ES NEESMU ZAĻĀ VĀRNA!
Es esmu cilvēks, sieviešu dzimuma pārstāve. Esmu dzemdējusi un kopā ar vīru audzinu četrus bērnus. Esmu latviete. Bet šobrīd es izmisīgi vēlos, kaut es būtu zaļā vārna! Kāpēc gan? Kāpēc? Mums abiem ar vīru ir augstākā izglītība, mēs strādājam Rīgā, tur skolās un augstskolās mācās mūsu bērni. Dzīvojam īrētā dzīvoklī. Tā ir mūsu deklarētā pamatdzīves vieta.
Bet kādā skaistā Latvijas novadā, vidēji lielas upes krastā, divu kilometru attālumā no jūras, ir mans vienīgais nekustamais īpašums – 1,9 hektāri zemes un simtgadīga guļbūve, no vecākiem mantota. Šī ir vieta, kam pieder mana sirds.
Brīvdienās un atvaļinājumos mēs nebraucam tālos ārzemju braucienos, negozējamies dienvidu jūru krastos. Mēs atpūšamies, jau 25 gadus strādājot savā lauku saimniecībā, kur bioloģiskiem paņēmieniem audzējam ekoloģiskus augļus, ogas un dārzeņus savam pašpatēriņam. Mēs kopjam savu zemi. Man patīk tuvējie sēņu meži.
Manā īpašumā esošie lauki 30 gadus nezina, kas ir pesticīdi, minerālmēsli vai citas ķīmiskas vielas. Bet mani bērni zina, kā dzied grieze, lakstīgala, kā sauc meža balodis, kliedz dzērve, kurā kaimiņu priedē ir sēdējis lūsis, kur ir paceplīša ligzdiņa, kā pa vagām skraida cielava un upē peld pīles, un bradā gārņi. Ir manīti zaķi, eži, cirslīši, krupji, vardes, lapsas, stirnas, aļņi, seski, caunas, lielie zaļie sienāži, savvaļas ūdeles, āpsis un visādi sīki, mazi kukainīši. Ak vai, un esam taisījuši sētas un meža cūku biedēkļus, lai visa raža netiktu izrakņāta. Mēs savas odzes palūdzam tālāk uz meža pusi, bet zalktim, kas kādreiz ienāk mājā, ielejam pienu. Un mazliet baidāmies, ka sikspārnis nakts vidū var atkal ielidot istabā un sataisīt pamatīgu traci. Mēs neaiztiekam daudzās ķirzakas, kas skraida apkārt, jo tās aiz bailēm var pamest astes. Bērni ir norūdījušies, savas bērnības vasarās plikām kājām skrienot pa raspodiņu un gaiļpiešu pļavām, peldoties, un dzīvojot augstu lielajos apkārtnes bērzos un liepās. Tas ir viens un divi – uzlēkt uz riteņiem un īsā brīdī nokļūt jūrmalā, kur vislabākā peldēšanās ir saulei rietot.
Savas ceļmalas un pļavas mēs pļaujam saudzīgi, lai neiztraucētu mazās dzīvībiņas un nenodarītu pāri Latvijas savvaļas orhidejām – naktsvijolēm un dzegušpirkstītēm, kas ik gadu jo vairāk ieskauj mūsu māju. Arī daudzos ārstniecības augus tējām mēs vācam ļoti uzmanīgi. Nav iespējams uzskaitīt visu aizsargājamo kustošo vai zaļojošo radību, kas mīt kopā ar mums.
Kaut arī mēs nedzīvojam „NATURA 2000” un dabas liegums sākas 500 metrus tālāk aiz mūsu mājām, zaļais dzīves veids ir mūsu pasaules uzskats. Mēs esam šīs dabas un vietas daļa, daudz atmiņu, sapņu un plānu mums saistās ar šejieni.
Bet šobrīd mana vienpadsmitgadīgā meita ik dienu raud un pat neļauj runāt par to. Patiesībā mēs visi jūtamies satriekti un apdraudēti. Mums, bez agrākas brīdināšanas, gatavojas atņemt šo dzīves veidu, mūsu dzīvotni. Jo es nupat esmu saņēmusi to vēstuli no ELLEs, vēstuli par iespējamo īpašuma atsavināšanu nacionālo interešu vārdā par labu „Rail Baltica”, jo mana senču māja atrodas aptuveni 80 metru attālumā no jaunbūvējamā dzelzceļa B2 varianta novietnes.
Ja es būtu zaļvārnu dzimtas pārstāve Zaļā vārna, es varētu tā nesatraukties. Tad par manu ligzdošanas vietu rūpētos Eiropas Padomes Direktīva tāda un tāda, kā arī Bernes konvencija. Un visi zaļie sadotos rokās, lai manu ligzdu nosargātu.
Jo par retajiem savvaļas putniem Diraktīvā ir teikts: „...jāpiemēro īpaši dzīvotņu aizsardzības pasākumi, lai nodrošinātu to izdzīvošanu un vairošanos savā izplatības areālā.
Šim nolūkam jāapzina:
a) sugas, kurām draud izzušana;
b) sugas, kuras ir jūtīgas pret dažām izmaiņām savās dzīvotnēs;
c) sugas, kuras savas skaitliski mazās populācijas vai ierobežotās vietējās izplatības dēļ uzskatāmas par retām sugām;
d) citas sugas, kuras īpaši jāsaudzē to dzīvotņu īpatnību dēļ.”
Bet es esmu tikai tādas cilvēku tautas pārstāve, ļoti pacietīgas un izturīgas tautas, kas vēl uz zemes ir sastopami vairāk nekā 1000 gabalu, mēs vēl nedzīvojam rezervātā, mums netiek piemērots īpašs aizsardzības statuss. Un līdzīgas mūsējām es zinu un pazīstu (vienas vai otras trases varianta ceļā) daudzas ģimenes, katru ar savu stāstu, jā – arī daudzbērnu.
Turklāt, kā redzams pēc internetā pieejamiem IETEKMES UZ VIDI novērtējuma dokumentiem, vērtēšanas procesa galvenais akcents ir likts uz to, vai iespējamā plānotā dzelzceļa vieta atrodas īpašā dabas teritorijā vai mikroliegumā un par tās attālumu līdz Eiropas nozīmes aizsargājamas dabas teritorijas (NATURA 2000) robežai. Es neatradu nevienu norādi, ka cilvēku dzīves vietas varētu būt nozīmīgas un aizsargājamas. Vai trases variantus ir paredzēts vērtēt arī pēc ceļā esošo cilvēku dzīves vietu skaita? Kas mūsu valstij un Eiropai ir nozīmīgāk?
Mēs, cilvēki, kā mums tiek ziņots, varam pretendēt tikai uz likumā paredzēto TAISNĪGO ATLĪDZĪBU. Jā, naudā varot izteikt jebkuru vērtību. Bet - kā tas notiks šinī gadījumā? Kā var naudas izteiksmē dot vērtējumu kaut kam tādam, ko nemēdz un nebija domāts pārdot?
Un ko mums darīt ar taisnīgi saņemto atlīdzību?
Vai LR Saeima likumos vai MK noteikumos paredzēs arī uzdevumu vietējām pašvaldībām šī dzelzceļa skartajām ģimenēm pirkšanai palīdzēt atrast vai ierādīt līdzvērtīgu dzīves vietu?
Sabiedrība, vai jūs zināt, ka esat aicināti paust savu viedokli par notiekošo vēl līdz 15. martam, rakstot uz Vides pārraudzības valsts biroju Rūpniecības ielā 23, Rīgā, LV – 1045?
Vai arī – tas jūs neskar, jo jūsu neesat to aptuveni 2000 īpašnieku skaitā, kuru zemes šķērsos jaunais dzelzceļš?
Es uzskatu, ka sen bija laiks pāriet uz Eiropu vienojošu sliežu platumu, es esmu savas valsts patriote. Bet - kā mana valsts iestāsies par manām cilvēka tiesībām un interesēm?
Vai arī man ir jālūdz pēc manas brīvas gribas mainīt manu identitāti un atzīt mani par ZAĻO VĀRNU, lai plānotā RB trase nedrīkstētu tuvoties manai ikgadējai ligzdošanas vietai?
Vīva Ieviņa,
dizainere
Rīgā 2015. gada 6. martā