Galvenais visu bēdu iemesls mūsu veselības aizsardzības sistēmā ne tuvu nav naudas trūkums, bet pašas valstī izveidotās veselības aizsardzības struktūras necaurspīdīgums un samudžinātība. Ir jāmaina sistēma. Tad arī budžeta naudas būs pilnīgi pietiekami, un medicīniskie pakalpojumi kļūs ļaudīm pieejami. Sistēmas maiņa – tas nav nemaz tik sarežģīts darbiņš.
Atcerēsimies, ka PSRS bija viens īpašnieks - valsts. Tā nemaksāja nopelnītās algas, bet tiesības saņemt bezmaksas ārstēšanos bija visiem. Laba vai slikta, šī sistēma vismaz bija loģiska. To nevar teikt par mūsdienu Latvijas veselības aizsardzības sistēmu.
Mums visas poliklīnikas, ambulances un dienas stacionāri reģistrēti kā SIA - ar privāto vai municipālo kapitālu. Bet visas slimnīcas - kā SIA ar valsts kapitālu. Bet SIA - tās taču ir komercsabiedrības! Taču pārvaldītas tās tiek kā valsts struktūras. Tas ir principā nepareizi.
Medicīnas darbinieku arodbiedrība pieprasa valdībai palielināt nozarē algas. Draud ar streiku. Taču - slimnīcās darba devējs ir medicīnisko SIA administrācija. Būtu juridiski korekti gan par zemajām algām, gan pārstrādāšanu runāt ar šo slimnīcu administrāciju. Jo tieši tā ir slimnīcas ārstu un pārējā medicīniskā personāla darba devējs. Bet darbinieki nez kāpēc kaut ko pieprasa no ministrijas un valdības, lai arī tām ar šīm lietām nav nekāda sakara.
Jā, Latvijas valsts finansē gan slimnīcas, gan ģimenes ārstus, gan privātas poliklīnikas. Taču - finansē dažādi. Ģimenes ārstu pakalpojumus, tos, kurus jau sen padzina “savā maizē” un piespieda reģistrēt savas SIA vai saimniecisko darbību, valsts apmaksā pilnā apjomā. Poliklīnikas, klīnikas un dienas stacionāri, kuru vairākums ir SIA ar privāto kapitālu, saņem naudu no budžeta vien par daļu pakalpojumu, kurus veic ārsti speciālisti valsts kvotu ietvaros. Viņi izdzīvo ar maksas pakalpojumiem. Dažas manipulācijas (procedūras, darbus, izmeklējumus, operācijas) valsts vispār neapmaksā. Piemēram, vēnu operācijas ( bet tāda operācija vienai kājai maksā 600-750 eiro).
