Piecu bērnu mamma Marita Irbe pirmo reizi mūžā Līgo svētkos nebūs kopā ar ģimeni, jo kopā ar Daugavpils universitātes deju ansambli Laima dosies uz studentu festivālu Gaudeamus Igaunijā, vecākie bērni – Ingars (15) un Anna (12) – ar Latviešu kultūras centra deju kolektīvu Pienupīte piedalīsies festivālā Polijā, savukārt jaunākie – Kristaps (11), Elizabete (7) un Viktorija (9) – līgos kopā ar tēti. Jūlija sākumā lielajai ģimenei ieplānota braukšana uz Rīgu, uz XXVI Vispārējiem latviešu dziesmu un XVI deju svētkiem, lai Svātras saimē būtu Brīvdabas muzejā notiekošajā folkloras dienā.
Vainagi, ugunskurs un rīta ausma
Piecu bērnu mamma Marita Irbe atzīst, ka Jāņu svinēšanas galvenais nosacījums ir kopābūšana, tā bijis vienmēr, bet nebūs šogad, jo bērni pieaug, viņiem rodas savas intereses un pienākumi, arī viņai pašai šogad paredzēta braukšana uz Igauniju, kur Tartu notiks Baltijas valstu studentu dziesmu un deju svētki Gaudeamus, kas pulcē vairāk nekā 4000 dziedātāju un dejotāju. Šogad Baltijas studentijas kopā sanākšana būs no 22. līdz 24. jūnijam, un Marita Irbe būs kopā ar Daugavpils universitātes deju ansambli Laima, kur jau kādu laiku strādā par horeogrāfi. Kopā ar viņu būtu devies arī vecākais dēls Ingars, kas arī dejo šajā kolektīvā, bet viņš kopā ar māsu dosies uz festivālu Polijā. Tā nu sanāk, ka gandrīz mēnesis ģimenei paiet vienos svētkos - Baltica, Gaudeamus, Dziesmu un deju svētki... Katru gadu tā, protams, nav, bet ģimenei nav arī striktu svinēšanas kanonu. Pēdējos gados līgošana notiek kopā ar Daugavpils folkloras kopu Svātra, kas nereti sākas Daugavpils Stropu estrādē, bet turpinās pie kāda no ansambļa dalībniekiem. Mamma Marita atzīst, ka šogad svētku galvenais bauslis - kopābūšana - netiks īstenots, bet ir jāļaujas dzīves piedāvātajām iespējām un izņēmumi nav uzskatāmi par likumsakarību.
Vecākais dēls Ingars uzskata, ka Jāņu naktī galvenais ir negulēšana un saules ausmas sagaidīšana, un tā, protams, ir visiem zināma tradīcija, bet pēdējā laikā viņam arī ikdienā radies paradums no rīta celties agrāk. «Pēdējā laikā jūtu - ja vēlu aizeju gulēt, tad no rīta esmu nekāds. Ir laikus jāiet gulēt, lai var celties agri. Varbūt rītam ir kāda īpaša enerģija?» saka Ingars. Vecākā māsa Anna piebilst, ka viņai svarīgi ir pašai nopīt vainagu, lai gan tā īsti to nav iemācījusies darīt, jo tas parasti izjūkot, jo īpaši pēc kārtīgas lēkšanas pāri ugunskuram. «Es nekad neizturu līdz rītam,» smaidot nosaka Anna. Turklāt viņai līgošana esot kā dzimšanas dienu svinību sākums - abām ar māsu Viktoriju dzimšanas diena ir 26. jūnijā.
No dejošanas līdz dziedāšanai un muzicēšanai
Uz folkloras kopu Svātra Marita Irbe aizgājusi pirms gadiem pieciem, jo vienkārši gribējies atkal sākt dejot.
«Latviešu tautas dejas es dejoju no 1. klases, beidzu tikai studentes gados, kad sāka dzimt bērni. Un tad ilgu laiku man negribējās dejot, lai gan pēc profesijas esmu deju un sporta nodarbību pedagoģe, jo domāju - atkal būs pienākums dejot visos svētkos un pasākumos, turklāt bērni bija mazi. Tā kā manas draudzenes dejoja Svātrā, beigu beigās arī saņēmos. Izrādās, ka visu var pagūt, auklītes arī uzradās - radinieces pieskatīja bērnus. Ja ļoti grib, tad visu var saplānot, salikt pa plauktiņiem,» stāsta Marita Irbe. Sākumā viņa tikai dejojusi, pati uzskatījusi, ka ar dziedāšanu viņai nav pa ceļam. Taču pamazām viss mainījies. Folkloras kopas Svātra aktīvā vadītāja Sarmīte Teivāne ik pa laikam dalībniekiem organizējusi dažādas izglītojošas skoliņas, aicinājusi pedagogus, bijusi arī Zane Šmite no Rīgas, Gunārs Igaunis no Rēzeknes, kas mācīja koklēt, Ingaram mandolīnu mācīja. «Mēs izaugām profesionāli, es vispār pie mikrofona nedziedāju, bet man teica - nē, tu vari noturēt toni! Un tagad, teikšu godīgi, mēs arī mājās dziedam. Ir dažādi pasākumi, varam paņemt kokli, flautu, ģitāru...», stāsta piecu bērnu mamma.
Neilgi pēc tam, kad Marita aizgājusi uz Svātru, mammai pievienojušies arī vecākie bērni - Ingars un Anna. Abi mācījušies mūzikas skolā, ko nu jau absolvējusi Anna, bet Ingaram atlicis vēl viens gads, tāpēc bijuši ļoti noderīgi kopas muzikantu sastāvā. Ingars būtu labs papildinājums arī dejotāju pulkā, jo, kā viņš pats apgalvo, «var darīt visu, ko vajag», bet labāk tomēr muzicējot, jo dejošanas viņa dzīvē esot gana - viņš dejo trīs kolektīvos. Nepagājis ne ilgs laiks, kad Svātrai pievienojās arī jaunākie bērni, kas sāka ar piedalīšanos dančos, «jo folkloras dejas nav nekādas sarežģītās», bet nu jau var līdzēt arī muzikantiem, teiksim, sist ritmu ar grabuļiem, uz dēļa... Ingars neslēpj - viens no pamudinājumiem, pievienoties Svātrai, esot bijusi vēlme apskatīt tuvākas un tālākas vietas. «Kopā ar Svātru mamma sāka braukāt uz koncertiem ne tikai Latvijā, atceros, bija arī Portugālē. Man arī gribējās,» saka Ingars.
«Tieši ceļošanas iespēja daudzus piesaista. Saviem bērniem arī saku - ja nekur neiesiet, ja neko nedarīsiet, tad arī sēdēsiet mājās. Protams, tā ir zināma slodze un pienākumi, bet ir arī apbalvojums, ja tā var teikt,» uzskata Marita Irbe. Izrādās, ka abi vecākie bērni jau no mazām dienām iesaistīti daudzos pulciņos, bet jaunākie trīs šajā ziņā ar entuziasmu neizceļas, visi kopā iet tikai uz Svātru. «Teikšu godīgi - jaunākos bērnus ir sarežģīti izvilkt no mājas, bet es saprotu, ka to vajag darīt. Tagad esmu izvirzījusi nosacījumu - izdomājiet paši, ko gribat darīt, bet nebūs mājās sēdēšanas, ir jāiet kādos divos trīs pulciņos. Atceros, ka vecākais dēls sākumā gāja arī mākslas skolā, bet pēc kāda laika no tās atteicās, palika tikai mūzikas skola. Domājām, ka skolā atzīmes kļūs labākas, bet tā nenotika. Tagad viņš dejo trīs kolektīvos, pēc gada jāpabeidz mūzikas skola, no kuras jau trīs reizes grasījās iet prom. Arī Anna vienu gadu apguvusi flautas spēli, kas tagad ļoti noder Svātrā, nupat Mūzikas skolā absolvēja saksofona klasi. Man savulaik nebija iespējas mācīties mūzikas skolā, žēl, bet es neko neprotu, tāpēc bērniem saku - ir jāizmanto šāda iespēja,» saka Marita Irbe. Vecākā meita Anna saka, ka mamma iemācījusies spēlēt uz akordeona, bet mamma atbild: «Pašmācības ceļā, tas jau nav akadēmiski pareizi.»
Darīt pašiem
«Esmu sestais bērns astoņu bērnu ģimenē,» saka no Lubānas nākusī Marita. Uz Daugavpili atbraukusi studēt, iepatikusies pilsēta, arī darbu uzreiz dabūjusi. Jā, pati uzaugusi ļoti latviskā vidē, bet nu dzīvojot diezgan krieviskā vidē, tomēr ar latvietību problēmu neesot, jo ģimenē runā tikai latviešu valodā, tiesa gan, ka ikdienas runā pa vidu iemaisās arī kāds krievisks vārds. «Ir arī plusi, jo esmu dzirdējis, ka daudziem mana vecuma jauniešiem ne īpaši labi ir ar krievu valodu, bet mēs to iemācāmies automātiski,» saka Ingars. Mamma atzīst, ka Daugavpils, lielā un zaļā pilsēta, iepatikusies jau studiju laikā, bet «krieviskais, kā visi saka, nekrīt acīs... Man vienmēr bijušas labas attiecības ar krievu tautības pārstāvjiem, reizēm gan viņi pārāk uzspiež savu, bet tas ir reti, un mani tas absolūti netraucē».
Uz dzimto Lubānu Marita ar savu lielo saimi brauc diezgan regulāri, bet lielākoties dzimtas kopā sanākšana notiekot vasarā. «Ja runā par dzimtas tradīcijām, tad tās ir kopā sanākšana, godināšana. Manai mammai ir 18 mazbērnu, mūsu ir daudz, protams, ka visi nevaram satilpt mazā dzīvoklītī, tāpēc kopā sabraucam vasarās, lai var nakšņot teltīs,» stāsta Marita Irbe. Tieši Lubānā pērn pavisam spontāni sākās tautas tērpu aušana. Viss sācies ar Maritas māsas īsziņu: «Es šobrīd aužu svārkus!» Tas bijis kā āķis lūpā, un arī Marita nolēmusi, ka vajag taču pašai uzaust sev svārkus, protams, vidzemnieces. Savukārt meitai Annai tie «pārstāv» Daugavpils novadu, tieši tāpat arī dēla Ingara veste, ko, starp citu, viņš audis pats. «Kaut kas ir arī jādara ar savām rokām, tas sniedz gandarījumu. Mani svārki ir roku darbs, tajos ir ieguldīts mans laiks, spēks, domas. Vai nu strādā un pelni, lai varētu kādam par svārkiem samaksāt, vai nu dari pats. Tādu svārku kā man un meitai nevienam nav! Piemēram, mēs ar māsu audām dzimtas svārkus - īpaši piedomājām, lai būtu vienādi, bet mums vienalga ir citi toņi, teiksim, manos svārkos sarkanais košāks. Studējām, centāmies, lai būtu vienādi, bet sanāca dažādi,» atzīst Marita Irbe.
Ar svārku šūšanu bijis vienkārši - to uzņēmusies Maritas māsa, bet Ingara vesti gan šūdinājis skolots meistars. Ir ideja, ka šovasar mamma noaudīs audumu arī jaunāko meitu svārkiem. «Tagad taču ir populārs teiciens - katram savu tautas tērpu,» smaidot nosaka Marita Irbe. «Es arvien vairāk sāku aizdomāties par to, kas paliks pēc mums. Bērniem skolā katru gadu prasa atnest kādu senu lietu. Reiz aizdomājos - kas un kāda mūsu ģimenē ir sena lieta, senlieta? Ko es atstāšu pēc sevis, kas pēc manis paliks paaudžu paaudzēs? Tagad būs manis austi svārki, kuros kādu rindiņu ieaudusi arī mana māte. Savs tautas tērps ir milzīga bagātība. Es tā lepojos, ka man bija iespēja pašai uzaust, to nesu ar milzīgu cēlumu. Un ziņkārīgos skatienus vajag vienkārši izturēt.» Anna piebilst, ka vecmammas roku darbs ir arī visiem adītās rakstainās zeķes, turklāt, lai arī, ejot pa Daugavpili tērptai tautas tērpā, reizēm esot dīvaina sajūta, jo šāds ģērbs pastiprināti piesaista apkārtējo skatienus, tomēr «tas ir milzīgs gods, ja pašam ir savs tautas tērps, jo ne katram ir savs tautas tērps, ne tādu vispār var dabūt».
Dieva doti skolotāji
«Pieci bērni ir liela Dieva svētība, par to es varu tikai pateikties,» saka Marita Irbe, kura vienmēr esot zinājusi, ka viņai būs liela ģimene. Protams, brīžiem pašai šķiet, ka ar visu netiek galā. Viņa ir pārliecināta, ka bērni ir arī viņas skolotāji, jo «daudz ko viņi dara, uzvedas tā, ka man nākas atzīt - es taču daru tāpat! Protams, ir labas lietas, un tas mani priecē, bet ir sliktas lietas, kas mani nevis kaitina, bet ir galva jāsaķer, un es saprotu - man sevi ir jāmaina. Es ne tikai bērnus audzinu, bet arī sevi audzinu. Ļoti mēģinu disciplinēt».
Apkārtējo reakcija, uzzinot, ka viņa ir piecu bērnu mamma, parasti ir neviltots izbrīns: «Nevar būt!» «Protams, ar iztiku visādi bijis. Arī šajā pavasarī vecākajiem bērniem - Annai un Ingaram - skolās bija izlaidumi, protams, tas prasa papildu izdevumus, bet man sanāca arī papildu ieņēmumi. Dieviņš dod, kaut kā līdzsvaro visu. Ticiet - tā ir. Un kad ģimenē atkal uznāk «mans, mans, mans» vilnis vai arī nešpetna runāšana, vai nesaskaņas, ir biežāk jāparunā par Dievu. Der atgādināt par to, kas pieder tev, kas - Dievam.»
Arī šajā ģimenē vienubrīd bijušas pārdomas par prombraukšanu no Latvijas. «Protams, finansiālu apsvērumu dēļ, bet kaut kā izturējām, un es sapratu - viss ir atkarīgs no manis. Tā ir mana ģimene, tai ir savas vērtības, un es nekur nebraukšu. Ar katru gadu arvien vairāk un vairāk novērtēju dzīves nemateriālo pusi, latviskumu, tautiskumu... » atzīst piecu bērnu mamma. Anna ir pārliecināta, ka grūtībām ģimenē pāri tikt palīdzot mammas nebeidzamais optimisms, bet Ingars piebilst: «Pēdējā laikā es saprotu, ka ir tieši tā, kā mamma teica, - ja visu laiku sevi noskaņosi, ka viss ir slikti, tad tā arī būs. Jādomā optimistiski, un tā arī būs. Mūsu domām un vārdiem ir liela nozīme. Vai nu mēs kaut ko darīsim, vai nu žēlosimies par to, ka nekā nav.»
«Visi saka - katram bērnam vajag savu istabu, savu dzīves telpu, bet, protams, mūsu ģimenē tas nav iespējams, jo sešu istabu dzīvokli nevaram atļauties. Turklāt viņi jau ir pieraduši visu laiku cits gar citu berzēties. Toties mūsu ģimenē ir galda spēļu vakari, daudz arī dziedam visi kopā. Citreiz uz kādu pasākumu es atnāku ar visiem saviem bērniem, un ir sajūta - ienākusi basketbola komanda. Lai gan nenoliegšu - daudz bērnu gandrīz visos izraisa prieku. Jā, es nāku no dievticīgas ģimenes un teikšu godīgi - dažreiz aizdomājos par to, ka folkloras ansamblī Svātra mēs dziedam par Māru, par Laimu, bet uz to skatoties no Dieva puses... Dziesmās Dievam pie vienas rokas ir Laima, otras - Māra. Latviešu tautas dziesmas māca, un Dievam ir gudrs padomiņš... Svātrā bijuši arī koklēšanas vakari, reiz pat mācītājs atnāca, līdzi paņemot kokli, dziedājām par Laimu, par Māru, bet kopējā doma ir tā pati - visu, kas ir mums apkārt, ir devis Dievs.» .
