Brūveru ģimene ir kā alpīnisti, kuri atrodas vienotā sasaitē. Viņu stacija jeb drošinājuma punkts ir stipra mīlestība vienam pret otru. Šī bāze noturējusi ne vienā vien spēcīgā un bīstamā likteņa rāvienā.
Piena radinieki
Frīda un Aleksandra sadraudzējās, mācoties Rīgas Skolotāju institūtā. Pēc kara, 1949. gadā, kad Latvijai pāri vēlās otrs represiju vilnis, tas smagi skāra arī Aleksandras ģimeni. Uz Sibīriju aizsūtīja viņas vīru Andreju Brūveru. Aleksandra palika viena ar sešiem bērniem. Tikko dzimušais zīdainītis smagi saslima, bet mammai no pārdzīvojumiem pazuda piens. Frīda Lēvalde, kurai pašai bija meitiņa, piedāvājās draudzenei palīdzēt – izbarot arī mazo Pāvilu. Mātes piens patiešām palīdzēja, un puika izķepurojās. Vai nu tobrīd Ritas mamma zināja, ka izauklē sev znotu... Vēlāk abu ģimeņu ceļi attālinājās, lai atkal liktenīgā brīdī satuvinātos.
Padomju laikā Rita universitātē studēja angļu valodu, dragāja ar kartu un kamaniņām, abos sporta veidos aizbraucot līdz pat Latvijas čempiona titulam. Savukārt Pāvils 1970. gadā uzsāka studijas Medicīnas institūtā un gatavojās kļūt par ķirurgu. Mācoties 4. kursā, kopā ar brāli Olafu viņi izveidoja anonīmu aptaujas anketu, ko dalīja kursa biedriem un paziņām. Tā ietvēra jautājumus par dažādām dzīves jomām, sadzīvi, politiku (piemēram, kādos pasākumos cilvēkiem patīk piedalīties – 1. maija demonstrācijā vai iet uz kino, teātri). Cerētā tūkstoša vietā izdevās savākt apmēram simt. Viena, liktenīgā anketa līdz viņiem nenonāca, jo kāds to bija pakalpīgi aizstiepis uz čeku. 1974. gadā brāļus Brūverus aizturēja. Vairāk nekā trīs mēnešus viņus pratināja stūra mājas izolatorā. Par padomju valsts un sabiedriskās iekārtas apmelošanu Pāvilam piesprieda nosacītu sodu, bet Olafam par atklātāku mutes palaišanu tiesas procesā – ieslodzījumu labošanas darbu nometnē. Par šo notikumu plaši informēja ārzemju prese un radio. Reiz, klausoties Amerikas Balsi, Lēvaldu ģimene uzzināja par Brūveru dēliem un uzmeklēja savus jaunības draugus. Liktenis atkal bija lēmis satikties. Kādreizējie piena radinieki Rita un Pāvils iemīlējās. 1976. gadā pretpadomju darbības dēļ Brūverus kā režīmam nevēlamus padzina no Latvijas. Rita devās līdzi savam jaunajam vīram. Bonnā viņus gaidīja radi. Iekārtojušies uz dzīvi Vācijā, abi atsāka studijas. Pāvils – medicīnu, bet Rita – krievu filoloģiju. Drīz vien Pāvilam piedāvāja darbu Minhenē, Radio Brīvā Eiropa (Brīvība). Paziņas centās pierunāt, lai turpina mediķa karjeru, taču Pāvils teica: «Vācijā ārstu pietiek. Savukārt nepietiek tādu, kas spētu graut padomju varu.»
No sirds uz sirdi
Tikai svešatnē Rita un Pāvils pa īstam varēja veidot ģimeni, jo tāpat kā daudziem citiem latviešu pāriem arī viņiem dzimtenē nebija sava mitekļa, tikai caurstaigājama istabiņa vecāku dzīvoklī. Abi Brūveru dēli Pēteris (1986) un Dāvis (1988) ir dzimuši Vācijā, taču lieliski runā dzimtajā valodā. Protams, tas prasīja konsekvenci no abiem vecākiem – panākt, lai bērni paliek latvieši, nevis kārklu letiņi. Motivāciju uzturēja cerība, ka Latvija kļūs brīva un reiz viņi atkal atgriezīsies dzimtenē.
90. gadu sākumā, kad Latvijā sākās juku laiki, cilvēki palika bez darba un iztikas. Algas daudzviet maksāja nevis naudā, bet graudā – zeķbiksēs, kurpēs, mikseros, ko tolaik pēdējiem spēkiem ražoja agonējošās rūpnīcas. Neskaitāmas ģimenes tika nostādītas skaudras realitātes priekšā. Toreiz glāba humānās palīdzības sūtījumi, kurus bija sarūpējuši tautieši ārzemēs. Tie, kuri no Vācijas saņēma bērnu drēbītes, apavus, pārtiku un sadzīves tehniku, iespējams, pat nenojauš, ka viņu labdare bijusi arī Rita Brūvere. Viņa organizēja paku sūtīšanu uz Latviju, lai caur baznīcas draudzēm tās dalītu tiem, kuriem klājās visgrūtāk. «Zinu, ka šīs tagad Latvijā tik nicīgi dēvētās humpalas dažai izmisumā iedzītai mātei palīdzēja pārdzīvot krīzi un varbūt pat izglāba no kāda traģiska soļa,» saka Rita. Kad pavērās robežas, sākās lielā tautas staigāšana. Visi, kas vien spēja, devās uz ārzemēm. Tāpat kā daudzu citu latviešu, arī Brūveru mājai cauri plūda pazīstamu un nepazīstamu ciemiņu straumes. «1989. gadā vēl nevarēja zināt, cik ilgi robežas būs vaļā, tāpēc centāmies uzņemt visus, kas vien pieteicās. Bijām izstrādājuši veselu programmu: es ar ciemiņiem pa dienu uz kalniem, pilīm un veikaliem, bet Pāvils vakarā – uz bavāriešu alus krodziņiem. Tajā laikā puikas vēl bija mazi. Tagad man šķiet, ka ar šo ciemiņu maratonu esmu viņiem nodarījusi pāri. Vecākais dēls saka, ka viņam radusies alerģija pret kalniem, pilīm un pastaigām pa pilsētu,» nosmej Rita. Tik dāsni savu sirdi dalot, šķita, ka vajadzēja tapt svētīgi atalgotiem, taču Dievs bija sagatavojis smagu pārbaudījumu…
Dieva dāvana
Brūveri gaidīja savu trešo bērniņu, puikas priecājās, ka viņiem būs pāris gadus jaunāka māsiņa. Tā bija jauka meitenīte, mazliet līdzīgu jaunākajam brālim. «Mums viņu atnesa, ļāva nedaudz paauklēt un... atvadīties. Kaut arī bērniņa gaidīšana noritēja normāli, maziņā piedzima mirusi. Sirds sāpēja tā, ka šķita – neviens cilvēks to nespēj izturēt. Tobrīd daudzi draugi aizlūdza par mani. Es to jutu. Tad beidzot nāca miers. Miers, kas ir augstāks par cilvēka prātu un saprašanu – tāds, kādu var dot tikai Dievs. Tai laikā ar dziļu līdzjūtību domāju par vecākiem, kas piedzīvo savu bērnu nāvi, bet kuriem nav ticības. Tam jābūt briesmīgi. Taču iespējams, ka bez mazulītes zaudējuma mēs nebūtu gatavi citai Dieva nolūkotai dāvanai.»
1994. gadā pa ceļam uz dzimteni Minhenē bija iegriezies bijušais Āfrikas misionārs, tobrīd jau atraitnis – Jūlijs Dzenis. Viņš no Kenijas līdzi veda savu mazo meitiņu. Smaga slimība izjauca visas ieceres. Gados vecais tēvs vairs nespēja rūpēties par bērnu, kuram steigšus bija vajadzīga ģimene. Par to uzzināja Rita. «Zini, kā Jūlija iekaroja manu sirdi? Pirmajā reizē, kad atnesu saldumus un lelli, viņa bija atturīga un skumīga. Kad ierados nākamajā dienā, Jūlīte metās pretī ar izstieptām rociņām, saukdama mammi! – un es biju pagalam… Pirms pieņēmām lēmumu, puikām bija stingri jāsaka savs vārds, vai viņi vēlas uzņemt ģimenē mazo meitenīti. Pa īstam, uz visiem laikiem. Atbilde bija skaidra – jā!» Tā gluži vai no debesīm Brūveriem klēpī iekrita maza, brūna, saulaina meitenīte. Mīlīga, piekļāvīga un ļoti apdāvināta.
Mācītāja sieva
Pavils, strādājot radio Brīvā Eiropa (RBE), īstenoja savu jaunības sapni un līdztekus žurnālista darbam neklātienē izstudēja teoloģiju, kļūstot par ordinētu mācītāju. Kad RBE bija pārcēlusies uz Čehiju, viņš svētdienās kalpoja mazajā Prāgas latviešu draudzē. 2004. gadā RBE latviešu nodaļa tika slēgta. Brūveri pārcēlās uz dzimteni. Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas (LELB) vadītājs Jānis Vanags piedāvāja Pāvilam kļūt par arhibīskapa vietnieku. Jau pēc trim gadiem Pāvils Brūvers tika ievēlēts par Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas Liepājas diecēzes* bīskapu. Viņa pienākums ir vizitēt diecēzē, lai apmeklētu draudzes, iepazītos ar pagastu, skolām, sabiedrību. Bieži vien tieši baznīca palīdz vietējai varai nodibināt biznesa kontaktus teju ar visu pasauli. Bīskaps mudina draudzes kalpot apkārtējiem, nevis kopt tikai pašiem savu dievbijību. Arī kapelānu dienestu viņš aicina veidot no draudžu vidus. Kapelāns nereti ir vienīgais ticības balsts tiem, kuri atrodas slimnīcās vai pansionātos. Ir pierādīts: vietās, kur darbojas kapelāni, garīgās un fiziskās atveseļošanās process notiek daudz labāk nekā tur, kur viņu nav. Rita priecājas, ka, neskatoties uz visām grūtībām, draudžu locekļu skaits palielinās: «Klāt nākuši apmēram 5000 cilvēku. Turklāt nav tā, ka uz baznīcu iet tikai bēdu sagrautie. Paskatieties, cik daudz jauniešu ir dažā pilsētas draudzē! Tur nepārprotami sajūtama Dieva mūžīgās dzīvības klātbūtne. Cilvēki grib šajā priekā dalīties.»
P.S. Šad un tad bīskaps Brūvers pie savām draudzēm mēdz ierasties uz moča. Kad Pāvilam apritēja sešdesmit, ģimene viņu pārsteidza, īstenojot vēl vienu jaunības dienu sapni, uzdāvinot motociklu. Kopā ar kristīgo motociklistu asociācijas Christian Motorcyclists Association Latvija biedriem bīskaps piedalās arī ikgadējā baikeru sezonas atklāšanā. Pāvils ir gluži kā motorizētais kapelāns, pie kura var izlūgties svētību gan savai, gan metāla rumaka veselībai.
Atgriešanās
2002. gada vasarā, intervējot Brūverus, kuri bija atbraukuši uz Latviju apciemot radus un draugus, Rita atzinās: «Pēc 25 prombūtnes gadiem sabiedrība ir kļuvusi pasveša. Garīgā postaža, ko tautā atstājusi padomju sistēma, ir daudz smagāka par saimnieciskajiem vai dabas postījumiem.» Pagājis laiks, un mēs atkal tiekamies, šoreiz Brūveru ģimenes mājā Mārupē.
– Nu jau astoņus gadus jūs dzīvojat Latvijā. Kā notika atgriešanās?
Rita: – Ļoti pozitīvi. Mums ir tā laime atrasties kristīgajā sabiedrībā, starp domubiedriem. Latvijā ir jūtama atšķirība starp Rietumu sabiedrību un mūsējo, kur bieži vien ir pazaudēta savstarpējā cieņa. Tomēr galvenais ir saglabāt smaidu. Ja kādreiz jūtu, ka man darīšana ar nelaipnu cilvēku, vispirms draudzīgi ieskatos viņam acīs, sirsnīgi uzsmaidu un tad izsaku savu vajadzību. Ticiet man, pat vislielākie īgņas atplaukst pretī smaidā.
– Tu esi LELB ārlietu nozares vadītāja. Ko šis pienākums nozīmē Luteriskās baznīcas kontekstā?
– Nesen Latvijā notika Pasaules Luterāņu federācijas (PLF) reģionālā sanāksme. Lai tuvāk iepazītos ar Latvijas Evaņģēliski luterisko baznīcu un pārrunātu turpmāko sadarbību, vizītē bija ieradies PLF ģenerālsekretārs Martins Junge un citi augsti viesi. LELB ir sadraudzībā ar citām luterāņu baznīcām gan Eiropā, gan ASV. Es atbildu par visiem kontaktiem, sniedzu vajadzīgo informāciju, organizēju un koordinēju dažādu pasākumu norises gan Latvijā, gan ārpus tās. Mēs citiem esam interesanti ar to, ka nepiederam t.s. mainstream jeb konformistiskajai baznīcai. LELB ir konservatīva.
– Tieši tāpēc to kritizē.
– Tomēr pasaulē lielākā daļa baznīcu atbalsta konservatīvās vērtības – dzīvību kā prioritāti, klasiskas ģimenes institūtu.
– Kāpēc šīs vērtības nevar sludināt sieviete, ordinēta mācītāja?
– Ir lietas, par kurām Bībelē nav skaidri pateikts, un tās var interpretēt. Savukārt svētajos rakstos ir skaidri uzsvērts, ka sievietei draudzē nebūs mācīt. Pat Jēzus Kristus, kurš bija visnotaļ neortodoksāls savā darbībā, jo pārkāpa daudzus tradicionālos rāmjus, starp apustuļiem, kurus sūtīja sludināšanas misijā, viņš nebija ietvēris nevienu sievieti. Mācītāja amats ir ļoti smags. Emocionāli smags. Sieviete, kura jau tā nes lielu atbildību par savu ģimeni, tādējādi tiek pasargāta. Ja sāksim interpretēt skaidri pateiktas pamattēzes, pakāpeniski pakļausimies mūsdienu sabiedrības domāšanas veidam. Zini, ir kāda netieša, bet novērota sakarība: baznīcas, kuras sākušas ordinēt sievietes, interpretējot svētos rakstus, sāk atkāpties no Bībeles postulātiem arī citviet. Mīlestības vārdā jau svētī homoseksuālu cilvēku attiecības un akceptē abortus. Nupat sākušās arī diskusijas par eitanāzijas atzīšanu un abortiem. Nākamais solis varbūt jau būs pedofilijas pieņemšana. Beigu beigās visa centrā tiek noliktas cilvēka vēlmes, nevis tas, ko Dievs viņam māca. Mūsdienu sabiedrība ir baudkāres un labsajūtas sabiedrība. Protams, konservatīva baznīca tam ir šķērslis. Jo īpaši stingrais arhibīskaps Jānis Vanags.
– Beidzot esat uzcēluši savu māju. Tā rada piesaistes sajūtu?
– Man patika, kā uz līdzīgu jautājumu atbildēja kāds latviešu mācītājs, kad beidzot bija atgriezies dzimtenē. Viņam prasīja: kur jūs vairāk jūtaties kā mājās – Latvijā vai svešatnē? Viņš atbildēja: «Patiesībā nekur. Manas mājas ir debesīs. Šeit esam tikai ceļinieki, uz laiku.» Manas mājas ir ģimene, tuvie cilvēki. Šī vieta man patīk, taču tad, kad esmu viena ar kaķi, mājas sajūta kļūst ļoti plāna.
– Vai spējat aptvert, ka jūsu bērni jau ir pieauguši?
Rita: – Pēteris vienmēr bijis īsts kāpēcītis, mēģinādams saprast lietu būtību. Šis aspekts viņā veidojis zinātnieku. Domāju, ka Pēteris kļūs par labu kardiologu, kurš vienmēr centīsies saprast visu līdz pamatam. Jau students būdams, viņš hospitēja Stradiņos, strādādams bez algas. Savukārt jaunākais dēls Dāvis studē datora dizainu Dānijā, Ārhusā. Abi ar līgaviņu Sanitu vasarā brauks atpakaļ uz Latviju.
– Jūs esat ļoti muzikāla ģimenīte. Pāvils spēlē vijoli un klavieres, Jūlija – arfu. Arī puiši muzicē.
– Es žmiedzu bērnus spēlēt klavieres. Sākumā tas nekādu sajūsmu neizraisīja. Tagad viņi ir pateicīgi, sevišķi par muzikālās izglītības pamatiem. Abi dēli spēlē klavieres un ģitāru. Kad dzīvojām Prāgā, Pēteris vienas Ziemsvētku brīvdienas pavadīja istabā muzicēdams – sacerēja mūziku, dziesmu tekstus, pats iedziedāja un ierakstīja instrumentālo pavadījumu, līdz bija gatavs patiešām foršs disks.
– Kā tiki galā ar bērniem tīņu vecumā?
– Mans un Pāvila sāpju slieksnis pamatīgi atšķiras. Varbūt tāpēc, ka bērnībā piedzīvoja ļoti lielu stingrību, viņa attieksme daudzos jautājumos bija liberālāka nekā manējā. Tad, kad gribēju būt bargāka, nereti vajadzēja atkāpties, lai mūsu nostāja būtu vienota.
– Bija periods, kad mācītājdēls Dāvis staigāja kā īstens panks.
– Vispirms sāka Pēcis, Dāvis turpināja. Viņam bija milzīga sekste uz galvas, ar ķēdēm apkāries, melnās drēbēs, uzkrāsotām acīm un uzacīm... Viņš gribēja parādīt, ka drīkst būt atšķirīgs no citiem. Klusībā par viņu smaidījām, bet teicām: ja patīk, staigā vien.
Pāvils: – Iespējams, rastos pamatīgs konflikts, ja būtu strikti pastāvējuši, ka tā nedrīkst un jāģērbjas kā biznesmenim. Mēs ļāvām, lai izslimo šīs masaliņas.
– Kā jūs teiktu – kas ir ģimene?
Pāvils: – Ģimene ir karavāna, kas dodas cauri tuksnesim. Mājas ir oāze, kur atveldzēties. Es tagad reti esmu mājās, jo braukāju pa diacēzes draudzēm, no Kolkas raga līdz pat Sēlijai. Īpaši skaisti šeit bija svētdienu vakari, kad visi sanācām kopā. Es biju atgriezies no saviem ceļojumiem, un Rita mūs parasti sagaidīja ar vakariņām. Tagad šo kopābūšanu ar bērniem turpinām virtuāli, ar skaipa palīdzību.
Rita: – Ģimene ir tīms, komanda, kas airē vienu laivu. Ģimene nozīmē būt drošā sasaistē vienam ar otru, kā kalnos kāpjot.
* Diecēze – baznīcas administratīvās pārvaldes apgabals.