Ceturtdiena, 28.marts

redeem Ginta, Gunda, Gunta

arrow_right_alt Latvijā

Daugavas hidroelektrostacijās notiek remontu kaskāde

Daugavas kaskāde nodrošina vidēji ap 60% no kopējā saražotā elektroenerģijas apjoma. Šī ir patiešām zaļa elektrība © Publicitātes foto

Traģiskā avārija Krievijas lielākajā hidroelektrostacijā – Sajānu Šušenskas HES – 2009. gadā bija pamācošs gadījums visām kompānijām, kas ražo elektrību, izmantojot ūdens spēku. Arī Latvijas enerģētiķi bija to skaitā, kas brauca uz vietas klausīties lekcijas par tematu, kā tas varēja notikt un kā jāstrādā, lai nekas tamlīdzīgs nekad un nekur neatkārtotos.

Vienai no turbīnām nepietiekama stiprinājuma dēļ tika norauts vāks. Agregāts izlidoja no ass, daļēji sagraujot spēkstacijas ēku, mašīnu zāle applūda. Bojā gāja 75 darbinieki. Tā bija drūma mācība visai nozarei – par saviem dzelžiem ir laikus jārūpējas, un uzņēmums Latvenergo to arī apzinīgi dara. Daugavas HES kaskādes spēkstaciju hidroagregātu rekonstrukcija pašlaik ir pusē. Plašāk par darbu gaitu Neatkarīgajai pastāstīja uzņēmuma ražošanas direktors Māris Kuņickis.

Dzelži dod ziņu

Rekonstrukcija notiek pakāpeniski – tā, lai nenāktos izņemt no aprites nozīmīgas ražošanas jaudas, un noslēgsies 2022. gadā. Jaunās turbīnas varēs darboties nākamos 40 līdz 50 gadus, un pēc tam atkal cita pēc citas tās būs jārekonstruē. Viss, kas kustas, viss arī dilst. Kas nekustas, tas nogurst. Un dzelži ļoti precīzi padod ziņu, ka tie vairs nav pie tik labas veselības kā jaunībā. Agrāk pauze starp regulārajiem remontiem bija 7–8 gadi. Tagad vairs tikai 57 gadi. Ir bijušas arī tehnoloģiskās avārijas, tostarp arī pa kādai eļļas pilei no agregātu dzesēšanas sistēmas iekļuvusi ūdenī. Tās gan nekavējoties savāktas, videi paliekošu kaitējumu nepieļaujot, taču skaidrs arī, ka eļļot Daugavu nav nekādas nepieciešamības. Tāpēc agregāti jāremontē, bet, kad remonti kļūst pārāk bieži un apjomīgi – vienkārši jāmaina nost. Protams, nekā vienkārša tur nav. Darbi ir komplicēti, iespējami tikai starppalu periodā, un arī jaunas turbīnas nevar tā vienkārši aiziet nopirkt uz veikalu. No starptautiska iepirkuma līdz palaišanas pogas nospiešanai vidēji paiet pieci gadi. Katrs agregāts ir individuāls, paredzēts tieši konkrētai spēkstacijai un konkrētai vietai spēkstacijā. Visam jāsapas milimetru milimetrā, jo no tā atkarīga agregāta efektivitāte, saražotās enerģijas daudzums un tālāk jau – nopelnītā nauda. Rūpnīcu inženieri brauc, veic mērījumus, un, pirms tiek pie īstās turbīnas būvēšanas, viņiem vēl jāuztaisa 10 līdz 16 reižu mazāks modelis, jo tikai tā var pārliecināties, ka uz papīra uzprojektētais hidroagregāts darbosies efektīvi. Un te ir runa vidēji par 2 līdz 4% ražīguma pieaugumu, ko salīdzinājumā ar vecajām iekārtām dod jaunās.

Nostrādā pīķa stundās

Pēc atlikušo 11 agregātu nomaiņas Latvenergo papildus varēs saražot 65 gigavatstundas gadā, un tas ir aptuveni tikpat daudz, cik spēj 140 Latvijas mazās HES kopā. Vai ir iespējama tāda tehnoloģiska revolūcija, kas hidroelektrostaciju turbīnas vienā rāvienā padarītu daudz efektīvākas? Māris Kuņickis spriež, ka diez vai – vismaz kamēr netiek atcelts vispārzināms fizikas likums: jauda, ko iespējams iegūt, ir proporcionāla ūdens daudzumam un augstumam, no kāda tas plūst. Bet ūdens daudzumu Daugavā regulēt nav iespējams, cik nu tas satek, tik ir. Divas trešdaļas atplūst no Baltkrievijas. Vēl trešdaļa ūdeņu pietek Latvijas teritorijā. Arī reljefu mainīt nav cilvēku spēkos. Pļaviņu HES ūdenskrātuve atrodas 72 metrus virs jūras līmeņa, Ķeguma HES – 32 metrus, un Rīgas HES atrodas 18 metrus virs jūras. Attiecīgi tādā pašā secībā kritumi spēkstaciju ūdenskrātuvēs ir 40, 14 un 18 metru. Kaskāde nodrošina 23 turbīnu griešanos, un ar pilnu jaudu tās strādā vidēji trīs nedēļas gadā – palos. Pārējā laikā ūdens tiek uzkrāts un, enerģētiķu profesionālajā slengā izsakoties, «nostrādāts pīķa stundās». Kopš Latvija ar elektrību tirgojas biržā, šī ir kļuvusi par veselu mākslu – izskaitļot, kurā brīdī elektrību pirkt, kurā pārdot, kurā brīdī to ražot termoelektrocentrālēs un kurā izmantot hidroelektrostacijas. Te ir daudzi nozīmīgi faktori – diennakts stunda, citās valstīs pieejamais enerģijas daudzums, elektrības un gāzes cenas. Brīvdienās, kā likums, HES krātuvēs ūdens tiek uzkrāts, jo elektrības cenas ir zemas. Māris Kuņickis atzīst, ka padomju laikos šāda spēkstaciju slēgāšana iekšā ārā būtu kaut kas neiedomājams, bet tagad tā esot ikdiena. Vienīgi pali ir tas laiks, kad hidroelektrostacijas strādā bez mitas, bet termoelektrostacijas tiek pilnīgi atslēgtas un arī tirgū elektrība netiek pirkta. Latvija tad spēj ražot elektrību absolūti zaļi, lēti un pietiekami. Protams, par šādu ekskluzīvu iespēju ir jāmaksā ar investīcijām.

Galvenais ir konkurence

Kopējais rekonstrukcijas programmas apjoms uz atlikušajiem 11 agregātiem tiek lēsts aptuveni 200 miljonu eiro apmērā. Māris Kuņickis stāsta, ka tāda esot tirgus cena. Un nekādas aizmuguriskas vienošanās iepirkumos neesot iespējamas. To nodrošina konkursu caurskatāmība, ētikas kodeksi un dažādi pretkorupcijas pasākumi. Konkurence uzņēmēju starpā esot ļoti sīva, bet galīgo uzvarētāju noteic piedāvātā cena plus agregāta efektivitāte. Vienīgais spēlētājs, kam piedalīšanās konkursos liegta ar elektrību un cenu nesaistītu iemeslu dēļ, ir Krievijas uzņēmums Power Machines, kas līdz šim jau ir piegādājis hidroagregātus Latvijai. Taču pēc Ukrainas notikumiem un Eiropas Savienības piemērotajām sankcijām Krievijai tālāka sadarbība šobrīd nav iespējama.

Darīt ir lētāk

Latvenergo vēsta, ka patlaban ir noslēgti līgumi un norit pakāpeniski darbi Pļaviņu un Ķeguma HES rekonstrukcijā – priekšā vēl ir iepirkuma procedūras noslēgums un līguma slēgšana par Rīgas HES rekonstrukciju. Līdztekus agregātu nomaiņai tiek veikti un plānoti arī citi nozīmīgi uzlabojumi, mainītas spēkstaciju vadības sistēmas, pakāpeniski atjaunotas ūdenskrātuvju nogāzes un citas hidrotehniskās būves. Savukārt Ķeguma stacijai pašlaik tiek projektēta aizvaru nomaiņa. Tie sākotnēji uzbūvēti pārāk gari – atverot, uzreiz tiek palaists ļoti liels ūdens daudzums, kas nav labi no drošības viedokļa. Aizvarus nolemts sadalīt īsākos posmos.

Naudu visu šo pasākumu īstenošanai nodrošina ienākumi no elektrības pārdošanas, īpaša aizņēmumu programma un finanšu vadības plāns turpmākajiem 10 gadiem. Tas tiesa, ka enerģētikā viss maksā dārgi, taču visdārgāk būtu neko nedarīt. Māris Kuņickis rezumē – lielākā katastrofa būtu, ja kāda no mūsu spēkstacijām izietu no ierindas. Kā rāda kaimiņu pieredze, zaudējumi būtu mērāmi ne tikai naudā.