Skandalozi: VAKARA ZIŅAS: Urbix - no "metālista" līdz sektantam Komentēt
 
Skandalozi

VAKARA ZIŅAS: Urbix - no "metālista" līdz sektantam

 
f64
Pirmais «Huskvarn» sastāvs (no kreisās): Ivars Talcis jeb Šerifs, Normunds Štefenhagens (tolaik vēl Orļonoks) jeb Urbix, Kaspars Žers jeb Longs, Māris Balcers un Edgars Ķauķis jeb Melnais. Šie vīri ir vesela smagās mūzikas paaudze, viņiem darbību beidzot, daudzu dzīvē beigsies ēra vai pat laikmets. / privāts arhīvs
Pirms pāris gadiem, uzstājoties festivālā «Klang!», Normunda forma nebūt nebija tā elegantākā – to var redzēt ar neapbruņotu aci... / f64
Kad Urbix komanda sāka savu karjeru, tās zīmols bija «Husquarna» motorzāģis, arī grupas nosaukums bija tāds pats. Vēlāk tas transformējās, taču zāģis grupas šovos vienmēr ir bijis. / f64
 
VAKARA ZIŅAS: Urbix - no "metālista" līdz sektantam
1 / 4 Bildes 
 
 

Akurāt pēc mēneša, 13. martā jeb «melnajā piektdienā», turklāt klubā «Melnā piektdiena», punktu savām ceturtdaļgadsimtu ilgajām gaitām liks latvju «thrash metal» pionieri, grupa «Huskvarn» ar tās līderi Urbix priekšgalā. Kas tikai viss šajos 25 gados ir piedzīvots, šķiet, pagājusi vesela ēra, kuras laikā mainījusies ne tikai mūzika, bet arī paši tās radītāji!

Akurāt pēc mēneša, 13. martā jeb «melnajā piektdienā», turklāt klubā «Melnā piektdiena», punktu savām ceturtdaļgadsimtu ilgajām gaitām liks latvju «thrash metal» pionieri, grupa «Huskvarn» ar tās līderi Urbix priekšgalā. Kas tikai viss šajos 25 gados ir piedzīvots, šķiet, pagājusi vesela ēra, kuras laikā mainījusies ne tikai mūzika, bet arī paši tās radītāji!

Pavisam nesen Latvijas smagās mūzikas cienītājus kā zibens spēriens no nelabām debesīm sasniedza ziņa, ka skandalozā grupa «Huskvarn» savu 25 gadu pastāvēšanas jubileju svinēs, rīkojot atvadu koncerttūri «End Of The Road». Apvienojoties mūziķiem no dažādiem grupas pastāvēšanas laika periodiem, tūrē «Zāģēt pa īstam» jeb labāko dziesmu kopsavilkumā grupa plānojusi paviesoties Cēsīs (28. februārī), ar nelielu koncertiņu arī dzimtajā Jelgavā (5. martā), tad – Liepājā (6. martā) un Rīgā (13. martā). Tas arī būs finišs.

Par grupas vokālista Normunda Štefenhagena (44) jeb Urbix pēdējā laika dzīves aktualitātēm baumu līmenī dzirdēts daudz, taču labāk vienreiz visu noskaidrot no paša. Jau uz »VZ« jautājumu, kāda ir Urbix attieksme pret «metālistu» tik iecienīto 13. datumu, skan pārsteidzoša atklāsme: «Ņemot vērā to, ka pretendēju uz garīgo attīrīšanos un ticībām, man liekas, ka nav labi spēlēties ar šādiem datumiem. Patiesībā es tikai tagad esmu sapratis, ka «metāls» tiešām ir skaļa, trokšņaina un destruktīva mūzika, – tagad varu teikt, ka tā ir absolūta taisnība. Ja par karmiskajām lietām, – nav labi sev uz jakām likt virsū trīs sešniekus un tamlīdzīgi, taču katram cilvēkam savs ceļš ejams. Iespējams, ka iepriekšējā dzīvē katrs pats to ir sev izvēlējies. Katrs caur kaut ko attīstās: kāds ar līšanu deputātos, kāds ar līšanu miskastē, bet cits – caur 13. datumu un piektdienu (smejas),» tā Urbix. Labi, ejam tālāk.

– Parasti visi uz tik nozīmīgām jubilejām kā grupas 25 gadu pastāvēšana tam par godu rīko tūres vai vismaz lielkoncertus, kā arī izdod labāko dziesmu izlases, bet tu rīko atvadas...

– Jā, ceturtdaļgadsimts... Mēs sapratām, ka tas būtu godīgs parādu atmaksas brīdis gan «Huskvarn» dalībniekiem, kuri, cita starpā, šo 25 gadu laikā ir bijuši 25 cilvēki, gan publikai, kas ir augusi līdz ar mums, pārdzīvojusi un izdzīvojusi visu šo laiku. Jā, varbūt nerealizējām visu to, ko bijām iecerējuši, bija sapņi, kaut kas nesanāca. Bet kaut kas arī sanāca! Lai tas viss absorbētos, ir jābūt kādam vienam konkrētam formātam – vai nu tas ir «the best», vai arī, ja jūti, ka tālāk nekā nebūs, jāver tā bode ciet, bet cepure jāpaceļ ar godu. Paldies mūsu džekiem un paldies cilvēkiem, kas dzīvoja mums līdzi!

– Pēdējos gadus gan «Huskvarn» tāpat nīkuļoja. Kas bija tas pēdējais punkts, kas tev lika pieņemt lēmumu beigt šo projektu, nevis atkal un atkal atjaunoties un sākt visu no gala?

– Nezinu, kā ir citās pasaules malās, bet pie mums, Latvijā, roka ansambļiem fatāli neveicas. Skaties, kaut vai «Līvi» – tur taču lielākā daļa jau ir kapos! Savukārt mums cita bēda – ceļotāji. Kā 1992. gadā toreizējais bundzinieks Māris Balcers aizsāka šo braukāšanas sērgu, uz laiku dodoties strādāt uz Vāciju, tā tas turpinājās visus šos gadus. Iesākas kāds posms, sāc rakstīt albumu, tad kāds mūziķis iztrūkst, ņem vietā citu, un sākas rotācija. Beigās šī rotācija rezultējas ar to, ka domubiedri jau ir tavu bērnu vecumā. Es to saku nedaudz pārspīlēti, taču manā gadījumā jau bija tā, ka ar pēdējiem dalībniekiem vairs nesapratu to mūziku, ko mēs ražojam, es tikai sapratu, ka tas vairs nav «Huskvarn». Turklāt arī cilvēciskais faktors: viņiem esmu vecs ērms ar savām jocībām, bet man viņi ir jauni zēni ar saviem piņģerotiem. Tā nu nolēmām, ka visforšākais būtu raut stopkrānu, – viņi savā enerģijā iet tālāk, izveidojot jaunu grupu [«Chaosact»], bet «Huskvarn» liek punktu.

– Pastāsti, ko tagad dara bijušie «husvarnieši»!

– Kādreizējais bundzinieks Māris Balcers strādā «Adidas grupā», tirgo labas kvalitātes sporta apģērbu. Viņa hobijs ir skriešana, taču pēc pirmā mēģinājuma Mārim vienalga sāpēja rokas un kājas – ilgi nebija bungojis, bet tagad jau forma ir OK. Kaspars Žers ir jūsu kolēģis, jau ilgus gadus strādā «Dienas medijos» par datorsalicēju. Edgars Ķauķis jeb Melnais no mums laikam ir vienīgais patiesais muzikants – viņam ir studija, spēlē kopā ar Gvido Lingu un kā viesmūziķis piedalās arī citos projektos. Ivars Talcis jeb Šerifs strādā Spānijā par tālbraucēju. Jānis Levits jeb Lefča darbojas «Rock Distribution» – studija, skatuve, koncertu aprīkošana. Uģis Jaunslavietis vienīgais no mums ir mūzikā akadēmiski izglītots, ar diplomu – viņš ir klavieru skaņotājs konservatorijā. Ģirts Jansons Jelgavā izveidojis savu studiju, viņam ir projekti «Chaosact» un «NightTales», bet pēc profesijas viņš ir mērnieks.

– Un ko pats? Cik saprotu, tava firma SIA «Urbix» ir paplašinājusies, nu tev ir savi padotie un pats ar galdniecības darbiem laikam nemaz nenodarbojies?

– Mēs attīstījām uzņēmumu no viena līdz trim cilvēkiem līdz apjomam, kad jau strādā vairāk. Esam neliels kokapstrādes uzņēmums ar labu pieredzi un milzīgiem plāniem (smejas). Nodarbojamies ar kokgriešanu, es gan vairāk mēģinu dizainēt un konsultēt, tikties ar klientiem, pašam reāli strādāt ar koku tagad sanāk reti, taču aktīvajos periodos dažkārt džekiem pieslēdzos. Vecrīgā aprīkojam bārus, mūsu pamatdarbs ir letes, galdi, krēsli. Tad vēl arī durvis, bīdāmie skapji un citas mēbeles – Latvijā galdniekiem nākas būt plaša profila speciālistiem. Mēs esam četri, taču saiknē ar dažādiem mikrouzņēmējiem. Tā ir ērtāk.

– Vai tev mūzikas nepietrūks?

– Es domāju turpināt nodarboties ar mūziku, tikai citādās izpausmēs. Pēdējos gados manu prātu nodarbina garīgā attīstība un mani ļoti saista un interesē citu tautu folkmūzika. Man liekas baigi interesanti pamēģināt ar savu «metālista» pieredzi pakombinēt šāda veida mūziku. Un otrs – ar bundzinieku Juri Šenbergu turpināsim grupas «Caurvējš» projektu, kas būs latviešu roka zelta fonda atspēlēšana mūsu interpretācijā. Iespējams, tas ir drusku «opīgi», taču mums patīk tā laika mūzika – «Līvi», «Monro», «Pērkons», «Satellites», jā, arī «Huskvarn» – tas viss ir baigi forši!

– Par garīgām vērtībām runājot – pazīstami čaļi no Jelgavas stāsta, ka Urbix esot iestājies sektā...

– ...un viņiem ir taisnība! Ja man to pirms kādiem trim vai četriem gadiem teiktu, neticētu, jo mana nostāja šādos jautājumos bija noteikti negatīva. Tas ir saistīts ar jogu. Tā tiešām ir sekta – vingrošana, prāta attīstīšana, mūžīgā sevis izzināšana. Jogas izcelsme ir Indijā, tā ir pasaulīga lieta, bet manā gadījumā – eju uz vingrošanu, kur mums ir skolotājs, kas rāda šos vingrojumus. Tur ir savdabīgi rituāli, piemēram, pilnmēness rituāli, kad cilvēki sēž un mēģina meditēt, lūgties, ziedot. Tas viss ir baigi interesanti, tā ir pavisam cita veida publika – cilvēki, kas ir no daudz kā atteikušies. Arī no «metālistiem» tik ierastām lietām kā smēķēšana un alkohols. Arī dzīves kvalitāšu uztvere ir pavisam cita. Jo būsim godīgi – mūsu dzīvē daudz kas ir lieks un daudz kā par daudz. Es gan vēl drusku grēkoju, piemēram, gaļiņu tomēr drusku vēl ieēdu, bet tur augstākā pilotāža ir veģetārieši, praktiski vegāni, dievbijīgi cilvēki. Interesanti, ka arī tās dievības ir vairākas, taču netiek noliegta neviena no tām. Ir vairākas teorijas par pārdzimšanām un daudzajām dzīvēm, taču tas ir garš un ļoti interesants stāsts.

– Vai saistībā ar šo jogas kustību nometi svaru? Atceros, ka pērn rokfestivālā «Klang!» visi uz tevi skatījās ar atvērtu muti – eu, vai tas tiešām ir Urbix?!

– Nometu 30 kilogramus. Mans svars tagad vidēji ir 87 kilogrami, taču tagad es pa vakariem mazliet grēkoju – pēc «Huskvarn» mēģinājumiem nu drausmīgi gribas ēst, nevaru noturēties! Mans svars tolaik jau tuvojās 120 kilogramiem, gada laikā nometu. Pirmais – atteicos no alkohola. Man bija unikāli labs gadījums. Pie radiniekiem jau zināmā kondīcijā sievai pateicu, ko par viņu domāju – riktīgi izkratīju sirdi. Viņa arī. Un tad bija tā – vai nu mēs šķiramies, vai Normunds kādu brīdi pasaka grādīgajiem «nē». Arī radinieki man draudzīgi ieteica – Norča, kādu mēnesīti jau nu varētu tā kā bez šā visa iztikt! Es viņiem saku – ko, mēnesi?! Vecīt, ej d***t, labākajā gadījumā nedēļu! Pagāja pirmā nedēļa, otrā, mēnesis, un jau pēc pirmajiem trīs mēnešiem pazuda pieci kilogrami. Neko speciāli nedarot, turpinot dzīvot tāpat kā līdz šim, tikai nelietojot alkoholu! Tā ir mazā ābece – atmetiet dzert, un sāksiet zaudēt svaru, jo tajā ir cukuri un citas vielas. Automātiski mainās ēšanas paradumi un vēlmes pēc konkrēta uztura, jo, kad iedzer, ēd neregulāri, turklāt, atvainojos, visādus sūdus. Skaidrā sāc kļūt izvēlīgāks un arī uzmanīgāks: ēd tikai tik, cik tev vajag, atmet dažādus našķus, turklāt maksimāli mēģini ēst veselīgus produktus – augļus, dārzeņus utt. Notiek baigi interesantās pārmaiņas. Turklāt pēc pusgada tev arī galvā kaut kas sāk mainīties. Attiecībās ar cilvēkiem kļūsti atklātāks un godīgāks. Sākotnēji darbā gan var ar nerviem sabrukt, jo ir grūti koncentrēties, vairs nevari tā slīdēt un kaut ko piemelot. Taču daudz labāk saproti, ko tu vari un ko vairs nevari. Es domāju, ka man tas viss nāk tikai par labu.

– Kāds pašlaik ir tavs ģimeniskais statuss?

– Man ir 44 gadi, sieva Dita un divi bērni. Dēlam Artūram ir 12, meitai Annai Patrīcijai būs 15. Meita mēģina kaut ko darīt modes jomā, vingro un tīri labi dzied, taču laikam dziedāšana nav viņas joma. Viņa gan vēl sevi tikai meklē, meitai labi strādā galva, arī matemātikas jomā, kas man patīk. Bet puika ir zvērināts futbolists. Iesākumā mēģinājām viņu palaist karatē – bija OK, bet tad es viņu kaut kā «saindēju» ar futbolu. Viņš ir vārtsargs, viņam tas ļoti patīk. Pie kluba «Jelgava» ir futbola akadēmija, tur viss notiek nopietni – četrreiz nedēļā kārtīgi treniņi. Jau sāku bažīties par viņa veselības stāvokli, par to brīdināja arī ārsts, jo ir baigā slodze. Turklāt viņš vēl nāk spēlēt ar mums, vecajiem. Jā, es piemirsu pateikt – sākām ar večiem spēlēt futbolu! Sapulcējamies tādi trīsdesmitgadnieki, četrdesmitgadnieki ar saviem bērniem un tad maucam līdz nāvei! Sports ir teicama alternatīva alkoholam: nekad nevarēju iedomāties, ka pēc sportošanā iegūtā patīkamā fiziskā noguruma tik labi strādā galva! Un nākamajā dienā tik labi jūties – pretēji jau zināmajām un ierastajām sajūtām (smejas)!

– Bet vienmēr tev tā nav bijis, atceros leģendāros stāstus no Liepājas viesnīcas «Līva», kad «Liepājas dzintara» laikā daudzi nesaprata, kurš naktī viesnīcas gaitenī it kā braucis ar motociklu, it kā plosījies ar motorzāģi...

– Ja pilnīgi godīgi, tad – es neatceros! Edgaram Ķauķim par tās nakts notikumiem ir viena versija, vēl kādam – cita, bet es varu tikai pateikt, ka zāģis tiešām tika rūcināts un pēc tam bija nedaudz deformējies, bet, kas bija ar tām durvīm un palmām, nudien neatceros (smejas)! Taču policisti atbrauca, un mūs izglāba Aivars Hermanis no «Remix». Pēc tam tika runāts, ka kāds braukājis ar mopēdu pa «Līvas» viesnīcu, tātad kaut kādas akcijas tur tiešām notika.

– Vai bijuši līdzīgi šāda veida piedzīvojumi?

– Ļoti interesants koncerts bija jau albuma «Sadistika» izdošanas perioda laikos Jelgavas «Baltajos kreklos». Šī kluba saimnieks it kā puspajokam teica, ka gatavojoties remontam, ja jau mēs tā uz skatuves ar zāģiem darbojamies, tad šoreiz varētu kaut ko tiešām patiesi sazāģēt – tā, lai visi redz! Bet es kaut kā aizrāvos... Tajā pustumsā īsti nevarēja saprast, kuras mēbeles vēl derīgas, ko plānots remontēt u.tml. Mēs sākām ar krēsliem, publikai ļoti patika. Beigās īpašnieks saprata, ka jau vairs nav ko zaudēt, kaut kur sadabūja celtniecības veseri, izsniedza to publikai, un tie vēl papildus nogrāva arī sienu... Kad nākamajā rītā atnāca celtnieki, viņiem tur vairs nebija ko darīt, jo viss jau bija izdarīts – pat par daudz (smejas). Diemžēl man vēlāk ar savu firmu nācās to neparedzēto pašam pielabot, bet tas vienalga bija no jautrajiem gadījumiem. Turklāt skaidrā prātā!

– Kā citos koncertos bijis ar to skaidro prātu?

– Savulaik bija festivāls «Roks pret Skrundas lokatoru». Savācamies pilns busiņš, cik līdz Skrundai? Ai, kāda pusotra stunda brauciena! Ko darām, lietosim vai nelietosim? Nu, bišķiņ ielietosim! Taču pa to pusotru stundu tik daudz sadzērāmies, ka uz skatuves nevarēju pat līdzsvaru noturēt. Nokritu vienreiz, tad – otrreiz, tāds kauns! Vēlāk skatījos video – man tas vēl ir, ārprāts! Kopš tā laika pirms koncertiem vairs ne grama. 14 gadus uz skatuves gāju tikai skaidrā un arī pārējiem teicu: veči, šo te – ne un ne! Turklāt šo mūziku iedzēris arī nospēlēt normālā kvalitātē nemaz nevar! Brīnījos par krievu grupas «Korrozija metala» bundzinieku, bija tāds Šuriks: kad biju pie viņiem Maskavā, dabā redzēju, kā spēlē cilvēks, kurš ir pilnīgi nelietojams! Viņu būtībā šādā stāvoklī ne tikai gultā vajadzētu likt, bet tajā kabīnē, kur mazgā ar aukstu dušu! Viņu paņem aiz padusēm, kā maketu iesēdina bungās, viņš sāk aptuveni nojaust, kas notiek, bet šim grupas repertuārs tā iesēdies prātā, ka varēja nospēlēt, turklāt bez kļūdām! Tas bija neticami! Tiesa, bija kavēkļi starp dziesmām, kad vajadzēja viņam ieskaidrot, ka jāturpina un nāksies spēlēt arī nākamo, bet kā viņš to varēja?! Es savā mūžā otru tādu cilvēku neesmu redzējis!

– Pēc koncertiem arī droši vien ir gājis visādi...

– Par zāģa tēmu vēl runājot. Spēlējām Rīgas vagonu rūpnīcas klubā, tolaik vēl pie Melnā dzīvoju. Baigi labi jutāmies, viss kārtībā, to vajag atzīmēt! Pēc koncerta taču drīkst? Protams, drīkst! Arī tolaik bija nakts veikali, taču tie bija tādi – restota loga rūts aptuveni acu vai plecu līmenī. Atnākam uz «nočņiku» Ropažu ielā kādi trīs četri cilvēki, mums, lūdzu, to, to un to! Visu paņēmām, bet aizmirsām, ka pirms tam zāģi nolikām zem letes. Taču bijām apkārušies ar visu nesamo mantu līdz galējībai. Somu nav, mantu nav, ejam tālāk! Tikai no rīta sapratām, ka zāģis taču palika tur! Vietējie «alkaši», velli tādi, to tomēr bija paguvuši pārdot un nodzert. Ar dedukcijas metodes palīdzību mēģinājām izskaitļot, kuri tie varētu būt, taču nekā, zāģi neatguvām (smejas)!

– Kāpēc, pēdējos koncertus rīkojot, izvēle krita tieši uz Liepāju un Cēsīm?

– Katrs koncerts saistās ar kaut ko interesantu, ne tikai ar to (pasit knipi zem pazodes), bet ar jautri pavadītu laiku. Liepāja mums asociējas ar «Līvu», ar tramvaju, kuram neizdevās izsist logu ar basketbola bumbu – jo mēs bijām sūdīgi strītbolisti –, ar futbolu, kuru spēlējām jūras krastā un zaudējām 2:15, turklāt bērnu komandai, un tamlīdzīgiem notikumiem. Liepāja – tas mūziķiem ir kaut kas īpašs. Savukārt Cēsis – tur tajos laikos bija tāds kontingents! Nebiju redzējis tādus čaļus un «metālistus» kā Cēsīs un Limbažos! Kad 1991. gadā Rīgā notika Lefčas organizētais «Baltic Metal March» un pēc gada mūsu «Metal Revolution», viņus jau pa gabalu varēja atšķirt! Kad biju Tallinā uz «Metallica» koncertu, starp tūkstošiem un tūkstošiem cilvēku cēsniekus varēja pazīt uzreiz! Tie jau ir cilvēki ar muzeja vērtību, cik kopā nav tukšots un pasmiets, ar meitenēm paballēts! Kā pie viņiem neaizbrauksi!» .

Komentāri [0]
Nav pievienots neviens komentārs.
Pievienot komentāru
Vārds *
Komentārs *
 
Custom creative templates for DoubleClick for Publishers