Putni apēd Junkera plānu

Kabiles pagastā esmu iecerējis būvēt vistu olu un gaļas ražotni. Projekta kopējās izmaksas ir 9,6 miljoni eiro. Ražotnē plānoju audzēt 30 tūkstošus dējējvistu un 10 tūkstošus broileru.

Tāpat plānoju ražot lopbarību un augu eļļu. Realizējot projektu, pagastā būs 29 jaunas darbavietas, bet, rēķinot iesaistīto mazo zemnieku skaitu, saimnieciskais ieguvums būs vēl lielāks – 2500 zemniekiem radīsies iespēja ražot un realizēt savu produkciju. Projektu realizēšu sadarbībā ar vācu firmām “Specht” un “Himel”, kā arī kopā Čehijas, Slovākijas un Polijas firmām.

Esmu ieguldījis jau daudz darba un naudas, viss ir gatavs, lai sāktu ražošanu, taču, lai projektu varētu realizēt līdz galam, finansējuma vēl pietrūkst. Pēdējos piecos gados investīciju un kreditēšanās iespēju meklējumos esmu izstaigājis daudzas valsts institūcijas un vairāk kā 20 kredītiestādes, taču nepieciešamo finansējumu joprojām nav izdevies iegūt. Bankas atteikumu pamato, ka šāds projekts neatbilst viņu kredītpolitikai. Bankas ir privātas iestādes un izvēlas, kādu kredītpolitiku grib, taču šis projekts atbilst Latvijas kā valsts attīstībai – valsts ekonomikai, tautsaimniecībai, demogrāfijai. Tāpēc vajadzētu valsts atbalstu Eiropas finansējuma novirzīšanā - kredītu garantijas, lai mazā un vidējā biznesa projekti nepaliktu tikai uz papīra.

Daudzus uzņēmējus, arī mani, spārnoja ziņa, ka pēc Eiropas Komisijas prezidenta Žana Kloda Junkera iniciatīvas ir radies tā saucamais „Junkera plāns” par investīcijām 315 miljardu eiro apmērā. Plāna mērķis ir dot impulsu buksēt sākušajai Eiropas ekonomikai, atbalstīt vidējo un mazo biznesu. Junkera plāns jau ir sācis darboties, arī Latvijai ir iespēja iegūt daļu investīciju - jaunajā plānošanas periodā Latvija varēs izmantot 4,4 miljardus eiro un šādu iespēju nedrīkst laist garām.

Latvijā ir mazais un vidējais bizness, kam investīcijas nepieciešamas, taču nauda paliek nezin kur un nezin kam.

Es neesmu viens tāds, kam atsaka kredītiestādes un uzgriež muguru valsts institūcijas – es pārstāvu Lauksaimniecības kameru, kurā man ir partneri, kas vēlas attīstīt uzņēmējdarbību Latgalē un citos novados. Eiropas Savienības institūcijas mūs atbalsta, bet piebilst, ka mums Latvijā ir „Attīstības finanšu institūcija „Altum””, kurp arī jāvēršas finanšu meklējumos. Esmu to darījis, taču „Altum” jau kopš pagājušā gada 28. oktobra nav rakstiski atbildējis, kāpēc nauda nav iegūstama. „Altum” saka, ka projekts neatbilst kritērijiem. Taču nav saprotams, kādiem īsti kritērijiem tas neatbilst. Mēs esam ieguldījuši naudu projektā un tehnoloģijās, kas atbilst visiem ES kritērijiem. Kopā ar mani ir astoņi Lauksaimniecības kameras biedri, kam ir gatavi projekti un būvatļaujas – uzņēmēji, kuriem ir tieši tādas pat problēmas. Kopā ar partneriem esam iecerējuši siltuma un koģenerācijas stacijas būvniecībai Krāslavā, taču arī šim mērķim neizdodas gūt nepieciešamo finansējumu, būvatļaujas termiņš ir beidzies un atkal vajadzēs naudu, lai projektu pārjaunotu.

Situācija ir līdzīga kā anekdotē, kur pulkveža mazdēls saka, ka gribētu būt ģenerālis, taču vectētiņš viņam saka: „Nekas nevar sanākt, jo ģenerālim pašām ir mazdēli, kam jākļūst par ģenerāļiem.” Tā naudiņa, kas atnāk kā Eiropas fondu nauda, saskaņā ar Ministru Kabineta noteikumiem Nr. 130. 11. pantu tiek ieskaitīta valsts ieņēmumos. Bet no turienes to naudu vairs ārā dabūt tikpat kā nav iespējams.

„Altum” ir organizācija, par kuru nevar pat īsti saprast, ar ko tā īsti nodarbojas. Laika gaitā ar valdības atbalstu uzņēmējiem ir nodarbojušās dažādas institūcijas – vienas ir likvidētas, citas ir nākušas vietā. Ir nemitīgi mainījusies šo institūciju vadība un pakļautība ministrijām. Arī „Altum” nupat nesen skāra pārmaiņas – tika nomainīta valde, kas nozīmē, ka jaunie valdes locekļi nezina, ko darījuši iepriekšējie, un atkal paies laiks, kamēr institūcija spēs pilnvērtīgi strādāt. Bet tikmēr šķērdēta vējā, lietota tai neparedzētiem mērķiem un neapgūta.

Normāli un likumam atbilstīgi būtu, ja mēneša laikā institūcija sniedz atbildi uz uzsniegumu, taču „Altum” neatbild jau gadu. Virspusēji paskaidrojumi ir gūstami tikai pa tālruni, ja izdodas šo institūciju sazvanīt. Naudu viņi tur bankā, jo nav kredītiestāde. Kā šī nauda tiek izlietota? Varbūt valdībā to zina, bet uzņēmējiem tas nav zināms un saprotams. Vai nav tā, ka nauda nonāk bankā, bankas šo naudu izmanto, lai pelnītu ar spekulācijām - overdraftiem, bet līdz mazajiem un vidējiem uzņēmumiem šī nauda nenonāk? Protams, ka zemkopība, amatniecība, mazā uzņēmējdarbība ir pasmags bizness – peļņa tur nenāk tik ātri kā apgrozot darījumos ar degvielu vai biržas spekulācijās. Tāpēc bankām nav interesanti mazie un vidējie uzņēmumi. Ir radīta tāda sistēma, ka atbildīgo nav – jo nauda jau nav pie „Altum”, bet bankās.

Pirms kara Latvijas valdība veidoja prātīgu saimniecisku politiku un bija labi rezultāti. Ministru prezidenta Kārļa Ulmaņa tautsaimniecības pamatā bija četri „vaļi” - privātīpašums, kopdarbība, kredīts un tirgus. Tagad ir tā, ka privātīpašums ir, tirgus arī ir, ir pat kopdarbība. Taču nav kredīta. Un, ja nav kredīta, tad organismam nav asiņu, tas nīkuļo un pārējie tautsaimniecības elementi nedarbojas.

Valsts institūciju atbaidošo mazspēju un skumjo situāciju lieliski raksturo virkne pēdējā laika virsrakstu avīzēs un portālos. „Eiropas dāvātos 159 miljonus Latvijai nevajag”, „Iznīcina koģenerācijas biznesu”, „Latviešiem laikam naudu nevajag”, („Dienas bizness), „Cari uzliek nodokļus” („Neatkarīgā rīta avīze”). Žurnālisti un eksperti vērš uzmanību uz to, ka Eiropas Savienības fondu apguvei ir nožēlojami tempi; ka pēdējo gadu valsts pieņemtie lēmumi tuvina privāto elektrostaciju maksātnespēju un paradoksālā kārtā šos valdības lēmumus legalizējusi arī Satversmes tiesa. Vienīgais fantāzijas lidojums, ko iespējusi Finanšu ministrija un valdība, ir palielināt nodokļus, kas vēl vairāk grauj un noplicina uzņēmējdarbības vidi.

414. gadā sengrieķu dramaturgs Aristofāns uzrakstīja komēdiju „Putni”. Putni bija uzbūvējuši pilsētu mākoņos un apēda visus dieviem domātos upuru dūmus. Senie grieķi par šo joku smējās vēderus turēdami. Mūsdienās vairs kaut kā smiekli nenāk, jo mazie un vidējie uzņēmumi ar Junkera plānu ir it kā iecelti teju vai dievu kārtā, taču patiesībā investīcijas līdz viņiem nenonāk, jo tās noēd putni – ierēdņi un komercbankas.

 Artūrs Malta, zemnieku saimniecības „Veldzes 3” saimnieks, Latvijas Lauksaimniecības kameras priekšsēdētājs