Citadele – kārtējā valdības afēra vai vienkārši nespēja domāt valstiski?

Citadeles bankas pārdošanas process uzskatāmi parāda, ka valdība nav ne spējiga, ne motivēta rūpēties par valsts attīstību, tā izmisīgi cenšās risināt tikai īstermiņa problēmas, kuras pati ar savu rīcību ir radījusi.

Īstenojot valdības iecerēto „veiksmes stāstu” Latvija ir nonākusi nabadzības slazdā. Kā rezultātā ražīgākais darba spēks pamet valsti, jo radīt labi apmaksātas darba vietas Latvijā ir maz iespēju - esošais „veiksmes stāsts” ir ticis radīts sagraujot ilgtspējīgas attīstības pamatus, apgriežot finansējumu zinātnei, infrastruktūrai, veidojot neparedzamu nodoļu politiku. Līdz ar to arī uzņēmējiem kļūst aizvien grūtāk un dārgāk nodrošināt finansējumu ilgtspējīgai attīstībai, tas savukārt nozīmē, ka ar sagaidāmo valsts budžeta ieņēmumu pieaugumu budžeta problēmas nerisināt, tās turpinās samilzt.

Tā vietā, lai Citadeli izmantotu kā iespēju izveidot spēcīgu finanšu instrumentu, kurš būtu spējīgs un ieinteresēts īstenot kredītpolitiku, kas atbalstītu ražošanu, tautsaimniecības izaugsmi, valdība steidz pārdot veiksmīgi strādājošu banku, lai līdz vēlēšanām varētu iegūtu budžetā līdzekļus, kurus tā varētu notērēt, slēpjot no sabiedrības neatrisinātās valdības problēmas.

Jā, valdībai nu ir jāpārdod valstij piederošās Citadeles akcijas, lai izpildītu pašas uzņemtās saistības pret Briseli. Tā nav ne spējīga , ne motivēta tās mainīt. Taču arī to izpildei ir vēl viss šis gads, un pietiek laika lai nesasteigti izvēlētos valstij visizdevīgāko Citadeles pārdošanas iespēju. Un šeit svarīga ir ne tikai piedāvātā cena, bet gan tālākais bankas darbības plāns. Jo, piemēram, pretendents, kas plāno izmantot banku kā instrumentu spekulatīvām augstas peļņas operācijām, būs gatavs piedāvāt augstāku cenu, nekā pretendents, kurš būtu gatavs kreditēt vietējo ražošanas attīstību.

Diemžēl, valdība tā arī nav spējusi atbildēt uz deputātu uzdoto jautājumu, kādā veidā tā spēs nodrošināt pirkšanas piedāvājumā paredzētā darbības plāna izpildi. Tas savukārt paver plašas manipulācijas iespējas pircējiem un pircēju piedāvājuma izvērtētājiem – jo var nosaukt jebkādu cenu un pamatot to ar savu piedāvāto darbības plānu, un pēc tam to nepildīt.

Tādēļ pamatots ir jautājums: ja tik tiešām šis darījums tiek veikts nevis šauras finanšu grupas, bet gan valsts un sabiedrības interesēs, kādēļ valdība vairās to ļaut izvērtēt arī Saeimā?

Ņemot vērā, ka tirgū esošo komercbanku kredītpolitika nav vērsta uz ražošanas attīstību Latvijā: kopējais kredītportfeļa apjoms ražojošajām nozarēm sarūk - pēdējos gados tas ir samazinājies simtiem miljonu apmērā, Latvijas tautsaimniecībai būtu kritiski svarīgi, lai Citadeles banka tiktu pārdota tādam pircējam, kurš to iegādājoties būtu ieinteresēts īstenot Latvijas ražotājus atbalstošu kredītpolitiku, kas diemžēl tā nav.

Ņemot vērā, ka valdība pilnā nopietnībā izvērtē iespēju uzlikt par pienākumu kādam valsts komersantam iegādāties LG akcijas, daudz pamatotāk un loģiskāk būtu šādu lēmumu pieņemt attiecībā uz Citadeles akcijām, kas atšķirībā no LG akcijām ir ar pieaugošu nākotnes vērtību. Turklāt dotajā gadījumā nauda par akciju pirkumu tiks samaksāta nevis kādai ārvalstu kompānijai, bet gan tiks iemaksāta valsts budžetā, tātad tas būs fiskāli neitrāls – gan valsts budžets neko nezaudēs, gan arī valsts uzņēmumiem tas neuzliks papildus izmaksu slogu: jo uzņēmumi no savas peļņas paredzētās dividendes ieskaitīs valsts budžetā nevis pa tiešo, bet gan izpērkot valsts īpašumā esošās Citadele akcijas.

Tādejādi nebūtu vajadzīgs sarežģītais, un jau par apšaubāmu kļuvušais, pārdošanas process, cenas pamatotība un pircēju izvēle būtu vienkārši nosakāma un neapšaubāma, bet pats galvenais – Latvija iegūtu finanšu instrumentu, kas varētu īstenot ražošanas attīstībai atbalstošu kredītpolitiku. Lai stiprinātu šī instrumenta rīcībspēju, šajā kredītiestiestādē savus līdzekļus varētu turēt valsts un pašvaldību uzņēmumi un iestādes - tādejādi īsā laikā tirgū tiktu radīts spēcīgs konkurents dominējošajām skandināvu bankām, kas liktu arī tām pārskatīt savu īstenoto kredītpolitiku, un padarīt to labvēlīgāku Latvijas tautsaimniecībai, ja tās nevēlēsies tikt izspiestas no tirgus. Valsts un sabiedrības ieguvums no šāda darījuma būtu nesalīdzināmi lielāks, nekā vienkārši nopārdodot to kādam, visdrīzāk ar valdošajiem politiķiem saistītam, finanšu grupējumam...

Tāpēc, ja valdībai tiešām rūp īstenot Citadeles pārdošanas procesu ilgtspējīgas valstas attīstības un sabiedrības interesēs, tai būtu jāizskata iespēja pārdot valstij piederošās Citadele akcijas valsts komersantam vai valsts komersantu izveidotai sabiedrībai, kas nodrošinātu, ka viens no visveiksmīgāk strādājošajiem valsts aktīviem nonāk nacionālā kapitāla rīcībā un tiek efektīvi izmantots atbilstoši Latvijas valsts attīstības interesēm, nevis atsevišķas finanšu grupas peļņas vairošanai.