Nelaimē vienoti

Jau ceturto diennakti Zolitūdē pie sagruvušās Maximas deg svecītes, gulst ziedi, pulcējas cilvēki – pat tādi, kuriem nelaime nav laupījusi nevienu tuvinieku, kaimiņu, draugu, kolēģi vai paziņu.

Nelaimē esam vienoti – aizvadītajās traģiskajās diennaktīs cilvēki ziedoja naudu, nodeva asinis, kopīgi veltīja lūgšanas, centās atbalstīt nelaimē cietušos un to tuviniekus, nesot karstu tēju, maizītes, siltas segas, piedāvājot visu veidu palīdzību, nešķirojot pazīstamos un nepazīstamos, latviešos, krievos, britos un armēņos.

Nesagaidīja...

Piektdienas rīts Zolitūdē uzausa tikpat drūms, cik traģiskajā nelaimē cietušo, bojā gājušo un pazudušo tuvinieku sejas. Nelaimes vieta, protams, bija norobežota, bet pie nožogojuma tuvinieki izmisīgi gaidīja mammu, sievu, meitu, draugu, vīru, kaimiņu, kolēģi. Zolitūdē dzīvojošais Jānis šajā vietā bija pavadījis jau visu nakti – neskaitāmas stundas, cerot, ka sieva tiks izglābta. «Viņa bija aizgājusi uz veikalu pēc maizes. Zvanīju viņai neskaitāmas reizes, bet atbildes nav,» teic vīrs, acis nenovēršot no glābējiem, kuri ik pa laikam nes no gruvešiem nestuves.

«Divdesmit piektais,» izsaucas Jeļena, ieraudzījusi, ka dzeltenā teltī aiz nožogojuma tiek ienestas ar zilu pārklāju apklātas nestuves. Kāds savu tuvinieku nesagaidīja dzīvu. Jeļena dzīvo blakus mājā, un, lai gan šajā traģiskajā notikumā nav cietis neviens no viņas piederīgajiem, Jeļena nevarēja palikt malā. Šajā brīdī viņa nevarēja iedomāties, ka glābēji no drupām nākamās diennakts laikā iznesīs vēl 29 šādas nestuves, tātad kopumā 54 bojā gājušos, 16 bērniem laupot vienu no vecākiem, trim bērniem – abus vecākus.

Vladimirs traģēdijā zaudēja draudzeni un kolēģi, zem drupām, iespējams, gulēja arī viņa drauga māte.

Zolitūdiete Zaiga cītīgi vēroja pie nožogojuma sastājušos cilvēkus. Viņa cerēja šeit saskatīt kādu jaunu māmiņu ar bērnu ratiņiem. Zaiga bija viena no tām, kas izdzirdējusi aicinājumu atstāt veikala telpas, atlikusi pirkumus atpakaļ plauktā un devusies prom, vēl jo vairāk tāpēc, ka pie kasēm bijušas lielas rindas, kas liecinājis, ka ātri izstāvēt tās nebūs iespējams. Taču, dodoties uz izeju, pie durvīm palikusi kāda māmiņa ar bērnu ratiņiem, vai nu gaidot iznākam vēl kādu ģimenes locekli, vai arī aiz ziņkārības. «Es lūdzu Dievu, lai viņa tomēr ilgi nebūtu kavējusies un devusies prom, pirms notika nelaime. Ceru viņu ieraudzīt sveiku un veselu,» sacīja Zaiga.

Piektdienas rītā nelaimes vietā strādāja pieci celtņi, kas no nelaimes vietas cēla laukā gruvešus, taču ceturtdienas vēlā vakarā darbojies tikai viens, pēc tam otrs, Neatkarīgajai stāstīja zolitūdiete Irina. Gaidītājiem šķiet, ka darbi noris pārāk lēni, jo, atrodoties aiz nožogojuma, redzams vien tas, ka gruvešos ienirst un iznirst glābēji, kā rosās mediķi un kā arvien augstāka kļūst gruvešu kaudze, kurā būvgruži, saldējamās vitrīnas, drazas jaucas ar melnzemi. To, kā noris glābšanas darbi nogruvuma zonā, gaidītāji neredz. Īstenībā glābēji ar rokām pārcilāja katru kvadrātmetru nogruvuma zonā, un par to, cik liels ir bijis šis darbs, liecināja būvgružu kaudze, kura pēc diennakts darba bija kļuvusi tik liela, ka vajadzēja paplašināt nožogojuma zonu.

Ziņu aģentūras LETA fotogrāfs Edijs Pālēns Facebook profilā šajās traģiskajās dienās ierakstīja: «Redzēju vīrieti, kurš, piecos no rīta atnācis no darba un uzzinājis par negadījumu, saprata, ka viņa sieva, kuru pirms nedēļas apprecējis, ir zem drupām. Redzēju 20 gadus vecu meiteni, kurai abi vecāki bija zem drupām. Redzēju, kā policijas darbiniece, kurai bija jāpaziņo tuviniekiem sēru vēsts, gandrīz noģība un vēma. Redzēju ģenerāli Intu Ķuzi ar asarām acīs.» Glābjot citu dzīvības, savas dzīvības atdeva Iekšlietu ministrijas Informācijas centra darbiniece un trīs Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta darbinieki – Rīgas reģiona pārvaldes 5. daļas komandieris kapteinis Vilnis Šteinītis, Rīgas reģiona pārvaldes 1. daļas inspektora dežuranta vada komandieris virsleitnants Edgars Reinfelds un Rīgas reģiona pārvaldes 1. daļas ugunsdzēsējsglābējs kaprālis Sergejs Ižiks.

Pārdevēji palika darba vietās

Pēc Neatkarīgās aplēsēm traģiskās nelaimes brīdī tirdzniecības centrā strādāja vairāk nekā 50 dažādu veikalu darbinieku, jo līdzās Maxima šeit atradās arī citi veikali. Par laimi, Drogas, Narvesen, Optiluks, Norvik bankas filiālē strādājošie, kā pārliecinājās Neatkarīgā, no nelaimes vietas izkļuva, taču četriem, iespējams, pieciem no 30 Maxima darbiniekiem, kas tobrīd atradās veikalā, tā bija pēdējā darba un arī dzīves diena. Nogruvums virs 6., 7. un

8. kases izdzēsa viņu dzīvības.

Glābšanas darbus ar sāpēm sejā vēroja arī pensionāre Jevgēņija – kādreizējā Maxima darbiniece. Viņa gan nevienu no šīs Maxima kasierēm personiski nepazina, jo bija strādājusi citā veikalā, taču nelaimes brīdī nespēja palikt malā. «Varu iedomāties, kā kasieri jutās – signalizācija darbojas, pa skaļruņiem ziņo nekavējoties pamest telpas, bet viņi to nedrīkst, jo veikalā ir pircēji. Ja es būtu šajā situācijā, es nevarētu iedomāties, ka varu pamest kasi. Droši vien turpinātu strādāt,» teic sirmā kundze, balsij iedreboties un noraušot izsprāgušās asaras.

Lai gan visās citās Maxima darbs šajās diennaktīs norisa kā ierasts, nelaimes klātbūtne bija lasāma gan pārdevēju sejās, gan valsts karogā ar sēru lenti, kas jau piektdienas rītā agri plīvoja pie Maxima veikaliem, lai gan valstī vēl nebija izsludinātas sēras. «Mēs vēl nespējam aptvert notikušo, strādājam kā automāti,» Neatkarīgajai teic viena no Ziepniekkalna Maxima darbiniecēm. Arī Maxima mājas lapā šajās dienās nav ierasto atlaižu un jaunumu karuselis. «Ir notikusi traģēdija. Tā ir nelaime mums visiem. Mēs izsakām visdziļāko līdzjūtību bojāgājušo darbinieku un veikala apmeklētāju ģimenēm, kā arī cietušajiem un viņu tuviniekiem. Maxima darīs visu, kas ir mūsu spēkos, lai sniegtu visu veidu palīdzību nelaimē cietušajiem,» vēsta ieraksts Maxima mājas lapā.

Laimīgā izglābšanās

Pirmajās minūtēs pēc pirmā nogruvuma cilvēki, kuriem izdevās tumsā un putekļos atrast izeju, jutās šokēti, pat nespējot nosaukt savu vārdu, taču dzīvi. Kādu sievieti no nelaimes paglāba mīlestība pret orhidejām. Ieejot veikalā, viņa uz mirkli piestāja, lai papriecātos par skaistajiem ziediem puķu veiklā, kas atrodas tieši pie ieejas. Kāds puisis stāstīja, ka ar savām rokām izracis draudzeni no drupām, pirms vēl glābēji bija sākuši savu darbu.

Liktenīgajā brīdī Maxima iepirkās arī airBaltic pilots Pols Tribls, Lielbritānijas pilsonis. Viņš vēl kavējās pie plauktiem ar tualetes papīra ruļļiem, kad izdzirdēja sprādzienam līdzīgu troksni un veikals vien acumirklī iegrima tumsā, raidstacijai BBC stāstīja P. Tribls. Viņam bija izdevies izkļūt no tirdzniecības centra pa veikala aizmugurējām durvīm, kur notiek produktu pieņemšana. Veiksmīgas sagadīšanās dēļ kāda Maxima darbiniece bija izgājusi uz brīdi no veikala, lai iznestu tukšās kastes.

Glābēji no drupām izglāba 40 cilvēkus, 28 tika nogādāti slimnīcā. Izglābušos skaits ir lielāks, jo neliels cilvēku pulciņš, pēc aculiecinieku stāstītā, pirms otrā nogruvuma paspēja izkļūt pa aizmugurējām durvīm līdzīgi kā airBaltic pilots, daļa pa galveno izeju.

Visa Latvija sēro

Traģiskajā nelaimē kopīgi svecītes aizdedz visā Latvijā – pie Maxima veikaliem, ugunsdzēsēju depo, Alūksnē – arī pie Mātes tēla, Madonā – pie strūklakas Saieta laukumā, Gulbenē – pie Maxima, Siguldā – pie karogu mastiem, kas atrodas skvērā pie novada Kultūras centra, Skrundā – Luteriskās baznīcas piekalnē, Talsos – pie pieminekļa Koklētājs. Šī pilsēta zina, ko nozīmē traģiski zaudēt uzreiz tik daudz dzīvību – pirms 16 gadiem, svētku laikā paceļot bērnus auto pacēlāja grozā, pieļautās pārslodzes dēļ deformējās auto pacēlāja strēle un pacēlāja grozs nokrita no 18,7 metru augstuma. Notikuma vietā bojā gāja deviņi bērni un 21 bērns guva miesas bojājumus.

Talseniece Mirdza Neatkarīgajai stāstīja, ka pirms divām nedēļām arī Talsos Maxima ieslēdzās avārijas signalizācija. Viņa kopā ar bērniem bija klausījusi aicinājumam atstāt veikala telpas, taču ne ugunsdzēsēji, ne ātrās palīdzības mašīnas uz notikuma vietu nesteidzās. «Signalizācija bija ieslēgusies bez pamata. It kā...» teica Mirdza.