Šopavasar traģiski aprāvusies vismaz trīs mazuļu, kas uz pavisam neilgu laiku palikuši nepieskatīti, dzīve. Pusotras nedēļas laikā piemājas dīķos noslīkusi četrus gadus veca meitenīte un divi vien divus gadus veci puisēni.
Mediķi vairs nespēja glābt
Viena no nelaimēm notika 3. aprīlī Rīgas reģiona Babītē, kur meitene ar velosipēdu vizinājusies ap dīķi un uz mirkli palikusi bez vecāku uzraudzības. Kad meitenes tēvs pamanījis, ka bērna pie dīķa vairs nav, viņš sācis meklēšanu. Pēc neilga brīža viņš meiteni atradis dīķī zem ūdens, tur atradās arī viņas velosipēds – visticamāk, meitene piebraukusi pārāk tuvu krastam, nav spējusi savaldīt braucamrīku un ieslīdējusi ūdenstilpē. Gaidot neatliekamās medicīniskās palīdzības ierašanos, tēvs bija mēģinājis bērnu atdzīvināt, šīs darbības turpināja arī atbraukušie mediķi, taču reanimēt noslīkušo neizdevās, jo ķermenis pārāk ilgi bija atradies zem ūdens.
Tāpat 5. aprīļa pievakarē mediķiem vairs nebija izredžu izglābt Liepājas pusē Grobiņas pagastā kādas lauku viensētas dīķī iekritušā divgadnieka dzīvību. Pēc nelaimes vietā strādājušo mediķu sniegtās informācijas, bērns bija izgājis no mājas viens un, kad pamanīta viņa prombūtne, sākta meklēšana, kas ilgusi gandrīz stundu. Mazulis noslīcis dīķī. Policija skaidro, kāpēc nelaime notikusi, ja tuvumā atradusies gan mazuļa māte, gan vecākie brāļi. Savukārt 27. marta pēcpusdienā divgadīgs puisēns noslīka dīķī Jelgavas novada Valgundes pagastā. Mediķi pusotras stundas cīnījās par zēna dzīvību, taču pūles bija veltas.
Izaudzināti 12 pašu bērni
»VZ« nedēļu pēc nelaimes devās uz Valgundi, lai noskaidrotu, kāpēc tāda traģēdija notika un kas vainojams notikušajā. Ģimene, kuru piemeklēja nelaime, mīt vienā no privātmājām gandrīz pašā ciema centrā. Teritoriju ieskauj koki, tā ir plaša, rūpīgi sakopta. Netālu no dzīvojamās mājas atrodas arī dažas saimniecības ēkas, pagalmā stāv vairāki auto. Mazajam zēnam liktenīgais dīķis uzreiz nav nemaz pamanāms – tas noslēpies aiz palīgēkām, krūmiem un pērnās zāles. Vietējie par nelaimi izsaka vien nožēlu, par ģimeni saka tikai labus vārdus un smagi nopūšas: «Tas ir nelaimes gadījums, kur vainīgais nav jāmeklē. Ģimene ļoti labi un atbildīgi rūpējas par bērniem.»
Pie dīķa, kura krastā nolikti ziedi un svecītes, tiekamies ar noslīkušā divarpus gadus vecā Tomiņa vectēvu Juri. Vīrietis skumji veras tumšajā un dziļajā dīķa ūdenī, šogad ūdens līmenis esot visai augsts. «Ar sievu esam izaudzinājuši 12 bērnus – septiņus dēlus un piecas meitas, vecākajam ir 34, jaunākajam – 17 gadi, mums ir... bija pieci mazbērni, kurus bieži atved pie mums un atstāj pieskatīšanai. Visi mūsu bērni te izauguši, bet par tādu nelaimi nekad mūžā nevarēju iedomāties,» saka Juris. Vīrietis atklāj, ka vecā māja, kad ģimenē vēl bija tikai četri bērni, no kolhoza nopirkta 1987. gadā. «Es nekad dīķi neesmu racis tieši tādēļ, lai nenotiktu nelaime. Šis dīķis jau te bija, un mēs pat nezinām, kādam nolūkam tas radīts. Dīķis atrodas uz kaimiņa zemes, piecus metrus no manas teritorijas robežas. Te viss apkārt ir aizaudzis, vasarās pavisam, te neviens vispār nenāk, agrāk ap dīķi auga lieli vītoli, bet kaimiņi tos nesen nozāģēja.» Dīķa krastā vēl redzami daudzi resni celmi. Tā kā dīķis atrodas aiz saimniecības ēkām, tas gluži vienkārši esot piemirsts. Kad Jura vecākie bērni bijuši pusaudži un pats vēl jaunāks, reizēm nākuši ziemās uz biezā dīķa ledus slidot, taču pēdējos gados ūdenstilpe stāvējusi pamesta. Arī paši kaimiņi, kuru māja no dīķa atrodas vēl tālāk, to nav izmantojuši, pat izrakuši citu – mājai tuvāk. Juris ieminas, ka prātojis iežogot savu teritoriju, taču tā ir liela – vairāk nekā hektāru plaša, tāpēc līdzekļu nepieciešams vairāk, nekā ir mājas vērtība.
Nelaimes nejaušas sagadīšanās
dēļ
Nelaimīgajā dienā mājās bijusi Jura sieva, no skolas pārnācis jaunākais – 17 gadus vecais dēls, vecmāmiņas uzraudzībā bija atstāti divi mazdēli – Toms un viņa trīsgadīgais brālēns. «Visi bija pagalmā, turpat mājas priekšā. Sieva cepa pīrādziņus, uz brīdi iegāja mājā. Tā sagadījās, ka pie dēla atnāca draugs. Tas bija moments, varbūt viņš pagrieza muguru. Kad viens mazais ieskrēja iekšā, oma prasīja: «Dāvīti, kur ir Tomiņš?» «Ūdenī.»» Vecmāmiņa divas reizes apskrējusi apkārt dīķim, taču zēnu nav redzējusi. Jura dēls nekavējoties meties dīķa ūdenī, ieniris un izvilcis māsas dēlu. «Laikam jau tās liktenīgās piecas minūtes bija pagājušas... Bērnam tas ir ļoti daudz,» skumji nosaka vectēvs. Apmēram desmit metrus no dīķa, vietā, kur mediķi centās, bet nespēja izglābt Tomiņa dzīvību, arvien deg sveces. Līdz bēru dienai ik nakti tuvinieki ar svecēm izgaismojuši visu nelielo taciņu.
Juris teic, ka todien bijušas vairākas liktenīgas sagadīšanās, jo parasti pēcpusdienās mājās ir vairāk cilvēku un mazie no acīm netiek izlaisti ne uz mirkli. Vecāku mājās arvien dzīvojot četri bērni, bet todien bija tikai viens no dēliem. «Meita, kas šogad beigs vidusskolu, aizbrauca uz Jūrmalu, dēlam, kas beidza koledžu, bija svarīgas darīšanas, vēl viens aizbrauca pie ārsta. Es pats biju komandējumā Rēzeknē,» stāsta Juris. Latgalē Juris strādājis piecus mēnešus, mājup braucis tikai brīvdienās, un nedēļa, kad notika nelaime, bija pēdējā, kas jāpavada Rēzeknē. «Un es tik ļoti negribēju braukt, domāju izlaist, palikt mājās un braukt pēc tam, bet tomēr aizbraucu uz Rēzekni ar domu, ka negribu braukt. Iepriekš man tādas sajūtas nebija. Saka jau, ka cilvēkam ir kaut kāda intuīcija, bet nekad jau nevar zināt, kāpēc tādas sajūtas un kas varētu notikt. Tikai pēc tam saproti tās sakritības,» teic Juris. Viņš piemin, ka arī sieva, lai arī vēl ir jauna – tikai 53 gadi, jau kādu laiku bieži teikusi, ka viņai mazbērnu pieskatīšana ir par grūtu. «Viņa nenojauta neko un nedomāja, ka varētu notikt nelaime, bet viņai vienkārši bija dīvainas sajūtas. Tā jau mūslaikos ir – vecvecākiem jāaudzina savu bērnu bērni, jo viņiem jāstrādā, jārūpējas par maizīti. Kaut gan mani pašu arī audzināja vecāmāte, jo vecāki bija aizņemti darbā,» saka Juris.
Draiskākais no visiem
Ģimenei grūti samierināties ar zaudējumu, zēna mamma smagi pārdzīvo notikušo, viņa savu vienīgo dēliņu uzticējusi savai mammai, jo pati strādā un dzīvo Rīgā. Mazais Tomiņš dzimis Anglijā, kur tūlīt pēc vidusskolas beigšanas jaunā meitene devusies pastrādāt un satikusi puisi no Smiltenes. Juris teic, ka znots esot ļoti labs, taču jaunajiem nav saderējuši raksturi un katrs aizgājis uz savu pusi. «Tētis ļoti mīlēja puisēnu. Cik vien varēja, pēc darba atbrauca uz pusstundiņu, stundiņu, vienmēr ko atveda. Puika, pavisam mazs vēl, bet vienmēr rūpīgi glabāja to, ko tētis bija atvedis,» atmiņās dalās vectēvs. Tomiņš bijis viskustīgākais un ņiprākais no visiem bērniem. «Viņš bija kā ūdenszāle, citi tādi mierīgāki.» Vectēvs gan neesot ievērojis, ka zēnam būtu bijusi interese par dīķi, jo viņš tur nekad nav vests, ūdens gan viņam paticis – pērnvasar abi ar brālēnu bez mitas plunčājušies pagalmā noliktajā bērnu baseinā. Juris norāda, ka zēns savā uzvedībā bijis neprognozējams: «Ienāca kas galvā, un skrēja. Otra vecmamma vispār nevarēja puiku novaldīt, viņa vēl slima, puika nedēļu tur padzīvoja, un vedām atpakaļ. No viņa acu nevarēja novērst,» apzinās Juris, taču nu vairs nekas nav maināms. Tagad Juris vienojies ar kaimiņu, ka nelaimīgo dīķi pilnībā iežogos. «Man mazbērni vēl augs, negribu, lai kļūda atkārtotos,» saka Juris. Tagad esot jātiek pāri lielajām sāpēm un zaudējumam. «Mēs kopā visu pārdzīvosim, naida nav nevienam, dzīve ir dzīve, jādzīvo tālāk.