Lai izvērtētu esošo Latvijas ekonomisko situāciju un to, kas jādara tās uzlabošanai, vispirms ir jāapzinās, kas ir noticis līdz šim un kādi soļi jau sperti.
Pērn, iesākoties pasaules finanšu krīzei un vienlaikus Latvijas (galvenokārt privātpersonu un privāto uzņēmumu) ārējam parādam sasniedzot gandrīz 21 miljardu latu, privātie ārvalstu kreditori vairs nevēlējās turpināt kreditēt Latvijas iedzīvotāju dzīvi pāri saviem līdzekļiem. Tiklīdz apstājās no ārienes nākošā naudas plūsma, sākās ekonomiskās grūtības, kuras būtiski padziļināja valdības (pēc Latvijas Bankas neatlaidīga ieteikuma) lēmums glābt Parex banku. Pastāvēja reāli draudi, ka valdībai pietrūks naudas ikdienas maksājumu veikšanai un starptautisko saistību izpildei.
Šādu draudu novēršanai Latvijas ekonomikas ģenerālštāba vadība – Godmanis, Rimšēvičs, Krūmane – izstrādāja visai diskutablu Latvijas ekonomikas aizsardzības plānu. Šā plāna būtība bija šāda – iet uz iekšējo devalvāciju, saglabājot nemainīgu lata kursu pret eiro. Plāns bija diskutabls kaut vai tāpēc, ka pasaules praksē nav zināms, vismaz man nav zināms, neviens (!) gadījums, kad ar līdzīgu stratēģiju būtu veiksmīgi pārvarēta kādas valsts ekonomiskā krīze. Taču, ja jau šāds plāns tika pieņemts, gan jau tā pamatā bija ideja, kā tas novērsīs Latvijas ekonomikas sabrukumu un ļaus tai atdzīvoties.
Plāna pamatideja bija tā, ka, Latvijas valdībai demonstrējot gatavību pildīt visas starptautiskās saistības un uzturot nemainīgu nacionālās valūtas kursu, ārvalstu bankas atzīs mūs par uzticamiem un nopietniem partneriem un turpinās mūs kreditēt kā līdz tam. Lai bankas justos šeit maksimāli komfortabli, viss (!) pirmais 590 miljonu eiro lielais SVF aizņēmums tika ieplūdināts banku sektorā. Ideja bija, ka šī nauda caur bankām kredītu veidā atgriezīsies Latvijas ekonomikā, tādējādi atdzīvinot ekonomiku.
Diemžēl neviens no stratēģiskajiem uzdevumiem netika izpildīts. Banku ticība Latvijas spējām noturēt fronti, tas ir, novērst ekonomikas sabrukumu, nepalielinājās ne par matu, un ekonomikas kreditēšana tā arī neatjaunojās. Kā norāda EK konfidenciālais ziņojums, kuru nupat kā publicējusi aģentūra Bloomberg, šā gada pirmajā ceturksnī vien Latvijas banku saistības pret ārvalstu finanšu institūcijām samazinājušās par 832 miljoniem latu. Citiem vārdiem, no Latvijas jau tā ar mazasinību sirgstošās finanšu asinsrites aizplūduši uz ārvalstu bankām vairāk nekā miljards eiro. Šī summa ir divas reizes lielāka nekā tā, ko Latvija pērnā gada nogalē saņēma no SVF. Tas nozīmē, ka viss SVF aizdevums pa tiešo nonāca ārvalstu banku kontos, Latvijas ekonomikai nedodot itin neko, izņemot lielāku valdības parādu un īpaši paklausīgas valsts reputāciju. Proti, tādas valsts reputāciju, kuru var bez bailēm slaukt, cik vien ir vēlme.
Vārgās cerības, ka atsāksies Latvijas ekonomikas kreditēšana, nepiepildījās. Gluži otrādi, no Latvijas banku sistēmas, kā liecina EK ziņojums, bez jau minētajiem SVF 590 miljoniem eiro aizplūdis vēl aptuveni pusmiljards eiro. Par to nebūtu jābrīnās, ņemot vērā, ka kopš gada sākuma Latvijas Banka lata kursa noturēšanai izlietojusi vairāk nekā miljardu eiro.
Kāda situācija frontē ir šobrīd? Ko mēs varētu rakstīt ziņojumā iedomātam armijas virspavēlniekam? Ciešot milzīgus materiālos zaudējumus, mums ir izdevies noturēt vienu stratēģisko virsotni – nemainīgu lata kursu pret eiro. Es apzināti nelietoju Latvijas Bankas iecienīto apzīmējumu – stabils lats. Valūtu, ar kuru faktiski nenotiek nekādas saprātīgas starpbanku operācijas, nevar nosaukt par stabilu. Diemžēl šī virsotne no visām pusēm ir ielenkta un nav neviena, uzsveru, neviena ekonomiska priekšnoteikuma, lai šo virsotni, tas ir, nemainīgu lata kursu, noturētu. Taču galvenais, ka šai virsotnei jau sen vairs nav nekādas stratēģiskas nozīmes un lata kursa noturēšana rada tikai papildu ekonomisko slodzi un apgrūtina ekonomikas stabilizāciju citos frontes iecirkņos.
Diemžēl visos pārējos frontes iecirkņos esam sakauti lupatu lēveros un atkāpšanās pāraugusi paniskā bēgšanā. IKP kritums, kas 1. ceturksnī sasniedza 11,2%, draud, pēc visoptimistiskākajām prognozēm, gada izteiksmē sasniegt 18%, bet, visticamāk, pārsniegs 20%. Skolotāju algas līdz gada beigām paredzēts samazināt līdz minimālās algas apmēram, bet 20 000 slimniekiem plānveida operācijas paredzēts atteikt vispār. Tā teikt, ievainotie tiek atstāti kaujas laukā un nodoti Dieva žēlastībai. Novembrī veselības aprūpes sistēma vispār beigs pastāvēt.
Ārzemēs visiem jau sen skaidrs, ka Latvija finansiāli ir bankrotējusi, un cenšas no tās, kamēr vēl var, izspiest pēdējo sulu. Pat pēc tam, kad atklātībā parādījās jau minētais EK ziņojums, Latvijas ekonomikas ģenerāļi ar premjeru Dombrovski priekšgalā izliekas, ka ziņojumā jau nekā tāda, par ko būtu vērts satraukties, nav. Ja negrib redzēt, tad var arī izlikties, ka nekā nav, bet no tā jau būtība nemainās.
Ko darīt, lai novērstu Latvijas ekonomikas pilnīgu katastrofu ar gluži neprognozējamām sekām? Valdība ir izvēlējusies pilnīgi pasīvu aizsardzības taktiku. Tā, atkāpjoties un saīsinot frontes līniju, cenšas kaut kā izvilkt, līdz atnāks palīgā mistiskie sabiedrotie. Tas ir, valdība samazina izdevumu un līdz ar to arī ieņēmumu bāzi, cerot uz globālās ekonomikas atveseļošanos. Taču atkāpties vairs nav kur un laika arī vairs nav.
Katra diena, ko Latvijas valdība pavada faktiskā bezdarbībā, cenšoties sasmelt nesasmeļamo, griežot tur, kur griezt vairs nevar (vai izliekoties, ka griež), mūs padara par desmitiem miljonu eiro nabagākus un palielina atdodamo parādu slogu nākotnē. Šā brīža ekonomiskā situācija prasa strauju un neordināru rīcību. Izskatās, ka Dombrovska valdība uz šādu rīcību nav spējīga.
Latvijā tāpat kā citās līdzīgās valstīs ar vāju sabiedrības izpratni par ekonomiskajiem procesiem valda imagināri priekšstati par ekonomiskajām cēloņsakarībām, kurus nekautrējas izmantot savās interesēs dažādi politikāņi. Plašām iedzīvotāju masām šķiet, ka lata devalvācija ir kas līdzvērtīgs ekonomikas kraham, tajā pašā laikā acu priekšā notiekošo reālās ekonomikas sabrukumu tās izliekas neredzam līdz brīdim, kad tas vissāpīgākajā veidā ir skāris viņus personīgi.
Ko es ierosinu? Nekavējoties Valsts prezidenta Valda Zatlera aizgādībā sasaukt starptautisku ekonomistu konferenci, kura autoritatīvi pieprasītu Latvijas Bankas vadības bezierunu atkāpšanos, ar sekojošu lata devalvāciju. Pretējā gadījumā pret Latvijas Bankas prezidentu Ilmāru Rimšēviču jāierosina kriminālprocess par nolaidīgu attieksmi pret saviem pienākumiem, kas izraisījusi smagas (patiesībā katastrofālas) sekas. Iespējams, ka juristi varētu atrast spēcīgāku pantu, bet ne par to šoreiz runa. Valdībai (esošajai vai jaunai) jāpasludina Latvijas maksātnespēja un jāpārtrauc visu veidu finanšu resursu aizplūšana no valsts, tai skaitā uz laiku būtiski ierobežojot banku rīcībspēju. Lai tas notiktu juridiski korekti, valdībai nepieciešams Satversmes 62. panta kārtībā noteikt valstī izņēmuma stāvokli.
Ja šie soļi netiks sperti, tad jau pēc dažiem mēnešiem valstī var sākties pilnīgs ekonomisks un sekojoši vispārējs haoss. Pagaidām vēl sabiedriskais transports kursē; elektrība, ūdens un gāze tiek nodrošināta. Iestādes darbojas, un veikalos preču netrūkst. Kaut nu tā arī paliktu. Bumba ir Rīgas pils laukuma pusē.
