Jāņa Rozes uzņēmuma izdotos kalendārus grezno ļoti cēla ruda runča foto. Izrādās, tas ir Leo, visu firmas un apgāda darbinieku lolots un mīlēts runcis, kuru viņi izglābuši no bojāejas.
Minkānam tagad ir arī savs blogs, kurā viņš izklāsta par jaunumiem Rozes interneta grāmatnīcā. Firmas direktore Ināra Beļinkaja, ar kuru Māja tikās, ir arī apkopojusi apmēram 650 dažādas kaķu figūriņas – gan no porcelāna, gan koka, gan bronzas un vēl citiem materiāliem. Firmā ir apmēram 100 grāmatu kolekcija, kur stāstīts par kaķiem. Interesanti, ka vienu kartīti ar kaķiem firmai dāvinājis aktieris Kārlis Sebris, kad viesojās kādā no grāmatas prezentācijām. Zinājis, ka rozīši ir kaķmīļi.
Kad firmas darbinieki ienākuši telpās Atlasa ielā, tur mājojuši bulvāra kaķīši, kurus viņi barojuši. Tad bijusi melna kaķenīte, kuras bērni dažkārt tikuši paņemti firmas darbinieku ģimenēs. Taču šie kaķīši parādījās un pazuda.
Mazs, nelaimīgs kamoliņš
«Leo stāsts ir tāds, ka viņš parādījās rudenī, kad jau bija diezgan vēss. Runčuks bija maziņš, vājiņš, nelaimīgs, sasmērējies ar eļļu, un oranžais kažociņš nemaz nebija skaists,» stāstu iesāk Ināra. Runcis slēpies firmas automašīnās un sildījies. Autobusi ar siltu motoru atbrauca, un tas bija runčuka prieks. «Pagalmā bija tāda maza, izbūvēta telpa, kur kādreiz atradās ūdenssūkņi, un tur bija tāda sprauga, kur viņš līda sildīties, un mēs viņu regulāri barojām. Kādu brīdi skatījāmies, ka viņš vairs neēd. Izrādījās, ka vairs nebija spēka uzlēkt otrajā stāvā, uz plaukta, kur viņš gulēja,» stāstu turpina firmas pārstāve. Viņa aiznesusi runčuku pie daktera Krūmiņa tepat Čiekurkalnā, kas esot ļoti slavens dakteris visā Rīgā. Ārsts iedevis kaķmīļiem zāles un teicis, ka tā ir diezgan smaga vīrusa infekcija. «Kādā tikšanās reizē dakteris pateica: ja jūs viņu izvilksiet un viņš izveseļosies, jums būs brīnišķīgs runcis. Ārsta vārdi piepildījās,» saka I. Beļinkaja.
Kaķis tagad kļuvis par visu darbinieku mīluli. Viņš pret visiem savējiem izturas ar lielu cieņu, bet arī ļoti labi apzinās savu vietu un vērtību. «Kad ir darbinieku kopsapulces, viņš apsēžas tepat apakšā centrā vai uz galda un solīdi klausās. Leo piedalās pilnīgi visās apspriedēs. Viņš zina absolūti visu, kas notiek firmā, un arī mums īpaši netraucē. Pašā sākumā gan gribēja kādam iekost, bet tagad vairs ne,» runča ieradumus atklāj Ināra. Izrādās, Leo ir nosvērts un zināmā mērā zibensnovedējs – ja kādreiz ir kāda saspringta situācija un ne sevišķi viegla saruna ar kādu darbinieku vai klientu, runčuks vienkārši gaisotni izlīdzina. Ja kādreiz ir pat sakāpināta situācija, Leo ienāk istabā, un cilvēks atmaigst – tādas ir Leo spējas.
Vārds no oranžas lauvas
Vārdu Leo iedevis vairumtirdzniecības vadītājs Aivars Šumilo. Viņš firmā pieskata arī visas tehniskās lietas, atvieto vadību prombūtnes laikā. «Leo tāds oranžs, atgādina lauvu, tātad – Leo. Viņš arī atsaucas uz vārdu Leo. Viņš absolūti skaidri zina, ka ir Leo. Tikpat labi viņš zina, ka ir kaķis,» smej Ināra.
Laukā mīlulis neiet un ir sterilizēts, tāpēc nav zināms, kā viņš izturētos pret citiem kaķiem. Taču viņam bijušas interesantas situācijas. «Pie mums strādā arī Jāņa Rozes mazmazdēls Jānis Roze, un viņam ir mazs sunītis, apmēram tāda paša lieluma kā Leo – Briseles grifons Bafets, miljonāram Bafetam par godu. Suns pie mums nāca jau tad, kad Leo te vēl nebija ieradies. Ļoti jauks, labi audzināts suns – ar visiem sasveicinās, prātīgs, nevienu netraucē, bet mierīgi sēž savā stūrī. Tā vienu dienu atnāk Bafets, un priekšā runcis,» intrigu iezīmē Ināra. Runcis uzpūties trīsreiz resnāks un teicis: ššš, es te tagad esmu saimnieks! «Bafets domāja, ka arī viņš ir piederīgs. Bet kaut kāds runcis mēģina ierādīt savu vietu. Tagad Bafetiņš Leo respektē, ir drosmīgs tikai tad, kad nostājas Jānim aiz muguras. Esot viens pret vienu, viņš satraucas. Lai gan dažreiz viņi arī labi satiek. Pat viens otram blakus uz krēsliem paguļ,» tā Leo mamma.
Izrādās, Leo diezgan bieži ielien kādā skapī, uz viena pat mēģina dzīvot. Tas ir unikāls skapis, kura savākts viss, ko Jānis Roze izdevis. Minkāns attaisa skapja durvis un mēģina sakārtot citādi grāmatas – tur ir saliktas pēc alfabēta, bet viņš dažkārt pārkārto.
Nepatīk ņurdzīšana
«Tā mēbeļu bojāšana ir tāds materiāls zaudējums, un būs jau tās vienreiz jānomaina. Leo grib izmukt kāpnēs, bet kā suns saprot, kad pasaka: nedrīkst. Tad nedara, atkāpjas un sēž. Ir daži cilvēki, kas domājuši, ka viņu var ņurcīt, bet Leo tad uzreiz kož.» Leo ir graciozi nofotografēts lielajā Jāņa Rozes kalendārā un mazajos kalendārīšos. «Leo ir tik skaists, vai tad jūs negribētu tik skaistu kaķi likt kalendārā?» vaicā Ināra. «Runcim ir arī savs blogs mājaslapā, un divreiz mēnesī viņš raksta grāmatu apskatus – rosina, ko vajadzētu izlasīt – viņš ir intelektuāls kaķis. Šomēnes viņš visus aicināja doties uz Latvijas Grāmatu svētkiem. Tagad kaķis atkal iemurrā, kādas grāmatas vajadzētu lasīt turpmāk. Mūsu jaunajai dzejniecei Ingai PizāneiDilbai viņš iečukst ausī, un tad viņi abi sadarbojoties veido blogu, bet Leo ir tas ierosinātājs. Inga viņam vienkārši palīdz to izteikt cilvēku valodā, jo labi tulko. Leo piedalās arī reklāmās,» pasmej Ināra.
Apgāda kolekcijā apmēram 100 kaķiem veltītu grāmatu noteikti būs, paši gan izdevuši trīs no tām. Ir, piemēram, joga kaķiem, franču valoda kaķiem, kaķi glezno, kaķi dejo jeb dejas ar kaķiem. Tad ir kaķi Šekspīra lugu tēlos – visi, ieskaitot Dezdemonu un Hamletu. Karalis Līrs izskatoties vienkārši fantastiski. «Šekspīra kaķus es atvedu speciāli no Anglijas, no Šekspīra muzeja Stretfordā pie Eivonas,» palielās Ināra. Bijis interesants gadījums – «finanšu direktores dēliņš šogad iet 1. klasē, un viņiem skolotāja bija rosinājusi, ka vajag uz klasi atnest mazos kalendārīšus. Kas tik tur bija! Bet mazais Mārcītis aiznesis kaķa kalendārīti, un bērni saka: vai, kāds smuks kaķītis. Mazais puika saka: tas ir Leo. Kā tu to zini? Es viņu pazīstu! Tad citi bija izbrīnīti, kā viņš zina kaķa vārdu,» atstāsta firmas direktore.
Pagaršo japāņa ūdeni
Bez Jāņa Rozes firmas trešajā stāvā ir arī Jāņa Rozes grāmatu apgāds, un Leo tur ir divas iemīļotas vietas. Viens ir radošo personību dīvāns, kas ir apgāda direktores kabinetā, kur bieži ciemojas rakstnieki un dzejnieki, jo radošiem cilvēkiem saskan ar kaķiem. Tad runcis atļauj kādam rakstniekam vai dzejniekam apsēsties sev blakus. «Kad direktores Renātes nav, viņš viesojas uz mūsu korektores Ildzes galda. Viņam patīk materiāls, ar kuru viņa strādā, sēž uz lapām un nedaudz palīdz. Leo ir radošs, un mēs sakām, ka viņš ir intelektuāls. Saprot, kur nonācis,» pasmej kaķmīle.
Sestdienās un svētdienās, kad apgāds nestrādā, ir strikti noteiktas darbinieku dežūras, kurš atnāks iztīrīt kaķa kastīti un pabaros.
Leo nav nepatikas pret līdzcilvēkiem, viņš vienkārši esot vienaldzīgs. «Mums bieži šeit ir ārzemju partneri, jo strādājam ne tikai ar grāmatām, bet arī ar kancelejas precēm un rotaļlietām. Ilggadēji sadarbības partneri mums ir no Japānas, firma Shachihata. Japāņu firmas šefs bija ieradies pie mums ar saviem asistentiem. Viņiem ir pasaulē labākie marķieri. Arī tehniskie marķieri, kurus mēs piegādājam celtniecības firmām. Šie Shachihata firmas kungi ir ieradušies, un mēs runājamies, viņi ir apmierināti, jo mums labi rādītāji. Mēs vienmēr ciemiņus uzcienājam ar kafiju vai tēju, ko nu kurš grib. Bet japāņu kungs grib ūdeni. Leo, protams, pret kafiju un tēju ir stipri vienaldzīgs, bet ūdens ir laba lieta. Tad viņš izdomā, ka jāpadzeras no japāņa glāzes. Iedomājieties, japāņa perfektums, un runcis iet padzerties! Kungam pat sejas vaibsti izmainījās. Protams, mēs glāzi ātri nomainījām, un viss ritēja savu gaitu,» kuriozu par Leo atstāsta Ināra.
Viņa populārajā Facebook atklājusi draugu kopu, kura saucas Kaķīšu māksla. Izrādās, ka kaķi pirms 3000 gadiem parādījušies tieši Japānā un japāņi ir milzīgi kaķumīļi. Pirmās kaķu kafejnīcas parādījušās Japānā, un japāņiem mājās ir katram pa kaķim. Tur rakstīts, ka Japānā ir sala, kuru okupējuši kaķi, un tur šo četrkāju ir vairāk nekā iedzīvotāju. «Japāņiem kaķi nav sveši, viņi tikai nedzer no vienām glāzēm!» pasmejas firmas direktore.
Kaķi 650 variantos
Biroja telpās ir izkārtota arī kaķu priekšmetu kolekcija, apmēram 650 no dažādiem materiāliem izgatavotu kaķu figūriņas. Tā vākta gandrīz 40 gadus. Kolekcija ir no daudzām vietām pasaulē – visur, kur Ināra pabijusi – no Ķīnas, Amerikas, Dienvidāfrikas, Eiropas valstīm. Ir arī no Austrālijas. Arī kolēģi, zinot direktores aizraušanos, allaž atved pa kaķim. «Man tie ir sadalīti pēc veidiem: praktiskie kaķi, tie, kam ir pielietojums – grāmatzīmes, brošas, pulksteņi, lampas, siera nazīši un citi. Tad ir krūzītes ar kaķiem. Pašā centrā konfekšu kastes, uz kurām ir kaķu figūras. Tās pamatā ir no Vācijas, bet viena arī no Holandes. Tad ir trīs plaukti ar porcelāna kaķiem, kuri antikvariātos pirkti. Viens pelēks kaķu pāris ir interesants. Man bija brālēns, vecāks par mani, piedalījies karā un nokļuva Vācijā. Iepazinās ar savu nākamo sievu un nopirka kaķu figūriņu pārīti. Pārbrauca un dzīvoja kādus gadus Anglijā. Tad Austrālijā. Kad brālēns nomira, viņa atraitne atbrauca uz Latviju un atveda man to kaķu pāri, teikdama, ka tiem te būs labāka vieta,» par figūru stāsta Ināra un atklāj, ka visi kaķi ir uzskaitīti un samērīti. Ir diezgan daudz izcilu eksemplāru, piemēram, Vīnes bronzas figūras, jau kopš 1880. gada. «Man pagājušajā vasarā bija tā laime būt Vīnē, un tad no Vīnes bronzas fabrikas, kura joprojām darbojas, es nopirku jaunmodīga izskata kaķi,» palielās kolekcionāre.
Arī Ināras Beliņkajas mājās ir bijusi kaķi. Visu mūžu – un ilgdzīvotāji. Pēdējais, kurš tagad priecē vitālo sievieti, ir no Juglas patversmes paņemtais strīpainis Persijs. Runčuks ar raksturu, viņu nevarot tā uzreiz ņemt un glaudīt, vajagot tā pamazām piejaucēt. «Persijs ir jauks, sabiedrisks un runātīgs. Viņš bija pēkšņi parādījies Juglas papīrfabrikas rajonā un ilgu laiku sēdējis autostāvvietā. Kāds viņu bija pabarojis, bet, tā kā bija auksts, novembris, runčuks saslimis un nogādāts Juglas dzīvnieku patversmē. Tur viņu izārstēja, un es sapratu, ka man viņš vajadzīgs,» sava mīļdzīvnieka vēsturi atstāsta saimniece un atzīst, ka viņas dzīvē kaķiem ir liela nozīme. Arī meitai Ievai, piemēram, pirmais vārdiņš nebija vis «mamma», bet «kaķis». Ievai tagad ir divi kaķi – melnītis Salems un siāmieša krustojums Pūkijs.
Ināra vēl atceras kādu kuriozu, kā viņas īpašumā nonācis izcils kaķa eksemplārs kolekcijai. «Ārzemēs ir uteņi jeb krāmu tirdziņi. Un pagājušajā pavasarī, atgriežoties no Londonas grāmatu gadatirgus, bija vēl laiks līdz lidmašīnai, tāpēc iebraucām vienā tādā vietā, kur bija baznīcas krāmu tirdziņš. Liels plakāts, kur rakstīts, ka visi iegūtie līdzekļi būs kaķu patversmei. Es nodomāju, ka kaut kas jānopērk. Prasu kundzēm, vai viņām kāds kaķis arī ir. Nē, it kā nav. Tad skatos, pelēka, nobružāta kartona kaste, attaisu to, un tur iekšā viens brīnišķīgs šķīvis, kur uzgleznots Runcis Zābakos. Ļoti filigrāni, smalki uzgleznots. Izrādās, ka tā ir ārkārtīgi slavena māksliniece, ir tikai 50 tādi šķīvji, visiem ir numurs. Kundze, kura nodevusi šķīvi tirdziņam, pievienojusi pat dokumentus, ka to iegādājusies 1957. gadā un tā vērtība bijusi pāri par 50 mārciņām. Ļoti dārgi! Prasu, cik man jāmaksā. Viena mārciņa. Nopirku un vēlāk skatījos internetā, ka tas ir ārkārtīgi vērtīgs šķīvis.
