Kultūra: Gundars Āboliņš: Cilvēks ir noguris no nemitīga verdziska darba, lai izdzīvotu 46 komentāri
 
Kultūra

Gundars Āboliņš: Cilvēks ir noguris no nemitīga verdziska darba, lai izdzīvotu

 
GUNDARS ĀBOLIŅŠ: «Teātrī skatītājs neapzināti seko tam, ko no viņa slēpj, nevis tam, ko viņam rāda. Šo piegājienu esmu pielietojis arī dzīvē – es sekoju tam, ko man negrib pateikt, ko grib apiet... Jo to, ka apiet, es redzu un dzirdu, un mani interesē, kas tas varētu būt / F64

Saruna ar Minhenes Kamerteātra aktieri Gundaru Āboliņu, kuru šobrīd var redzēt arī Rīgas Krievu teātra jaunākajā iestudējumā Karalis Līrs režisora Viestura Kairiša interpretācijā.

- Luga Karalis Līrs, Glostera loma vai režisors Viesturs Kairišs - kurš atvilināja uz šo iestudējumu Rīgā? Jums ir pastāvīgs darbs Minhenes Kamerteātrī, visticamāk, sezonas vidū ir sarežģīti atrast laiku iestudējumam citā valstī.

- Ja lietas rūpīgi un pārdomāti plāno, daudz kam var atrast laiku. Ne vienmēr, bet var, ja ļoti grib. Šekspīra Karalis Līrs un Glostera loma ir tā, kuras dēļ ir vērts no Minhenes braukt uz Rīgu. Šādus iestudējumus tik vienkārši un tāpat vien repertuārā neņem, bet gan īpaši pārdomājot. Karalī Līrā gandrīz visu lomu dēļ aktieri vispār strādā par aktieriem, lai kādreiz vispār satiktos ar ko tādu.

Manā gadījumā bija nedaudz citādāk - iestudējums bija krietni pāri pusceļam, kad es iesaistījos. Jo iestudējuma process ir gluži kā norises dabā, kur ir gan saulainas dienas, gan negaisi, un vienā šādā negaisa brīdī situāciju vajadzēja atrisināt. Režisors Viesturs Kairišs man piezvanīja Zaļās ceturtdienas vakarā, kad es savā pamatdarbā, Minhenes teātrī, vairs nevienam nevarēju ne palūgt atļauju, ne piekrišanu, ne saskaņot, jo tur bija sākušās Lieldienu brīvdienas. Apdomāju un sapratu, ka daudz nemaz nevajag domāt, šāds izaicinājums ir jāpieņem. Ielecot lomā, es faktiski ielēcu jau ejošā vilcienā.

Nekas jau nenotiek tāpat vien. Reiz ziemā nejauši ar Viesturu satikos uz tiltiņa pāri kanālam netālu no Operas, aprunājāmies, kā katram iet, ko darām. Viesturs nav tas režisors, ar kuru es daudz ko esmu kopā darījis, bet pirms pāris gadiem Berlīnē strādājām pie Bendžamina Britena Sapnis vasaras naktī, kas, starp citu, bija mana pirmā «lielā» sastapšanās ar Šekspīru. Iepriekšējā bija pirms 25 gadiem Dailes teātrī, kur Juris Kalniņš iestudēja Venēcijas tirgotāju, bet mana aktiera mūža laikā ar Šekspīru, tāpat kā ar Čehovu, man uz skatuves nav bieži nācies sastapties, jo ar Čehovu pirmo reizi «satikos» Jaunajā Rīga teātrī pirms septiņiem gadiem izrādē Jāņonkulis, otro reizi Minhenē Ķiršu dārzā. Tā mēs ziemā ar Viesturu aprunājāmies, viņš ieminējās, ka iestudē Karali Līru, es teicu, ka tajā lugā ir viena loma, kas aktierim manā vecumā būtu tāda, ko gribētos spēlēt. Man šķiet, ka Glostera lomu gribētu spēlēt aktieri manā vecumā. Nevis karali Līru, bet tieši Glosteru.

- Principiālas atšķirības jau nav, tikai Glosteram ir divi dēli, Līram - trīs meitas, tomēr abi viņi pieņem maldīgus lēmumus attiecībā uz saviem bērniem, fundamentālā atšķirība ir Līra un Glostera pieņemto lēmumu radīto seku mērogi.

- Principā - jā. Kas Līram ir ar meitām, Glosteram - ar dēliem, abi tēli ir kā paralēlas līnijas. Reālajā dzīvē man nav dēlu, man ir divas meitas.

Pie šīs lomas sākumā strādāja mans ļoti labs draugs un kolēģis, ar ko esam arī armijā kopā dienējuši, - Igors Čerņavskis. Iestudējuma procesā daudz kas mainījās, kā jau tas teātrī mēdz būt.

Iestudējuma komandā iekļāvos tad, kad izrādei jau bija zināmas aprises, kad bērniņš ir kādā ceturtajā mēnesī, viņam jau ir zināmas aprises.

- Visi «pamatorgāni» jau izveidojušies.

- Tāpat arī izrādei. Un man bija jārespektē viss, kas jau bija atrasts un realizēts. Pavisam cits stāsts ir tad, ja esi iestudējumā no paša sākuma. Šajā gadījumā labi ir tas, ka es neizjutu tik ļoti lielu atbildību par rezultātu, kas teātrī nereti ir traucējoši, varēju darīt tik labi, cik es varu un spēju. Protams, nav vienkārši ielēkt, sagatavot šādu lomu, turklāt citā valodā - krievu valodā. Turklāt Līram ir daudzi tulkojumi, kas, gribi vai negribi, piedod zināmu interpretāciju, kas vienam tulkotājam šķiet mazāk svarīgs, to cits tulkotājs izceļ. Šekspīra lugās, pie visa lielā teksta apjoma, nav nevienas mazsvarīgas detaļas. Iestudējot parasti tiek īsināti teksti, tieši tāpat, kā atskaņojot Vāgnera operas - reti kad tiek spēlētas pilnīgi visas notis, diriģenti taisa kupīras. Un viss atkarīgs no režisora koncepcijas - ko viņš kā būtisko izvirza priekšplānā, no kā atsakās. Līdzīgi ir tulkotājiem - kādu detaļu var interpretēt citādāk, tā kļūst nepamanāma, bet Šekspīra darbos tieši ar it kā detaļām var gan jēgu pazaudēt, gan arī atrast.

- Kas Glosterā ir tas, kas jūs tik ļoti fascinē?

- Tā ir ļoti cilvēciski dziļa un sāpīga loma par cilvēku, kurš savā dzīvē iepriekš ir izdarījis kļūdas, arī grēkojis... Grēks un kļūda jau arī nestāv tālu viens no otra, un kurš par savām kļūdām samaksā gan ar acu gaismu, gan ar apziņu. Dzīvē ejam no vienas izvēles situācijas uz nākamo, pa vidu kļūdāmies, un tā arī ir mūsu dzīve - kļūdu virtene. Vienkārši sakot - tajā lomā ir gaļa tādā nozīmē, ka aktierim ir, ko darīt. Ir lomas kā skeleti, kā pakaramie, kas pārnēsā kostīmus.

- Gan Līrs, gan Glosters neredz acīmredzamo, neatpazīst acīmredzamo. Kāda ir jūsu atbilde - kāpēc?

- Par to jau ir arī izrāde - kā var neredzēt to, ko redzi? Vai tad ar to šodien diendienā cilvēki nesaskaras? Ikvienam taču ir mācīts un stāstīts par to, kas ir slikts, kas ir grēks, kas ir dabisks, kas nedabisks, to visu loģiski būtu saņemt mantojumā no saviem vecākiem, no dzimtas, no skolas. Mūsdienās nereti viss tiek griezts ar kājām gaisā, balts tiek saukts par melnu, melns - par baltu, un cilvēks jau vairs pat nepamana, ka baltu viņš sauc par melnu, un otrādi. Man ir bijis tā, ka pēkšņi attopos - kā var būt, ka tie paši cilvēki tajā pašā pilsētā pēkšņi sāk agresīvi noliegt to, kam ir ticējuši un uzskatījuši par labu, un ar putām uz lūpām par labu sauc kaut ko citu. Kāpēc neredzam un neizvērtējam acīmredzamo? Šie ir jautājumi, par kuriem cilvēks pārsvarā domā nevis jaunībā, bet briedumā, jo līdz ar briedumu mēs kaut ko saprotam un atskāršam. Tā jau dzīvē notiek - tikai caur lielām sāpēm cilvēki nāk pie apskaidrības.

Pirms gadiem 30 Krievu drāmas teātrī es redzēju Karaļa Līra iepriekšējo iestudējumu ar visu tā laika teātra ziedu galvenajās lomās. Tolaik tā bija ļoti mūsdienīga un aktuāla izrāde, tomēr, salīdzinot ar mūsdienām, tas, protams, bija cits spēles stils, bija citi spēles noteikumi, skatītājiem tika dots cits kods, ko ikviens varēja šifrēt citādāk. Pie tā informācijas veida apjoma, ko mēs ikdienā saņemam telefonā, kino vai televizorā, šodien cilvēks informāciju uzņem un šifrē citādāk. Tāpēc raidījumu teātris.zip es uzskatu par ļoti labu un vienlaikus ļoti riskantu pasākumu, jo pirms kādas izrādes ieraksta demonstrēšanas tiek runātas virspusējas lietas par to, nu, kā jums toreiz gāja iestudēšanas laikā. Tam, kas konkrēto izrādi nav redzējis, iespējams, nav pat dzīvojis tajā laikā, būtu jāsaprot, caur kādu filtru skatīties to visu.

- Caur kādu filtru skatīties uz šodienas iestudējumu Karalis Līrs?

- Svarīgākais - nelikt filtrus. Teātra apmeklējums ir ļoti intīms pasākums. Uz teātri jāiet vai nu kopā ar ļoti tuvu cilvēku, vai nu vienam pašam, individuāli jāsēž tumšajā telpā un jāļauj ar sevi notikt visam, kas vien var notikt. Bez filtriem, kā no pirts iznākušam - ar jūtīgu, sasārtušu ādu, iekšēji pilnīgi plikam jeb neaizsargātam un ievainojamam, un tad var ļauties un baudīt to, kas tevī notiek.

Arī recenziju un komentāru lasīšana pirms izrādes apmeklēšanas jau ir filtru uzlikšana. Ideālā gadījumā nevajadzētu lasīt neko citu kā tikai lugu, tas gan ir utopiski, kas dabā laikam nav iespējams.

- Tomēr filtrs ir - vairāk nekā 25 gadi pēc valstiskās neatkarības atjaunošanas, tuvojas pašvaldības vēlēšanas, cilvēkos vairojas depresija, valsts sfērā strādājošo nihilisms pret pārējo sabiedrības daļu aug augumā, savukārt mazinās spēja notiekošajā ieraudzīt būtisko un to adekvāti novērtēt, uzdrošināties nosaukt vārdā notiekošo, un tā var turpināt vēl un vēl. Tie jau ir filtri, kas zināmi ikvienam, tos nav jālasa recenzijā.

- Kad blefošanai pa vidu kāds saka patiesību, to vairs pat neuztver kā patiesību, kā labu vēlošu vēsti, bet kā naida izpausmi. Cilvēks neredz patiesību, neatšķir patiesību no meliem.

- Kāpēc?

- Tas ir jautājums, ar kuru gribētu, lai skatītāji aiziet no izrādes. Teātris jau nesniedz atbildes, tas palīdz noformulēt jautājumus. Teātrim vispār nav jāsniedz atbildes vai receptes vai jāvirza uz kaut ko, jo tas ir politisku plakātu vai preses uzdevums, bet ar to teātrim bieži vien nākas nodarboties.

- Tomēr politiski tendētas izrādes rodas arvien vairāk.

- Diemžēl tā ir, un es nezinu, kāpēc tā ir. Es šobrīd strādāju teātrī, kas ir ļoti precīzi definējis savu politisko platformu, it kā vērtības, ko tas par tādām uzskata. Esmu pārliecināts, ka teātrim jārosina domāt caur emocionālu aizkustinājumu. Teātris kā politisks instruments vai sociāli publicistiska platforma, man absolūti neinteresē, teātris, kas definē politisku platformu, mani neinteresē, tādu arī negribu skatīties.

- Kāpēc skatītājiem tas interesē?

- Kāpēc cilvēki ēd ātrās ēdināšanas iestādēs? Tāpēc, ka tur izmanto tādu ķīmiju, kas cilvēka garšas receptorus pastiprināti kairina - salds, sāļš un skābs. Un viņi domā, ka sajūt garšu, bet īstenībā ēd mēslus un vēl kļūst atkarīgi no tiem, bet ar ilūziju, ka bauda interesantu garšu, bet patiesībā ir aizgājuši tālu no tā, kas ir patiesi garšīgs, toties īsā laikā tiek pie rezultāta.

Es nesaprotu politisku teātri, es saprotu teātri, kas ir aktuāls, kas saprot cilvēka iekšējos intīmos procesus, problēmas un uzdod tos pašus jautājumus, kādus viņš uzdod sev, un mēģina norādīt virzienu, bet ne vairāk, uz kādu risinājumu. Ja gribas politiku, ieslēdziet televizoru, internetu, bet kāpēc teātrim ar to jānodarbojas?

- Varbūt tāpēc, ka mūsdienu sabiedrības vairākums pieprasa fast food jeb ātro ēdienu it visās jomās - grib, lai kāds visu izdara viņa vietā, un viņš to nopirks kā pakalpojumu vai preci lielveikalā, vai arī, iespējams, intelektuālā kapacitāte nevelk?

- Varu tikai minēt, jo atbilžu man nav. Domāju, ka cilvēks grib īsākā laikā tikt pie risinājuma, pie rezultāta. Cilvēks ir noguris no ikdienas steigas, no nemitīga verdziska darba, lai izdzīvotu, lai dzīvotu daudzmaz cilvēka cienīgi, lai gan tas ir plašs formulējums, jo mēs nezinām, ko mēs apzīmējam ar cilvēka cienīgu dzīvošanu, cilvēks grib ātru risinājumu, negrib lēni lasīt grāmatu, negrib ilgi skatīties uz vienu gleznu, negrib klausīties visu Vāgnera operu, bet tikai svarīgākās tēmas, lai ātri ir skaidrs.

- Cilvēks taču ir izdomājis tik daudz laika ietaupīšanas veidu, teiksim, visa sadzīves tehnika, pārvietošanās līdzekļi, bet viņam hroniski pietrūkst laika.

- Laika? Es teiktu - enerģijas. Laiku nevajag taupīt, laiku vajag tērēt un izbaudīt, izjust, izgaršot. Taupīt vajag uz mazsvarīgām lietām, netērēt savus spēkus. Enerģija un laiks nav viens un tas pats.

Esmu mazgājis autiņus savai pirmajai meitai, kura dzima tad, kad vēl nebija pamperu, un autiņu mazgāšana man aizņēma daudz laika, tam esmu patērējis daudz enerģijas, bet vienlaikus - kamēr to darīju, es domāju. Tagad es ielieku veļas mašīnā, viss mazgājas pats no sevis, bet man vairs nav laika padomāt, kaut kas cits uzreiz nāk vietā.

- Vai, dzīvojot Minhenē, jebkad ir bijis fiziski bail par sevi?

- Toreiz [2016. gada vasarā Minhenē notika apšaude, kurā gāja bojā vairāki cilvēki] jau es nebiju apdraudēts, feisbukā ieliku ziņu, ka ar mani viss ir kārtībā.

Šobrīd vismazākais sprakšķis, kas notiek citādāk, nekā ikdienā ierasts, cilvēkos rada neziņas un baiļu sajūtu, raisa masu paniku. Es neeju tur, kur lielas ļaužu masas, es neeju iepirkties uz lietiem tirdzniecības centriem, es neapmeklēju masu pasākumus, bet es tos tāpat neapmeklēju, nevis tāpēc, ka man ir bail, bet tāpēc, ka ļaužu masu limitu savā dzīvē esmu izsmēlis. Šobrīd mani interesē vienam sēdēt zem ceriņu krūma, patīk vienam braukt ar riteni gar upes malu, vienam iet staigāt pa mežu vai kalniem, pēkšņi satikt kādu, pārmīt kādu vārdu, doties tālāk. Ejot vienatnē, ieraugi lietas, kurām nav laika ikdienā. Šobrīd ir tā, pirms kāda laika bija citādāk, pēc dažiem gadiem atkal būs citādāk. Cilvēkiem šodien pietrūkst vienatnes, lai pārdomātu, izsvērtu, nevis atgremotu to, ar ko baro viens otrs vai trešais medijs.

- Teātris arī ir medijs.

- Arī, bet šajā gadījumā es runāju par plašsaziņas līdzekļiem. Būtiskais jau ir cilvēkam saprast, vai tas, ar ko «baro» mediji, tev ir vajadzīgs, vai arī - nevajag pilnībā, bet var palīdzēt ceļā uz atbildes meklēšanu. Nav jau tā, ka teātris viens pats runā patiesību un pārējie melo. Teātris melo nepārtraukti, jo vairāk melo, jo labāka izrāde, bet - kā vārdā tu melo, ko gribi noslēpt, ko pateikt, tā nav muldēšana pa tukšo.

Atgriežoties pie bailēm... Bailes ir lielisks instruments, lai manipulētu un vadītu cilvēku, patiesībā - masas, jo masa iesūc sevī cilvēku.

- Tā varam nonākt līdz sazvērestības teorijai.

- Protams. Vai ir daudz teoriju, kuras laika gaitā nav zinātnes apgāztas? Gandrīz visas teorijas apgāž nākamās paaudzes, bet laika gaitā liela daļa sazvērestības teoriju ir apstiprinājušās, dīvaini, vai ne? Interesanta lieta - ja nevar kaut ko atspēkot, to var nosaukt par sazvērestības teoriju, bet tieši tas, ka tik aktīvi un aizrautīgi mēģina manās acīs samazināt tās vērtību, man raisa arvien lielāku interesi. Es sāku meklēt informāciju, kopsakarības. Man nav bail no sazvērestības teorijām, jo es cenšos saglabāt analītisku spriestspēju. Protams, es neesmu viszinošs, man bieži pietrūkst zināšanu un faktu. Ne velti Umberto Eko aizejot saviem bērniem novēlēja - māciet saviem bērniem faktus. Šodien jebko jebkā var interpretēt, bet es vienalga mēģināšu to sijāt caur savu sietu. Protams, es daudzus faktus nezinu, daudzi fakti no mums apzināti tiek slēpti, bet fakti ir tas, kas man ļauj, kā man pašam šķiet, daudzmaz patstāvīgi spriest un domāt.

Visi taču zina, kas ir GPS, un tas nozīmē - zināt, kur atrodies, kur ej vai brauc. Līdzko nav faktu, nav koordināšu ne laikā, ne telpā, cilvēks nezina, kur atrodas, un viņu pārņem bailes.

- Baiļu sēšana ir apzināta?

- Domāju, ka jā. Ja izber sauju nagliņu, tad, gribot negribot, uz kādas jau uzkāps.

- Kas ir bērējs?

- No tā puses, kurš grib kontroli pār šo situāciju, pār cilvēkiem, pār domām, pār noskaņojumu, ekonomisko patstāvību. Kāds visu laiku grib kontrolēt - tā ir bijis un ir, es neko jaunu neizdomāju. Šobrīd jo īpaši tā ir. Muļķīgi mēģināt nosaukt vārdā, bet viss ir ļoti vienkārši - jebkurš valdnieks grib kontrolēt savu teritoriju, cik viņš ļauj brīvības, patstāvības, cik viņš ciena savus pavalstniekus, ir cits jautājums, bet ķēniņš, kurš negrib kontrolēt savu karaļvalsti, savas robežas, nav nekāds ķēniņš. Robežām ir jābūt. Mēs te runājam par atvērtu telpu, atvērtu sabiedrību un vairs pat nezinām, ko ar to domājam, bet, mīļie, kur tad ir robežas? Robežas ir jāzina. Ir ļoti interesanti, aizraujoši un izaicinoši robežas pārkāpt, to var un pat vajadzētu darīt, bet - ne jau nojaukt robežas, tas ir pavisam kas cits. Protams, laika gaitā demarkācijas līnijas mainās gan uzvedībā, gan tradīcijās, nekas jau nav sastindzis, bet, ja robežu vispār nav, tad neatšķiram melnu no balta, labu no ļauna, tad viss ir pelēks.

Man ļoti patika Kaspara Dimitera nesen teiktais. Zināmā sabiedrības daļā valdošais labais tonis, protams, pieprasa viņu gānīt, pat nemēģinot viņā ieklausīties un izprast teikto, bet, atsaucoties uz viņa pagātnes kļūdām vai grēkiem, viņu uzreiz apspļaudīt. Tomēr Dimiteram ir ļoti svarīga spēja - izvilkt kvintesenci no kaut kā, un šī kvintesence katram personīgi var patikt, var nepatikt. Savas 60. jubilejas sakarā Dimiters nesen teica - viņš uzskata, ka šobrīd lielākais progress būtu iet atpakaļ līdz tām krustcelēm, kur mēs kļūdījāmies, aizejot greizi, tas būtu visprogresīvākais risinājums, un es viņam piekrītu. Skan reakcionāri gan individuālā, gan valstiskā līmenī, bet tas būtu visprogresīvākais risinājums - iet atpakaļ un atrast, kur esi kļūdījies. Jo mēs esam izdarījuši ļoti lielas kļūdas - apzinoties vai ne, par to lai katrs pats spriež. Skriet pa vējam, kur mūs kāds dzen, jau nav progress. Bet redzi - mūsu sabiedrībā nav tā kā mūzikā vai medicīnā, vai dabaszinātnēs, kur ir skaidra terminoloģija latīņu valodā, un tur ir skaidrs, ko kas nozīmē. Dīvainā veidā mūsu skolās nemāca latīņu valodu.

- Tur ir saistība?

- Nezinu. Lai saprastu daudzas lietas, ko ar ko apzīmē, latīņu valoda ir nepieciešama. Lai saprastu jēgu. Mēs runājam vienā valodā, lietojam apzīmējumus un terminus, bet, sakot vienu un to pašu terminu, mēs saprotam dažādas lietas. Melnais un baltais ir kļuvis par pelēku.

- Ko tas atņem dzīvei?

- Skaidrību. Faktus. Patiesības sietu.

Katrs atrod savu veidu, kā atšķirt patiesību no meliem. Kas ir intuīcija? Dibena vaigos sakoncentrēta enerģija, kas paredz iespējamo notikumu attīstību un virzību, jeb kā krievu valodā saka - žopoj čuju. Nevaru pateikt... Es redzu, kas notiek, un es redzu, kā man to rāda. Iespējams, tā ir manas profesijas specifika. Teātrī skatītājs neapzināti seko tam, ko no viņa slēpj, nevis tam, ko viņam rāda. Šo piegājienu esmu pielietojis arī dzīvē - es sekoju tam, ko man negrib pateikt, ko grib apiet... Jo to, ka apiet, es redzu un dzirdu, un mani interesē, kas tas varētu būt, tā ir arī visa gudrība.

- Jau runājām, ka cilvēkam pietrūkst laika un enerģijas daudz kam, daudzi nemaz neredz, ka kaut kas tiek slēpts, kur nu vēl lai velta laiku un enerģiju, lai meklētu, kas tiek apslēpts.

- Cilvēkam, kurš ir zaudējis redzi, attīstās citas maņas. Es ļoti daudz paļaujos uz dibena muskuļos sakoncentrēto enerģiju, kas paredz iespējamo notikumu attīstību, bet arī tā ir jātrenē. Ir tāda lieta - visā pasaulē visu grib kontrolēt, un tam nav nekāda sakara ar cilvēka ekonomisku, garīgu un sociālu drošību un brīvību. Tā ir digitālās verdzības forma un izpaužas tūkstoš veidos katrā situācijā citādi, un būt iekšēji brīvam manī darbojas kā pašsaglabāšanās instinkts. Varbūt tas ir naivi un primitīvi, bet es kā kaķis jūtu, ka mani dzen stūrī. Un kaķis atrod veidus, kā izkļūt no stūra. Mācieties no kaķiem! Ja kaķim, nokļūstot kādā šaurā bezizejā, iziet cauri galva, tad arī kaķis pats iziet cauri. Tātad - ar galvu jāsāk, galva jāpatur skaidra.



Komentāri [46]
#
Līvs 21.maijs 2017 8:39 atbildēt
Cik noslauc valsts no darba ņēmēja ar min. algu?!!!!? Jūsu atalgojums pirms nodokļu ieturēšanas € 380 min.alga Šādu summu Jūs saņemsiet «uz rokas» € 275,68
Neapliekamais minimums € 60.00 Atvieglojums par apgādībā esošajām personām € 0.00
Maksājumi budžetā
Valsts sociālās apdrošināšanas obligātās iemaksas (darba devēja daļa 23.59 % ) € 89.64
Valsts sociālās apdrošināšanas obligātās iemaksas (darba ņēmēja daļa10.50 % ) € 39.90
Iedzīvotāju ienākuma nodoklis 23.00 % € 64.42
Uzņēmējdarbības riska valsts nodeva € 0.36
PVN no algas € 275,68 21 % € 47,85
Budžetā ieskaitāmo nodokļu summa € 242,17
Jūsu reālais ienākums € 227,83
Valsts ieņēmums(neskaitot akcīzes, nin un citas klaušas) no Jūsu algas. € 242,17
 
#
Maza 20.maijs 2017 10:05 atbildēt
Nepiekrītu, diez kāpēc tagad tik visi žēlojas ka strādāt ir grūti,bet jau saprast,ja tu strādā eksistences dēļ un tas darbs,nu tā ne visai,tas tāpēc Gundar,ka mēs jau savos gados vairāk nogurstam,es arī strādāju,lai gan esmu pensionāre un arī ātrāk nogurstu,bet kur tu liksies,pie mūsu ''Barcas''kundzes mazajām pensijām,nu paši saprotiet,bet cilvēkam ir jākustas kamēr vien var,jo ja tu zvilnēsi sīvākā un spļausi griestos,nu,atvainojiet,tad nekā,atliek tikai paņemt striķi un pakārties,domājot par mūsu valsts zagļu bandu!!!
 
#
Laima 20.maijs 2017 2:47 atbildēt
No attāluma un zināma gadu sliekšņa viss labi redzams. Pašsaglabāšanās instinkts arī strādā. Lai visi labie gari Tevi sargā! Paldies, Gundar!
 
#
maršals Dauns 19.maijs 2017 14:18 atbildēt
jā, kad vācu nacisteļu epigoņi atdos Latvijas tautai 148 miljardus eiro kā atlīdzību par 2. Paasaules kara noziegumiem, un proti, vairāk kā 130 000 tīši nonāvētām civilpersonām un vairāk kā 41 000 ēku un infrastruktūras objektu sagraušanu? Drebiet, ģermāneļu plušķi, procenti aug un soda diena tuvojas !
 
#
žuks » maršals Dauns 20.maijs 2017 21:33 atbildēt
Lieliski!!!
 
#
Lasītājs 19.maijs 2017 13:57 atbildēt
Daudz papļāpāts par visu un reizē par neko.
 
Skatīt visus 46 komentārus >
Pievienot komentāru
Vārds *
Komentārs *
 
Custom creative templates for DoubleClick for Publishers