Skaistuma mīlētāju Marhilēviču dzimta
Komponista Ulda un mūziķa Tāļa Marhilēviču mamma Emma vasaras allaž pavada Ulda mājā skaistajā Pāvilostā pie jūras.
Namiņš celts līdzās Emmas vectēva mājai, tāpēc ir jo mīļāks. «Kad atbrauc Uldis no Rīgas, viņš var stundām sēdēt jūras kāpā un vērot dabu. Man arī patīk vērot dabas parādības, un tās es esmu ielikusi savos darbos,» saka Emma un teic, ka mīlestību uz skaisto viņas dzimtā pārmanto no paaudzes paaudzē. Šogad viņai palika 85 gadi, un par godu jubilejai bija organizēta izstāde Pāvilostas kultūras namā, kuru kupli apmeklēja interesenti.
Emmas kundze pētījusi dzimtas vēsturi un saskaitījusi sešas paaudzes. Tēva senči esot ienākuši no Norvēģijas. 16. vai 17. gadsimtā reizē ar zviedriem. «Grospaps Miķelis Ausmanis arī bija no Norvēģijas. Mans tēvs bija nokristīts par Janu, bet Ulmaņlaikā pasē ierakstīts Jānis. Mammīte Malvīne Ausmane. Maza un mīļa. Mammītes tēti, savu vectēvu, es vēlāk gleznoju pēc pases bildes. Mūsu papam nebija, kur dzīvot, mēs dzīvojām saimnieku mazā saimniecības mājiņā Akmensragā. Kad atnāca grospaps no armijas, viņam piešķīra 21 hektāru zemītes. Uz tās no vācu laikiem bija saglabājusies gara būda, kur bija dzīvoklis, ratnīca, zirgu stallis, cūku aizgalds. Visur bija klona grīda. Un mēs tur dzīvojām. Viņš bija cara armijā nodienējis 25 gadus par bundzinieku,» atminas sirmā kundze un piebilst, ka svētdienu rītos visa ģimene sanākusi kopā, bet tas noticis samērā reti.
Īpašā atmiņā Emmas kundzei ir vecmāmiņa, tēva māte, ko saukuši par grosmammu. «Grosmamma bija ļoti glīta, sirma, stalta kundze, labi dziedāja, bija runīga, bezgala mīļa un sirsnīga. Viņa nomira, kad man bija 11. gadiņš. Atceros, kad mammīte ar tēvu strīdējās, grosmamma uzkliedza tēvam: «Jan, liecies mierā!» Un tēvs paklausīja.»
Vectēvs bijis tas, kurš Emmu piesaistījis Pāvilostai. «Viņš bija skroderis. Viņu neinteresēja zvejošana. Viņš vairāk nodarbojās ar garīgām lietām un savu šūšanu. Zemītē bija kartupeļu lauks, ābele, jāņogulājs. Viņš dzīvoja viens ar meitām, jo mammas mammīte nomira, kad viņai bija pieci gadi. Otrreiz vectēvs apprecējās, bet arī otrā sieva ātri aizgāja. Atceros, man bija 5–7 gadi, kad mammīte ar tēti brauca uz tirgu, es vienmēr devos pie vecātēva.»
Ģimenē bez Emmas auguši pieci brāļi. Viņa tā piektā pēc skaita. «Lielie brāļi jau bija pie saimniekiem prom. Mēs mājās bijām tikai ar mazo brāli.»
Jūras krastā mācās krāsas
Kļūt par mākslinieci bija Emmas kundzes bērnības sapnis. Un «vainīgs» pie tā esot viens no brāļiem. «Viņš ļoti labi zīmēja. Es biju maziņa, man bija tikai seši gadi, bet es nodomāju: ja tu tik labi zīmē, es arī varu. Svētdienas rīts, rasains, tur Akmensragā, manā dzimtajā pusē, iešu ārā un uzzīmēšu svētdienas rasu, spriedu. Bet rasa neiznāk, iznāk zāle un liels apaļš punkts virsū kā «i». Nodomāju: laikam man nekas neizdosies, un tā arī viss beidzās,» savus pirmos mēģinājumus mākslas lauciņā ar smaidu atceras sirmā kundze.
Grosmamma Emmu bieži vedusi staigāt jūrmalā, pie Akmensraga lielās bākas. Tur viņa mazmeitai mācījusi pazīt krāsas debesīs. «Skaistos saulrietus rādīja. Man liekas, ka tādus tos tagad redzu, Pāvilostā esot,» saka Emmas kundze.
Mācības Emma uzsākusi Sakas četrgadīgajā skolā, tad Pāvilostā un vēlāk Liepājas mākslas skolā, dekoratoros. «Mākslas skolas laiku atceros kā romantisku. Skolas laikā mēs pat sapulcējāmies kopā un dziedājām dziesmas par godu 18. novembra svētkiem. Mēs, meitenes, aizgājām uz Annas baznīcu un pieteicāmies draudzē. Gribējām pierādīt savu piederību latviešu tautai. Mani interesē, vai šis saraksts vēl baznīcā ir saglabājies. Mans tēvs arī bija kā akmens, vienmēr teica: mēs, latvieši,» atminas māksliniece.
Mūzikas mīlestība saved ar vīru
Pēc mākslas skolas beigšanas Emma nosūtīta uz Alsungas skolu. Bet mācību iestādē bija maz stundu, tāpēc piedāvāta kultūras nama mākslinieciskās daļas vadītājas vieta. «Man paveicās, jo mums bija skaists jauktais koris, varens vīru koris. Mans nākamais vīrs Stefans Marhilēvičs no Latgales bija atbraucis uz Kurmeni par diriģentu un baznīcā spēlēja ērģeles. 40. gadu beigās viņš ar turienes mācītāju brauca uz dievkalpojumu Kurzemē, bet pa to laiku krievi iegāja mājās. Viņi ar velosipēdiem tik tālu atbraukuši un atpakaļ vairs netiek. Brauca līdz Vecpilij, un no turienes vienu nozīmēja uz Liepāju, bet Stefanu Marhileviču uz Jūrkalni. No Jūrkalnes viņš brauca uz Alsungu diriģēt korus, un tā mēs iepazināmies.»
Liela mīlestība uzreiz nebija, atzīst kundze un piebilst, tai ārkārtīgi paticis Stefana diriģēšanas stils. «Neviens Kokars viņu nepārspēj. Tik izjusti viņš diriģēja katru dziesmu! Viņš it kā korim pateica, cik tā klusa, cik varena. Tā caur dziesmu sākās mūsu mīlestība.»
Marhilēviči apprecējušies 1951. gadā slēgtā Kuldīgas baznīcā, un Alsungā viņiem iedots dzīvoklis jaunajā mājā. Vīrs strādājis pastā, kad 1953. gadā piedzimis Tālis. «Atbrauca no Liepājas kontrole. Liepājā pasta nodaļā pašiem bija savs ansamblis, bet viņiem trūka vijoles. Mans vīrs spēlēja vijoli. Mūs pārveda uz Liepāju, pat piemaksāja, lai mēs braucam. Pasta nodaļa Liepājā bija kopā ar dzīvokli. Mēs atbraucām uz Liepāju oktobrī, skolās jau bija sadalītas visas stundas, es skolā nevarēju tikt. Izglītības nodaļa sazinājās ar Kultūras nodaļu, un mani nozīmēja par direktori vecajā kultūras namā. Tas bija briesmīgs laiks. Kultūras nams vecs, karavīri nāk uz svētdienas dejām, un tur ir likme, jo griesti var ielūzt. Karavīri dežurēja, bet dejotgribētāji lauž durvis, grib tikt iekšā. Iesniedzu atlūgumu un aizgāju uz Flotes teātri par dekoratori.»
Darbnīcas vietā sanāk mājiņa
Tā sanācis, ka dzimta atkal atgriezusies Pāvilostā. Vectēvam piederošo mājas pusi pārdevuši un nolēmuši būvēt jaunu māju. «Sākuma Uldis teica, ka man vajadzētu uzbūvēt mazu darbnīciņu, un es uztaisīju skicīti. To arhitekts Vīksna izbrāķēja, bija pārāk nereāls, un tad skici veidoja profesionālis,» atminas Emmas kundze. «Šī ir Ulda māja. Kad viņš Amerikā strādāja, sūtīja naudu mājas būvei. Viņš te jebkurā brīvā brīdī cenšas atbraukt un atpūsties. Citreiz kopā ar draugiem, paziņām.»
«Man pie jūras patīk. Tagad, kā brīvs brīdis, tā katru dienu redzu jūru. Man Liepāja ir tas pats, kas Akmensrags, mana dzimtā puse un Pāvilosta, vecātēva dzimtā pilsētiņa. Pāvilostas mājā ir liels logs, no kura var labi vērot jūru un debesis,» stāsta māksliniece un teic, ka lielu gandarījumu un prieku sniedz arī pašu iekoptais dārzs.
Ieguldījums paliks nākamajām paaudzēm, ir pārliecināta Emma. «Kad es vairs nebūšu, viena istaba Ulda mājā būs jāatvēl muzejam. Uldim ir šis tas, ko izlikt, mājās ir dažādi materiāli no manas bērnības, no manu bērnu dzīves. Tā būs dzimtas vēsture,» cer sirmā kundze.
Dēli pārmanto dotības
Abiem Marhilēviču dēliem – Tālim un Uldim – muzikālās dotības pārmantotas no tēta, pārliecināti saka Emmas kundze. «Tētim šogad paliek 100 gadu. Uldis jau gribēja kādreiz uz mākslas skolu iet. Mūzikas skolā mācījās astoņus gadus, bet viņam arī patīk māksla. Viņš skaisti zīmē karikatūras, ļoti interesantas. Man viņš prasīja: mamma, ko man darīt, vai iet uz mākslas skolu? Es teicu: tu mūzikas skolā esi tik ilgi mācījies, vai tev mūzika neko nenozīmē, lai tagad aizietu uz mākslas skolu? Vairs neko neteica un aizgāja uz mūzikas skolu. Uldis aizbrauca uz Daugavpili, iestājās Mākslas institūtā, un no turienes viņu paņēma armijā. Pēc armijas viņš iestājās toreizējā Konservatorijā, kur divus gadus nomācījās arī Tālis.»
Emmas kundze domā, ka tādiem vajadzētu būt visiem dēliem – mācīties un būt savai tautai noderīgiem. «Esmu lepna par dēliem, man viņi abi mīļi. Esmu priecīga par Ulda veiksmēm. Tālis gan ir pretstats Uldim. Viņā ir kaut kas no poļiem. Mans vīratēvs bija polis. Tālis mirklī var būt atraisīts, mīļš, bet momentā kļūt skarbs kā klints. Uldī atkal ir mīļums, viņš visu mūžu mani mīlējis. Abiem es novēlu veselību, darba mīlestību un mīlēt savu Dzimteni.»
Emmas kundzei ir divi mazbērni – Ulda dēls Krists un Tāļa meita Linda. «Kristam gaidāma plaša nākotne – viņš prot latviešu, krievu, angļu, vācu valodu un pašlaik mācās franču valodu. Linda arī vāciski runā ļoti labi. Lindiņa man uzdāvinājusi divus mazmazdēlus – Kristianu un Oliveru. Kristians ir mūziķis, bet Oliveram ļoti patīk zīmēt. Esmu bagāta vecmāmiņa un vecvecmāmiņa,» ar milzīgu gandarījumu Emma noslēdz sarunu.