Jaunā Liepājas teātra aktrise Samira Adgezalova ir skaista, melnīgsnēja sieviete – viņas tētis ir dzimis azerbaidžānis. Diemžēl mammas laulība ar dienvidnieku izjukusi, un Samira nav arī bijusi ciemos Azerbaidžānā. Taču, kā vērtē pati aktrise, viņai ir tuvs viss dienvidnieciskais un gribētos apceļot dienvidu valstis. Samirai gan neesot sapņu lomu – ko dzīve pasniegs, to pieņems. Un jo vairāk pasniegs, jo labāk.
«Lomās es paļaujos uz dzīvi, likteni un Dievu. Kā Tas tur augšā būs lēmis, tā arī būs. Kur es atradīšos pēc mēneša vai gada, tas nav manā ziņā. Es esmu atvērta visiem piedāvājumiem un negribu aprobežoties ar ko vienu. Vēlos darīt maksimāli daudz un dažādas lietas. Ja es nebūtu kļuvusi par aktrisi, tad droši vien mana profesija būtu saistībā ar ceļošanu, varbūt kāds darbs ārzemēs. Mana draudzene Deizija Latvijas Universitātē studē teoloģiju un reliģiju. Nezināju par tādu fakultāti, bet tagad varbūt kaut ko tādu gribētu apgūt. Dievam es ticu un esmu kristīta pareizticīgo baznīcā,» atklāj Samira un piebilst, «bērnībā man bija bail no bārdainiem onkuļiem, kā ieraudzīju vīrieti ar bārdu, tā skaļi raudāju. Spiegšana notika arī kristībās, kad man bija tikai trīs gadi. Popam bija gara bārda.»
Šobrīd Samira jau zina, ka pavasarī būs loma Liepājas teātrī Džilindžera iestudējumā Platonovs un sievietes. Tur lielākoties spēlēs sieviešu kolektīvs. Aktrise piemin, ka viņai dzimšanas diena ir 24. novembrī, dienu pēc dižā Smiļģa. «Varbūt kāds teātra bacilis manī iedzimis.»
Karjera sākās ar Runci zābakos
«Esmu dzimusi Rīgā. Manī ir gan azerbaidžāņu, gan krievu, gan latviešu asinis. Vectētiņš bija krievs, savukārt omīte tīra latviete. Smalki par mammas un tēta iepazīšanos un izšķiršanos nezinu, bet kopdzīve vienā brīdī izbeidzās. Mammai es esmu viena meita, bet man ir arī pusbrālis un pusmāsa,» par savu ģimeni stāsta Samira. Visus 12 gadus viņa mācījusies Rīgā, Ziemeļvalstu ģimnāzijā - brīnišķīgā skolā, kura atrodas Pārdaugavā.
«Astoņu gadu vecumā es sāku skatīties televīzijas izrāžu ierakstus un filmas un domāju, ka es kaut ko tādu gribētu darīt, bet viss man likās vēl pārāk tāls un nesasniedzams. Sapratu, ka starp mani un to, ko rāda zilajos ekrānos, ir milzīga siena. Kad man bija 13 gadu, sāku saprast, ka aktiermāksla ir kaut kas tāds, ko es gribētu dzīvē izbaudīt,» turpina jaunā aktrise un piebilst, «paldies man jāsaka vienai sievietei, kuras vārds ir Antra Puriņa - viņa ir mana pirmā aktiermeistarības skolotāja. Antra man piedāvāja lomu skolā iestudētajā izrādē Runcis zābakos, un es biju Runcis. Tā bija brīnišķīga loma, man liekas - vismīļākā pasaulē. Ceru, ka tuvākajā laikā dabūšu ierakstu. Man bija tikai 13 gadu, un es jau spēlēju Runci!» priecājas Samira. Jaunā aktrise saka, ka teksta mācīšanās viņai vienmēr padevusies. Mācoties ceturtajā un piektajā klasē, kad bija jāapgūst mazie stāstiņi un pēc tam jāatstāsta, jākonspektē - mazā Samira visu vārds vārdā bija iemācījusies no galvas. Viņa vienmēr visu mācījusies vārds vārdā. «Tas bija kā āķis lūpā, un es sapratu, ka uz skatuves gribu stāvēt visu savu dzīvi. Sapnis pamazām sāka piepildīties, un 2011. gadā es iestājos Latvijas Kultūras akadēmijā. Tajā gadā uzņēma 20 jauniešu - mēs bijām ļoti dažādi, kolorīti. Kursa vadītāja bija Anna Eižvertiņa, un man liekas, ka Anna apzināti mūs uzņēma tik ļoti atšķirīgus. Vismaz tā man tagad šķiet,» domā jaunā sieviete.
Enerģijas apmaiņa ar mazajiem
Kultūras akadēmijā pagāja četri gadi, un tas laiks bijis interesants. Mācoties gribējies, lai viss ātrāk paiet, bet šobrīd, kā stāsta aktrise, gribētos to laiku drusciņ patīt atpakaļ un vēlreiz izbaudīt tik dažādās nodarbības pie sava amata pratējiem. «Skolotāja Zane Daudziņa mācīja skatuves runu, un viņa mums teica, ka tā būs - pēc beigšanas jums šo nodarbību, agro rītu un kopā būšanas pietrūks. Tagad es viņai pilnībā piekrītu. Kad esi jau teātrī, tev jābūt gatavam uz visu un viss ir tikai tavās rokās. Nav vairs pasniedzēju, kuri tevi pirms izrādes iesildīs, pateiks, kas darāms,» domā talantīgā aktrise. Viņas kurss pirmo mācību gadu dzīvojis teātrī Skatuve, Annas Eižvertiņas teātrī, jo macībiestāde Zirgu pasts bijusi remontā. «Skatuves periods bija īpašs, un katrs no mūsu kursa kaut ko labu atceras. Protams, ka bija arī studentu tusiņi. Arī kopā ar pedagogiem un režisoriem. Mēs bijām kopā arī lielākos svētkos, jubilejās. Allaž tā forši pasēdējām, un bija interesantas sarunas. Tas patiesībā bija tik skaists laiks, bet sapratu to tikai pēc mācību iestādes absolvēšanas,» atzīst aktrise.
Mācoties trešajā kursā, viņai paveicies, jo tikusi pie režisores Indras Rogas Nacionālā teātra mūziklā Kabarē. Samira bijusi viena no dejotājām un mazliet arī dziedājusi. Liela loma šajā izrādē bijusi Samiras kursabiedrenei Agnesei Cīrulei. «Pieredzes ziņā tas bija vienkārši brīnišķīgi un burvīgi. Šajā izrādē man bija jārēķinās ar lielu fizisku slodzi, jādzied, jādejo. Bija jāprot apieties ar mikrofonu, un tad likās, ka esmu jau bišķiņ norūdījusies,» domā Samira.
Kad topošā aktrise mācījās 4. kursā, Džilindžers uzaicinājis uz Liepājas teātri spēlēt izrādē Paradīze. Tā arī viņa nokļuva Liepājas teātrī. Tas bijis tad, kad Kultūras akadēmijā mācības tuvojās beigām. «Pirmā īstā loma Liepājā man bija izrādē Sniegbaltīte un septiņi rūķīši, kur spēlēju Sniegbaltīti. Tā man ir joprojām īpaša loma. Izrāde ir burvīga un sajūtas neaprakstāmas. Tā ir enerģijas apmaiņa ar mazajiem skatītājiem. Tie smiekli, tie aplausi! Tieši pirms gada bija pirmizrāde, bet joprojām izrādēs ir daudz skatītāju. Man Sniegbaltīte ir mīļa loma, un tas varbūt tāpēc, ka tā ir bērnu izrāde,» sajūsminās Sniegbaltītes lomas atveidotāja, taču atzīst, ka tāda īstā sirdsloma vēl nav nospēlēta. Bet tāda noteikti būšot.
Spēlējusi pat Šekspīra Džuljetu
«Starp citu, augstskolā esmu spēlējusi arī Šekspīra Džuljetu. Uzvedām fragmentus no izcilā dramaturga lugām. Dabūju par Džuljetu devītnieku. Es šo lomu toreiz uztvēru tā - Džuljeta taču ir parasta meitene, kurai ir 15 gadu. Jānospēlē pirmā mīlestība! Man pašai tad bija 20 gadu, un es spēju atsaukt atmiņā pusaudzes laiku.»
Viņa arī Dailes teātrī ir spēlējusi Džilindžera izrādē Amerika jeb Bez vēsts pazudušais. Taču šo iestudējumu diezgan ātri noņēma no repertuāra. Izrādei bija īss mūžs. «Katra izrāde, kuru noņem no repertuāra, - aktierim mazliet sāp un žēl šķirties no tās. Tas vienmēr ir drusciņ bēdīgi, bet aktieri jau nav tie, kuri lemj,» nosaka aktrise.
«Es dzīvoju Rīgā, un nav viegli izbraukāt uz Liepāju. Atceros, kā pirmoreiz braucu no Rīgas uz Liepājas teātri. Tas bija agrs rīts, un toreiz teātrī sākās mēģinājumi Paradīzei. No galvaspilsētas bija jāizbrauc jau septiņos, un sešos no rīta es jau stāvēju savā vilciena pieturā. Atceros savu saviļņojumu un sajūtas. Tu taču ieiesi jaunā ēkā, pie jauniem cilvēkiem un būsi citā pilsētā. Tas viss man likās tik interesanti un aizraujoši. Tagad kopš šā pirmā rīta pagājis diezgan ilgs laiks, bet es joprojām atceros to rītu un satraukumu,» aizraujoši turpina aktrise.
Liepājai savs šarms un garša
«Man ļoti patīk Liepāja, bet, ja tu esi dzimis un audzis Rīgā, tad ir kaut kas, kā Liepājā trūkst. Es jau bērnībā biju hiperaktīvs bērns - esmu strauja, pēc horoskopa Strēlnieks. Man patīk Rīgas steiga un ka tev dienas laikā tik daudzkas ir jāpaspēj izdarīt. Ja Rīgā no viena rajona jānokļūst otrā, tad arī tas paņem daudz laika. Jāplāno, jārēķina. No bērnības esmu pieradusi pie tā,» par Rīgas mīlestību stāsta bijusī rīdziniece, kura nu pārtapusi liepājniecē. Tomēr Rīgā nav bijis tik daudz laika, ko veltīt sev, kā tas ir tagad Liepājā. Samira bieži pa Liepāju ejot kājām, taču arī Rīgā to darot. Viņai patīk staigāt. «Liepājā staigāju gar jūru un kājām dodos arī uz savu dzīvokli, kurš atrodas diezgan tālu no teātra. Tās ir kādas 35 minūtes mierīgā gaitā. Man tas neliekas nekas īpašs. Taču man ļoti patīk Rīgas ritms - tā dzīvība un kustība. No Ķengaraga ar ģimeni pārvācāmies uz Pārdaugavu, kur viss ir mierīgāks, klusāks, zaļāks. Pārdaugavā ir jauki - koka mājas, klusas ielas.»
Šobrīd Liepājas teātrī sākušies mēģinājumi režisores Gaļinas Poliščukas vadībā lugai Vecākais dēls. «Tajā būšu viena no draudzenēm. Šo darbu iestudējām arī augstskolā pie režisora Edmunda Freiberga. Tas pats materiāls, un tekstu jau zinu no galvas. Viss ir zināms. Taču Gaļina daudz ko redz citām acīm, viņai ir citas idejas. Mēģinājumu process ir īpatnējs, un pagaidām viss ir runāšanas līmenī. Vispār man patīk mēģinājumi, jo tas ir process. Katra diena ir citādāka, katru dienu tev sevi kaut kā iekšēji jāmotivē, lai viss būtu labā līmenī. Tas ir posms, kad tu sevi iekšēji attīsti. Kad tuvojas pirmizrāde, ir gan prieks, gan drusciņ skumjas - mēģinājumi beigušies. Izrāde ir gatava,» filozofē Samira un turpina stāstu par šobrīdējo savu pilsētu Liepāju, «man patīk jūra, patīk staigāt. Nebiju domājusi, ka man dzīvē būs iespēja no rītiem skriet gar jūru. Rīgā tas ir iespējams, tikai līdz jūrai vēl jānokļūst. Liepājā līdz jūrai man ir 10-15 minūšu. Sajūtas ir nebijušas! Liepāja ir kaut kas tāds, kas piesaista un pievelk. Vienīgā lieta, ar kuru es nevaru sadzīvot un diezin vai vispār kādreiz sadzīvošu, ir vējš. Man tas nepatīk. Taču gadās, ka arī Rīgā ir tikpat spēcīgs vējš. Liepāja ir kūrortpilsēta, un tāpēc tā ir savdabīga. Pielīdzināma nevis Rīgai vai Valmierai, bet drīzāk Jūrmalai. Liepājai ir savs šarms un sava garša. Viss ir jauns, citādāks, un man patīk.»
No Gustava pārtop par Gustu
Samirai patīkot arī dzīvnieki, un Rīgas dzīvoklī viņai ir kaķene Gusta, kurai maijā palika pieci gadi. Tas ir parastais kaķis, bet četrkrāsains - ļoti daudz baltās krāsas, ir pelēkā, melnā un drusciņ arī rudā. «Kad kaķīti paņēmu, biju pilnīgi pārliecināta, ka tas ir puika. Kaķim bija tik liela galva - vislielākā no metiena. Un viņš visvairāk ēda. Un kaķēniem jau sākumā grūti saprast - kurš ir kurš? Kaķīti nosaucām par Gustavu, bet beigās izrādījās, ka tā ir kaķene. Kļuva par Gustu,» pasmejas kaķa saimniece. Samiras bērnībā mammai un omītei bijis pilnīgi melns vilku sugas suns Bleks. Cik stāstījušas abas sievietes, suns aizvests uz laukiem sakarā ar mazās atvases piedzimšanu. Tad mamma un ome paņēmušas rotveilera sugas suni, kuru nosaukušas par Teriju. Dzīvojušas Pārdaugavā, dzīvoklī un sapratušas, ka ar suni ir grūti tikt galā - tas ir liels. Aizvedušas atkal uz laukiem, lai dzīvnieks justos labāk. Tas Samirai bijis liels trieciens. «Tad mums bija kaķene Muskja. Tas bija unikāls kaķis un kopā ar mums bija daudzus gadus. Kaķene nomira dzemdībās. Es ļoti pārdzīvoju. Tad man pēkšņi sākās kaut kāds periods, kad sāka nepatikt kaķi. Viss ir jāpārdzīvo līdzi, arī aiziešana. Taču Gustai manā dzīvē bija lemts ienākt. Es viņu atvedu mājās groziņā no Zaķumuižas, kur dzīvo mana otrā ome. Un pēc pāris mēnešiem izrādījās, ka manai mammai kaķis ir vairāk vajadzīgs nekā man. Es biju aizņemta, jo tas bija akadēmijas mācību laiks.»
Filmēšanās kā saldais ēdiens
Samira atklāj, ka savu brīvo laiku viņa lielākoties pavada Rīgā kopā ar sirdsdraudzenēm - Martu un Deiziju. Ikreiz, kad jaunā aktrise ir galvaspilsētā, notiek sirsnīga tikšanās ar draudzenēm. Samira pat atzīst, ka visas trīs ir dvēseles māsas. Mājās brīvajos brīžos patīkot lasīt. «Mājās mīlu ieslēgt mūziku, būt ar sevi. Mana recepte ir tāda - ja ir slikti ap dūšu vai ir štruntīgs garastāvoklis, vajag ņemt birsti un tīrīšanas līdzekli un sākt tīrīt māju. Pēc tam kļūst labāk,» savu labā garastāvokļa noslēpumu atklāj Samira.
Jaunajai sievietei patīk ceļošana, bet līdz šim daudz nav izdevies pabūt svešās zemēs. Viņa gan joprojām ar sajūsmu atceras pagājušās vasaras braucienu pie draudzenes Martas uz Kipru. «Es jau pati tāda dienvidniece esmu, un, aizbraucot uz Kipru, likās, ka esmu mājās. Jūra, karstums, cilvēki - šķiet, ka tas viss manī iekodēts. Līdzko es izkāpu no lidmašīnas, sajutu mitro, tvaikojošo gaisu, man likās, ka tas viss ir mans. Es esmu savā vietā. Ja būtu iespēja, es gribētu apceļot pasaules valstis. Bieži vien esmu aizdomājusies - cik pasaulē ir daudz vietu, kuras gribētu un vajadzētu redzēt. Internetā atradu rakstu par vietām plašajā pasaulē, kuras jāredz pirms nāves. Gan jau, viss vēl priekšā!» Samirai šķiet, ka viņai patiktu ceļošana, lai gan līdz šim daudz nav izdevies pabūt svešās zemēs. Bet joprojām viņa ar sajūsmu atceras pagājušās vasaras braucienu uz Kipru.
Arī kino Samirai ir kā saldais ēdiens. «Šobrīd liekas, ka kino ir kaut kas tāds, ko no sirds gribētos darīt daudz un dikti. Arī seriālos gribētos piedalīties. Kāpēc ne? UgunsGrēkā spēlē man tuva draudzene Marija Linarte, un viņas dēļ es sāku skatīties šo seriālu. Kaut gan to skatījos, vēl mācoties vidusskolā. Kad gāju 10. klasē, pēc skolas nācu mājās, un UgunsGrēks man bija ikdienas rituāls, kā jau daudziem tā vecuma bērniem. Arī tajā laikā tur spēlēja Zane Daudziņa. Es sēdēju uz gultas un domāju: kaut viņa man kaut ko mācītu! Šobrīd gan šim seriālam man nav laika. Kaut gan vispār seriālus skatos, vairāk ārzemju. Tagad ekrānos parādījies jauns pašmāju seriāls Šķiršanās formula, kurā es arī nofilmējos, to mēģinu skatīties.»
Nekad nevajag apstāties
Samirai esot daudz ambīciju un vēlmju, viņa esot liela sapņotāja un dzīvojot kādā paralēlrealitātē - savā sapņu pasaulē. «No bērnības esmu jutusi, ka notiks kaut kas liels. Es tā lēnām eju uz kaut ko, kas beigās man parādīs, kāpēc dzīve bija tieši tāda. Man liekas, ir svarīgi uztvert dzīvi kā spēli. Var gūt baudu no dzīves procesa, iet uz priekšu un katru dienu domāt, kas notiks rīt. Var saskatīt kaut ko neparastu, un tas taču ir tik interesanti.» Samirai ļoti patīkot ziedi - lilijas, rozes, hiacintes, orhidejas un citi. «Agrāk man nepatika. Nespēju izmest novītušas puķes, man to bija žēl. Tagad tā vairs nav. Es gūstu baudu no tām dažām dienām, kad vāzē ir ziedi.» Samira atklāj, ka viņa dzīvē cenšoties iemīlēt sevi kā personību, taču tas nebūt nav vienkārši, tas ir darbs ar sevi un savu iekšējo es. Nevajag šaubīties. Jaunā sieviete vēlētos kļūt vēl bezbailīgāka, kaut gan dzīvē esot drosmīga. Jāprot arī atrast iekšējo mieru un sadzīvot ar savām izjūtām. Vajagot augt un attīstīties. Tas, pēc Samiras domām, ir pats svarīgākais. Nekad nevajag apstāties.
***
Samiras Adgezalovas pieturzīmes
• Dzimusi 1992. gada 24. novembrī Rīgā.
Izglītība:
• 2015. gadā beigusi Latvijas Kultūras akadēmiju.
Lomas Liepājas teātrī:
• Olga J. Pulinovičas Žannā (no 2016. gada oktobra);
• Sieviete F. Dirrenmata Vecās dāmas vizītē (2016);
• Amina Svikle T. Vaildera Mūsu pilsētiņā (2016);
• Sniegbaltīte R. Bugavičutes Sniegbaltītē un septiņos rūķīšos (2015);
• Kūru meita, lietuviešu meita Raiņa Indulī un Ārijā (2015);
• Ieva L. Gruzinovas Paradīzē.
Lomas citos teātros:
• Klāra, meitene sapnī izrādē Amerika jeb Bez vēsts pazudušais - Dailes teātrī (2015);
• Rouzija Dz. Kendera, Dz. Masterofa Kabarē - Nacionālajā teātrī (2014).
