Rolands Orlovskis ir viens no lielākajiem uzņēmējiem Mārupes novadā – šeit ir viņa mājas, veidoto un loloto uzņēmumu, tostarp būvniecības tirgū pazīstamā Selva Būve, birojs un mednieku veikals Purnavu muiža, kas savukārt ir labi zināms medniekiem. Par medībām, par muižām, būvniecību un dzīvi stāsta pats uzņēmējs.
- Mēs atrodamies Mārupē, Mārtiņmuižas biroju kompleksā, mednieku veikalā Purnavu muiža. Atrašanās vieta un nosaukumi rada nelielu apjukumu - kāpēc muižas, un kur mēs īsti atrodamies?
- Mārtiņmuižas nosaukumu, kur iegādājos un uzcēlu biroju kompleksu, šim zemes īpašumam ir devuši iepriekšējie saimnieki. Nekādas citas sakarības starp Purnavu muižu un Mārtiņmuižu nav. Iespējams, ka bijušais īpašnieks vārdā Mārtiņš gribēja kaut kādā veidā apliecināties un ir piešķīris savam īpašumam muižas nosaukumu.
Savukārt par Purnavu muižu, kas vienlaikus ir gan mans reālais īpašuma vārds Līgatnes pusē, gan medību veikala nosaukums, ir pavisam cits stāsts.
- Un kāds tas ir?
- Esmu uzaudzis pilsētas dzīvoklī. Tad, kad uzsāku savu biznesu Rīgā un kļuvu par kaislīgu mednieku, gribēju arī lauku īpašumu - lauku mājas, kur varētu pamedīt, padarīt lauku darbus un atpūsties. Pēc vairāku gadu meklējumiem izvēlējos īpašumu, kas atrodas Līgatnes novadā. Sākumā iegādājos vienu zemes gabalu, bet ar laiku apaudzēju to ar citiem blakus esošajiem īpašumiem. Viens no īpašumiem bija Kalna Purnavas, kur atradās veca lauku māja un daži nobrukuši mūri, kas liecināja, ka kādreiz šeit bijusi slaucamo govju saimniecība. Savukārt Lejas Purnavās saimnieki nodarbojušies ar aitkopību. Apvienojot īpašumus, vēlējos izveidot tādu kā muižiņu. Muižai obligāti nav jābūt pilij, galvenie muižas jēdzienu raksturojošie faktori ir saimnieks, ēka, parks, dīķis, dzirnavas, briežu dārzs. Pēc līdzīga scenārija izveidoju savu muižu - man ir dīķi, skaisti atjaunotas veco mūru ēkas ar dakstiņu jumtiem, 140 hektāru plašs ierobežots briežu dārzs ar turpat 500 dzīvniekiem, iestādīta ozolu aleja. Atjaunojot ēkas, centos saglabāt veco arhitektūru, jo neaizraujos ar moderniem risinājumiem. Varbūt mans īpašums neatbilst klasiskajai izpratnei par muižu, bet man patīk tā to dēvēt, jo pamatlietas, kam jābūt muižā, tur ir.
- Vai mednieku veikala izveidošana ir tieši saistīta ar Purnavu muižu?
- Tā var teikt - tāpēc arī veikalam ir dots šis nosaukums - šobrīd ar šo nosaukumu ir atvērti kopumā četri veikali - Mārupē, Saldū, Valmierā un Daugavpilī. Tajā brīdī, kad es sāku Purnavu muižā iedzīvoties un būvēt - rakt un stumt, un ievest briežus, radās ideja izveidot uzņēmumu - veikalu medniekiem. Iemesls tam bija mana aizraušanās ar medībām, kaut arī manā ģimenē nav bijuši mednieki. Mani tas tiešām aizrāva un aizrauj vēl joprojām - atrašanās svaigā gaisā, dabā - tā ir fantastiska atpūta.
Esot medniekam, saskāros ar vienu problēmu - nevienā no esošajiem veikaliem nevarēja nopirkt visu, kas medniekam nepieciešams - ierocis vienā veikalā, optika citā, bet kronšteins jāmeklē trešajā. Meistars, kas to visu saliek kopā, ir jāmeklē vēl kaut kur. Piešaušana vispār iespējama tikai kādā karjerā vai mežā, kas nebūt nav labākais un drošākais variants. Tāpēc mana doma bija izveidot tādu kā mednieku centru, kur var nopirkt visu nepieciešamo un saņemt nepieciešamos pakalpojumus.
Purnavu muižas veikalu sortiments ir bagātīgs, un tajā ir pārstāvēti gan elitāri zīmoli, gan vienkāršāki, tādējādi radot iespēju mūsu centra pakalpojumus izmantot plašam sabiedrības lokam. Es rūpīgi sekoju, lai pārdevēji vienādi laipni un atsaucīgi būtu gan pret turīgu cilvēku, gan lauku opi, jo zinu, ka opim 100 eiro ir grūtāk nākuši nekā citam miljons. Visiem ir jāsaņem pilnīgi vienāda apkalpošanas kvalitāte.
Mūsu veikalos ir lielākā ieroču, optikas, aksesuāru, ekipējuma un apģērbu izvēle ne tikai Latvijā, bet Baltijas mērogā.
- Cik jums pašam ir ieroču, un kāds ir jūsu iecienītākais zīmols?
- Medniekam drīkst būt līdz 10 ieročiem, ja ir vairāk, tad jāreģistrē kolekcija un pieaug uzglabāšanas prasības. Man ir astoņi medību ieroči. Tāpat kā daudziem, arī man patīk Blaser, kas ir ļoti kvalitatīvs un mednieku vidū populārs zīmols. Es teiktu, ka tas ir tā kā atslēgas zīmols, gluži kā auto tirgū Mercedes.
- Mārupē ir izbūvēta arī vienīgā Baltijā 100 metru šautuve. Kādiem mērķiem tā kalpo?
- Esam mēģinājuši šautuvi piedāvāt visiem, kuri vēlas pašaut, bet tagad tā pamatā tiek izmantota medību ieroču piešaušanai. Uz vietas ir meistars, kurš gan uzliks optiku, gan pieregulēs, kā arī šaušanas instruktors, kurš paskaidros vai izdarīs to klienta vietā. Šautuve ir pietiekami noslogota - faktiski tā ir vienīgā šāda tipa šautuve ļoti plašā reģionā.
- Lai īstenotu tik lielus plānus, nepieciešami līdzekļi. Vai tam par pamatu kalpoja pamatbizness - būvniecība?
- Jā - būvniecības biznesā esmu jau 27 gadus, bet uzņēmumam Selva Būve nu jau ir 13 gadu. Arī tas, kā kļuvu par būvnieku, ir visai interesants un pamācošs stāsts. Biju tikko pabeidzis Latvijas Lauksaimniecības universitātes, tolaik Lauksaimniecības akadēmijas, būvinženieru fakultāti, un man šķita, ka lielākā vērtība ir diploms. Taču tad, kad pabeidzu universitāti, papīram bija nulles vērtība. Visi, kuri gribēja un spēja, jau bija uzsākuši kādu biznesu - pirkt, pārdot, nospert un tā tālāk - tādējādi kaut kādu kapitālu jau iekrājuši. Savukārt es biju ar diplomu, bet bez kapeikas kabatā. Pēc izlaiduma sapratu, ka darboties ir jāsāk Rīgā, jo dzimtajā Aizkrauklē perspektīvu nesaskatīju. Atbraucu uz Rīgu, aizgāju uz vienu un otru kantori, bet inženierus nevajadzēja. Vienā vietā man piedāvāja vienkārša strādnieka darbu, un es to pieņēmu, jo man vienkārši gribējās ēst, bija jāmaksā par dzīvokli un tamlīdzīgi. Kādu pusgadu nostrādāju objektā - krāsoju logus, mainīju grīdas un darīju visu, ko lika. Patiesībā man bija ļoti skumji, jo pēc darba laika nebija ko darīt - visi darbabiedri devās mājās, bet man bija tikai īrēts dzīvoklis, kurā bija garlaicīgi, jo nekāds tusētājs es nebiju. Kādu dienu direktoram teicu: «Man nav nekādu problēmu astoņas stundas strādāt objektā, bet iedodiet kādu papildu darbu, ko padarīt vakaros - tāmēt, zīmēt vai ko citu, jo zināšanas man ir, bet tās netiek izmantotas.» Direktors ieklausījās - ierādīja kabinetu un teica, ka pietiek strādāt iepriekšējā darbā, jāsāk tāmēt, meklēt objektus un vadīt būvdarbus, slēgt līgumus. Faktiski tolaik biju viss viena personā. Objekti nebija lieli - sākumā tiešām mazi - dažu tūkstošu apmērā. Tad tie kļuva arvien lielāki un lielāki.
- Tagad jūs esat vairāku uzņēmumu, tostarp būvniecības tirgū pazīstamās būvkompānijas Selva Būve, īpašnieks. Vai bija kāds īpašs brīdis, kad sapratāt, ka jāsāk pašam veidot savu kompāniju?
- Man izdevās manis vadīto kompāniju izaudzēt līdz ievērojamiem apjomiem, Selva Būve ir atvasināta no manis paša sen iepriekš dibinātā uzņēmuma Selva Loko, kura pamatnodarbošanās ir transports, jo vajadzēja nošķirt būvniecības un transporta nozares.
- Jūs iegājāt būvniecības biznesā laikā, kad bankas naudu meta pakaļ. Arī bizness tolaik griezās ne pa jokam, un noteikti šķita, ka tā būs mūžīgi. Daudzi tolaik ņēma kredītus visur, kur vien piedāvāja, bet vēlāk nācās cīnīties par izdzīvošanu. Vai jums gāja garām šādi kārdinājumi?
- Bankas tiešām naudu burtiski svieda pakaļ, un es šo iespēju izmantoju - uzbūvēju biroju ēku Mārupē, Mārtiņmuižā, kas, manuprāt, ir skaistākā ēka šajā apvidu, uzbūvēju arī daudzdzīvokļu māju Rīgas centrā, pirku tehniku un veicu citus ieguldījumus. Kad sākās krīze, nācās pacīnīties ar banku.
- Vai krīzes laikā izdevās saglabāt strādājošos - komandu, ko jau bijāt izveidojis?
- Protams, krīzes gados strauji samazinājās būvniecības apjomi un objektu skaits, bet zināmā mērā man paveicās, jo vairāki uzsāktie objekti pavisam neapstājās - pasūtītājiem izdevās sakārtot lietas, lai būvniecība turpinātos, bet man tā bija iespēja uzturēt pie dzīvības uzņēmumu un saglabāt strādājošo komandu, vienlaikus maksājot bankai procentus. Tā pa īstam slikta situācija bija kādus trīs četrus mēnešus - tad gan likās, ka nu gan beidzot ir «čau». Tomēr es cīnījos un nepadevos. Liels pluss, ka izdevās izcīnīt cīņu ar banku, kas daudziem tolaik neizdevās.
- Kāda šobrīd ir situācija būvniecības tirgū?
- Pamazām sāk atdzīvoties - objektu kļūst vairāk, konkurences cīņa samazinās, un strādāt kļūst vieglāk. Tas, ka būtu milzīgs kāpums saistībā ar ES fondu pieejamību, ko solīja miljards eiro apmērā, vēl nav manāms. Kaut ko jau būvē, bet ne tik daudz kā iepriekš solīts.
Mūsu būvkompānija ir pietiekami liela, lai varētu piedalīties konkursos, kuru kritērijos ir ielikts gan iepriekš paveiktais, gan kompānijas apgrozījums - tātad startēt ļoti lielos iepirkumos.
Būvniecības nozarē sāk trūkt strādājošo, inženieru un citu speciālistu faktiski nav - viņiem visiem jau ir darbs. Es domāju, ka speciālistu trūkums būs ļoti liela problēma, it īpaši brīdī, kad pilnā apmērā atvērsies ES fondi.
Būvniecības cenas kopumā Latvija ir ļoti zemas. Sistēma ir nesakārtota, jo ap 90% konkursu norit pēc zemākas cenas principa, kas automātiski nozīmē, ka jāstrādā ar mīnusiem. Mēs redzam, cik daudzas kompānijas bankrotē. Diemžēl tas nav normāli. Ir jāmainās morāles normām un attieksmei pret biznesu gan no pašu biznesa pārstāvju, gan valdības un struktūru puses.
Selva Būve jau 13 gadus nodarbojas ar ēku būvniecību, būvdarbu vadīšanu. Uzņēmuma reputācija ir veidojusies ilgtermiņa godīgā un profesionālā darbībā. Izmantošu iespēju uzrunāt Mārupes jauniešus, kas studē būvniecību: mācieties un sāciet strādāt pie mums Mārupē!
