Piektdiena, 29.marts

redeem Agija, Aldonis

arrow_right_alt Māja

Nepalaist garām šodienu

© F64

Seriāla Viņas melo labāk Jolantas lomas atveidotāja aktrise Alise Polačenko uzskata, ka pati labākā atpūta ir vides maiņa un jaunu emociju gūšana, kas atspirdzina ikdienas rutīnu un liek sajusties dzīvam.

 Vasaras tveicē Alise dalās pārdomās par saviem labsajūtas avotiem, attiecību skolu un izaicinājumiem profesijā.

Šī vasara aktrisei esot braucieniem un izaicinājumiem bagāta. «Man patīk, ja jūtu, ka ir noskriešanās bauda. Nesen biju uz radinieku kāzām, pēc tam kopā ar draugu bijām atpūsties Nicā – tā, manuprāt, ir paradīze zemes virsū. Pašlaik darbojos arī Ilonas Brūveres Dāmu paradīzē, kas ik ceturtdienas vakaru notiek Esplanādē, bet līdz pat Jāņiem bija arī intensīva filmēšanās seriālam, kas notika katru dienu no rīta līdz vakaram. Vēl skolā Somijā apgūstu somu valodu,» viņa uzskaita šīs vasaras svarīgākos pieturas punktus.

Ārpus komforta zonas

Seriāla otrās sezonas filmēšana esot oficiāli pabeigta, un tagad aktieri gaidot, vai būs arī trešā – tas, kā teic Alise, esot atkarīgs no skatītājiem. «Pirmajā sezonā vēl jutos kā zaļš gurķis, tikai mēģināju uztvert, ko režisors no manis vēlas, jo, tā kā režisors ir lietuvietis, viņam ir cits temperaments un prasības. Tas savukārt prasa izkāpt no savas komforta zonas. Pirmā sezona mums visiem bija kā iepazīšanās, bet otrā no scenārija viedokļa ir bagāta ar spilgtu notikumu virknējumiem. Esot šajā lomā, piedzīvoju lietas, ko dzīvē, cerams, nekad nepiedzīvošu,» Alise stāsta.

Viens no lielākajiem izaicinājumiem seriāla tapšanas laikā esot bijusi filmēšanās cietumā. «Man bija iespēja izbaudīt, kā tas ir, būt cietumā. Filmēšana notika Cēsu nepilngadīgo cietumā, un tas ir īstāks par īstu. Cietuma darbinieki stāstīja, ka nepilngadīgo un sieviešu cietumi ir visbīstamākie, jo tajos atrodas cilvēki, kurus visgrūtāk savaldīt. Ieslodzītie bija turpat līdzās, filmēšanas laikā viņi caur restēm vēroja un piedalījās procesā – bija gan sasaukšanās, gan samāšanās ar rokām. Sākumā bija mazliet neomulīgi, bet vēlāk jau jutāmies kā mājās,» Alise smejot raksturo piedzīvoto.

Apvaldīt ziņkāri

No naivās Valkas meitenes Jolantas, ko esam iepazinuši seriālā, Alisē nekā neesot. «Jolanta tiek pozicionēta kā meitene no Valkas, kas ierodas milzu Rīgā. Savukārt es esmu dzimusi Rīgā un viss šķiet tuvāks. Citādi varbūt būtu, ja aizbrauktu, piemēram, uz Ameriku,» viņa salīdzina, bet vairās atzīt, ka sapņotu par aizokeāna kino industriju. «Man šobrīd dzīvē ir citi izaicinājumi,» Alise nosaka, bet sīkāk neko izklāstīt nevēlas, vien piemin, ka «par izaicinājumiem neko nedrīkst teikt, kamēr neko skaidri nezina».

Viņa atzīstas, ka pati seriāla gaitai televizora ekrānos, īpaši vasarā, līdzi neseko, jo tad atkal jūtoties kā darbā. «Paskatos, ja ir konkrētas lietas, kas mani interesē, ja zinu, ka rāda kādu smagu ainu – tad speciāli paskatos, lai redzētu, kā beigās sanāca. Bet vispār atvaļinājuma laikā neskatos, jo, skatoties uz savu veikumu, atkal nokļūstu atpakaļ darbā, sāku sevi analizēt un izdzīvot tā brīža apstākļus un emocijas. Cenšos no tā izvairīties, pat ja ziņkāre ir liela.»

Ķert mirkļus

Pēc emocionāli komplicētāko epizožu filmēšanas aktrisē iezagušās pārdomas. «Piemēram, braucot mājās no cietuma, vienmēr bija jādomā par tur sastaptajiem cilvēkiem. Tā viņi pavada visu savu jaunību – starp četrām sienām,» viņas balsī dzirdams žēlums. Cietumā redzētais licis arī Alisei pārvērtēt dzīves vērtības un nenozīmīgos strīdus: «Esot tur, šķiet, par kādām muļķībām mēs vispār strīdamies? Nesen, braucot ar riteni, sanāca pabraukt garām arī traģēdijas vietai, kur uz Čaka ielas trolejbuss notrieca māti ar bērnu. Tajā dienā biju par kaut kādiem sīkumiem sastrīdējusies ar draudzeni, bet tad pēkšņi sapratu, cik tas viss ir mazsvarīgs. Viens mirklis, un cilvēka vairs var nebūt. Ir svarīgi biežāk atcerēties par saviem tuviniekiem, kamēr viņi vēl ir,» Alise dalās savā redzējumā.

Lai gan reizēm pārņem domīgs noskaņojums, no eksistenciālām pārdomām viņa cenšoties apzināti bēgt. «Neesmu no tiem cilvēkiem, kuriem patīk palikt ar sevi vienatnē, lai grimtu dziļās pārdomās par dzīvi. Pārsvarā cilvēkiem raksturīgi prātot, kā būtu, ja būtu, bet man to negribas. Man ir labi tā, kā ir šobrīd, man gribas ķert šī brīža mirkļus,» viņa stāsta un atklāj, ka tā vietā mēģina trenēt savu prātu, mācās nepieļaut sliktās domas un kontrolēt dusmas. «Mēģinu no visa ķert kaifu un nepalaist garām šodienu,» mundri teic Alise.

Attiecību skola

Šāda nostāja noderējusi laikā, kad jaunā aktrise absolvēja Kultūras akadēmiju. «Bija sajūta, ka esmu izlaista no skolas, bet darba piedāvājumi nesekoja. Pirmais laiks bija biedējošs. Skolas pēdējā mēnesī kursabiedriem vairāk vai mazāk bija skaidrs, kur viņi piedalīsies, bet es joprojām nīku neziņā. Bija baisi, bet tā neziņas pilnā vasara bija lieliska skola,» viņa stāsta un atzīst, ka tolaik sapratusi, ka ir svarīgi ļauties mirklim un būt pacietīgai.

Tāpat cilvēku izskolojot attiecības ar mīļoto. Viņa saka: «Man šķiet, ka nav lielākas dzīves skolas kā attiecības ar otru cilvēku – otrs ir jāpieņem tāds, kāds viņš ir, un jāsaprot, cik ļoti attiecībās pats esi gatavs panākt pretī, īpaši, ja tas ir cilvēks, ar kuru vēlies nodzīvot kopā mūžu.» Alise ir pārliecināta, ka aktieris ir emociju cilvēks, tāpēc reizēm ir grūti sevi savaldīt: «Apbrīnoju aktierus, kas ir nosvērti un mierīgi cilvēki. Es šausmīgi gribētu tāda būt, bet man tomēr patīk izteikt visu, ko domāju, nevis krāt sevī. Tāpēc esmu no tiem, kas skaļi pasaka visu, ko grib, izkliedz savu sāpi, bet pēc tam viss ir kārtībā. Bet tajā pašā laikā es ļoti ātri piedodu un aizmirstu – nevarētu dzīvot, ja paturētu atmiņas par to, kurš kam ko ir nodarījis. Dzīve ir īsa, tāpēc strīdiem jātiek pāri pēc iespējas ātrāk, un jāturpina priecāties par skaistajiem kopā būšanas brīžiem.»

Ar savu bagāžu

«Jebkuram attiecībās jāizdzīvo visas emociju gammas un dažādi apstākļi. Un jo vairāk nepatikšanām kopā iziet cauri, jo vairāk cilvēki satuvinās. Ja ar otru var iziet cauri arī visļaunākajām savām dienām un viņš tevi nav pametis, bet ir atbalstījis, tas noteikti nāk attiecībām par labu,» spriež Alise. Viņa uzskata, ka, veidojot kopdzīvi ar aktieri, otram var nākties ar kaut ko samierināties un pieņemt otra rīcību – bet tā tas būtu ar jebkuras profesijas pārstāvi. «Ja cilvēks satiekas ar policistu, tad rēķinās, ka pastāv risks, ka viņu var sašaut. Aktiera profesijā ir līdzīgi – es nāku bagāžā ar visu savas karjeras specifiku, un cilvēks, kurš ar mani satiekas, apzinās, ar ko viņam jārēķinās. Esmu laimīga, ka man šāds cilvēks ir. Lai gan zinu, ka arī viņam nav viegli.»

Alises mīļotais cilvēks ir latvietis, kurš dzīvo Somijā, tāpēc dzīve lielākoties rit starp divām valstīm un darba rutīnā rūpīgi jāieplāno pārlidojumi. Lai veicinātu komunikāciju ar somu draugiem, šovasar aktrise apņēmusies iemācīties somu valodu. «Ar to sokas sasodīti smagi, jo valoda ir ļoti grūta. Bet viss ir atkarīgs no dzīves perioda un pasniedzējiem. Skolas laikā man par daudzām lietām šķita – kam man to vajag? Katrai lietai jāatnāk savā laikā, lai tā aizrautu,» viņa domā un neslēpj motivāciju.

Mirdzums acīs

Lai saglabātu nevainojamu formu un labu garastāvokli, svarīgas Alisei ir regulāras fiziskās aktivitātes. «Man patīk sportot. Draugs mani ir iesaistījis skvošā, lai gan pirms gada es vēl nezināju, kas tas ir. Vasarā sākām aizrauties arī ar ūdenssportu,» viņa ar aizrautību stāsta. Ziemā aktrise esot aktīva sporta zāles apmeklētāja un savā ikdienā ieplāno laiku skriešanai. «Mans mērķis ir kādreiz piedalīties pusmaratonā. Vispār man masu pasākumi nepatīk, bet šī ir lieta, kas mani saista,» viņa atklāj. Tikpat atslābinošas ir arī brīvdienu aktivitātes vecāku vasarnīcā Duntē, kur Alise ļaujas peldēm un zāles pļaušanai. «Man ir superīgi vecāki. Mana mamma ir mana labākā draudzene, un, man šķiet, reti gadās tā, ka savus vislielākos noslēpumus var izstāstīt mammai un vēl paprasīt padomu. Mana mamma ir paraugs, kāda es gribētu būt saviem bērniem. Es pat nezinu, kāds ir viņas noslēpums, bet viņa vienmēr mācējusi reaģēt īstajos brīžos un tieši tā, kā vajag,» viņa ar mīļumu stāsta.

Atslodzes brīžos Alisei patīk arī rosīties virtuvē, taču par ideālo virēju viņa sevi nesauc. «Es, protams, gatavoju, bet neķeru no tā kaifu. Paldies dievam, mans dzīvesbiedrs ir izcils pavārs – es tad drīzāk ķeru kaifu no tā, ka rosāmies virtuvē kopā. Par labāko atpūtu es uzskatu vides maiņu – aizbraukt ceļojumā, satikt sen neredzētus draugus, darīt kaut ko tādu, kas nekad nav darīts. Tas liek justies dzīvam! Un ja cilvēkam spīd acis un viņš jūtas ar visu apmierināts, viņš izskatās skaistāks.»