietoti gabioni – metāla sietu kastes, kurās sabērti laukakmeņi. Pateicoties tam, veiksmīgi tika pārlaistas 2005. un 2006. gada spēcīgās vētras. Aizsardzības pasākumus vajadzētu turpināt, taču Vides aizsardzības fonds, kas iepriekš tos finansēja, ir tukšs.
Tagad četri privātīpašnieki Pāvilostā mēģina sargāt savas mājas pašu spēkiem, veido akmeņu krāvumus. "Trīs gadus lielas vētras nav bijušas, taču agri vai vēlu tās atnāks," atsaucoties uz profesora G. Eberharda pētījumiem, prognozē novada mērs. Pāvilostā applūšanas draudiem pakļauta teritorija 1,2 kilometru garumā.
Skeptiska attiecībā uz iespējamiem jūras iegrožošanas pasākumiem ir Lapmežciema pagasta pārvaldniece Dace Galandere. Turīgākie īpašnieki stiprina kāpas, bet citur daba dara savu. Turklāt uz valsts palīdzību te pat necer: "Mēs atrodamies Ķemeru nacionālajā parkā, kur cilvēks tiek uzskatīts par kaitēkli. Pēc lielās vētras mums pat neļāva sagāztos kokus novākt."
Šā pavasara plūdi Kurzemes jūrmalciemos, iespējams, saistīti ar jūras līmeņa celšanos. Tā vismaz uzskata Dundagas novada izpilddirektors un kādreizējais Slīteres nacionālā parka vadītājs Elmārs Pēterhofs. Viņaprāt, krasta erozija ir nacionāla mēroga problēma, kas risināma valstiski: "Mums noskalo milzīgas teritorijas, bet mēs priecājamies par to, ka tiek veikts monitorings."
Tomēr tā gluži nav, ka atbildīgās institūcijas vispār neliekas ne zinis. Vides ministrijas Vides aizsardzības departamenta direktors Rolands Bebris stāsta, ka plānošanas dokumentos krasta erozija ir pieminēta – tai skaitā Vides aizsardzības politikas pamatnostādnēs. Un agri vai vēlu kaut kas ar šo problēmu būs darāms. Valsts rūpes gan varētu attiekties tikai uz vēsturisko apbūvi, nevis to, kas, apejot vai pārkāpjot likumus, radīta mūsdienās.
"Labākā aizsardzība pret dabu ir nejaukties tajā iekšā. Aizsargjoslu likums darbojas divējādi – aizsargā vidi no piesārņojuma un cilvēku no vides," skaidro R. Bebris. Ja cilvēks būvējas kāpās, tad viņam jāuzņemas pašrisks. Taču jautājums, ko darīt ar vēsturisko apbūvi un kā to pasargāt, tikšot virzīts valdības līmenī. Kā vienu no variantiem R. Bebris min īpašu smilšu vaļņu veidošanu starp otro un trešo sēkli, lai tiktu mazināts viļņu spēks. Tomēr vides nozares prioritāro darbu secībā krasta erozijai atvēlēta otrā vieta. Pirmajā esot plūdu draudi, kas saistīti gan ar hidroelektrostaciju, gan meliorācijas iekārtu darbību. Un pēc iespējas ātrāk jāatrisinot pludmaļu īpašumtiesību jautājums.
Bet attiecībā uz krasta noskalošanas problēmu šobrīd aktuāla esot ideja par monitoringa turpmāku veikšanu ar satelītiem. Skaidrs arī tas, ka krasta aizsargbūves, kas, pēc G. Eberharda aprēķiniem nepieciešamas vismaz piecu kilometru garumā, ir dārgs prieks un tam nauda meklējama Eiropas Savienības fondos.