Nežēlīga un prātam neaptverama slepkavība februāra nogalē pastrādāta Ikšķiles apkārtnē. Par varmāku upuri kļuvis vietējais mikrouzņēmējs, SIA «Jumteks» īpašnieks Ainārs Melderis.
Aizbrauca steigā, neko nepasakot
Firma «Jumteks» dibināta vien pērn janvārī, kā darbības veidi minēti dzīvojamo un nedzīvojamo ēku būvniecība, kā arī citur nekvalificēta inženierbūvniecība. Vietējie Aināru pazina kā jumiķi. Viņa darba stāžs šajā amatā bija vairāk nekā 20 gadi. Visticamāk, slepkavība saistīta ar vīrieša uzņēmējdarbību, proti, viņš neesot pietiekami samaksājis strādniekiem, un tie ar viņu izrēķinājušies. Saistībā ar smagā nozieguma izdarīšanu policija aizturējusi trīs Ikšķiles novada iedzīvotājus, kas saskaņā ar policijas sniegto informāciju bijuši nogalinātā vīrieša paziņas. »VZ« rīcībā esošā neoficiālā informācija liecina, ka tie ir 32 gadus vecais Aleksejs, 23 gadus vecais Arturs un 17 gadus vecais Andris. Abi vecākie pašlaik ir apcietinājumā, jaunākais palaists brīvībā.
Viss sācies 26. februārī, kad 41 gadu vecais uzņēmējs pie savas dzīvesvietas Celmu ielā iekāpa savā automašīnā «Audi A4» un aizbrauca, bet mājās tā arī neatgriezās. Todien vēl pulksten 14.37 fiksēta Aināra pēdējā telefonsaruna, bet pēc tam viņa mobilais tālrunis nav vairs bijis sazvanāms. Tuvinieki policijai par vīrieša pazušanu gan ziņoja tikai 5. martā. No sākuma mežā starp Ikšķili un Tīnūžiem tika atrasts sadedzināts Aināra «Audi A4», bet, noskaidrojot un aizturot iespējamās vainīgās personas, policijai izdevās uzzināt arī nogalinātā atrašanās vietu. Slēpjot nozieguma pēdas, slepkavas vīrieša ķermeni bija ielikuši melnā maisā, piesējuši tam akmeni un nogremdējuši vienā no apkārtnes ūdenstilpēm. «Tas ir briesmīgi dēlu zaudēt,» saskumis par kaimiņa Harija nelaimi, kas zaudējis dēlu, ir pensionārs Viktors. «Aināra tēvs man tikai teica, ka todien dēlam kāds piezvanīja un viņš steigā aizbrauca, pat instrumentus, ar kuriem pie mājas remontēja mašīnu, nenolika vietā. No sākuma vecāki īpaši neuztraucās, jo Ainārs vēl jauns puisis, vai mazums – pie draugiem vai meitās aizgājis. Vai tad jaunie saka, kurp aiziet? Par Aināru neko sliktu nevaru teikt, vakaros parasti bija mājās, nekādas sievietes mājās neveda un arī ar dzeršanu neaizrāvās, godīgi sakot, pat netiku viņu piedzērušos redzējis.»
Strādnieki sūdzas par nemaksāšanu
Savukārt kāda pensionāre, runājot par Aināru, neapmierināti saka, ka «viņš nebija nekāda pozitīvā personība». «Ainārs bija nepatīkams tips, viņš bija slikts tēls, man nepatika, ka viņš saistījās ar manu dēlu. Mēs baidījāmies no viņa. Acīmredzot pats uzprasījās, viņš bija ļoti agresīvs. Saprotu, ka tā izrēķināšanās bija naudas dēļ. Ainārs nebija maksātājs, es jau reiz viņam teicu, ka pieci lati dienā – tā jau nav alga,» situāciju vērtē pensionāre. To, ka Ainārs mēdzis būt negodprātīgs pret saviem palīgiem, Ikšķilē apliecina ne viens vien. Arī internetā atrodama sūdzība, kur lietotājs DevilDriver pērn oktobrī publiskojis savu sāpi par sadarbību ar minēto uzņēmēju, proti, jumiķis viņam par darbu palicis parādā 100 latus. «Ainārs ir meistars labs un ļoti zinošs, bet, pirms iet strādāt pie viņa, iesaku izlasīt šo. Augustā neoficiāli (darba līguma nebija) aizgāju pastrādāt uz jumtiem, godīgi pateicu, ka esmu bez zināšanām šajā jomā. Nedēļa, ko nostrādāju, maigi sakot, bija murgs. Strādāju kā palīgs. Takse bija 15 lati dienā,» stāsta bijušais darbinieks. Palīgam bijis jāpadara ne vien tiešie pienākumi, montējot jumta konstrukcijas, bet jāpadod Aināram mērlente, zīmulis, celtniecības materiāli. «Bija dienas, kad lielāko laika daļu pavadīju, padodot materiālus, vakarā, protams, sekoja bļāvieni – kāpēc nekas nav izdarīts pie spāru konstrukcijas,» sūdzas DevilDriver. Beigās Ainārs palicis darbiniekam parādā 100 latus. «Cits viņam manā vietā būtu sen pa muti sametis, es kā mierīga personība piecietu,» teic vīrietis.
Kādi rēķini bija kārtojami slepkavnieku trijotnei ar Aināru, skaidro policija, savukārt Aināra bērnības draugs un kaimiņš Normunds teic: «Es jau sen teicu, ka viņš strādāja ne ar tiem, ko vajag, ņēma lēto darbaspēku.» Trijotnei tuvējā apkārtnē ir slikta slava, taču neviens pat ļaunākajos murgos nespēja iedomāties, ka viņi spēj pastrādāt tik zvērīgu noziegumu. «Tas ir baisi, kas ar Aināru ir darīts, to iedomājoties vien, raudāt gribas,» draugs Normunds ir šokēts par notikušo. Noziedznieku guvums bija upura mobilais telefons – padārgs «Samsung» modelis, maks ar nezināmu naudas summu, mašīnas un mājas atslēgas, dokumenti.
Sacirta, jo nelīda bagāžniekā
Normunds zina stāstīt, ka vienu no trijotnes – Arturu – jumiķis pazinis, jo viņa tēvs pie uzņēmēja strādājis. Arī Arturs iepriekš strādājis pie Aināra, bet pēdējā objektā darbam algoti arī abi Artura draugi – Andris un Aleksejs. «Tie laikam izdomāja, ka par maz samaksāts. Policija neko tuviniekiem nestāsta, taču paši esam mazliet noskaidrojuši, kā viss varētu būt noticis. Iespējams, ka jaunākais puisis slepkavībā nav piedalījies, vien palīdzējis slēpt nozieguma pēdas, tāpēc nav apcietinājumā. Cik saprotu, viņi sarunāja tikšanos ar Aināru, uz kuru viņš aizbrauca. Varmākas iekāpa mašīnā, pēc tam sāka Aināru žņaugt no aizmugures. Ainārs bija spēcīgs, viņu nevarēja tik viegli nolikt, tāpēc viņi ķērušies pie citām metodēm,» iespējamo notikumu gaitu modelē Normunds. Ainārs nežēlīgi sists un spārdīts, viņam bija salauztas ribas, nozilināts viss ķermenis. Taču visnežēlīgākais noticis pēc tam – vīrieša ķermenis burtiski saskaldīts, ar cirvi nocērtot rokas, kājas un galvu. «Tas esot darīts, jo viņš neesot līdis mašīnas bagāžniekā. Ainārs bija ļoti gara auguma. Domāju, ka viņi to visu bija plānojuši, ja jau līdzi bija cirvis, Ainārs tā vienkārši cirvi līdzi mašīnā nevadāja,» nosaka Normunds. Iespējams, vīrietis vēl dzīvs spīdzināts un vajāts pa mežu, kur vēlāk atrasts sadegušais auto. Normunds »VZ« rāda, kur vismaz pārsimt metru rādiusā atradis dažādas drauga mantas – mammas adītos cimdus un cepuri, Aināra darba cimdus.
Varmākas ne vien sacirtuši Aināru, bet ar cirvi dusmās no visa spēka skaldījusi arī automašīnu – uz sadegušā vraka redzami desmitiem cirtienu. Normunds teic, ka viņi mēģinājuši izdzēst arī auto šasijas numurus, lai mašīnu neatpazītu, taču tas nav izdevies. Meža ielokā, kur vēlāk auto sadedzināts, mētājas lielākas un sīkākas mašīnas atlūzas, ieskaitot reliņus, kas burtiski nocirsti no jumta, tāpat ar cirvi izsisti logi, nocirstas durvis. «Viņi vienkārši ir ārdījušies, mašīnu sitot un dauzot,» secina Normunds. Vai līdz brīdim, kad izlemts auto nodedzināt, mirušais Ainārs vēl atradies bagāžniekā, ietīts maisā, un vēlāk aiznests uz karjeru pāris kilometru attālumā un noslīcināts vai arī jau iepriekš aizvests turp un izmests, skaidrības nav. Savukārt mašīna, lai būtu iznīcināta līdz nepazīšanai un labāk degtu, piebāzta ar riepām, tās saliktas arī tai apkārt.
Iespējams, noziegums tik ātri nebūtu atklāts, ja vien, kā saka Normunds, marodieri – metāla zagļi – sadegušo auto vraku no meža nebūtu izvilkuši ceļmalā. «Zagļi no sadegušās mašīnas bija paņēmuši sakusušo motoru, diskus. Tikai par dīvaino atradumu viņi nebija iedomājušies nevienam ziņot,» teic Normunds. Brāļa «Audi» atrada māsa, kas kopā ar draudzeni intensīvi meklējušas Aināru, apbraukājot apkārtni un aptaujājot cilvēkus. Iebraucot meža ceļā, kas ved uz kādu fermu, sieviešu uzmanību piesaistījis grāvmalā pamests auto vraks. «Viņas sāka pētīt apkārtni un atrada Aināra cepuri. Viņas atveda šurp vecākus. Mamma saka: «Es viņam to cepuri adīju»,» šajā brīdī Normunda balss aizlūst un viņš sāk raudāt. «Tēvs nekādi nevarēja samierināties, viņš neticēja, ka tā ir dēla mašīna.»
Drīz vien atradies arī liecinieks, kas atcerējies, ka pie tobrīd vēl veselā tumši pelēkā «Audi» stāvējis Arturs un vēl divi vīrieši. Tad arī sākta varmāku meklēšana. Atklājies, ka Arturs jau nedēļu, kas sakrita ar Aināra pazušanas laiku, nav bijis mājās. Tiesa, Ogres policija bijusi visai kūtra nozieguma izmeklēšanā. «Saprotot, ka Ainārs ir miris, es pats trīs dienas nonstopā meklēju viņu šajā mežā,» atceras Normunds. Aināra māsa un draugs centušies sadzīt arī noziedznieku pēdas un skaidrot, kas īsti noticis, pašu spēkiem, un tikai tad, kad par situāciju paziņots Rīgas priekšniekiem, policisti sarosījušies un noziedznieki notverti, atrasts arī līķis.
Aizturētie – «narkomānu trijotne»
«Tāds nu Ainārs bija, ātri aizsvilās, bet, kad mamma bija blakus: «Mammucīt, mammucīt!» Vienmēr brīnījos, cilvēkam 40, bet tā runā,» atceras Normunds. Pēdējā laika bērnības draugi gan tikušies mazāk. «Arī bērnībā mēs bijām draugi tikai vasarās, jo Ainārs ar vecākiem dzīvoja Rīgā, tur arī skolā gāja, vēlāk tikai te uz pastāvīgu dzīvi pārcēlās.» Normunds apstiprina »VZ« iepriekš vietējo stāstīto, ka jaunībā Ainārs pāris gadus pavadījis cietumā par zādzību. «Tur bija kaut kas saistībā ar dzīvokļiem, tās visas nebūšanas ar Rīgas kompāniju saistītas. Pēc tam nekas tāds vairs nav bijis,» saka Normunds.
Savukārt par varmākām informācija ir visai skopa. Vietējie trijotni raksturo kā «narkomānus no Ikšķiles un Tīnūžiem». Visi trīs allaž turējušies kopā. «Artura ģimene ir bēdu ieleja, patēvam un mātei tikai alkohols prātā, Arturs ar viņiem kopā glāzīti cilāja, vēl nepilngadīgs būdams. Artura īstais tēvs bija narkomāns, pirms daudziem gadiem pārdozēja un nomira,» zina stāstīt vietējie. Puisis pērn, būdams alkohola reibumā, ar gāzes pistoli draudējis kāda Ikšķiles veikala apsargam, viņu izdevies nomierināt vien policijas darbiniekiem. Arturs esot arī viens no vietējiem «spaisa» dīleriem. Savukārt par Alekseju jeb Ļohu runā, ka viņam šī neesot pirmā slepkavība, viņš pirms pāris gadiem pie laivu piestātnes esot «palīdzējis noslīkt» kādam 27 gadus vecam vīrietim, bez tam Aleksejs esot nodedzinājis savu māju. Andris, šķiet, ir pozitīvākais no trijotnes – nāk no labas ģimenes, mācās, tāpat kā tēvs aizraujas ar motosportu. Interesanti, ka viņa saistība ar noziegumu atklājās tādēļ, ka traģēdijas vietā, iemests koka zarā, atradās viņa motocimds.
