Beidzot Saeimā ir pieņemts Energoefektivitātes likums un sākas jauns etaps daudzdzīvokļu māju renovācijā. Beidzot – ir veikts arī nopietns inženierpētījums par daudzdzīvokļu dzīvojamo māju, kas celtas pēckara periodā līdz 1993.gadam pēc padomju normatīviem un tipveida projektiem, tehnisko stāvokli.
Tas nav iepriecinošs. Mājas savulaik tika celtas triecientempā, ar zemu siltumnoturību, atbilstoši tā laika normatīviem. Mājām ir samērā daudz celtniecības defektu, tās ir ļoti nolietojušās, jo pamatā nav veikti atjaunošanas darbi to saglabāšanai ne konstrukcijās, ne arī inženiersistēmās. Jā - ir ierīkoti moderni automatizēti siltuma mezgli, ko iedzīvotāji jau ir izmaksājuši, ir uzstādīti ūdens skaitītāji dzīvokļos. Taču lielos vilcienos tas arī ir viss. Ja neskaita to, ko iedzīvotāji pēc savas iniciatīvas un savā sapratnes līmenī, trūkstot darbošanās reglamentācijai, ir izdarījuši katrs savā dzīvoklī.
Izmaiņas daudzdzīvokļu mājās, ko ienesuši dzīvokļu īpašnieki
Bet tieši šeit izdarītā ir pietiekoši daudz, atbilstoši katra rocībai un ambīcijām. Ir mainīti koka logi uz logiem ar plastikāta rāmjiem. Ar un bez ventilācijas sistēmām rāmjos, dažādās krāsās. Ar kvalitatīvi iestrādātām aplodām, un ar pavirši un nemākulīgi iestrādātām. Ir mainīti radiatori un konvektori istabās uz moderniem radiatoriem, taču bez sapratnes par sildvirsmu lielumu. Dažkārt, lai nodrošinātos pret salšanu, sildvirsmas izvēlētas neatbilstoši lielas. Ir pie šiem jaunajiem radiatoriem uzstādīti gan parastie ventiļi, gan termoregulatori, ar vai bez apvada radiatoram – kā nu kurš to ir sapratis. Savukārt centralizētās siltumapgādes nīdēji daudzdzīvokļu namā, izmantojot Godmaņa krāsniņu reklāmu valsts neatkarības sākumposmā enerģētiskās krīzes laikā, ir to izmantojuši un no mājas apkures sistēmas atslēgušies un ierīkojuši savu, individuālo apkuri. Kurš – gāzes apkuri, kurš kurina malku, cits – akmeņogles, briketes, degmaisījumus. Arī apkuri katrs ierīkoja, kā nu pats prata. Lielā skaitā gadījumu – ar dūmgāzu izvadiem pieslēdzoties nama ventilācijas sistēmām. Dūmgāzes pēc apkures iekārtām aizplūst ar samērā augstu temperatūru. Taču, ejot pa sazarotām dūmejām, atdziest zem rasas punkta un kondensējas dūmgāzēs esošais mitrums, kas kondensāta veidā iesūcas dūmeju un mājas konstrukcijās. Ziemas aukstākajās dienās, ja sals tiek pie mitrajām konstrukcijām, sals tās pamazām sagrauj. Tas pats sakāms arī par avārijās noplūdušām, neizžāvētām un nesiltinātām sienām.
Pēc dzīvokļu privatizācijas to īpašnieki dažkārt pārlūkoja arī sava dzīvokļa plānojumu, kas ne visai atbilda īpašnieka gaumei, un tie dzīvokli pārplānoja, izjaucot starpsienas un pārnesot tās citur. Lieki teikt, ka daļa no šīm starpsienām bija nesošās, par ko pārplānotājiem bija visai miglains priekšstats. Mājā mainījās konstrukciju noslodze un parādījās lielākas vai mazākas plaisas sienās. Radoši dzīvokļu īpašnieki piegāja arī saviem balkoniem un lodžijām. Kurš - nojaucot ārējo sienu, lodžiju pievienoja dzīvoklim, kurš – aizstikloja lodžiju dažādu rāmju un bezrāmju tehnoloģijā, cits – izveidojot noliktavu, mainot nožogojumu, izkrāsojot utt. Tā arī mūsu daudzdzīvokļu mājas izskatās no ārpuses – noplukušas, nožēlojamas, raibas. Dzīvokļu īpašnieku pašdarbība dzīvokļos ir veidojusi papildus iemeslus māju ilgmūžības samazināšanai. Droši varu apgalvot, ka Rīgā nav nevienas daudzdzīvokļu mājas, kas nebūtu izgājusi cauri šim procesam. Tāpat ir arī citviet Latvijā. Un tā mēs, dzīvojošie šajās mājās, arī jūtamies – nedaudz noplukuši, nožēlojami, bez iniciatīvas un neko negriboši un nevaroši.. Acīmredzami ir arī tas, ka tā mūsu dzīvojamā godība ne tikai slikti izskatās, zināmā mērā iespaidojot mūs arī psiholoģiski, bet arī pamazām iet bojā. Dzīvojam bez nākotnes, pagaidām
Renovēsim, vai gaisīsim, kad bruks, un tad lūkosim, kas būs pēc tam?
Aktuāls un vietā ir jautājums – bet vai var arī citādi? Protams, ka var! Rīgā to uzskatāmi pierāda tās 70 daudzdzīvokļu mājas un simtiem skolu un bērnudārzu, kas jau šobrīd ir renovēti. Ja runājam par dzīvojamām mājām, tad lietderīgi ir palūkoties, kā dzīvo un jūtas iedzīvotāji tajās. Pirmkārt, šie iedzīvotāji mainās psiholoģiski – viņi ir lepni par savu paveikto un par savu māju, kas ievērojami atšķirīga un saposta stāv pārējo noplukušo ēku vidū. Pavērojiet cilvēkus no šīm mājām – tie atšķiras ar augstāku pašapziņu. Viņi savādāk attiecas pret lietām un notikumiem un dzīvo ar piederības sajūtu nākotnei. Viņiem šī nākotne būs. Bet kas sagaida tās mājas, kas veģetēs tālāk? Arī šeit Rīgai ir jau uzskatāmi piemēri. Tās, protams, sabruks, jautājums ir tikai par to, kad? Eksperti, kas veica profesionālo dzīvojamā fonda izpēti, nosauca arī šo laiku – 20-30 gados, ja neveicam renovāciju, kas paildzinās ēku mūžu uz 30-50 gadiem un dos iespēju arī dzīvot sakārtotā pilsētvidē. Pilnībā piekrītu ekspertu viedoklim. Mūsu rīcībā ir gadi 15. Tas, kas netiks paveikts šai laikā, vairs nebūs saglābjams un būs nojaucams. Taču process ir sācies un, atkarībā no tehniskā stāvokļa, atsevišķas mājas bruks arī, nesagaidot šos 20 gadus. Pagaidām brūk bez cilvēku upuriem, bet arī tādi var rasties nākotnē.
Ja vēlamies palūkoties, kas notiek, kad māja sāk brukt (Rīgā jau ir vairāki šādi piemēri), paanalizēsim, kā tas notika ar privatizēto divstāvu daudzdzīvokļu māju Buru ielā 9. Nobruka kāpnes, saļodzījās mājas konstrukcijas un no mājas izlika iedzīvotājus – dzīvokļu īpašniekus. Taču nekādus citus dzīvokļus sabrukušās mājas vietā dzīvokļu īpašniekiem neviens nedeva – tā bija viņu pašu izšķiršanās vai nolaidība, ka māja netika savlaicīgi remontēta un sagruva. Pēc izlikšanas citus dzīvokļus viņi meklēja un īrēja vai pirka paši – Latvijā ir pietiekoši liels dzīvokļu tirgus. Taču – sagruvusī māja tā arī palika šo personu kopīpašums un pienākumi turpinājās – bija sagruvusī māja jānojauc, jāsakopj vieta, kas tagad bija vien kopīpašumā piederoša zeme, kā arī jānodrošina gar savu zemi sētnieka pakalpojumi. Protams, jāmaksā arī īpašuma nodoklis par zemi. Mājas drupas, kas pa to starpu arī nodega, novāca pašvaldība, jo pilsētā nevarēja palikt tāds nodedzis grausts, taču izdevumi par novākšanu loģiski gulstas uz īpašnieku pleciem. Un pārdot to savu kopīpašuma zemes daļu arī nevienam nevar – kas tad pirks ko tādu, ko pats nevar izmantot, bet par ko nepārtraukti ir jāmaksā rēķini. Arī atdāvināt šo pašu iemeslu dēļ tādu īpašumu nevienam nevar. Vieni vienīgi zaudējumi ilgtermiņā, kas ir apdomas vērti.
Kādas iespējas renovēt ir tagad?
Jaunais renovācijas periods sākas ar nopietnām izmaiņām. Ir nomainīti būvnormatīvi, kas šobrīd prasa jau nopietnāku siltināšanu, nekā tā bija pagājušajā periodā – tātad, izmaksas attiecīgi būs lielākas. Ja visu darbu veikšanu iepriekš lēsa vidēji ap 100 EUR/m² ēkas platības, tad tagad jārēķinās ar 150 EUR/m². Ir jau nomainīti reglamentējošie dokumenti energoauditu (energosertifikātu) izstrādei, kas ir trīs:
1) MK 2013.gada 9.jūlija noteikumi Nr. 382 "Noteikumi par neatkarīgiem ekspertiem energoefektivitātes jomā";
2) MK 2013.gada 9.jūlija noteikumi Nr.383 "Noteikumi par ēku energosertifikāciju"
3) MK 2013.gada 25.jūnija noteikumi Nr.348 " Ēkas energoefektivitātes aprēķina metode".
Energosertifikātu izstrādi, ko veic ar energoauditu, Rīgā galvenokārt organizē pašvaldības aģentūra „Rīgas enerģētikas aģentūra” (REA), pieņemot dzīvokļu īpašnieku pilnvarotās personas, ko pilnvarojuši iedzīvotāji, vai pašvaldības apsaimniekotāja pieteikumu. Energoaudita izmaksas 80 % apmērā (bet ne vairāk kā 426,86 EUR) apmaksā REA no pašvaldības budžeta izdalītiem līdzekļiem. Neatkarīgos ekspertus energoauditu veikšanai REA piesaista uz konkursa pamata iepirkumā. Pārējās izmaksas – 20% - sedz dzīvokļu īpašnieku kopība, savācot no iedzīvotājiem, vai arī nosedzot no uzkrātajiem līdzekļiem mājas remontiem.
Ja mājas īpašnieku kopība izšķiras par to, ka ir uzsākama mājas renovācija, tad tālāko darbību nosaka jaunie Ministru kabineta (MK) noteikumi, kuru projekts ir jau iesniegts MK apstiprināšanai, kas varētu notikt marta mēnesī. Minēto MK noteikumu nosaukums – „Darbības programmas „Izaugsme un nodarbinātība” 4.2.1.specifiskā atbalsta mērķa „Veicināt energoefektivitātes paaugstināšanu valsts un dzīvojamās ēkās” 4.2.1.1.specifiskā atbalsta mērķa pasākuma „Veicināt energoefektivitātes paaugstināšanu dzīvojamās ēkās” īstenošanas noteikumi”. Atbilstoši šiem noteikumiem, tālāko darbību jāveic dzīvokļu īpašnieku kopības pilnvarotās personas (kas var būt arī pašvaldības māju apsaimniekotājs vai kādas privātas ESKO vai EPC firmas pārstāvis) piesaistītam sertificētam būvspeciālistam, kurš, konsultējoties ar AS „ALTUM” ekspertiem, sagatavo nepieciešamos dokumentus iesniegšanai ALTUM. Šo dokumentu – pārskata par mājas tehnisko apsekojumu un renovācijas būvprojekta, kā arī citu iesniedzamo dokumentu sagatavošanas izmaksas apmaksā dzīvokļu īpašnieku kopība. Tam grants nav paredzēts. Pēc iesniegto dokumentu izskatīšanas ALTUM sagatavo un izsniedz atzinumu par:
1) iesniegto dokumentu atbilstību normatīviem aktiem;
2) sagaidāmo siltumenerģijas patēriņu ēkas apkurei kWh/m² gadā;
3) piešķiramā ES struktūrfondu granta lielumu % no renovācijas izmaksu apjoma.
Granta izmaksāšanu arī vadīs ALTUM no izveidotā un tā pārraudzībā esošā Energoefektivitātes fonda.
ALTUM atzinums ir pamats renovācijas finansēšanai. Pēc tā saņemšanas ir jāizšķiras par to, kas finansēs renovāciju. MK noteikumi paredz, ka priekšroka ir dota bankām vai fondiem (pašlaik Rīgā renovācijas atbalsta mērķim tiek veidots pašvaldības Rotācijas fonds, kā arī starptautisku privāto fondu „Fanding for Future” Latvijā veido AS „Latvian Baltic Energy Efficiency Facility”). Ja tie finansējumu atsaka, tad ar šo rakstisko atteikumu var vērsties pie ALTUM, kas aizdevumu izsniegs no Energoefektivitātes fonda (2% + EURIBOR).
Granta lielums renovācijai ir atkarīgs no sasniedzamā siltumenerģijas patēriņa mājas apkurei pēc renovācijas. MK noteikumi nosaka arī atšķirīgu granta lielumu gadījumos, ja renovācijas finansēšanu veic ALTUM vai citi avoti: (sk.tabulu)
Siltumenerģijas patēriņš apkurei MK noteikumos uzrādīts Liepājai. Ja renovāciju veic citviet, šis patēriņš jāpārrēķina konkrētajai pilsētai saskaņā ar MK 2015.gada 30.jūnija noteikumiem Nr.338 „Noteikumi par Latvijas būvnormatīvu LBN 003-015 „Būvklimatoloģija””.
Šeit minētie noteikumi ir galvenie, bet ne visi, kas jāievēro, piesakoties renovācijai. Ekonomikas ministrija drīz uzsāks apmācību seminārus par jaunajiem noteikumiem. Jācer, ka Rīgā šo semināru skaits būs adekvāts renovējamo namu apjomam un pietiekams. Jaunais renovācijas laika posms, līdz kuram darbojas struktūrfondi un minētais renovācijas mehānisms, ir 2023.gada 31.decembris. Tas, kas būs veikts pēc šī perioda, uz šo periodu un finansējumu vairs neattiecas.
Cita starpā, Rīgas pašvaldība renovētajām mājām dod arī atlaidi īpašuma nodoklim līdz 90 % uz 10 gadiem. Ēkām –graustiem jārēķinās ar palielinātu īpašuma nodokli. Līdzīgi lēmumi varētu būt arī citviet.
Kas notiks ar ēku renovāciju pēc 2023.gada?
Pamatjautājums, kas var interesēt iedzīvotājus, ir par to, kas ēku renovācijas jomā notiks pēc 2023.gada, jo finansējums šobrīd jaunajam renovācijas periodam ir rēķināts tikai ierobežotam māju skaitam (13 476 mājas), bet renovēt vajag vairāk kā divkārt lielāku apjomu. Izturīgākās mājas būs jārenovē vēl arī pēc 2023.gada, taču noteikti jāievēro, ka struktūrfondu finansējuma māju renovācijai vairs nebūs. Visas izmaksas būs jāsedz dzīvokļu īpašniekiem pašiem, bez granta. Šobrīd grūti paredzēt, vai grantam līdzekļus maz atradīs valsts un pašvaldības, drīzāk līdzekļi aizies pensijām, skolām un veselības aizsardzībai, tādēļ būs vien jāpaļaujas tikai pašiem uz sevi. Renovācija varētu turpināties vēl līdz 2030.gadam. Renovācijas atbalstam droši vien darbu turpinās Rīgā pašvaldības Rotācijas fonds un privātie Energoefektivitātes fondi, taču tikai ar aizdevumiem. Pēc 2030.gada daudzdzīvokļu māju renovācijas atbalsta pasākumi vairs nebūs lietderīgi, jo atlikušās mājas būs nolemtas sabrukšanai un nojaukšanai.
Šis ir izšķiršanās brīdis dzīvokļu īpašniekiem pēckara periodā celtajās daudzdzīvokļu mājās par to, kuram variantam viņi nolemj savu īpašumu – tam būt vai nebūt. Attiecīgi arī jārīkojas – ir laiks!
Dr.sc.ing. Maija Rubīna
