Kultūra: APRITĒ: Karlsons aicina ļauties sapņiem Komentēt
 
Kultūra

APRITĒ: Karlsons aicina ļauties sapņiem

 
Foto Uģis BĒRZIŅŠ

«Mums katram ir vajadzīgs draugs, kurš palīdz realizēt mūsu sapņus, kurš ir tikpat traks vai vēl trakāks nekā mēs paši un ar kuru varam dauzīties pa mākoņiem un justies saprasti. Brālītim tāds ir Karlsons,» saka Operetes teātra soliste, Brālīša lomas atveidotāja Valērija Koļago.

«Mums katram ir vajadzīgs draugs, kurš palīdz realizēt mūsu sapņus, kurš ir tikpat traks vai vēl trakāks nekā mēs paši un ar kuru varam dauzīties pa mākoņiem un justies saprasti. Brālītim tāds ir Karlsons,» saka Operetes teātra soliste, Brālīša lomas atveidotāja Valērija Koļago.

Sestdien pulksten 16 kultūras pilī Ziemeļblāzma ar muzikālu piedzīvojumu spēli bērniem Karlsons, ko iestudējis režisors Valdis Lūriņš, Operetes teātris sāk savu jauno - piekto - sezonu. Operete veidota pēc slavenā Astrīdas Lindgrēnes un Ārnes Oita operetesmūzikla motīviem, un savu pirmizrādi tā piedzīvoja jūlijā Otrajā Starptautiskajā Operetes festivālā Ikšķilē.

Karlsona lomā iejūtas jaunais aktieris Agris Krapivņickis, pārējās lomās: Laura Purena, Sabīne Krilova, Tatjana Kopača un citi jaunie operetes solisti. Muzicē Madara Kalniņa džeza ansamblis, horeogrāfs ir Alberts Kivlenieks, scenogrāfs - Oskars Dreģis, bet kostīmu māksliniece - Juta Ķimenīte. Nākamā izrāde - 3. decembrī pulksten 13 Rīgas Kongresu namā.

«Tas ir stāsts, kas māca mīlēt un kas atkal atgādina par to, ka labais beigās uzvar. Tie ir divi galvenie šī stāsta atslēgas vārdi,» saka Valērija Koļago, atzīstot, ka bērnībā viņas mīļākā grāmata bija tieši Astrīdas Lindgrēnes darbu apkopojums, kurā bija trīs stāsti: Karlsons, kas dzīvo uz jumta, Pepija Garzeķe un Lennebergas Emīls. «Lasīju un pārlasīju šo grāmatu daudzas reizes, līdz pat divdesmit gadu vecumam. Un, kad slimoju, vienmēr lasīju tikai šo grāmatu - tā bija mans atveseļošanās ceļš,» atklāj Brālīša lomas atveidotāja. Viņa gan, lasot par Karlsonu, vienmēr sevi asociējusi nevis ar Brālīti, bet tieši ar nebēdnieku, kurš dzīvo uz jumta. «Lai arī no audzinātu cilvēku un pieklājīgas sabiedrības skatupunkta viņš ir dažādu nebēdnību un pat netikumu kopums, tajā pašā laikā viņš dod mīlestību un lielu brīvību. No vienas puses, viņš mazo Brālīti čakarē, bet no otras - viņš mēģina izraut viņu no rāmjiem, kuros ieliek ikdiena, ļauj sapņot un paplašināt robežas. Viņš atspoguļo mūsu visu iekšējo dabu, jo mēs jau visi gribētu staigāt pa jumtiem, tikai sabiedrības izveidotie rāmji mūs apspiež.»

Interesanti, ka Brālītis Valērijai Koļago ir jau trešais puika, kas jāspēlē uz skatuves. Pirmais bija zaķēns Pauks nebēdnīgi muzikālajā dziesmu spēlē bērniem Paukojam un šmaukojam. Otrs bija Ansītis Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas operstudijas Figaro veidotajā Engelberta Hamperdinka operā Ansītis un Grietiņa, kas šoruden nospēlēta simto un pēdējo reizi. «Nav viegli būt par puiku,» dziedātāja nosmej, sakot, ka ir fundamentāli jāmaina ne tikai domāšana, bet arī plastika, kustības. «Protams, ļoti palīdz tērps - ir vieglāk, kad kājās ir kedas un šorti ar kabatām, ko visu laiku var izmantot.»

Valērija Koļago neslēpj: lai arī visu mūžu ir ilgojusies pēc tāda drauga, kāds ir Karlsons, viņai tāda diemžēl nav. Taču, protams, līdzīgi kā Brālītis, viņa savā iztēlē ir sev tādu radījusi. «Es visu bērnību ilgojos pēc kaķīša, bet vecāki man to neatļāva. Arī tāpēc man Brālīša ilgas ir ļoti tuvas un saprotamas. Un, lai arī tagad es varētu sev paņemt kaķīti, man tā joprojām nav - jo esmu prom sešpadsmit stundas diennaktī un man negribas viņu tā mocīt,» stāsta dziedātāja. Bet viņa apsola: kad pašai būs bērni, viņiem sunītis vai kaķītis būs pēc pirmā lūguma, jo «katram ir vajadzīgs kāds, ko mīlēt, par ko rūpēties un ar ko parunāties, kad sirds ir pilna».



Komentāri [0]
Nav pievienots neviens komentārs.
Pievienot komentāru
Vārds *
Komentārs *
 
Custom creative templates for DoubleClick for Publishers