Lasot ziņas no Balkāniem, ka «bēgļu vienība atbruņojusi policistus un šķērsojusi robežu», «bēgļu grupa ieņēmusi vilcienu», vairs nerodas ne mazākās šaubas par to, ka te nav runa ne par kādiem bēgļiem, bet gan par nelegālu imigrantu grupām, kas bruņojušies (cerams – tikai) ar apņēmību nokļūt labklājīgajā Vācijā, kur «Māte Merkele» tiem solījusi bezierunu kapitulācij... pardon, pajumti un darbu.
Laikā, kad Eiropas valstis sitas savā starpā, kā savaldīt šīs cilvēku plūsmas un sabāzt absurdās kvotās, pavīd saprāta balsis, kas uzdod sakarīgākus jautājumus par to, kāpēc šīs plūsmas ir tieši tagad radušās un vai, noskaidrojot un novēršot to rašanās cēloni, gadījumā nebūtu atrodams arī saprātīgs risinājums to pastāvēšanai Eiropas telpā. Vieni saka – migrantu plūsma Eiropā ir nesekmīgās ASV un sabiedroto politikas Tuvajos Austrumos sekas, «arābu pavasara» atraugas, jo «diktatūru» krišana Ziemeļāfrikas valstīs nenesa demokrātijas uzplaukumu, bet gan pavairoja iekšpolitisko, starpetnisko un reliģisko naidu šajās valstīs, novedot faktiski teju līdz sabrukumam. No šīs versijas izriet arī aplamā ASV un Eiropas attieksme pret Sīriju un tās valdītāju Asadu. Cēloņus tātad ir pareizi meklēt «lielajā politikā». Bet jebkurš tomēr prasīs – kāpēc, kāpēc tieši tagad migranti tik masīvi un paģēroši devušies uz Eiropu? Kurš ir atrāvis vaļā migrācijas slūžas? Migrācijas slūžu uzrauga lomu Eiropa pēc «arābu pavasara» un Islāma valsts plosīšanās bija uzticējusi Turcijai un tās prezidentam Redžepam Tajipam Erdoganam. Uzticējusi – patiesībā tas ir politkorekts apzīmējums, jo Turcija bija teju vienīgā kaimiņvalsts, kura atvēra savas robežas Sīrijas bēgļiem, tiesa, nedodot viņiem legālas darba iespējas savā teritorijā. Turcija uzņēmusi jau divus miljonus bēgļu. Taču Erdogana viedokli par Sīriju un tās prezidentu Bašaru Asadu Eiropa gan uzklausīt nevēlējās. Vācijas prese izvirza versiju, ka migrantu slūžas uz Eiropu Turcija atvērusi apzināti, lai izrādītu savu varu Eiropai. Jo, ja visi spēj noticēt, ka Grieķija nespēj sargāt savas valsts robežas, tad neviens neticētu tam, ka ietekmīgā NATO dalībvalsts Turcija nespēj nosargāt savas valsts robežu un ļauj tur netraucēti plosīties cilvēktirgoņiem, kas ved migrantu pūļus uz Grieķijai piederošajām salām Egejas jūrā. Otrs aspekts, protams, ir tāds, ka šeit var nebūt nekāda apzināta pamudinājuma no Ankaras puses, bet vienkārši rēķināšanās ar turku sabiedrības noskaņojumu, kas vairs nespēj izturēt un integrēt milzīgo masu, kas veļas pāri robežai un, dzīvojot līdzās, maina Turcijas sabiedrības seju un dzīvesveidu.
Eiropai nav iespēju integrēt miljoniem lielas migrantu masas, pat ja iekšpolitisku vai citu apsvērumu dēļ tās līderi apgalvo pretējo. Migrantu masu sūtīšana no vienas valsts uz otru nav integrācijas process, bet gan vienotās Eiropas telpas graušana un neiecietības veicināšana. Vācija, kas mēģināja ar savu willkommen (laipni lūgti) politiku uzspiest toni migrācijas krīzes risinājumā visai Eiropai, jau ir mainījusi savu nostāju, jo aptvērusi, ka milzīgai, nekontrolētai cilvēku masai tā nav iekšpolitiski (kulturāli, mentāli, finansiāli) gatava. Tagad Merkele tiek vainota nepamatotā robežu atvēršanā un Dublinas konvencijas ignorēšanā, jo Vācija nelaimīgu, uz visu gatavu sīriešu ģimeņu vietā ir saņēmusi jaunu vīriešu «vienības», kas jebkurā brīdī ir gatavas lauzt vācu «ordnungu», pieprasot gluži kā plebeji Senajā Romā «maizi un izpriecas» teju vārda tiešā nozīmē.
Jāpieņem, ka, baidoties no savas mazspējas cīnīties ar migrantu plūsmām, Eiropas Komisijas vadoņi pūlēsies par visām varēm apspiest mazo Eiropas Savienības valstu pašsaglabāšanās instinktus un uzspiedīs «bēgļu kvotas». Šīs rīcības sekas būs katastrofālas Eiropas kopīgajai nākotnei, jo veicinās ksenofobiskus un rasistiskus noskaņojumus, veicinās sabiedrību radikalizāciju. Nākamajās vēlēšanās Eiropas valstīs diemžēl būs jārēķinās ar šo realitāti – centrisko spēku vietā pie varas var nākt radikāļi. Eiropas līderiem būtu nevis jālamā Ungārijas līderis Viktors Orbans par neiecietību pret bēgļiem, bet gan jāslavē par precīzu ES robežšķērsošanas likumu un politikas ievērošanu. Lai gan Ungārijas rīcība neko vairs īpaši migrantu krīzes risināšanā nedod. Tagad ES iekšlietu ministriem un valstu vadītājiem ir nevis jānopūlas ar kvotu dalīšanu, bet gan jādomā, kā sadarboties ar valstīm, no kurām nāk lielākā cilvēku plūsma, tās mazināšanā un ierobežošanā – ar Turciju, piemēram. Tuvo Austrumu politikas toņa maiņa, protams, nav vienas dienas jautājums, taču retorikas nomaiņa «bēgļu» jautājumā gan būtu ātrāk risināma. Nevajag par humānismu dēvēt liekulīgu gatavību ieslodzīt bēgļu nometnēs cilvēkus, kuri sabaroti ar veltīgām cerībām par Eiropu kā apsolīto zemi.
