Māja: Padomi, kā pareizi strīdēties, lai negrautu savu psihi Komentēt
 
Māja

Padomi, kā pareizi strīdēties, lai negrautu savu psihi

 
depositphotos.com

Lai kā negribētos, konflikti notiek un laikam jau notikuši vienmēr – tā liek domāt šai tēmai veltītie tautas sakāmvārdi un dižgaru teicieni. Tie gan ne vienmēr atbilst dzīves īstenībai. Strīdos dzimst patiesība, bet ne jau tad, ja konfliktētāji viens otru nedzird. Gudrākais piekāpjas, bet piekāpšanos var diktēt arī elementāras bailes, kam ar gudrību nav nekā kopīga. Kas mīlējas, tas ķīvējas, bet šādās attiecībās zūd savstarpēja cieņa, bez kuras mīlestība nav iespējama. Viena pagale nedeg, bet dažkārt tā deg un deg, līdz aizsvilina arī citas. Kādi mēdz būt konflikti un to risināšanas stratēģijas, stāsta psihiatre Lada Stoligvo.

Racionāli apzināts konflikts

Tajā abas konfliktējošās puses apzinās savu pretrunīgo interešu būtību, zina, kāds ir konflikta iemesls, par kādām vērtībām noris cīņa, saprot sava pretinieka nolūku, apzinās savas pretenzijas, ko cenšas pierādīt. Raksturīga pietiekami racionāla, civilizēta uzvedība konfliktsituācijā un gatavība konfliktu atrisināt. «Konflikta iemesli var būt tiešām ļoti nopietni; nav teikts, ka viss katrā ziņā beigsies labi, bet vismaz abiem konfliktējošiem cilvēkiem ir skaidrs, par ko katrs cīnās, tur nav ne manipulāciju, ne pārpratumu,» teic psihiatre. «Parasti tas ir saistīts ar kādām konkrētām darbībām, ar izdarīto vai neizdarīto, ar biznesu, darījumiem un citām situācijām, kad abi nepārprotami zina, par ko notiek konflikts.»

Pseidokonflikts

Šāda veida konflikti ir ārkārtīgi neracionāli, ar sliktu prognozi, jo tajos būtībā piedalās viens: vienam no oponentiem liekas, ka abu pušu intereses ir nesamierināmas un nekādu kompromisu nevar būt; viņa skatījumā strīda iemeslam ir milzīga nozīme, kamēr otrs var pat īsti nesaprast, par ko ir runa. «Viena puse cīnās, otra parasti novēro. Klasisks žanrs ir kaimiņu konflikts. Viens kaimiņš vēršas pret otru, otrs vienkārši ar izbrīnu uz to visu skatās, vienam ir kaut kādas pretenzijas, otrs neliekas ne zinis, bet, ja viņa intereses tiek aizskartas, tad nākas reaģēt,» stāsta L. Stoligvo. «Konflikts ir neracionāls, tas notiek tikai viena cilvēka uztverē, bet viņa devīze ir - cīņa līdz uzvarai, tajā var tikt iejaukti gan liecinieki, gan policija, gan tiesu orgāni. Šāds konflikts mēdz būt ļoti destruktīvs, cilvēks var uzskatīt, ka citi viņu nicina, ignorē un speciāli kaitina, zināmā mērā pat var runāt par realitātes uztveres sagrozīšanu. Karojošā puse nerēķinās ar pretinieka resursiem, bieži vien neapdomīgi un pārmērīgi tērē savējos, nodarot sev milzīgus zaudējumus. Tā mēdz notikt, ja, piemēram, pārī viens mēģina izmainīt otru, kas ir absolūti bezcerīgi. Arī radu starpā tāda tipa konflikti ir bieži, bet parasti tur jāmeklē kaut kādas dziļas saknes, kas varbūt pat sniedzas nevis pašreizējā paaudzē, bet iepriekšējās.»

Iracionāls konflikts

Šajā gadījumā abas konfliktējošās puses ir pārliecinātas, ka tās šķir pretrunu bezdibenis; vērtība, par ko noris cīņa, ir nediskutējama, uzvarai ir jāmobilizē visi spēki un resursi, pretinieks ir jāiznīcina. Šis ir visdestruktīvākais konflikts. Tas var sākties no pseidokonflikta, ja pāridarījums pretiniekam ir tik liels, ka otra puse arī sāk «karot» pretī ne pa jokam.

Latentais jeb slēptais konflikts

Šajā gadījumā īsto konflikta iemeslu partneri vārdā nenosauc vai arī neapzinās, bet tā vietā sākas strīdi un kašķēšanās par sīkumiem. «Piemēram, ģimenē ir seksuālas nesaskaņas, bet laulātie strīdas par to, ko gatavot vakariņās un kuram jāmazgā trauki. Konflikts notiek it kā par sīkumiem, bet reāli pamatā ir ļoti atšķirīgs seksuālais temperaments. Vēlāk parādās ķildas visādu iemeslu dēļ: sieva pietiekami labi nekopj dzīvokli, vai vīrs nenes viņai puķu pušķus... un tad jau sākas uzskaitījums, ko viens nedara, ko otrs, bet patiesībā ir dziļa neapmierinātība, vismaz vienai pusei, kura jūtas atkarīga,» komentē psihiatre.

Konflikts konflikta pēc

To mēdz izraisīt cilvēki, kuriem zināmā mērā patīk izmantot citus, tas var būt pašizteiksmes veids, lai justu savu pārākumu. Tā rīkojas arī tie, kuriem vajadzīgs iemesls, lai izgāztu savas dusmas, ar ko paši netiek galā, un tas notiek pa pusei apzināti - viņi otru cilvēku izmanto kā konteineru. Dažiem cilvēkiem destruktīvs konflikts aizvieto tuvību, tajā skaitā seksuālo. Vīrs un sieva vētraini izskaidrojas, dzīvoklī dzirdami kliedzieni un krītošu priekšmetu troksnis, kaimiņi sākumā sauc policiju, bet strīdnieki apgalvo, ka viņiem viss kārtībā. Apkārtējie redz, ka tādas attiecības šai ģimenītei ir tipiskas, un vairs neiejaucas.

Gadījuma konflikts

Tas ir pārejošs emocionāls izvirdums, kas vienkārši kādam gadījies, jo tajā brīdī ir saspringti nervi, slikts noskaņojums, zema uzvedības kultūra. Cilvēks vienkārši eksplodē, varbūt viņš ir nokaitināts par kaut ko citu, bet, atnākot mājās, braucot sabiedriskajā transportā vai iepērkoties veikalā, izgāž savu neapmierinātību uz tiem, kuri tobrīd ir līdzās.

Vara un perspektīva

«Uzvedības taktika konflikta situācijās ir dažāda, bet viss atkarīgs no tā, kādi ir cilvēka resursi - runa ir par varu un par perspektīvu,» skaidro L. Stoligvo. «Vara ir faktors, kas nosaka partneru atšķirīgās pozīcijas saskarsmē. Ir dažādas varas: fiziska spēka vara, statusa vara, materiālo resursu un informācijas vara, pieredzes vara, psiholoģiskā vara - piemēram, oponents zina mūsu vājās vietas un prot ar mums manipulēt, kas ir ļoti bieži sastopams. Perspektīvu nosaka oponentu vēlēšanās vai nepieciešamība saglabāt attiecības. Cilvēks izvēlas piekāpties partnerim, no kura viņš pastāvīgi ir atkarīgs, un te vairs nav runa par to, kuram taisnība, bet gan par izredzēm saglabāt attiecības. Arī partnera reālās varas nenovērtēšana var dārgi maksāt. Ir cilvēki, kuri konfliktus visu mūžu risina ar vienu taktiku, piemēram, piekāpjoties, bet patiesībā tas nav pareizi - katru reizi jāizvērtē situācija un jāizvēlas atsevišķa taktika.»

Izvairīšanās taktika

«Varu teikt, ka daļēji šī taktika ir pareiza, taču ar vienu nosacījumu: ka jāizvairās no konflikta tad, kad mūsu oponents ir ļoti dusmīgs. Jāpaiet laikam, lai cilvēks varētu mazliet nomierināties, jo tad, kad emocijas ies mazumā, vairāk darbosies loģiska situācijas izvērtēšana,» atzīst psihiatre. «Izvairīties no konflikta - atstāt «kaujas lauku» būtu pareizi ar nosacījumu, ka konflikta būtība tiks izrunāta tuvākajā laikā. Ja mēs izvairāmies, bet iemesls netiek izrunāts, tad agrāk vai vēlāk tas pārvērtīsies par latentu konfliktu vai pseidokonfliktu, kad tā puse, kura visu laiku piekāpjas, beigu beigās būs sirds dziļumos ļoti aizvainota. Visi sīkumi, visi gadījumi, kad cilvēks bija aizvainots, bet neizrunāja konfliktsituāciju, vienkārši savairosies, sasummēsies, viņš būs kā melns mākonis un pat redzama konflikta gadījumā nevarēs paskaidrot, ar ko tad īsti nejūtas apmierināts. Tie, kuriem izvairīšanās no konflikta ir pamatstratēģija, cenšas nomierināt partneri un pēc tam neatgriežas pie nepatīkamās tēmas, visbiežāk nejūt varu savstarpējās attiecībās un ir ļoti ieinteresēti saglabāt attiecības. Viņiem perspektīva ir svarīgāka nekā otram partnerim, kurš uzdrīkstas aizvainot, izteikties asi. Ja cilvēks sistemātiski tā rīkojas, tas nozīmē, ka viņš jūtas emocionāli, finansiāli vai fiziski atkarīgs no otra. Tie, kuri izvairās no konfliktiem pastāvīgi un nekad tos neizrunā, reizēm spontāni bēg: neko nesaka, bet sakravā čemodānu un aiziet. Tā rīkojas abu dzimumu pārstāvji. Ja otrs partneris meklē palīdzību pie speciālista, viņš stāsta: viss taču bija labi, divas dienas pirms tam mums bija ģimenes svētki, nopirkām jaunas lietas mājai, bet vakar atgriezos un atradu tukšus plauktus... Te uzreiz jādomā, vai cilvēks pats gadījumā nav konfliktējoša personība, droši vien tur bijušas nesaskaņas, varbūt viņš mēģinājis otru pāraudzināt un pieprasījis izmaiņas, ko sagaidīt nav iespējams. Pēc tam rūpīgi visu pārrunājot, varam secināt, ka apmēram tā arī noticis.»

Konkurence jeb konflikta eskalācija

Šajā gadījumā neviens no oponentiem nerēķinās ne ar otra cilvēka interesēm, ne ar viedokli. Viņš aktīvi aizstāv savu pozīciju, argumentē, kontrargumentē, tajā skaitā aizvainojot un apsaukājot. «Diemžēl, ja konflikta laikā mēs nicinoši, pazemojoši, norakstoši izsakāmies par oponentu vai, runājot par ģimeni, ja tas skar tādas tēmas kā partnera izskats, seksualitāte vai radinieki, tad mēs sākam zaudēt savstarpējo cieņu,» norāda L. Stoligvo. «Ja vienreiz šo slieksni pārkāpjam, tad ar katru reizi pazemojums kļūst lielāks un spēja uzticēties partnerim mazinās. Tas ir ceļš uz kontakta pārrāvumu, un atgriezties praktiski nav iespējams, īpaši ja ir runa par tādu lietu kā partnera seksualitāte. Nekādā gadījumā nedrīkst pieminēt ķermeņa uzbūves vai seksualitātes nianses, kā diemžēl notiek ģimenes strīdos, kur partneri sāk mētāties ar tādiem vārdiem kā resns, stulbs, gļēvulis, pārmet nesievišķību vai nevīrišķību. Konflikta eskalēšana diemžēl ir diezgan destruktīvs ceļš, un patiesībā piekāpjas vai sāk meklēt izlīgumu tā puse, kurai tomēr ātrāk pieslēdzas prāts un kurai ir lielāka vajadzība saglabāt attiecību perspektīvas.»

Pielāgošanās taktika

Šajā gadījumā viena puse visu laiku cenšas piekāpties un apmierināt otras puses konfliktējošās intereses. Parasti to izvēlas cilvēki ar mazāku varu un lielāku perspektīvas vajadzību. «Tautā to, piemēram, sauc par gudras sievas stratēģiju - varbūt tā šķiet, tomēr ar laiku cilvēki savā starpā sāk atsvešināties,» komentē psihiatre. «Mūžīga piekāpšanās stimulē negatīvās enerģijas uzkrāšanos, rada frustrāciju, vilšanos un aizvainojuma sajūtu, tāds cilvēks ļoti ilgi var piekāpties un pēc tam pēkšņi eksplodēt.»

Kompromiss un sadarbība

Kompromiss nav labākais risinājums, jo kompromisa gadījumā abas puses piekāpjas, taču nesadarbojas, līdz ar to saglabājas emocionāla savstarpēja neapmierinātība, abas puses kaut ko iegūst, bet arī kaut ko zaudē. Sadarbība ir konstruktīvākais konfliktēšanas veids, kad domstarpību gadījumā tomēr mēģinām sadarboties ar partneri un nonākt pie secinājuma par to, kāds ir konflikta cēlonis, kādas ir mūsu jūtas un kādu uzvedību no partnera puses mēs gribētu.

«Strīda laikā, ja mēs gribam tomēr nonākt pie konstruktīva rezultāta, mums jābūt gataviem pieņemt, ka arī mūsu pašu uzvedība nebija ideāla,» norāda ārste. «Turklāt sūdzībai, pretenzijai jābūt konstruktīvai, tajā jāietver konkrēts, skaidri aprakstīts cēlonis, ar ko mēs esam neapmierināti. Mums jāapraksta savas emocijas - nevis jādod otram vērtējums, bet jāpastāsta, kā mēs jūtamies tādēļ, ka ir noticis tas, kas ir noticis, kā arī jāformulē, ko mēs vēlamies: kā otram cilvēkam būtu jārīkojas, lai mēs justos apmierināti. Piemēram: kad tu mani nebrīdini, ka nokavēsi vakariņas, sagatavotais ēdiens atdziest un es jūtos aizvainota, jo man šķiet, ka mans darbs tev nav svarīgs, tāpēc es gribētu, lai tu mani paziņo, ja gadījumā kavēsies; apsolu, ka tad nerīkošu skandālu.»

Ko nevajadzētu darīt:

* Strīdēties emociju karstumā. Tādā situācijā abi konfliktā iesaistītie viens otru nedzird. Pareizāk ir atlikt attiecību skaidrošanu, līdz izdodas nomierināties.

* Strīdēties nepiemērotās vietās. Ļoti destruktīvi attiecību procesu ietekmē strīdi pie galda. Kopīga maltīte ir viens no rituāliem, kurš apvieno ģimeni vai draugu loku. Otra tabu vieta ir ģimenes gulta.

* Konfliktēt sabiedrības, nepiederošu cilvēku priekšā. Domstarpības jāpārrunā divatā, nevis jāiesaista «atbalsta grupa». Tas ietekmēs situāciju destruktīvi un mazinās savstarpējās uzticēšanās sajūtu, līdz izārdīs pāra attiecības. Publiski rājieni ar aizvainojumiem nav pieņemami arī darba kolektīvā, sava neapmierinātība jāizpauž aci pret aci, nevis citu kolēģu klātbūtnē. Diemžēl ļoti bieži darba devēji rīko publisku «pēršanu», bet tas neveicina ne cieņu pret tādu vadītāju, ne vēlēšanos tādā darbavietā strādāt.

* Sarakstīties vai strīdēties internetā, kur to var redzēt nepiederoši cilvēki. Tas ir rupjš attiecību skaidrošanas veids, un, ja gadījumā šis solis ir sperts, zināmā mērā tas jau liecina par necieņu vai augstprātīgu attieksmi pret partneri vai cilvēku no draugu loka un viņu atgrūž.

* Turēt visu sevī un uzskatīt, ka kaut kas ir «pats par sevi saprotams». Otrs cilvēks nav spējīgs nolasīt mūsu domas. Tipiska situācija: viens partneris ir sabozies un ar otru nerunā. Otrs jautā, kas noticis. Pirmais atbild: «Un tu vēl jautā?! Bet tu pats padomā!» Bet otrs patiešām nevar iedomāties, kāpēc partneris viņu soda ar nerunāšanu, ja pat nevar noformulēt, kas ir noticis. Tas var turpināties gadiem: cilvēkam kaut kas nepatīk, bet viņš klusē, samierinās, pielāgojas un pēc tam uzsprāgst. Otram gluži likumsakarīgs jautājums: kāpēc tu tik ilgi klusēji?

* Konflikta brīdī uzskaitīt pagātnes grēkus. Ir cilvēki, kuri tā vietā, lai risinātu pašreizējās domstarpības, sāk «atskaņot» pagātnes konfliktu sarakstu. Ja iepriekšējo konfliktu iemesli kādreiz jau izrunāti, tos nedrīkst cilāt. Ja nav izrunāti, tad tam ir lavīnas efekts: ir nekonstruktīvi pievienot esošajai situācijai vēl pagātnes konfliktus un to cēloņus, jo netiks atrisināti ne tagadējie, ne toreizējie.

* Aizvainojoši izteikties par cilvēka personību. Tu esi slikts, stulbs; tu esi histēriķe. Var kritizēt cilvēka rīcību vai vārdus, nevis personību. Ja nopeļam personību, tad nākamais loģiskais jautājums: ja es tev kā cilvēks nepatīku, tad ko tu ar mani vispār tagad sarunājies - ņem koferi un soļo. Cilvēku mēs nevaram mainīt, varam vienīgi izbeigt attiecības. Piemēram, vīrietis sievietei nepalīdz saimniecībā, nepiedalās tajā finansiāli, un viņa saka: tu neesi nekāds vīrietis! Pretenzijas nav pret rīcību, bet pret personību, un cilvēks agrāk vai vēlāk atradīs citu «ekspertu».

* Skart sāpīgās vietas. Katram cilvēkam ir savs Ahilleja papēdis. Tas bieži attiecas uz izskatu, novecošanas problēmām, dzimumspēju u.c. Konfliktējot šīm tēmām nevajadzētu pat tuvoties, īpaši, ja oponents ir tuvs cilvēks, draugs, radinieks, laulātais, bērns.

* Lietot fizisku spēku. Sabiedrībā pieņemts maldīgs viedoklis, ka vardarbīga rīcība ir raksturīga pārsvarā vīriešiem. Patiesībā ar fiziska spēka lietošanu grēko abi dzimumi. Neizprotama iemesla dēļ daudzas sievietes uzskata, ka viņām ir tiesības, pat pienākums strīda karstumā vīrietim vai bērnam «sadot pa muti». Aizstāvēšanās brīdī tādu sievieti vīrietis var pagrūst, un sekas ir neprognozējamas. Sievietes bieži aizvaino un provocē vīriešus, un no bezpalīdzības vīrietis, īpaši tāds, kurš ir eksplozīvs pēc rakstura, sāk izmantot fizisku spēku. Diezgan bieži arī sievietes pirmās konfliktā palaiž rokas, un tās ir ārkārtīgi bīstamas darbības, jo strīda karstumā ne sieviete, ne vīrietis nevar sevi kontrolēt. Ja tas noticis vienu reizi, būs arī otrā, trešā un nākamās. Šādās attiecībās nav cieņas, varbūt ir emocionāla atkarība vienam vai abiem partneriem, bet tā nav mīlestība, jo mīlestība bez cieņas nevar būt. Vardarbīgu uzvedību nedrīkst attaisnot, tas nav pieņemams. Ja nonākts līdz tādai pakāpei, tad jāpadomā - ja mēs necienām otru, vai mums jābūt kopā?

* Draudēt ar šķiršanos. Šādi draudi liecina, ka savās fantāzijās cilvēks jau izskata varbūtību pabeigt attiecības ar konkrēto partneri un tagad strīda karstumā tas tiek izteikts. Ar katru nākamo apli emocionālā saikne ar partneri kļūst mazāka.

Kā var palīdzēt speciālisti

Konstruktīvi risināt minētās situācijas var palīdzēt ģimenes terapija. Iespējams, ka ne uzreiz tai piekritīs abi konfliktējošie partneri, bet iesākumam pietiek, ja uz sarunu atnāk viens. Konfliktiem diemžēl var būt arī medicīniski cēloņi, piemēram, kašķīgums, nesavaldība un «uzsprāgšana» par sīkumiem var būt saistīta ar pacienta slimīgo - trauksmaino vai depresīvo stāvokli. Ja cilvēks pats pamana, ka sācis uzvesties savādāk, nekā tas viņam raksturīgi, tad arī ir vēlams aiziet pie ārsta, jo tas var būt kāda traucējuma simptoms. Diezgan bieži rakstura maiņa vai izmaiņas uzvedībā var liecināt par kādu medicīnisku problēmu, kam nepieciešama izmeklēšana pie ģimenes ārsta, neirologa, endokrinologa vai psihiatra.

Komentāri [0]
Nav pievienots neviens komentārs.
Pievienot komentāru
Vārds *
Komentārs *
 
Custom creative templates for DoubleClick for Publishers