Portugālieši savā ekonomiskajā krīzē vaino Latviju

Mūsu brūkošajā dzīvē ir vainojama Latvijas un citu Eiropas valstu izaugsme – par to ir cieši pārliecināts kādas nelielas ēdnīcas īpašnieks nomaļā Lisabonas mikrorajonā.

Valdība viņa rūpalam nule uzlikusi 23% nodokli, un izskatās, ka uzņēmumu nāksies slēgt. Tūristi te iegriežas tik reti, ka tiek nofotografēti un pielikti pie sienas. Savukārt pastāvīgie apmeklētāji negrib vai nespēj maksāt par ceturtdaļu lielākus rēķinus – tas jau tagad redzams, ik vakaru slēdzot kasi. Bezdarbs valstī tuvojas 16% robežai.

Drūmu domu mākts ēdnīcas īpašnieks veras televizorā, kurā jebkurā diennakts laikā skraida futbolisti. Un šķiet bezjēdzīgi viņam skaidrot, ka Latviju vainot Portugāles likstās ir aplami. Kaut arī nabadzība Latvijā ir lielāka, pārtikas cenas arī, un pašreizējā izaugsme lielā mērā sagudrota eiro svētlaimes sasniegšanai, portugāļu kritiens pat latvieša acīm izskatās sāpīgāks. No augstāka labklājības plaukta. Viņiem bija kuģi, kolonijas, bagātība, pat savs diktators – bet nu palikušas tikai skumjas un to esence mūzikā – fado.

Troika izspiež dzīvību

Futbola svētbrīdi televizorā izbauda arī krodzinieka draugs Amancio Baptista. Viņš ir četrdesmitgadīgs taksists, divu bērnu tēvs, šķirtenis, šobrīd pagalam sapinies savā dzīvē un nākotnes nodomos. Strādā puslegāli, bet uz pāris nedēļām palicis bez darba un jebkādiem ienākumiem, jo nomātā taksometra motoram galvā plaisa. Dzīvo nost pēdējos iekrājumus. Pat apsver iespēju iegādāties kafijas aparātu, jo sešas septiņas miniatūrās espresso tasītes kafejnīcās jau kļūst par dārgām. Tā vismaz pieci eiro dienā ietaupāmi.

Dzinēja nomaiņa ievilkusies, un šai laikā Neatkarīgajai ir iespēja skatīt portugāļu dzīvi Amancio acīm, mēģinot to izprast bez tūristiem domātiem izskaistinājumiem un dekorācijām. Virsraksti laikrakstos kliedz, ka starptautisko aizdevēju troika Portugālei izspiež pēdējo dzīvības sulu. Nākamā gada budžets būs ievērojami mazāks, nodokļi paaugstināti, pabalsti sarukuši. Cilvēki turpina aizbraukt labākas dzīves meklējumos. Amancio stāsta, ka vairāk nekā puse portugāļu dzīvo ārzemēs: «Un par to arī dzied fado – par ilgošanos. Angliski saka I miss you, bet šī ilgošanās un skumjas ir ar citu dziļumu. Tā ir ilgošanās – vecākiem pēc bērniem, bērniem pēc vecākiem, māsām pēc brāļiem un visiem pēc savas dzimtās zemes. Tu to nekad nesapratīsi, jo neesi portugālis. Un es arī to nesapratu, pirms neaizbraucu uz Dāniju.» Līdzīgi kā noticis un notiek ar daudziem latviešiem, arī Amancio iekrita brīvprātīgā darba slazdos. Organizācija Humana People to People viņu apkrāpa un nevis aizveda uz Āfriku, bet piesavinājās naudu, ko viņš gada laikā bija nopelnījis. Viņš atgriezās Portugālē, bet situācija valstī bija kļuvusi vēl draņķīgāka. Amancio biznesa plāni izčākstējuši, un šobrīd viņš turas pie tā darba, ko labi pieprot un kas joprojām ir cilvēkiem nepieciešams – taksometra vadīšanas. Jāstrādā pa 10 un 12 stundām dienā.

Uzraksti un plakāti uz namu sienām vēsta par jau notikušiem un vēl gaidāmiem ģenerālstreikiem, taču Amancio tajos nepiedalās: «Kāda jēga bojāt sev pašiem dzīvi vēl vairāk. Tos, kuri pieņem lēmumus, šie streiki tikpat kā neskar.» Portugāles krīze esot iekodēta pašreizējā politiskajā sistēmā – valstī ir divas lielas partijas. Kā viena uzvar vēlēšanās, otrai jāaiziet opozīcijā. Ministrijās un valsts iestādēs uzreiz notiek personāla tīrīšanas. Un tauta par to dārgi maksā ik pēc pāris gadiem.

Kartupeļi aizliegti

Vienkāršie portugāļi ir pārliecināti, ka ar valdībām viņiem izcili neveicas un tieši tāpēc kaimiņiem spāņiem iet labāk. Un tāpēc maltītē jāēd spāņu kartupeļi. Šis nav joks. Veikalos tik tiešām nav iespējams iegādāties Portugālē audzētus kartupeļus, jo tos tirgot ir aizliegts – tāpat kā Latvijā ražot cukuru. Protams, eksistē pazemojošs melnais vietējo kartupeļu tirgus – it kā kartupeļi būtu kāda narkotika. Eiropas Savienības ieskatos portugāļu lauksaimniekiem jāaudzē olīvkoki un vīnogulāji. Un pietiek.

Šis nav vienīgais absurds, ko tauta nespēj saprast un piedot saviem vadoņiem. Visi transporta uzņēmumi troikai par prieku privatizēti, arī vilcieni. Tauta referendumā nosargāja nacionālo aviokompāniju TAP Portugal no pārdošanas laikā, kad tās rādītāji bija vāji. Tagad valdība atkal sāk runāt par nepieciešamību to pārdot, un argumenti ir gluži pretēji – aviobizness esot ļoti labā stāvoklī, tātad kā radīts pārdošanai.

Kaut gan vairāk nekā desmit gadi pagājuši, tautai tā arī nav paskaidrots, kāpēc Portugālei bija jāatsakās no savas pēdējās, tiešām bagātās kolonijas Makao par labu Ķīnai un līdz ar to nopietna argumenta starptautiskajās ģeopolitiskajās spēlēs. Visticamāk, te velkamas paralēles ar mūsu stāstu par atteikšanos no Abrenes. Latvieši šo tematu vairs necilā, bet portugāļi neko nav aizmirsuši. Pirms dažiem gadsimtiem viņi taču brauca jūrā, atklāja jaunas zemes, iepazina Āfriku, Ameriku. Portugāļu valoda joprojām ir trešā visvairāk runātā Eiropas valoda pasaulē. Jā, viņi arī paverdzināja cilvēkus. Ar šo savas tautas vēstures aspektu Amancio gan nelepojas, taču varenas jūras valsts statusa zaudējums ir sāpīgs akcents Portugāles biogrāfijā. Viņam un droši vien ikvienam portugālim, jo piedzīvojumu gars un drosme ir viņu raksturā.

Adrenalīns izdzīvošanai

Amancio gadiem ilgi ir piedalījies vēršu cīņās. Ne tajās, kas notiek izdekorētās arēnās, bet puslegālās – kur saniknots bullis tiek uzlaists virsū cilvēkiem. Un ne jau profesionāliem toreadoriem, bet vienkāršiem ļaudīm – studentiem, maizniekiem, uzņēmējiem, taksistiem. Te ragiem virsū nav aizsargu, kas cilvēkus pasargā no saduršanas. Augstākā pilotāža ir buļļa apturēšana – jāpamanās nostāties tieši pretī skrienošajiem 600 kilogramiem gaļas un sagrābt ragus padusēs, cerot, ka pārējie drosminieki palīdzēs trakojošo lopu nobremzēt. Tas ne vienmēr izdodas, un Amancio par to vienmēr atgādina pamatīga rēta mutē. Šajās puslegālajās cīņās katru gadu iet bojā vairāki dalībnieki, tāpēc tās tiek organizētas diezgan reti, parasti naktīs – lai neapdraudētu tos, kurus šāds pasākums neinteresē. Reiz Amancio arī pats knapi paguva uzrāpties kokā, kamēr cits dalībnieks nepaguva: «Sēdēju kokā un dzirdēja, kā vērsis to puisi saspieda pret stumbru. Briesmīga skaņa.» Un tomēr Amancio turpina sajūsmināties par šo portugāļu tradīciju. Stundu skatoties to internetā, arī latvietim sāk pielēkt – tur kaut kas ir. Kaut kas īsts.

Vislabākā largada notiekot Moitā. Šai pilsētā neesot jābaidās, ka aiz ragiem sagrābto bulli neviens nenāks palīgā apturēt. Kāpēc vispār ir vērts riskēt? Portugāļu taksists nešaubās: «Tas ir brīnišķīgs adrenalīns!» Un krīzes nomocītajai skumju karaļvalstij tā pietrūkst.