Pērnā gada 10. septembrī Krievijas pilsonis Dmitrijs Savins iesniedza Latvijas valstij lūgumu par patvēruma piešķiršanu, un 14. oktobrī tas oficiāli tika pieņemts izskatīšanai.
Izskatīšanai jānotiek trīs mēnešu laikā, bet termiņus iespējams pagarināt. Ir pagājis vairāk nekā gads, un nu Dmitrijs gaida 10. decembri, lai uzzinātu, vai viņam tiks piešķirts bēgļa statuss vai ne. No Krievijas viņš aizbrauca politisku iemeslu dēļ: tur viņam kā žurnālistam neļāva publiski paust savu viedokli, kas bija netīkams putinistiem. «Latvijā es nesēžu cietumā, kā tas likumsakarīgi būtu noticis Krievijā, un tas jau ir labi,» Dmitrijs teic. «Iegansts ieslodzīšanai būtu mana antiputiniskā pozīcija un publikācijas par Ukrainu. Esmu asi izteicies pret Krimas aneksiju un tai sekojošo Krievijas karu Ukrainā.» Patlaban Dmitrijs dzīvo Liepājā, mācās latviešu valodu, no Latvijas valsts pabalstus neprasa, iztiek no honorāriem par publikācijām. «Sanitārajam minimumam pietiek,» viņš smaida un cer, ka Latvijas valsts atsauksies viņa lūgumam.
Šodien Neatkarīgā intervē Krievijas disidentu Dmitriju Savinu.
- Pastāstiet, lūdzu, par savu politisko darbību.
- Vairākos savos rakstos es pievērsu uzmanību Krievijas karam Ukrainā. Šis karš Krievijas tautai jau ir kļuvis par katastrofu. Savulaik runas par slāvu tautu kopību man nebija tukša skaņa, un vēlāk izskanējušie aicinājumi citam citu nogalināt izklausījās pēc murgiem. Politiskajā dzīvē esmu aktīvi piedalījies kopš 2005. gada, turklāt mana darbība bija krasā opozīcijā Kremļa politikai, nekad arī neesmu balsojis par Putinu. Iekļāvos Sanktpēterburgas pilsoņu komitejā, kas protestēja pret vēlēšanu falsifikācijām 2011. un 2012. gadā. Savukārt 2013. gadā kļuva skaidrs, ka opozīcijas protesti ir noslāpēti un vara pastiprinās represijas. Sapratām, ka nepieciešams veidot tādu sociāli politisko vidi, kas informatīvi un ideoloģiski pretnostātos neoboļševistiskajam diskursam, kas šobrīd valda Krievijā. Līdz šai domai nonācām, pateicoties kontaktiem ar Latviju: 2012. gadā sākām sadarboties ar Latvijas Okupācijas muzeju. Tad mans darbības lauks bija publicistika. Bet 2014. gadā sākās Krimas notikumi. Un tieši tad dažādos interneta saitos sāku aktīvi publicēt antiputiniskus rakstus, kā arī uzsāku sadarbību ar Ukrainas izdevniecību Piotr i Mazepa. 2014. gada jūnijā uzrakstīju rakstu par to, ka «neatkarīgās republikas» DNR (Doņeckaja narodnaja respubļika - krievu val.) un LNR (Luganskaja narodnaja respubļika - krievu val.) pārvērtīsies kriminālos anklāvos FSB (Federaļnaja služba bezopasnosti - Federālais drošības dienests, krievu val.) kuratoru vadībā, un tā arī notika. Savādi notikumi sākās 2015. gadā. Februārī FSB triecienvienība ielauzās mana kolēģa Maksima Kaļiņičenko dzīvoklī. Viņa dzīvoklī konfiscēja divus (!) nažus un organizācijas Labējais sektors karogu. Viss notika karikatūriski: kaujinieki bruņutērpos, ar ķiverēm galvās, ar vairogiem un ieročiem rokās iebrūk viena cilvēka dzīvoklī... Sanāca kolosāla reklāma Labajam sektoram. Kādu citu manu kolēģi - uz melīgu liecību pamata - savukārt apsūdzēja slepkavībā, kuru viņš nebija izdarījis. Viņu turēja cietumā divus gadus, un tikai ar Borisa Ņemcova palīdzību viņu izdevās no turienes dabūt ārā. Bet tāda nu ir Krievijas tiesiskā sistēma: tevi var iespundēt cietumā uz pāris gadiem, pēc tam izlaist, sak, piedod, mazdrusciņ kļūdījāmies!
- Pēc Kaļiņičenko aresta ķērās pie jums?
- Jā. Tā paša gada 5. martā manā Sanktpēterburgas dzīvoklī notika kratīšana - it kā sakarā ar kaut kādām slepkavībām, kas notikušas 2013. gadā. Taču neviens nemeklēja nedz asiņainus nažus, nedz citus ieročus. Toties ārkārtīgi rūpīgi šķiroja manus papīrus, ja uz tiem kaut vai ar vārdu bija pieminēta Ukraina. Man konfiscēja abus datorus un citu tehniku. Tā ir tāda likumīgas zagšanas forma... Bet jūs saprotat, ko žurnālistam nozīmē datortehnika. Turklāt tajā bija apkopoti visi mani arhīvi. Pēc tam viens no FSB virsniekiem sāka mani vervēt... Sapratu, ka viņi zina pilnīgi visu par manu sadarbību ar ukraiņu izdevniecību. Trīs dienas vēlāk man jau «piesēja» nacionālā naida kurināšanu, jo pirms diviem gadiem piedalījos piketa organizēšanā, kas bija par to, lai tiktu ieviests vīzu režīms ar Vidusāzijas un Aizkaukāza valstīm - lai vismaz kaut kā ierobežotu migrāciju. Atcerējās! Viņiem vajadzēja kaut kam pieķerties. Man bija izvēle: vai nu padoties vervēšanai, vai pēc krimināla panta iet cietumā. Turklāt Krievijā šobrīd ir tā, ka attaisnojošu spriedumu ir mazāk nekā Staļina laikā, kad to bija aptuveni desmit procentu. Ja tev nav labu advokātu, ja par tevi neviens neiestājas, ja tev nav mediju atbalsta, tad labākajā gadījumā tu nokļūsi vispārēja režīma kolonijā.
- Un tad jūs sapratāt, ka advokātam naudas nepietiek, Kremļa mediji jūs neaizstāvēs, bet Ņemcova nav starp dzīvajiem...
- Kaut kā tā. Ja es paliktu Krievijā, man vajadzētu pārtraukt sadarbību ar Ukrainas izdevējiem, bet to es nevēlējos principiālu iemeslu dēļ. Otrs variants: ieslodzījums izmeklēšanas izolatorā. Bet tad maniem vecākiem - pensionāriem nāktos meklēt finanses, lai cietumā es dzīvotu kaut cik ciešami. Krievijā citādi nav iespējams... Man nebija pieņemams neviens no šiem variantiem, tāpēc ātri dabūju vīzu uz Latviju, un tā nu es esmu šeit. Ikviens politiskais emigrants, kas spiests pamest dzimteni, sākumā domā: nu, tas ir tikai uz dažiem mēnešiem, pēc tam atgriezīšos! Nekā nebija... Kad mans LR vīzas termiņš beidzās, devos uz valstīm, kur iebraukšana ar Krievijas pasi ir bez vīzas, - uz Melnkalni, Serbiju, Bosniju, kas joprojām ir slima ar karu. Tad sapratu, ka vajag izlemt, ko darīt. Atgriezos Liepājā. Un tad Latvijas Avīzē tika nodrukāts neliels materiāls par mani.
- Kāda bija citu mediju reakcija?
- Latviešu medijos - neitrāla vai pozitīva, krievvalodīgajos (es gan saku - padomjvalodīgajos) - histēriska. Vieni rakstīja, ka es gribot Krieviju noslīcināt asinīs (?!), citi sāka urķēties - kā tad viņš strādā, ja viņam nav darba atļaujas? Bet es publicējos interneta saitos, un man joprojām ir sadarbība ar Ukrainu. Tas, ka vietējā postpadomju publika, kas ir putiniski orientēta, mani nemīl, nav nekāds brīnums. Liepājā ir tāds Osipovs (bēdīgi slavenais nacionālboļševiks, Latvijas valsts karoga apgānītājs - E.V.), padomju relikts, kurš feisbukā ierakstīja, ka ir izsludinājis mani meklēšanā. Šī putiniskā publika bezkaunīgi melo, ka krievvalodīgo tiesības Baltijas valstīs tiekot ignorētas. Jāteic, ka Latvijā krievvalodīgo tiesības ir visaugstākajā pakāpē visā bijušajā Padomju Savienības teritorijā. Un es to nesaku tādēļ, lai kādam iepatiktos, to esmu teicis vēl pirms emigrēšanas uz Latviju. Krievi Latvijā šodien jūtas daudz brīvāk nekā Krievijā. Kāpēc tad Latvijas krievi un citi krievvalodīgie neemigrē uz Krieviju, bet, teiksim, uz Lielbritāniju vai Norvēģiju? Krieviju viņi mīl tikai no attāluma, sak, Putins ir malacis, bet labāk viņu mīlēt, dzīvojot Rīgā.
- Pieņemu, ka jums ir arī sava īpašā attieksme pret 9. maiju un «uzvaras svētkiem».
- Esmu daudz par to rakstījis. Krievijas kriminālkodeksā patlaban ir pants par «nacisma reabilitāciju», un tas man ir īpaši «piemērots», ņemot vērā manu attieksmi pret PSRS un Vācijas karu. Jau sen tieku dēvēts par vlasovieti, un es ar to lepojos, jo uzskatu, ka tajā karā krievu tautai sava karoga nebija. Principā situācija mums bija tieši tāda pati kā latviešiem: nācās izvēlēties mazāko no diviem ļaunumiem. Tāpēc es ar cieņu izturos pret tiem, kuri cīnījās pret komunismu, kaut arī nācās karot tā spēka pusē, kas tāpat, maigi sakot, bija tālu no ideāla. Un arī šī attieksme nav tālu no apsūdzības.
- Jūs turpināt savu publicistisko darbību. Bet ko vēl darāt?
- Palīdzu attīstīt kontaktus ar Ukrainu. Mana iniciatīva bija organizēt Nikolajevas pilsētas municipālo darbinieku vizīti šeit, Latvijā. Daudz tiek runāts par to, ka Ukrainai jātuvinās Eiropas standartiem, bet šī tuvināšanās ir jāapgūst, un Latvijas pieredze ir ļoti interesanta Ukrainai, jo Latvija ir ES un NATO valsts, bet, no otras puses, tā ir bijusī padomju republika. Patlaban mums ir mērķis: izveidot ukraiņiem sistemātisku apmācības sistēmu municipālo zināšanu apguvē. Turklāt man gribas, lai ukraiņi, esot kontaktos ar mani, zinātu: krievi var būt ne tikai karš un naids, bet arī miers un zināšanas.
- Klausoties jūsu stāstā, var secināt, ka esat mūsu, tas ir, Latvijas, cilvēks - pretēji tā dēvētajiem «bēgļiem», kuri ierodas Eiropā, tostarp arī Latvijā, no dažādām Āfrikas un Tuvo Austrumu valstīm.
- Man ir izjūta, ka esmu tāds karstais kartupelis, ko mētā no rokas rokā. Ja mani izdzīs no Latvijas, ļoti daudzi, kas man simpatizēja, un lielākoties tie ir latvieši, uzdos jautājumu: kāpēc? Ja man ļaus palikt, sāksies histērija Latvijas putinistu vidū. Emigrantam nav tiesību neko pieprasīt, emigrants drīkst tikai lūgt. Tāpēc es netaisos līdzināties brīnišķīgajiem Āfrikas vai Tuvo Austrumu viesiem un sist ar dūri pa galdu, kaut ko pieprasot. Man latviešos patīk tas, ka viņiem nekad nevajag skaidrot, kāpēc migrācija - tas ir slikti. Sanktpēterburgā man reiz bija tāds gadījums. Iegāju poliklīnikā pilsētas centrā, tur rindā pie ārsta bija daudz cilvēku, un es krieviski pajautāju: kurš pēdējais? Atbildes nebija, jo neviens neprata krievu valodu. Tā ir Sanktpēterburgas centra poliklīnika, kur neviens no apmeklētājiem nerunā krieviski! Savukārt musulmaņu svētkos, kas saucas kurgan bairam, Sanktpēterburgā vesela iela, visi tramvaju sliežu ceļi tiek aizņemti ar Allāha pielūdzējiem. Latvijā, redzot šīs fotogrāfijas, man jautāja: vai tā nav fotomontāža? Diemžēl ne. Tā ir drausmīga realitāte. Krievijā iebrauc tūkstošiem neizglītotu migrantu, viņiem ir absolūti citas kultūras saknes, viņi atbrauc uz megapolēm, viņi nesaprot, kur vispār atrodas, viņi visas sievietes, kas tērpušās svārkos, kuru garums ir virs ceļgala, uzskata par prostitūtām un tā arī pret viņām izturas. Kad notiek šie musulmaņu svētki, sievietes Krievijā baidās iziet uz ielas. Lai kaut kā sakārtotu migrācijas jautājumus, mēs ietājāmies par vīzu režīmu. Bet mūs, lūk, apsūdzēja par starpnacionālā naida kurināšanu...
- Kas tad šobrīd ir Krievijas Federācija? Musulmaņu pārapdzīvota teritorija?
- Krievijas Federācija ir Padomju Savienības palieka, kas, saglabājot padomju eliti, balstās uz vecajām padomju matricām. Un kas tādā gadījumā ir Krievijas iedzīvotāji (rossijaņe)? Tas pats jums zināmais veidojums - padomju tauta, un Latvijā šis veidojums ir pazīstams ar nosaukumu «krievvalodīgie». Un tad paliek smieklīgi, ja tādi lieli «krievu cilvēki» kā Lindermans, Girss, Ždanoka un Pliners māca mani būt krievam. Man ar latviešiem problēmu nav, bet viņiem, lūk, ir. No Latvijas uz Krieviju izbraukušo skaits ir vismazākais no visām bijušajām PSRS republikām. Krievi negrib braukt prom no Latvijas! Bet tik un tā daži no viņiem latviešus apsaukā par fašistiem. Ja runājam par Krieviju: mūsu uzdevums ir likvidēt šo PSRS palieku un izveidot normālu nacionālu valsti.
- Jūs esat pārliecināts, ka to iespējams izdarīt?
- Man nav citu variantu, jo esmu krievs, un Krievija ir mana dzimtene. Protams, var atmest visam ar roku, iemācīties spāņu valodu un turpināt dzīvot kādā no spāņvalodīgajām zemēm. Bet es to nevēlos.
- Tomēr jūs patlaban dzīvojat Latvijā, nevis Krievijā.
- Jā. Taču, tiklīdz man radīsies iespēja Krievijā dzīvot puslīdz apjaušamā drošībā, es tur atgriezīšos. Kaut gan... saprotu, ka tuvākajā laikā tur nekas uz labo pusi nemainīsies. Ja arī Putins vairs nebūtu pie varas, tik un tā stāvoklis saglabātos traģisks: viņa dēļ valstij un cilvēkiem jau šobrīd ir lielas problēmas. Par visu šo pseidovarenību nāksies maksāt ļoti dārgi. Es gribu pateikt Krievijas krieviem: Krimas aneksijas cena - tie ir jūsu radinieki, kas slimi ar vēzi, bet valstij nav naudas sāpju remdēšanas zālēm, un viņi izdara pašnāvību. Krimas aneksijas cena ir samazinātais gultasvietu skaits slimnīcās un likvidētās «ātrās palīdzības» brigādes. Naudas nav, jo visa nauda aizgājusi «varenībai»! Agrāk vienu eiro varēja nopirkt par 40 rubļiem, tagad - jau par 70, bet augstākais punkts bija 90 rubļu. Tātad labklājības līmenis Krievijā ir divas reizes zemāks nekā pirms laika. Algas un pensijas daudzviet netiek izmaksātas. Tas viss ir Krimas aneksijas cena. Bet ar to vēl nepietiek. Putins ir iemetis Krieviju aukstajā karā ar NATO. Tas nācis par labu Krievijai un tās tautai? Nekādā veidā! Ir kļuvis tikai sliktāk. Turklāt šis aukstais karš rikošetā trāpa arī jums, Latvijai. Jūs varētu attīstīt biznesu ar Krieviju, attīstīt tūrismu. Tā vietā jums nākas palielināt aizsardzības budžetu. Tās ir sekas tam, ka Kremlī sēž plānprātīgs pērtiķis ar atombumbas koferīti klēpī.
- Kas jūs piesaista Latvijā?
- Latvijā es nonācu tāpēc, ka visātrāk dabūju vīzu uz jūsu valsti. Tagad man ir svarīgi izprast situāciju, kāda ir Latvijā. Krievijas propagandas stāsti par «šausmīgo Latviju» ir, maigi sakot, izdomāti. Latvija - tāpat kā citas Austrumeiropas valstis - man ir simpātiska tāpēc, ka tā pratusi saglabāt konservatīvas, nacionālas iezīmes. Kad atrodos Latvijā, tad jūtu - es atrodos nacionālā valstī, kas nav saindēta ar sociālismu, un tas, manuprāt, dod iespēju latviešiem justies kā saimniekiem savā zemē. Protams, vecā komunistiskā nomenklatūra vēl nav atteikusies no visām savām pozīcijām, bet, par spīti visam, jūs esat izdarījuši galveno, to, kas nav izdevies mums: asi un strauji saraut visas saites un saistības ar padomju sistēmu. Par to liecina jūsu Neatkarības deklarācija un viss, ko jūs darāt Latvijas kā neatkarīgas valsts labā. Latvija ir izcils piemērs Krievijai.
