Nav šaubu, ka tiesiska valsts ir ne tikai konstitucionāla ranga virsprincips un viena no sociālajām vērtībām, kas nostiprina valsts humanitāro sākotni un taisnīgumu, bet arī praktiskais institūts personas brīvības, goda un cieņas nodrošināšanai, garantēšanai un aizsardzībai un tautvaldības īstenošanas forma.
Minētais nenoliedz, ka starp formāli juridiski atzīto virsprincipa satura izpratni un praktiskā institūta darbību var pastāvēt atšķirības. Ikviens tiesībās balstīts praktiskais institūts ir darboties spējīgs ja tā tvērums atbilst regulēšanas objekta saturam. Kaut kāda virsprincipa formālā atzīšana, arī ietveršana tiesiskajā regulējumā automātiski nenodrošina tā praktiskās izpausmes. Tādējādi nevar pastāvēt vienādas sasaistes starp konstitucionālo virsprincipu un praktisko institūtu risinājums visām valstīm. Reālais process ir vērsts uz virsprincipā ietvertās jābūtības pilnīgāko nostiprināšanu praktiskajā institūtā.
Konstitucionālisma doktrīnā un praksē ir atzīta parlamenta deputātu neaizskaramība. Un proti, tās mērķi ir: nodrošināt parlamenta pareizu un nepārtrauktu funkcionēšanu; pasargāt parlamenta locekli no nepamatotām un politiski motivētām apsūdzībām, kas pret to ir vērstas no izpildvaras un, iespējams, no tiesu varas puses. Tādējādi, parlamenta locekļa neaizskaramība nepārprotami ir deputāta, kā likumdevējvaras institūcijas locekļa, personas neaizskaramības garantija. Konstitucionālisma prakse nepārprotami liecina, ka neaizskaramības saprātīga piemērošana nav uzskatāma par īpašu privilēģiju. Vēl jo vairāk, to uzskata par parlamenta locekļa darbības nodrošināšanas svarīgu līdzekli, tādēļ, ka bez ekskluzīvās likumu pieņemšanas kompetences, tam ir vēl divi pamatuzdevumi: īstenot izpildvaras darbības kontroli un aizsargāt pilsoņu, vēlētāju tiesības un intereses.
Teorijā ir pausts viedoklis, ka deputāta imunitātes robežas ir sašaurināmas. Arī atsevišķās rietumu demokrātijas valstīs konstitucionāli ir nostiprināts deputāta imunitātes sašaurinātais ietvars. Bet nenoliedzami, jebkādu izmaiņu pamatā ir rūpīga tiesību virsvadības, varas atzaru attiecību un ietekmējamības, tiesu varas patiesas neatkarības reālā stāvokļa analīze un izvērtēšana. Latvijas situācijā tas ir jautājums: cik reāli pastāvošie demokrātiskas tiesiskas valsts praktiskie institūti savā darbībā atbilst konstitucionālā tiesiskas valsts virsprincipa jēgai un būtībai.
No iesniegtā Latvijas Republikas Satversmes 30.panta grozījumu likumprojekta, kas paredz deputāta imunitātes noņemšanu administratīvo sodu gadījumā anotācijas, nerodas pārliecība, ka iesniedzēji būtu rūpīgi izpētījuši un izvērtējuši Latvijas tiesiskas valsts praktisko institūtu stāvokli. Iesniedzēju argumenti vairāk līdzinās liberālajam populismam, nevis nopietnam konstitucionāli tiesiskam izvērtējumam. Atsauce uz starptautiskās organizācijas GRECO, ņemot vērā šīs organizācijas kompetenci, 2015.gada 27.marta ziņojumā izteikto nožēlu par Latvijas it kā bezdarbību šajā jomā, negrozot Saeimas deputātiem 1922.gadā noteikto un kopš tā laika negrozīto imunitāti, neiztur kritiku. Minētajā ziņojumā nav vērtētas Latvijas valsts kostitucionālās iekārtas vēsturiskās attīstības īpatnības. Imunitātes sašaurināšanas atbalstītāji piemin arī Eiropas padomes ģenerālsekretāra Turbjēna Jaglanna 2012.gada vizitē Latvijā abstrakti paustās bažas par Latvijas Saeimas deputātu pārlieku augsto imunitāti.
Starp valstīm, kurās, saskaņā ar Venēcijas komisijas 2014.gada 14.maijā publicēto ziņojumu, pastāv parlamenta deputātu imunitāte uz visu veidu administratīvajiem pārkāpumiem, ir minēta Vācija. Latvijas valdošie politiķi un juristu saimes pārstāvji mēdz atkārtot, ka pēc neatkarības atjaunošanas Latvijas tiesiskā sistēma tiek tuvināta Vācijas sistēmai. Vācijas pamatlikuma 46.pantā Bundestaga deputātu absolūtā imunitāte ir noteikta un negrozīta kopš 1949.gada. Vai tas ir pamats apšaubīt tiesiskas valsts virsprincipa un praktisko institūtu efektīvo pastāvēšanu un darbību Vācijā? Un vai tos pēc būtības var salīdzināt ar Latvijas stāvokli? Jāatgādina, ka Latvijas Satversmes 30.panta spēkā esošā redakcija ir apstiprināta 1997.gadā un tā saprātīga realizācija nodrošina tiesiskas valsts virsprincipa un praktisko institūtu stiprināšanu.
Aleksandrs Maļcevs, tiesību eksperts
